"Visi saka, ka labākais cilvēka draugs ir suns. Bet Spilvens arī ir ļoti labs draugs [..]"
Par Ķēstuša Kasparaviča grāmatu "Īsi stāstiņi par lietām", apgāds "Pētergailis", 2016
Ieraugot lietuviešu iemīļotā rakstnieka Ķēstuša Kasparaviča grāmatu "Īsi stāstiņi par lietām", nodomāju: droši vien Ķēstutis Kasparavičs ir atradis labu pieeju, kā bērniem paust par lietu patieso nozīmi mūsu dzīvē. Šie stāstiņi nedz noliedz nepieciešamību pēc lietām, nedz veicina dzīšanos pēc tām. Kritiski izsverot patērnieciskumu, mēs tomēr nevaram iedomāties savu dzīvi un iztikt bez daudziem priekšmetiem, pie kuru lietošanas esam pieraduši tik ļoti, ka to klātbūtni nemanām un uztveram kā pašsaprotamu. Bet šīs lietas taču neradās un neatceļoja pie mums pašas no sevis – kāds tās radīja, un kaut kā tās nokļuva pie mums, un ja jau šīs lietas aizvien ir mums līdzās, tās visdrīzāk mums ir nozīmīgas.
Kopš izlasīju Žorža Pereka grāmatu pieaugušajiem "Lietas", es gaidīju kādu izdevumu par lietām, kurā bērniem saprotamā veidā tiktu līdzvērtīgi izklāstītas atziņas par lietu nenozīmību laimes sajūtas iemantošanā. Attiecīgā mērcē šo atziņu varētu iekļaut topošo vecāku lekcijās, jo daudzi, par tādiem kļuvuši, ar laiku atskārš: nodarbojoties ar bērnkopību, būtu vajadzējis tērēt daudz mazāk naudas un iegādāties tikai daļu no visām toreiz šķietami absolūti nepieciešamajām lietām, savukārt daudz vairāk tērēt laiku, lai būtu kopā ar savu atvasi un caur rotaļām un savu piemēru nodotu zināšanas, pat ja intuitīvas, par to, kā būt cilvēkam. Tagad esmu pārliecināta, ka Marģers būtu uzaudzis bez jaunākās paaudzes elektroniskā termometra, nekam nederīga stumjama un interaktīva plastmasas divriteņa, bez traktora ar pedāļiem, mīlīgām mīkstajām rotaļlietām un citiem līdzīgiem krāmiem, kas radīti, "īpaši domājot par jūsu bērnu". Rotaļlietas, protams, ir nepieciešamas bērnu attīstībai. Marģers nekad nav salauzis nevienu rotaļlietu, un mani vienmēr ir atstājuši pārdomās citu vecāku izsaucieni, ka jaunā mašīna pēc desmit minūtēm tāpat būs beigta, jo bērni vienmēr visu salaužot... Mēs nevaram iztikt bez lietām, savukārt lietas nevar iztikt bez mūsu rūpēm. Ja par lietām nerūpējamies, tās lūst un pazūd, un vietā ir nepieciešamas arvien jaunas lietas. Tātad nevērīgums vairo lietas, un tālāk jau ieslēdzas garā ķēdes reakcija – ja vecās lietas salūzušas jāizmet -> tas vairo piesārņojumu -> un tās nepieciešams aizstāt ar jaunām lietām -> tad vajag vairāk pirkt -> tad vajag vairāk pelnīt -> tad vajag vairāk strādāt -> tad kādā pasaules malā tiek nostrādināti bērni...
Attieksmē pret lietām izpaužas mūsu attieksme pret pasauli vispār. Ievadā Ķēstutis Kasparavičs raksta: "Šī grāmata ir kā kautrīga atvainošanās visām tām mīļajām lietām, kuras atrodas man apkārt un kurām es kādreiz esmu nodarījis pāri vai kuras esmu apvainojis." Autors stāsta par jaunības dusmās salauztu un izmestu zīmuli, jo tas bija nolūzis, kamēr autors ar to zīmēja. Miskaste nolūkojās autorā ar pārmetumu, un Ķēstuti pārņēma kauns.
Nemanāmi lietas tiek apveltītas ar konkrētu nozīmi, atmiņām un emocijām, kas mums saistās ar šo lietu izcelsmi: piemēram, no kā esam tās saņēmuši dāvanā vai mantojumā. Mums rodas patīkamas emocijas, ja mums patīk lietas izskats – mums tā šķiet skaista, un šis skaistums rezonē ar mūsu iekšējo cilvēku, kas to izvēlējies (pieskaņot savai videi). Lietas mums kļūst mīļas, ja tās darbojas atbilstoši mūsu gaidām – tās ir ērti lietojamas, nepieviļ, ir parocīgas u.tml.
