Recenzija
21.01.2013

Autora dvēseles tumsā

Komentē
0

Par Pētera Draguna dzejoļu krājumu "Tumšā stundā", 2012, apgāds "Neputns".

Laiku pa laikam latviešu literatūrā parādās darbi, kuru mērķis apzināti vai neapzināti ir radīt sensāciju, šokēt, saviļņot literatūrtelpas vairāk vai mazāk rāmos ūdeņus. Viens no tādiem ir nupat iznākusī Riharda Bargā grāmatiņa "Tenkas", taču šīm literārajām spēlītēm ne tuvu nav izdevies mani tik ļoti pārsteigt kā Pētera Draguna otrajam dzejas krājumam "Tumšā stundā", kas nācis klajā desmit gadus pēc debijas krājuma "Inde" (2003).

Jau noformējuma ziņā šis "Neputna" izdotais krājums visai atšķiras no tām dzejas grāmatām, kādas parasti šī izdevniecība laiž klajā. Grāmatā lielā skaitā sastopamas fotogrāfijas no krājuma mākslinieces Ingas Ģībietes un paša P. Draguna personiskā arhīva. Taču bilžu pārbagātība nav uzmanību visvairāk piesaistošā noformējuma detaļa, vispamanāmākā atšķirība no ierastā dzejas grāmatu formāta ir mainīgie burtu lielumi un dzejoļu izkārtojums dažādos virzienos, tāpēc, lasot krājumu, to ir nepieciešams grozīt uz visām pusēm.

Domāju, ka tik īpatnējam grāmatas noformējumam vajadzētu rast kādu konceptuālu pamatojumu, taču tādu nespēju atrast. Tā kā lasīšanas gaitā noformējuma mērķis izskaidrojumu nerod, tas ātri vien sāk kaitināt, jo vienīgā sasaiste starp grāmatas dzejoļiem un tās izskatu, šķiet, ir haotiskums, nevērīgums un paviršība. Varbūt tieši tāds ir bijis nolūks – izveidot ne "skaistu un cakainu grāmatu", bet, tieši pretēji, izdevumu, kas vairāk atgādina uz avīzes malām bērnišķīgi plašā rokrakstā uzšņāptas piezīmes. Par nolūku norādīt uz sašķeltu apziņu un tās mainīgiem stāvokļiem varētu liecināt iztrūkstošā lapaspušu numerācija, kāda sastopama arī Andra Ogriņa dzejoļu krājumā "Es zvēru pie kraukļiem" (2008). Jāatzīst, ka krājums par to nepārliecina, tas ir tikai viens no minējumiem, ko varu izdarīt, lai izprastu šādas izvēles motīvus. Otrs minējums, kas ienāk prātā jau pēc krājuma izlasīšanas, – ka noformējums, kas daļai lasītāju varētu šķist interesants un oriģināls, varbūt ir mēģinājums novērst uzmanību no grāmatā publicētajiem dzejoļiem. Katrā ziņā pārņem sajūta, ka pie noformējuma ir ticis strādāts rūpīgāk nekā pie krājuma mākslinieciski idejiskās koncepcijas.

