"1945, Berlīne", Pāvela Marijas Smežkaļa darbs no sērijas "Fatescapes"
 
Redzējumi
08.05.2017

Attēla korekcijas

Komentē
1

Zini ko, Arnold…

Nu vienreiz ir beigas! Vai tu to saproti?

– …ja vācieši uzspridzinās Knipeldambi, mums ir visas tiesības padoties, es viņu dēļ neiešu…

Tu? Pārējie puikas gan varētu, viņi ir mobilizēti ar varu. Bet ko tu boļševikiem pastāstīsi par Biķernieku mežu? Cik tūkstošus tu toreiz nošāvi un kādēļ?

Nevienu! Tu šāvi! Es tikai pievedu šņabi.

Un ko vēl tu darīji, m?

Fotografēju.

Ko?

Bet varbūt es to darīju, lai vēsturei paliktu dokumenti par visu, kas toreiz notika. Nevajag tik daudz dzert, Arnold.

No Rolanda Kalniņa filmas "Akmens un šķembas", 1966

Slovāku fotomākslinieks Pāvels Marija Smežkaļs ir viens no četriem šāgada Rīgas Fotomēneša centrālās izstādes "Fakti un precizējumi" dalībniekiem – vēl izstādē skatāmi Lūcijas Ņimcovas (Slovākija), Petera Puklusa (Ungārija) un Romāna Korovina (Latvija) darbi. Izstādes kuratori ir mūsu pašu meistari Arnis Balčus un Alnis Stakle. 

Smeržkaļs izstādē piedalās ar darbiem no vairāku gadu garumā tapušās sērijas "Likteņainavas", "Likteņainas" jeb varbūt pat "Nāves ainavas" ("Fatescapes", 2009–2011), ar kuras attēliem, kā tagad attopu, man visai regulāri nu jau kādu laiku ir gadījies sastapties gan dažādu pasaules malu izstāžu zālēs, gan publikācijās. Un, iespējams, tieši šī regularitāte arī bijis iemesls, kāpēc līdz pavisam nesenam laikam sērijas darbus drīzāk vienkārši "pieņēmu zināšanai", ja vien tā var nodēvēt to gurdeno uztveres stāvokli, kurā tu kaut ko redzi, uz mirkli tam pievērs uzmanību, bet turpmāk par to īpaši galvu vairs nelauzi. 

Tie, kas ar Smeržkaļa attēlu sēriju nav pazīstami, sekojošo skaidrojumu var izlaist vai arī uztvert kā pirmā pārsteiguma vai kāda cita iespaida bojāšanu, tomēr, lai gan runa ir vienīgi par viņa darbos izmantoto tehnisko paņēmienu, bez tā apraksta neiztikt. Mākslinieks ir izraudzījies attēlus, kuros fiksēti kaut kādi vēsturiski, bieži vien traģiski un kādam pat nāvējoši notikumi un kuri ar nepārtrauktu tiražēšanu ziņās un vēsturiski fotogrāfiju albumos, ar dažnedažādām interpretācijām, kultūrcitātiem un vienkārši klātbūtni mūsu apziņā jau iekodināti tik dziļi, ka nevienam vairs nav īstas skaidrības, vai pret tiem būtu jāizturas ar mīlestību, apbrīnu, riebumu vai naidu, tāpēc visdrošāk tos bez liekām pārdomām apzīmēt vienkārši kā ikoniskus. Sarkanā karoga pacelšana virs Reihstāga, atentāts pret Martinu Luteru Kingu Memfisā, ASV karoga uzsliešana Ivodzimas salā, Kolumbijas slīkšņā pēc zemestrīces iesprostotais un lēnām mirstošais bērns, vientuļais pretstāvētājs iepretī tankam Tjaņaņmeņas laukumā, maitu lijas priekšā badā mirstošais bērns Sudānā, kauja pie Getisburgas ASV pilsoņu kara laikā, krītošais kareivis Spānijas pilsoņu karā u.tml. Smežkaļs, programmā "Adobe Photoshop" digitāli retušējot šīs fotogrāfijas, attēliem ir atņēmis šķietami pašu galveno, proti, tajos redzamos cilvēkus vai cilvēku atstātās pēdas, atstājot tikai to, kas citādi droši vien būtu uzskatāms par fonu, bet tagad šo manipulāciju rezultātā ne no šā, ne no tā pārvērties par pašpietiekamu ainavu. 1972, Vjetnama"Mani interesē atbilde uz jautājumu: "Kas notiktu, ja konkrētā notikuma nebūtu bijis?"" Smeržkaļs raksta savā interneta vietnē. "Piedevām mani interesē dokumentālās fotogrāfijas un arhetipiskās ainavas attiecības; centieni vētrainajā cilvēku eksistencē rast cietu pamatu zem kājām; mūžīgā meklējumi viņpus mūsu ātri gaistošajiem ķermeņiem un ātri garām paskrienošajiem notikumiem. Kas gan īsti notiek brīdī, kad uzņemam attēlus, ja jau nākamajā acumirklī mūsu iemūžinātais vairs neatbilst patiesībai, jo pastāv vienīgi tagadne. Darba mērķis ir taujāt vēl daudzus citus ar fotogrāfiju, mūsu dzīvi un vēsturi saistītus jautājumus un mudināt rast atbildes…"