Autors piešķir lietām slepenu dzīvi. Tomēr šo lietu neredzamā dzīve nemaz nav tik mistiska, bet gan nevilšus aizmirsta mūsu pašu dzīve: priekšmeta vēsture atspoguļo saimnieka dzīvi – kā, kur un kāpēc cilvēks šo lietu iemantojis, paturējis, lietojis, kopis u.tml. Taču Ķēstutis Kasparavičs neraksta par pieķeršanos lietām, bet drīzāk par cieņpilnu jeb atbildīgu attieksmi. Autors pauž, ka stāstiņos aprakstītās lietas veido daļu no viņa dzīves. Tās tātad ir dziļi personiskas lietas, tāpēc attieksme pret tām – sirsnīga.
Grāmatas ievadā autors raksta, ka stāstiņos lietas savā ziņā pārvēršas par cilvēkiem. Droši vien domājot, ka tās atdzīvojas un personificē cilvēcisko pasauli – lietu pasaule aprakstīta ar tai piemītošu hierarhiju, piemēram, nazis, dakša un karote strīdā mēģina noskaidrot, kurš no trim piederumiem ir vissvarīgākais. Kasparavičs neizvirza nevienu no trim – šajā un citos stāstos lietas pastāv kādā konkrētā kontekstā un līdzās neskaitāmām citām lietām, kurām katrai ir sava loma.
Pirmo stāstu "Trīs grāmatas" var uztvert par sava veida grāmatas ievada turpinājumu, kurā Lielā nopietnā grāmata dod priekšroku mazas un priecīgas grāmatiņas lasīšanai un ķiķināšanai. Iespējams, autors šeit izskaidro savu pieeju grāmatas "Par lietām" sarakstīšanai – tā ir plāna grāmatiņa ar ļoti īsiem stāstiņiem, kuri ir daudz dziļāki par virsēji redzamo līmeni, kas radīts vien ar pārdesmit rindām, un brīžiem jābrīnās, kā ar tik nelielu vārdu daudzumu var panākt tādu dziļumu! Grāmata tiešām liek dažreiz ķiķināt, tajā nolasāma autora veselīgā bezrūpība pret pārāk nopietnu dzīves uztveršanu, īpaši ārkārtīgi sirsnīgajās ilustrācijās, kuras var pētīt pašas par sevi un kuras rada vismaz pusi šīs grāmatas vērtības.
Stāstā "Puķu trauks" baltajām rozēm šķita, ka tām piemīt galvenā vērtība un tās ieliktas neatbilstoši necilā traukā, tomēr pēc pāris dienām puķes novīta, bet trauks, lai arī cik necils, turpināja savu nemainīgo eksistenci. Šis stāsts izsaka lietu pārejošo dabu. Puķes šeit, kā reiz, nav lieta. Lieta ir trauks, kas simbolizē ilgtspēju iepretim pārejošajam.
Savukārt stāsts "Zobu birste" sagroza lietu un cilvēku attiecības tik lielā mērā, ka liek aizdomāties: ne tikai cilvēks izvēlas lietu un izmanto to, bet arī lietai ir attieksme pret savu saimnieku. Vai esat aizdomājušies, kāpēc pie jums nokļuvis konkrētais priekšmets? Vai lietas nemēdz būt nelaimīgas, ka nokļuvušas kādā konkrētā mājā pie kāda konkrēta saimnieka? Līdzīgas pārdomas var rasties arī pēc stāsta "Televizors" izlasīšanas, kurā ne tikai saimnieks skatās televizorā, bet arī televizors ir spiests skatīties uz saimnieku, kas, televizoraprāt, ir ļoti vienmuļš skats. Saimnieks sadusmojas un, izmantojot priekšrocību, ka nav iesprausts rozetē, draud aiziet, bet televizors, lai noturētu savu saimnieku pie ekrāna, sāk rādīt kaut ko patiešām pārsteidzošu. Protams, ja lietas nelietojam, tās zaudē savu jēgu, mēs tās apveltām ar jēgu, kad izmantojam paredzētajā veidā. Tātad lieta pati par sevi mums nav nepieciešama. Mums tā ir nepieciešama tikai tad, ja to lietojam. Piemēram, darbavieta ir nozīmīgs priekšmetu kopums, bez kura mēs nespētu veikt savu dienišķo darbu. Stāsts "Galds" pārliecina, ka vide ir jākultivē un īstenībā tas ir abpusējs process – mēs kultivējam vidi ap sevi, bet vide iespaido mūs un mūsu darba rezultātu. Tieši tāpēc mēs dažkārt atsakāmies no lietām vai meklējam piemērotākas, labākas. Stāstiņā "Tintes pildspalva" šis rakstāmrīks tiek norakstīts, par spīti tam, ka priekšmetiem piemīt simboliska nozīme – tintes pildspalva ir tradīcijā nostiprinājies rakstnieka atribūts. Tomēr mūsdienās to lietot ir kļuvis pārāk neparocīgi, tāpēc dažas lietas aizstāj jaunākas paaudzes izgudrojumi.
