Ticiāns, "Eiropas nolaupīšana", 1562
 
Komentārs
05.03.2018

Aukstasinīgi un bez ilūzijām

Komentē
4

Šis teksts ir piezīmes, kas radušās, lasot bulgāru izcelsmes politikas analītiķa Ivana Krasteva 2017. gadā iznākušo darbu "Pēc Eiropas".

Viens no elegantākajiem Krasteva izklupieniem "Eiropas norieta" tēzes virzienā ir šķietami nevainīga apjautāšanās par, ja tā var teikt, tēzes satura izveides metodoloģiju. Krastevs vispirms citē poļa Jana Želonkas piezīmi "mums ir daudz Eiropas integrācijas teoriju, bet praktiski nav neviena Eiropas dezintegrācijas teorijas", un pēc tam pats retoriski jautā: kāds ir nošķīrums starp Eiropas Savienības (ES) "dezintegrāciju", "rekonfigurāciju" vai "reformu"? Manuprāt, tā nav pašmērķīga spēlēšanās ar vārdiem, jo, piemēram, bieži piesaukto "divu ātrumu" ES var apzīmēt kā "disintegrāciju", bet kādā citā interpretācijā tā nozīmētu noderīgu ES "reformu". ES var arī nemainīt tās funkcionēšanas algoritmus, bet pieņemsim, ka dalībvalstu vairākumā izveidojas šā brīža Ungārijai un Polijai ideoloģiski līdzīgi valdošie režīmi – vai tā būtu ES "disintegrācija" vai nebūtu? Ja mēs pierasti lietojam vārdu savienojumus, kas tā vai citādi deklarē krīzi Eiropā, tad korekti būtu vispirms vienoties, ko mēs ar to saprotam, cik Eiropas vēsturē iepriekš nepieredzēta ir šī krīze (piemēram, "vērtību sabrukums"), jo var gadīties, ka šodienas šoks par šodienas izmaiņām rada nepamatotu pašreizējās situācijas unikalitātes (sliktā nozīmē) sajūtu. Šādā kontekstā pavisam radikāls ir rumāņu mākslas vēsturnieks un filozofs Andrejs Plesu, kurš labprāt ironizē par to, ka Eiropai vispār ir raksturīga antieiropas tradīcija veidā, kā domāt par sevi. Viņaprāt, uzskatīt, ka tieši šodienai ir raksturīgas lūzuma līnijas starp Eiropas "austrumiem" un "rietumiem", "ziemeļiem" un "dienvidiem", nozīmē ignorēt Eiropas vēsturi, kuras gaitā "centri" ir bijuši dažādi, "perifērijas" arī, diskusijas par Eiropas patieso "saturu" vēl jo vairāk.

Ja mums tā patīk operēt ar tādiem plašiem jēdzieniem kā "Eiropa", "Eiropas tradīcijas", tad būsim arī konsekventi jēdzienu plašuma un dziļuma respektēšanā un pieņemsim, ka mūsu interpretācija nav vienīgā iespējamā.

Formulēšu citādi. Būtu nejēdzīgi noliegt, ka mūsdienu Eiropa piedzīvo lielas pārmaiņas, t.sk. šībrīža paaudzēm nepatīkamas. Tomēr pārmaiņu fakta konstatēšana vien neko nedod. Pirmkārt, lietojot Krasteva darba provokatīvo nosaukumu, ir jāmēģina aprakstīt, kāda "Eiropa" beidzas. Kādi tieši tās līdzšinējo saturu veidojošie paradumi un priekšstati ir apdraudēti? Mans pieļāvums: spiedienam ir pakļauts noteikts, bet ne jau viss paradumu un priekšstatu kopums. Liela daļa spiedienam pakļautā kopuma arī man ir pierasta un lielā mērā simpātiska (atruna "lielā mērā" saistīta ar nojausmu, ka mana interpretācija par liberālismu var būt vecmodīga un neatbilst tam, kas ar šo jēdzienu pēdējās desmitgadēs tiek saprasts un apzīmēts daudz biežāk). Tomēr es neuzdrošinos apgalvot, ka man pierastā un simpātiskā ietekmes samazināšanās nozīmētu "Eiropas" kā tādas "galu". Ļoti iespējams, Eiropa "pēc Eiropas" man šķitīs savāda, tomēr man arī jārēķinās, ka līdzīgi jutās vismaz liela daļa eiropiešu 16. gadsimtā kontekstā ar reformāciju vai 20. gadsimta sākumā pēc Pirmā pasaules kara. Vieniem tā bija "dezintegrācija", citiem "rekonfigurācija"...