Krājumā dominē divas tēmas – atzīšanās mīlestībā liriskā varoņa dzīvē vairs klāt neesošai personai un dzīvības un nāves mijas un attiecību stihisks izvirdums, kas atklājas, liriskajam varonim balansējot uz robežas starp ieslīgšanu nāves pielūgsmē un vāru cerību uz gaismu, dziedināšanu, atpestīšanu. Abu šo tēmu ciešs savijums sastopams arī krājumā "Inde", tomēr ļoti mainījusies P. Draguna rakstības maniere, izmantotie paņēmieni un poētika. Abas grāmatas būtībā vēsta par vienu un to pašu, bet dara to tik atšķirīgi, ka dažbrīd rodas šaubas, vai abus krājumus patiešām sarakstījis viens un tas pats autors. Atšķirībā no "Indes", šajā krājumā vērojama poētikas vienkāršošanās, pievēršanās ritmizētai un atskaņotai rakstībai, lāgiem, piemēram, grāmatas tituldzejolī "No tavām krūtīm dzeru tumšu pienu", rodas sajūta, ka saturs kalpo formai. Taču daudzviet tieši dzejoļu ritmiskums un prasme ar valodas skanējuma palīdzību piešķirt tekstam lirisku vieglumu, kas brīžiem liek atcerēties Klāva Elsberga rakstības manieri, it īpaši grāmatas sākuma un noslēguma daļās, atstāj ļoti patīkamu nobriedušas un pārdomātas poētikas iespaidu. Tomēr šāda tipa dzejoļus visai bieži sabojā klišejas, kas daļēji sagrauj valodas plūduma radīto noskaņu. Jau rakstot par grāmatas noformējumu, izteicu minējumu, ka paviršuma iespaids varbūt radīts tīšām, līdzīgas pārdomas rodas par tiešo izteiksmes veidu, kas kopš "Indes" zaudējis spēju tekstā bez tā pamatjēgas ietilpināt arī niansētu apkārtējās pasaules atspoguļojumu un netieši reflektē par tā radīto iespaidu. Varbūt tā ir būtiskākā atšķirība starp pirmo un otro grāmatu: ja "Inde" aplūko liriskā varoņa ceļus laikā un telpā un, kaut arī attiecības starp tiem (varoni un laiku vai telpu) ir gana atsvešinātas, sasaiste tomēr ir nesaraujama, tad "Tumšā stundā" redzesloks tiek sašaurināts līdz vienas personas dvēseles tumšākajiem nostūriem. Būtu muļķīgi pārmest, ka autors ļāvis savā daiļradē dominēt personiskās pieredzes, jūtu, apsēstību, baiļu utml. pāriplūstošajām izpausmēm un apliecinājumiem, tikai tāpēc, ka tie varbūt nav pārāk pievilcīgi. Galu galā, būsim godīgi, liela daļa ģeniālāko literāro sacerējumu lielā mērā balstīti un reizē arī atspoguļo nebūt ne laimīgākos un gaišākos dvēseles stāvokļus un nebūt ne veiksmīgākās un veselīgākās attiecības ar pasauli, tomēr šis krājums aktualizē jautājumu par dvēseles norišu atspoguļošanas motīviem, kvalitātēm un panākamo rezultātu. Vai, ielūkojoties autora dvēseles tumsā, lasītājs kaut ko iegūst, piedzīvo, vai arī, tieši pretēji, pārņem vēlēšanās riebumā novērsties? Esmu pārliecināta, ka autors ir tiesīgs vēstīt lasītājam jebko, viss atkarīgs no prasmes pārliecināt, ka es gribu šajā stāstījumā klausīties. Manuprāt, Dragunam šajā krājumā tas neizdodas.

Grāmata sākas ar dzejoļiem, kuros iezīmējas rezignētas liriskā varoņa pārdomas un ilgas pēc otra cilvēka tuvuma, šie teksti piesaista uzmanību ar jau minēto ritmiskumu un plūstošo valodu, bet diemžēl arī ar agrāk Dragunam neraksturīgām klišejām, kas neizbēgami rada vilšanās sajūtu: "Man salst, kad tevis nav blakus, / un nezinu, vai ir tuvumā siltāk. / Es nezinu arī, kurp nestu straume, / ja es šajā salšanā viltos. / Sildos no katras asins lāses, / uzplēšot brūces. / Apsoli mani laist kopā ar žurkām, / ja kuģī sūce." Bet tad straujus apgriezienus uzņem nāves estētika, spēlēšanās ar reliģiskiem tēliem un gan tiešām, gan tikai nojaušamām Bībeles atsaucēm, lielā skaitā rodami dzejoļi, kam piemīt lūgšanas un buramvārdu forma. Pielūgsmes objekti mijas un mainās, visbiežāk gan liriskais varonis vēršas pie Nāves, kurai veltīti dažādi slavinoši epiteti (Visusvētā, Visdārgākā, Lieliskā u.c.), arī pie Jēzus Kristus, lai arī retāk. Un te nu es atkal nonāku pie pārdomām – vai apsēstība ar nāvi krājumā ir apzināta? Kāds ir tās mērķis? Ko autors ir vēlējies pavēstīt, piemēram, ar dzejoli, kurā gan Nāvei, gan Kristum lūdzas par savu mīļoto: "Krustā sistais Jēzu Kristu. Uzvarētāj! / Uzveic manu mīļoto, Dieva vārdā! / Kā nikns zvērs viņš aizgāja, lai atnāk atpakaļ / padevīgs kā jēriņš, maigs kā rozes zieds./ Nāve, mana Godātā, es lūdzu dedzīgi. / Dieva dotā varenībā, lūdzu, uzklausi! / Mana mīļā acis lai tikai mani redz, / lai viņam esmu viss. Lūdzu, palīdzi! / Trešdienas pusnaktī es sveci iedegšu." Šādi lūgšanas tipa dzejoļi veido vienu krājuma nodaļu. Ja šie teksti rakstīti apzināti kā ironizēšana par gotisko estētiku dzejā, tad šī ironija nav gana skaidri nolasāma. Savukārt, ja tā nav ironizēšana un šie dzejoļi tapuši kā patiesi apliecinājumi nespējai pieņemt mīļotā cilvēka zaudējumu vai tumšāko dvēseles dziņu atklāsme simbolisma estētikas garā, tad arī par to teksti nepārliecina, vairāk atgādinot nāves, kristietības tēlu un nepiepildītas mīlestības, arī seksualitātes haotisku sajaukumu, kas brīžiem sāk līdzināties gotu subkultūrai piederošu jauniešu mēģinājumiem literāri izpausties.