Lietas ne tikai noveco un izkrīt no aprites, bet arī salūst. Stāsts "Krāns" vēsta par lietu remontu kā ārstēšanu. Priekšmeti ir dažādi, dažus no tiem ir vērts ārstēt – pievilkt stiprāk piloša krāna uzgriežņus un blīves vai aiznest apavus uz remontu –, bet droši vien ir arī lietas, kuru ne pārāk nopietnā slimība nozīmē jau to nāvi...
Ir lietas, bez kurām varam iztikt, tomēr labprāt lietojam. Līdz galam neizskaidrojumu iemeslu dēļ dedzinām sveces, lai gan gaismu varam ērtākā veidā iegūt no elektriskā apgaismojuma. Un šajā ziņā svece sasaucas ar tintes pildspalvu – šie abi priekšmeti ir no cita laikmeta. Taču svecei piemīt spēja ne vien izgaismot tumšu telpu, bet arī pavērst gaismas staru iekšup. Ne velti tas ir pēdējais stāsts grāmatā... Pēc šī stāsta izlasīšanas Marģers norādīja, ka šajā grāmatā trūkst stāstu vēl par durvīm, gleznām, aizkariem un šķīvi... Lūk, arī personīga lietu izlase, kas sniedz diezgan labu ieskatu cilvēka vidē un ne tikai... Parādi man savas lietas, un es pateikšu, kas tu esi!
Lai mazliet pagarinātu īso stāstiņu lasīšanas pieredzi, izlasījām arī līdzās šai grāmatai izdoto "Īsi stāstiņi par dzīvniekiem", kas ir ļoti līdzīga grāmatai par lietām – formāts tas pats, stāstiņu apjoms arī tāds pats, ilustrācijas līdzvērtīgas, tikai šo stāstiņu redzeslokā ir dzīvnieki: "Jebkura, arī vislēnākā un vismazākā, bet reizēm – pat tikko saskatāma lieta vai radījums var būt tikpat svarīgs kā liels un visiem redzams," raksta grāmatas autors ievadā. No dzīvnieku stāstiņiem arī varēsiet izlobīt dažas labas vērtīgas atziņas vai vismaz paķiķināt, piemēram, par cūku ģimeni, kuriem pie galda neklājas uzvesties pieklājīgi, par gliemezi, kas ir tik lēns, ka var sacensties ne tikai ar pulksteni, bet pat ar kalendāru, vai par putnu ģimeni, kas iegādājas cilvēku būrītī, taču netiek gudri, kāpēc viņš vairs nedzied; kā arī par pīļtēviņu, kas, aizskatījies uz pīļmātīti, vienmēr zaudē modrību tik ļoti, ka viņam tikmēr gadās kāda ķibele. Pēdējais šajā grāmatā ir stāsts par mēnesi, uz kuru gaudojot suņi izstāsta savas bēdas, bet mēness dod tiem padomus un nomierina. Lai gan ne visai zinātniski izskaidrota mūsu četrkājaino draugu kaukšana, tomēr šis stāstiņš nomierina kaut vai ar to, ka pat visvientuļāko radību kāds noglāsta – mēness.
Vēl sērijā iznākuši arī īsie stāstiņi "Par šo un to". Mēs šīs grāmatas ieteiktu pirmsskolas vecuma bērniem. Īsie teksti, liela izmēra burti un daudzās ilustrācijas ir piemēroti pirmajiem patstāvīgajiem burtojumiem. Tomēr būs par ko aizdomāties kā mazajiem lasītājiem, tā pieaugušajiem, un kāds varbūt notrauks putekļus no sen aizmirstas relikvijas, ielūkosies šķūnītī, bēniņos vai pagrabā un ziedos vismaz daļu savu dīko lietu trūcīgajiem.
0