¼ Literatūra
16.10.2009

atvest donaldu pilnu somu

Komentē
0
Foto no personīgā arhīva.


***
Brīvības sajūta ietriecas manī
Kā Getliņu buldozers,
Aizslaukot visas drazas un atstājot telpu elpai.
Šis ir tas mirklis, kura dēļ cilvēki nodod sapņus,
Šī sajūta: ieelpa – izelpa,
Viss ir iespējams brīdis.
Pēc tam viss, kā senāk –
Autobuss, čemodāns, smakas,
Kermenis savanģo spēku,
Kas ieplūst pasaules upē.
Šis ir tas mirklis,
Kura dēļ cilvēki atceras sapņus -
Mīlestība plēš pušu.
No visiem caurumiem pūš.


***
Man vairs nepatīk neviens dzejolis,
Esmu piekasīga, un manī nav šovakar vietas veldzei,
Ko gan man iztēloties, kas palīdzētu man aizmigt,
Pēc šīs dienas, kas nobružā atkal jau dažus centimetrus tās maigās ādas.
Neesmu, neesmu labs es cilvēks,
Un pat tajā, kā es to saku,
Es gribu dabūt izpirkumu un iespraukties vilcienā,
Kas lido ar rozā baloniem pietūcītās debesīs,
Uz vietu, kur ir daudz slavas, vīna, vakaros seksa.
Es gribētu būt labāks draugs saviem tuvākajiem,
Es gribētu būt labāks draugs saviem tuvākajiem,
Palīdzēt viņiem tikt pāri tai sētai, aiz kuras aug ceriņu krūms,
Kurā zied viņu laime,
un pati es varētu aizbraukt mājās ar pirmo, trešo vai sesto tramvaju,
uzrakstītu vēstuli kādam un ietu gulēt,
ar padarīta darba sajūtu, ar prieku par nakti, kas dienu sargā.
Tā nav noticis vēl nekad.


***
Es domāju par šīm bērna dusmām –
mani neviens nemīl.
Un smēķēju vienu cigareti jau kuro dienu,
Man ienāk prātā uzrakstīt didaktisku dzejoli,
Par mīlestību, kas rodas tikai tad, kad tu mīli.
Bet man nav tik daudz humora izjūtas,
Lai nodarītu to kaut cik gaumīgi.
Un tāpēc es atslīgstu krēslā,
Paņemu meitu uz ceļiem,
Un mēs braucam dipada dapada,
Starp ziedošiem kartupeļiem.


***
Uznāk lietus, uznāk baltas sarmas, uznāk uznāk pēkšņi skumja sirds,
Uznāk vīrietis pie viņas, kājas basas, un tu neesi nemaz tik greizsirdīgs.
Uznāk autobuss ar tikai sērām sejām, un nevienas pašas meitenes,
Uznāk smarža sadegušu lapu, un tu vari gaudot radio pat līdz.
Uznāk lietus, uznāk baltas sarmas, uznāk, atnāk jaunas vēstules,
Bet no viņas nav nevienas pašas, uznāk, uznāk rūsa dvēselēs.
Uznāk zaļi dārzi, uznāk laterniņas, uznāk cigarešu galu ugunskurs,
Uznāk draugu draugi, nelaiž tevi vaļā,
Nelaiž tevi vaļā vienu skumt.
Uznāk, uznāk rokām tādas lielas sāpes,
Ka vairs kaķi nespēj noglāstīt,
Uznāk, uznāk bēdas, nelaiž tevi vaļā,
Un pat rumu nevar viņām iestāstīt.
Un no rīta, sērā kaķu elpā, uznāk dzīve pēkšņi,
Tā kā zibens uznāk, tā kā kaut kāds sods,
Bet tu nepagriezies, tevi baida tumsa.
Uznāk dzīve, uznāk un uzreiz ir prom.