Savukārt pārmaiņu dramatiskumu, iespējams, rada mūsu sajūta, ka spiedienam pakļautais kopums ir pilnīgi un galīgi neatņemams "civilizētajai pasaulei", līdz ar to notiekošais tiek uztverts kā "pasaules gals". Savukārt Krastevs aizrāda, ka "Eiropas postmodernisms, postnacionālisms un sekulārisms ir drīzāk Eiropas atšķirība nekā paraugs pārējai pasaulei". Spiedienam pakļautais nav kaut kas universāls – gan uz Krasteva pieminētās ģeogrāfiskās, gan vēsturiskās (arī pašas Eiropas) ass.

Ja es Krastevu saprotu korekti, te redzam norādi uz pretrunu Rietumu liberāļu nometnes attiecībās ar "pārējo" pasauli. No vienas puses, tiek deklarēta uzsvērta interese par atšķirīgo, citādo: vienalga, vai runa būtu par Amazones indiāņu kopienu tradicionālajām praksēm vai Āfrikas nomadu dzīvesziņu. Tiek deklarēta gatavība ne tikai atzīt atšķirīgo par līdzvērtīgu, bet arī mācīties no tā. No otras puses, tiek pieņemts, ka mūsu "norma" ir pašsaprotams pasaules uztveršanas modelis arī citur. Mēs, protams, varam tā uzskatīt, tomēr lietderīgāk, šķiet, ir apzināties, ka tā nav, jo tad, starp citu, var nevis reaģēt ar žēlabainu neizpratni, kāpēc "citi" mūsu normu neatzīst par augstāko sasniegumu, bet gan artikulēti, skaidri aizstāvot savu, jā, iespējams, globāli skatoties, mazākuma viedokli.

Krasteva domāšanas īpatnību (manā skatījumā vērtīgu) parāda arī tas, kā viņš apraksta labi zināmo t.s. migrācijas krīzi, izmantojot pavisam citu optiku. "Šī grāmata ir arī par to revolūciju, par kādu 21. gadsimtā ir kļuvusi migrācija. Tā ir nevis masu revolūcija 20. gadsimtā, bet gan vienpatņu un ģimeņu piespiedu revolūcija. To iedvesmo nevis ideoloģizēti brīnumainās rītdienas tēli, bet gan "Google Maps" attēli, kas ļauj redzēt dzīvi otrpus robežai. [..] Arvien lielākam cilvēku skaitam pārmaiņu ideja nozīmē nevis valdības, bet mītnes valsts nomaiņu."

Puslīdz sekojot Krasteva darbībai, nedomāju, ka viņš mēģina "izlīfirēt" starp radikāli atšķirīgajiem viedokļiem, kā Eiropai jāizturas pret migrācijas plūsmām. Manuprāt, Krastevs profesionāli godprātīgi cenšas pateikt, ka a) imigrācijas plūsmas veicina ne tikai bēgšana no kara posta, vajāšanām un līdzīgi, bet arī "vienkārša" vēlme uzlabot savas dzīves kvalitāti (t.s. liberāļu nometnē sašutuma svilpieni par šādu neiejūtīgu raksturojumu); b) ja migrējošais ir atsacījies no mēģinājuma ar savu politisko aktivitāti mainīt situāciju paša valstī, tad tā tas vienkārši ir (t.s. konservatīvo nometnes ieskatā droši vien tā vērtējama nepieņemama vienaldzība pret pilsoņa pienākumiem, vieglākā ceļa meklēšana utt.). Mums, eiropiešiem, ir ērtāk migrāciju asociēt ar plūsmām, ar kurām mēs saskaramies, savukārt Krastevs, interpretējot migrāciju kā jaunu "revolūcijas" formu, kas aizstājusi 20. gadsimtam pierastās, norāda uz fenomena globālo raksturu. Pieļauju, ka tas tieši var biedēt vai, kā saka, būt vājš mierinājums, tomēr, manuprāt, labāk ir apzināties, ka runa ir nevis par "epizodēm" (kuras attiecīgi ir kārdinājums risināt tieši kā "epizodes"), bet gan sociālu parādību, līdzvērtīgu masu kustībām 20. gadsimtā. Migrāciju nevar "apturēt", vienojoties par kaut ko ar konkrētā brīža politiskajiem līderiem, piemēram, Turcijā vai Lībijā, tāpat kā 20. gadsimta sociālās kustības nevarēja "apturēt", vienojoties par kaut ko ar konkrētā brīža arodbiedrību līderiem vai kreisi orientētajiem politiķiem. Ir jādomā citās atskaites sistēmās un, ja iespējams, arī jārīkojas citādi.

 





Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4