Pašā Stokholmas sirdī, netālu no centrālās stacijas, vecpilsētas, parlamenta ēkas vai jebkuras citas tūristiem aktuālas dislokācijas, atrodas muzeju sala jeb Jūrgordena. Tilts Jūrgordsbrons, kas savieno galvaspilsētas daļu Ēstermalmi un salu, gan ziemā, gan vasarā pilns velosipēdistiem, kājāmgājējiem un automašīnām. Uz Jūrgordenu var nokļūt arī ar laiviņu vai prāmi. Šī Stokholmas sala ir paradīze ikvienam kultūras un dabas baudītājam, jo te ir mājvieta ne tikai vēsturiskām teritorijām un celtnēm, muzejiem, galerijām, bet arī daļai no pirmā pasaules Nacionālā pilsētas parka jeb Ekoparka, Rūsendāles pilij un dārzam, kā arī prāmja "Estonia" piemiņas memoriālam.
Viena no "must-see" jeb obligātajām apskates vietām uz muzeju salas ir Modernās mākslas muzejs ("Moderna Museet"), kas, kā jau zviedriem pierasts, piedāvā ne vien modernās mākslas pastāvīgo un mainīgo ekspozīciju apskati, bet visus demokrātiskai sabiedrībai pienācīgos pakalpojumus un brīvā laika pavadīšanas veidus, tai skaitā ekskursijas, bērnu spēļu istabu, individuālu servisu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, restorānu, brīvdabas terasi un tā tālāk, nemaz nerunājot par bezvadu internetu un iespēju izmantot muzeja telpas darbam pie datora. Modernā mākslas muzeja rīcībā atrodas viena no Eiropas lielākajām modernās un mūsdienu mākslas kolekcijām, iekļaujot tādus māksliniekus kā Pablo Pikaso, Anrī Matiss, Doroteja Taninga, Endijs Vorhols u.c. Muzeja izveidē tās autori ietekmējušies no leģendārā Marsela Dišāna mantojuma – vismaz tā tiek apgalvots muzeja oficiālajā mājaslapā.
Lai gan ikviens vēstures periods, atkarībā no kāda rakursa to analizējam, var tikt vērtēts kā pārmaiņu laiks, neapšaubāmi, arī mūsu "digitālais laikmets" ir pāreja uz kaut ko jaunu, vēl nebijušu, nepieredzētu. Tieši šis cilvēka dzīves aspekts, kad globālās pārmaiņas pasauli dara mazāku, tajā pašā laikā paplašina tās robežas un piedāvā arvien jaunas iespējas, ir izvēlēts par Stokholmas Modernās mākslas muzeja centrālo moto: "An open museum in a larger world" (atvērts muzejs lielākā pasaulē). Ja agrāk ikviena šī un citu ziemeļvalstu muzeju aktivitāte tika balstīta uz Rietumu pasaules naratīviem, tad šobrīd arvien plašāk tiek izmantotas arī citas ģeogrāfiski tālākas un saturiski plašākas variācijas, ko var piedāvāt mūsdienu māksla. Muzejs šogad ar izstāžu, prezentāciju, vieslektoru un dažādu citu aktivitāšu palīdzību kļuvis par stāstnieku, paplašinot mūsu izpratni par pasauli, tās vienotību dažādībā un daudzajām valodām, kas vēstures gaitā veidojušās, attīstījušās, saplūdušas, arī izzudušas uz visiem laikiem. Bābele – tā vienā vārdā var raksturot muzejā apskatāmās ekspozīcijas 2015. gadā.
Bībeles stāsts un arī jau folklorā iegājušais mīts par Bābeli bijis aktuāls gadsimtiem un gadu tūkstošiem.
Kad cilvēks sāka celt Bābeles torni, lai sasniegtu debesis, viņa iedomība tika sodīta, sadalot mēles jeb cilvēka saziņas veidu, runu, neskaitāmās valodās, lai mēs nesaprastu cits citu. Tas, kāpēc Dievs bijis tik bargs, ir neatbildēts jautājums, bet stāsta aktualitāte iezīmējas arī mūsdienās, kad, piemēram, 2006. gadā uz lielajiem ekrāniem tika demonstrēta filma "Babel" (Bābele), kas caur nesaistītiem sižetiem stāsta par cilvēku atšķirīgo un tomēr tik līdzīgo dabu.
"After Babel" (tulk. – pēc Bābeles) ir galvenā šīs vasaras tematiskā izstāde Modernās mākslas muzejā. Tā vēsta par valodu, tās izcelsmi, būtību un tulkojumiem to plašākā izteiksmē. Bābeles motīvs runā par jēgu un mūsu iespējām to formulēt, kā arī pārstāstīt laikā un telpā. Izstādē "After Babel" piedalās deviņi mākslinieki no visas pasaules – Georgs Adeagbo (Georges Adéagbo, Vācija), Etele Adnana (Etel Adnan, Libāna/Francija), Kaders Atia (Kader Attia, Alžīrija/Francija), Jaela Bartana (Yael Bartana, Izraēla/Nīderlande), Pols Čans (Paul Chan, Honkonga/ASV), Saimons Denijs (Simon Denny, Jaunzēlande/Vācija), Rivane Neijenšvandere (Rivane Neuenschwander, Brazīlija/Lielbritānija), Mikelandželo Pistoleto (Michelangelo Pistoletto, Itālija), Hēgu Jans (Haegue Yang, Dienvidkoreja/Vācija) –, kuri, savstarpēji sadarbojoties, dalās pieredzē un stāsta, kā tieši viņi būvējuši tiltus starp valodām dažādās valstīs un kontinentos, lai tādējādi tās savienotu un nepazustu starp tulkojumiem.