Aizbraucot

Lidosta pilna asaru – tu vari braukt ar kuģi,
Viņš lidos ar lidmašīnu,
Viņa ar ratiem pa bruģi.
Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?
Kādu saullēktu mēs atradīsim aiz Doma baznīcas,
Kādas kūkas ēdīsim uz Blaumaņa ielas,
Kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas,
Kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas?
Kas notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku,
Ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,
Pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,
Kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?
Un kā ar to dzirkstošo, aizturēto, apspiesto plūsmu,
Kas jūsos guldz, meklēdama ceļu uz āru,
Kā ar to straumi, kas, palaista vaļā, attīrītu lauku
Un iestādītu tur vārdu?
Kā ar tiem kokiem, kas izaugs, kā ar tiem bērniem,
Kas jau iesēti sievietēs,
Kā ar tiem solījumiem, kurus mēs atliekam no dienas uz dienu,
Gaidot, kad vairāk maksās?
Es jūs lūdzu – nebrauciet prom,
Cik galu galā cilvēks var apēst?
Tad mēs kādreiz varbūt varēsim kopā aizšaut uz Parīzi, Amsterdamu un Romu,
Un atvest sauli un sirsnību mūsu ziemai, atvest donaldu pilnu somu.
Tad mēs varēsim spēlēt džezu mūsu ne tik spožajās viesistabās,
Bet mēs taču vēl pratīsim dejot,
Mizot kartupeļus un daži pat stādīt,
Gar jūru pat noplukuši mēs varēsim klejot.
Kam jums tās zelta pilis un piecpadsmit dažādi vīri, cilvēka cienīgs atalgojums?
Cilvēks cienīgs mostas no rīta, dzer kafiju rūgtu un pasmaida sakostiem zobiem.
Un protams – viņi ir maitas, viņi zog un uzskata mūs par idiotiem,
Varētu viņus kaut kur aizsūtīt, lai vieglāk elpot ir kāpu krūtīm.
Bet bēgt no neliešiem nav nekāds stils,
Nav drosmīgi, nav tur spēka.
Vēl jau mums visiem ir, ko ēst, ko mugurā vilkt, ko elpot,
Lūdzu nebrauciet prom,
Jo dzīve ir dzīvojama,
Un nav tai garantijas talona, ko uzrādīt Briselē,
Kad iepriekšējā ir salūzusi gabalos.
Lūdzu, dodiet man jaunu!
Viņi jau arī iedos, bet šī dziedās tikai par naudu.
Un nedomājiet, ka man nav apnicis tas, ka mēs vienmēr dziedam,
Bet dzīve ir dzīvojama, un negribas palikt vienam.
Protams, izdzīvošana ir primārais instinkts,
Bet kas būs ar visiem tiem vārdiem, kas
Jūsos salauzti bēniņos guļ, sasviesti, apputējuši,
Aizlīmētām mutēm, iespiesti meitas istabiņās,
Piedzērušies atlūzuši pie vecāsmammas uz kušetes.
Viņi visi taču vēl ir dzīvi un drīz modīsies, un jums kaut ko teiks.
Mēs visi, redz, domājam, ka būtu pelnījuši ko labāku,
Glītāku tepiķi, uzticīgāku vīru.
Mēs esam pelnījuši to, kas mums ir – arī aizbēgt un atvērt lappusi tīru,
Un saprast, līdz sāpēm saprast, ka koki bez saknēm neaug,
Tie klibo uz plastmasas kājām.
Tu domā, ka esi kas īpašs, un aizbrauc uz Vidusjūru.
Tu arī būtu kas īpašs, ja paliktu šeit un atklātu to,
Kas ir tavs uzdevums šajā valodā, šajā zemē, šajā nenovīdīgo, skaudīgo, dziedošo, zogošo ļaužu pūlī,
Iespējams, mēs patiešām to saprastu, kādā no tām dienām,
kas sekotu dienai,
kurā mēs pārstātu bēgt.

Inga Gaile

Inga Gaile ir dzejniece un dramaturģe. Klāva Elsberga, Annas Dagdas fonda un Ojāra Vācieša prēmiju laureāte, Prozas lasījumu balvas ieguvēja. Dzejoļu krājumu  "Laiks bija iemīlējies", "Raudāt nedrīkst...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0