Tālāk krājumā iestājas tāds kā atslābums, lūgšanu nodaļai seko visai neizteiksmīgi dzejoļi, kas atklāj liriskā varoņa nogurumu, izsīkumu un nepiepildāmas ilgas. Brīžiem iezīmējas sociāli motīvi: "Atcelsim naudu visu pasaules ubagu vārdā! / Tā sen jau ir mirusi mūsu netīrās saujās!" Gadījumos, kad autors tekstos pieskaras sociālām tēmām – nabadzībai, slimībai, nevienlīdzībai utt. –, ironija nolasās diezgan skaidri, ko nevar sacīt par dzejoļiem, kuros tiek runāts par alkām ar iracionālu spēku palīdzību atrast, savažot un atvest atpakaļ pie sevis zudušo mīļoto. Pēdējā laikā latviešu dzejā kopumā vērojama sociālo motīvu aktualizācija, spilgts piemērs tam ir arī Ingas Gailes pērn klajā nākušais dzejas krājums "Migla". Tomēr ironizēšana par sociālām problēmām ir gana riskanta, un Draguna krājumā tas ļoti skaidri tiek apliecināts, jo lielākā daļa no šāda tipa dzejoļiem sava klišejiskuma dēļ atstāj visai komisku iespaidu.

Labākie grāmatas dzejoļi rodami tās sākuma un beigu daļās. Tajos apklusušas dvēseli plosošās kaislības, kuru izvirdums, šķiet, krājumā ļoti bieži ņem virsroku pār izteiksmes veidu, un atklājas rāma pasaules pieņemšana, kas šī krājuma ietvaros ļoti nāk par labu dzejoļu kvalitātei: "Spožs zibsnis saplēš nakti kā papīra lapu, uz kuras rakstīts kāds slepens vārds. / Paliek kalni un okeāns. Debesskrāpji. / Tavas klejojošās ciltis šovakar kļuva par miglājiem. / Mūžībās, kur kailums sasniedz citas būtības, tava atnākšana būs jauna ieelpa." Taču šie dzejoļi ārkārtīgi disonē ar pārējiem grāmatas tekstiem. Pēc manām domām, grāmatai pilnīgi trūkst koncepcijas, tā drīzāk atgādina dīvainu ornamentu, ko veidojušas vairāku atsevišķu krājumu ieceru lauskas. Saliktas citādi, tās visticamāk veidotu vairākus atsevišķus veselumus, kuru nesto vēstījumu būtu iespējams nolasīt, bet šādi paliek vien haotiskuma un paviršības iespaids. Iespējams, koncepta trūkumā drīzāk varētu vainot nevis autoru, bet gan grāmatas redaktori.

Lasot "Tumšā stundā", es piedzīvoju dažādas sajūtas, kas pakāpeniski nomainīja cita citu, diemžēl noturīgākā no tām ir vilšanās.

 

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0