Šķērsojot dubultās stikla durvis, kas ievada izstādes galvenajā zālē, pašā centrā redzams īsts tornis, kura koncepta pamatā ir mākslinieka Saimona Denija un arhitekta Alesandro Bavas (Alessandro Bava) mūsdienu versija par leģendāro 1969. gada Modernās mākslas muzeja izstādi ar nosaukumu "Poetry must be made by all! Transform the world! " [1]. Tornis ir simbols politiskajām un lingvistiskajām utopijām un 1989. gadam, kad globālais tīmeklis tika pilnībā izveidots, tajā pašā laikā krita Berlīnes mūris, tika atcelts aparteīda režīms Dienvidāfriā, bet Tjaņaņmeņas laukums Pekinā pārvērtās par asins peļķi. Tornis runā arī par mūsu pašu laikmeta sarežģītajām "tīklošanās" attiecībām, informācijas pārbagātību un komerciju ik uz soļa. "After Babel" ir daļa no projekta "89plus" [2], kas savu dibināšanu piedzīvoja 2013. gadā un izstādes kontekstā speciāli aicina ikvienu jaunieti, kurš dzimis 1989. gadā vai vēlāk, nākt uz torni, dalīties ar saviem jaunrades tekstiem, piedalīties diskusijās un lasījumos.
Kāpjot augšā pa torņa kāpnēm, nākas apstāties gandrīz ik uz pakāpiena un katras nelielās platformas, jo mākslinieciskās izpausmes aptver vērotāju no visām pusēm. Nesagatavotam izstādes apmeklētājam var rasties pamatīgs apjukums par to, kurš no darbiem, kas dažādām cilvēka maņām tiek piedāvāti visa torņa augstumā un plašumā, jāuzskata par centrālo jeb galveno, kuram visvairāk jāpievērš uzmanība, kurš no neskaitāmajiem vēstījumiem "jāņem līdzi" promejot. Bet, šķiet, tieši tāds arī ir izstādes veidotāju mērķis: likt apjukt vēstījumu, ideju un dažādo multimāksliniecisko – gan tehniskā izpildījuma, gan satura ziņā – darbu karuselī, kas kopumā rada ilūziju par dzīvi, tās jēgpilnajām izpausmēm, dažādību un veidiem, kā to tuvināt, apvienot, visvairāk jau –saprast.
Ne tikai uz torņa, bet arī tam apkārt, visā galvenajā ekspozīcijas zālē, sastopamas pārējo mākslinieku versijas par Bābeles torni un cilvēku unikālo prasmi lietot valodu un simbolus saskarsmē citam ar citu.
Piemēram, mākslinieks Pols Čans, kura pastāvīgā daiļrades tēma ir plaisa starp rakstīto vārdu un to, ko mēs patiesībā ar to domājam, šoreiz īpaši pievērsies alfabēta burtu fontiem un muļķībai, kas neatdalāmi piedalās spēlē ar valodu un rodas tad, kad tēzei un antitēzei trūkst sintēzes.
Jaela Bartana, kura uzaugusi Izraēlā, savos darbos pēta izraēliešu izpratni par sevi kā nāciju attiecībā pret citiem Eiropas etnosiem. Māksliniece pēta eiropiešu traumatisko 20. gadsimta pieredzi, uzdodot jautājumus, kas saistīti ar ideoloģiju, ģeogrāfiju un vēsturi, un to, kā iespējams radīt piederības izjūtu, nevēršot naidu un agresiju pret citādo.
Praktizējot Kongo, mākslinieks Kaders Atia atrada veidus, kā apvienot Rietumu izcelsmes elementus ar dažādiem objektiem no Āfrikas kā apzinātu sacelšanās aktu. Atia apgalvo, ka ne-Rietumu kultūras, izmantojot pieslīpēšanu, nelielu remontu, sajaucot un integrējot savus simbolus ar eiropeiskajiem, var sākt atgūt savu brīvību un samierināties ar koloniālo pagātni.
"After Babel" izstādes ietvaros slaidrādē "Atver savas acis" ("Open Your Eyes") tiek demonstrēti dokumentāri attēli ar izkropļotiem Pirmā pasaules kara karavīriem, kuri tiek pretstatīti ar Āfrikas maskām un keramiku, kas labota ar jebko, kas bijis atrodams pie rokas. Izstādes vērotājs pamana satraucošas līdzības starp "dziedināmajiem" un "salabotajiem".
Arī citi izstādes "After Babel" mākslinieki pārsteidz ar radošiem un gana skarbiem mākslinieciskās izteiksmes paņēmieniem savos darbos, kas visi kā viens atmodina arhetipiskas šaubas un bailes, kā arī atskārsmes par cilvēces vēsturi un tās iespējamajiem nākotnes scenārijiem un katra atsevišķā indivīda likteni pasaules puzles ietvarā. Visdrīzāk izstādes veidotāji ar šīm izaicinošajām metodēm, mudinot cilvēkus pārkāpt nedrošību un dziļāk pārdomāt eksistenciālus jautājumus, vēlējušies rosināt sapratni un toleranci pret citādo. Zviedrija ir labs piemērs un tā sabiedrība, kur šādi tehniski un saturiski sarežģīti vēstījuma nodošanas veidi tik dabīgi koeksistē ar tiešām mazākumtiesību propagandām šī vārda vislabākajā nozīmē. Praids un ar Nobela prēmiju saistīti pasākumi – ikviens Stokholmas oficiālais informācijas avots šos notikumus atzīmēs vienā un tajā pašā kalendārā. Šķiet, bailes no bargā Dieva par iedomību šos mūsdienu Bābeles iedzīvotājus interesē vismazāk.
[1] Icteric and Poetry must be made by all / Transform the World: A note on a lost and suppressed avant-garde and exhibition (Artandeducation.net)
[2] About "89plus"
0