Valsts svētku brīžos mēs mēdzam atsaukt atmiņā mirkļus, kuros esam sajutuši mūsu personisko saiti ar valsti. Man spilgtākais patriotiskais piedzīvojums pēdējā gada laikā atgadījās marta sākumā, kad atjaunotās Latvijas pastāvēšana pārsniedza to 7884 dienu periodu, kuru Latvijas Republika pastāvēja starpkaru periodā. Todien piezvanīja kāds Latvijas Radio žurnālists, kurš vaicāja, ko es par to visu domājot. Tas notika saulainā pavasara dienā, garastāvoklis bija labs un draudzīgs pret visu pasauli. Tādēļ bez īpašas piedomāšanas atbildēju, ka pēdējie divdesmit divi gadi ir bijuši labākie Latvijas vēsturē. Uzreiz gan vajadzēja atrunāties – Latvija šodien nav nekāda paradīze salīdzinājumā ar citām ES valstīm, un perspektīvas arī nemaz nav tik spožas. Tomēr, raugoties vēsturiskā perspektīvā, saprātīgs cilvēks diez vai runātu par "katastrofu", "nelaimi valstī " vai "pazaudēto Latviju". Pēdējo divdesmit divu gadu periods nav bijusi nekāda medusmaize; tomēr tie ir bijuši labāki laiki nekā jebkas no iepriekš piedzīvotā. Par to gan varbūt nemāca skolās, slavenajās Latvijas vēstures stundās un patriotiskajā audzināšanā. Taču reizēm par to atcerēties varbūt nenāktu par ļaunu: tieši šodienas Latvijai ir vairāk izredžu realizēt sevi kā pilnvērtīgu modernās Eiropas nācijvalsti nekā jebkad tās vēsturē – un tikai no latviešiem pašiem ir atkarīgs, vai šīs iespējas netiks kārtējo reizi izniekotas sīkmanīgā skaudībā, neizdarībā un liekulīgā vainīgo meklēšanā.
Reizēs, kad tevi sāk dauzīt no visām pusēm, neviļus rodas iespaids, ka esi pateicis kaut ko pareizu. Tā bija arī šoreiz. No vienas puses, atskanēja naidīgi komentāri no mūsu profesionālajiem patriotiem, ka šodienas Latviju slavināt esot nepareizi – sak', padomju mantojums, rusifikācija un vispār trūkstot īstena latviskā gara. No otras puses, man piezvanīja kāda prominenta krievvalodīga radiostacija un lūdza paskaidrojumus ar zemtekstu: kā tad tā, valstī taču esot emigrācija, zemas pensijas un aparteīds pret nepilsoņiem. Tas viss lika aizdomāties, kas tieši šo cilvēku skatījumā ir nepareizs manis sacītajā. Gribot negribot nācās secināt, ka abās pusēs par "īsto Latviju" uzskata kaut ko citu, nevis to, kurā dzīvojam šodien. Te ir saskatāmas dažādas vīzijas, kuras parādās daudzās galvās, kad tās raugās uz realitāti caur pa pusei piemiegtiem plakstiņiem.
Pirmajiem laba Latvija ir 1934. gada Latvija – varbūt ar dažām korekcijām par labu modernajam laikmetam. Tajā darbojas vadonisma princips; varas leģitimitāte sakņojas iekšēju un ārēju ienaidnieku meklēšanā. Pašsaprotama lieta ir vajadzība pēc cenzūras un policejiskas kontroles pār citādi domājošajiem; savukārt valstsnācija šiem vizionāriem nozīmē to Latviju no 15. maija manifesta, "kurā uzgavilēs latviskais un zudis būs svešais." Vīzija par šādu, etniski iztīrītu un autoritāru Latviju joprojām ir lielais sapnis, kuru sapņo mūsu profesionālie patrioti. Un ir pavisam skaidrs, ka šādu Latviju var redzēt un mīlēt tikai caur piemiegtām acīm. Diez vai kāds cilvēks veselā prātā varētu iedomāties šādu sapņu realizāciju Eiropas Savienības un NATO dalībvalstī, kurā turklāt dzīvo 40 % nelatviešu. Turklāt, ja domājam par šās sugas patriotu nerakstītās maksimālās programmas realizāciju, grūti iedomāties kādu vēl labāku ieganstu tai pašai Krievijas Federācijas invāzijai, ar kuru viņiem tik ļoti patīk mūs biedēt.
Otrajiem laba Latvija ir Brežņeva laika Latvijas PSR – varbūt arī ar dažām korekcijām par labu laikmeta prasībām. Te nav bezdarba un īsti nav arī jāstrādā; krievu valoda ir ikdienas normalitāte; ķengāšanās par valsti un provinciāls putinisms ir populārākais tautas sports, savukārt pa radio nepārtraukti skan "И Ленин такой молодой" Kobzona izpildījumā. Latviešu valoda un kultūras tradīcijas tiek pieciestas kā provinciālas dīvainības, kuras nekādi nedrīkst uzspiest impēriskajam vairākumam. Vīzija par šādu postpadomju hibrīdu Latviju arī ir saskatāma tikai ar piemiegtām acīm. Ja kāds no šās vīzijas aizstāvjiem atvērtu acis, arī viņš ieraudzītu dažas elementāras lietas. Proti: Latvijas iedzīvotāju vairākumam diez vai jebkad izdosies iestāstīt, ka Latvijā nemācīties latviešu valodu ir o.k., ka agresīvs antirietumnieciskums un jūsmošana par Krievijas režīma "stingro līniju" pašreizējā vēsturiskajā situācijā ir normāla parādība, savukārt tas, kas Latvijā notika 1940. gadā, lai kā to arī nesauktu, bija kaut kādā ziņā pieņemama un attaisnojama rīcība. To visu var redzēt tikai caur stipri piemiegtām acīm.
Nav īsos vārdos aprakstāma šaurās bezizejas izjūta tiem, kam īsti nav pieņemama neviena no šīm vīzijām. Tie ir ļaudis, kas ir pieķērušies Latvijai tādai, kāda tā ir šodien, ar visiem tās trūkumiem un nebūšanām; ar visiem tās krieviem un nekrieviem, ar visām pensijām un emigrantiem. Tie ir ļaudis, kuri vēlas būt patrioti ar vaļējām acīm. Viņi pie mums šodien ir mazākumā, un viņu balss ir ļoti klusa iepretim abu bļaustīgo karadraudžu klaigām. Tomēr viņi apzinās: valstī ir pārāk daudz reālu un praktisku problēmu, lai nemitīgi nodotos ideoloģiskai masturbācijai. Saprotot: dzimtenes mīlestība šodien nerodas no cenzūras un propagandas, bet no lepnuma par savas valsts un tās cilvēku sasniegto atvērtā pasaules telpā. Savukārt šāds lepnums neradīsies no vizionāru eksaltācijas, bet no neatlaidīga darba, kompetences un stingra reālisma. Runa ir par tiem nedaudzajiem, kuriem patriotisms nenozīmē nemitīgi melot pašiem sev. 1918. gadā aizsāktais Latvijas projekts šiem patriotiem vispirms paredz nevis atļauju izvirzīt pasaulei pretenzijas, bet gan ļoti personisku atbildību par šā projekta dzīvotspēju reālajā 21. gadsimta pasaulē. Un par šādu patriotismu tad svētkos paceļu savu glāzi arī es.
0