Vēl pirms padzirdēju par Smeržkaļa dalību šāgada Rīgas Fotomēneša izstādē, par viņu un viņa darbiem man atgādināja kāda televīzijas pārraide. Mūsu pašu foto vecmeistars Gunārs Binde raidījumā "Nacionālie dārgumi.100 g kultūras"stāstīja: "[laikmetīgā fotogrāfija] vairs nav fotogrāfija, tā ir domāšana. Un šajā jaunajā domāšanā iekļaujas pat tas, ka var pat nefotografēt, bet būt fotogrāfs. Ir tāds fotogrāfs Somorovs, krievs, varbūt viņš arī vairs nedzīvo Krievijā (runa, kā noprotams, ir par amerikāņu mākslinieku un fotogrāfu Maiklu Somorofu un viņa darbu sēriju "Attēlotā prombūtne"/"Absence of Subject" – P. B.). Viņš paņēma Augusta Zandera fotogrāfijas, labi noreproducēja, programmā digitālajā izdzēsa laukā to, ko viņš uzskatīja, ka var tā izņemt, un to tukšo bildi nolika blakus. Ja [pirmajai] apakšā parakstīja: "Augusts Zanders", tur [otrajai] apakšā parakstīja, nu – es neatceros: "Dimitrijs Somorovs" kā savu produktu. Lūk, jaunās domāšanas variants! Tad, kad skatās uz šo diptihu, šīm divām fotogrāfijām – Augusta Zandera fotogrāfiju ar meitenīti, kura ver vārtus, un Somorova fotogrāfiju, kurā ir tikai pavērti vārti, – uzmetas tāda, ziniet, tāda kā zosāda [..] Kad es Balčus bildē ieraugu – krūmos karājas sarkans striķis, zināt, kas man ienāk prātā? Karātavas, kas stāvēja Uzvaras laukumā, kur pakāra vācu ģenerāļus. Kas tas ir? Tā vairs nav fotogrāfija, tā ir mana asociācija. Lūk, sākas tas, kas šodien fotogrāfijā ir svarīgs."

Bindes sacītais ir komentārs par viņa paša "Lidojuma" sērijas fotogrāfijām, kas, kā nojaušams, pēc viņa domām, laikam nu jau tiek uzskatītas par novecojušām. Tomēr nav arī tā, ka tā būtu tikai sarūgtināta purpināšana, jo, stāstot par vienu no savām bildēm ("Nasta"), viņš it kā starp citu piebilst, ka "vienā fotogrāfijā ir iešifrēts tas, kas notiks tālāk". Apzināti vai ne, tieši šis jautājums fotogrāfijā kā tehnoloģijā jeb medijā ir ierakstīts jau kopš pašiem tās tehniskajiem pirmsākumiem, un fakts, ka realitātes fotogrāfiskās pavairošanas demokratizācijas un plašās pieejamības iespaidā par to daudziem un visai ilgu laiku varbūt ir izdevies nelikties ne zinis, par nekādu lielo sasniegumu nav uzskatāms. Cilvēka vai kāda nebūt cita kustīga un tātad viegli gaistoša objekta nonākšana fotoattēlā sākotnēji nepavisam nebija pašsaprotama – attēla iegūšanai nepieciešamā ilgā ekspozīcija kustīgus gājējus pārvērta par garāmslīdošām ēnām, bet portretējamajām personām vēl ilgi bija fotografēšanas brīdī jāsēž sastingušām kā koka dieviņiem. 

Fototehnikas attīstība ir nesusi daudzas brīnišķīgas jaunas iespējas, taču jautājumu par to, "kas notiks tālāk", atrisināt kā neizdodas, tā neizdodas pat tīri tehnoloģiskā ziņā – vienalga, vai tās būtu raizes par dažus desmitus vecu krāsu fotoattēlu likteni jau pavisam tuvā nākotnē vai neskaidrība, kas gan sagaida visos pasaules cietajos diskos un mākoņserveros stāvošos digitālos attēlus. Un fakts, ka fotogrāfijā šādā kontekstā nav tikai kaut kā attēls, liecība, dokuments vai dekoratīva izpausme, bet arī domāšanas priekšmets vai tās rezultāts, manuprāt, nepavisam nav kaut kas apšaubāms vai peļams.1989, PekinaLai gan Smeržkaļa attēlu parakstos līdzās konkrētās atainotās vietas norādei un datējumam ir minēts arī oriģinālās fotogrāfijas autors un/vai autortiesību īpašnieks, izdzēšot no bildes tajā redzamos cilvēkus vai to klātbūtnes pēdas, savādā kārtā šķiet, ka viņš izretušējis arī lielu daļu vai pat vislielāko daļu oriģinālās fotogrāfijas autorības. Pēc apvāršņa līnijas, kaut kādām ainavas pazīmēm mēs vēl aizvien spējam pateikt – lūk, tā ir Roberta Kapas, tā – Kevina Kārtera, tā – Edija Adamsa vai kāda cita fotogrāfa bilde, taču arī pašu fotogrāfu, laikam ritot, vairs nav, tāpat kā nav viņu fotografēto un par objektiem uz mirkli pārvērsto subjektu. Palikusi tikai ainava, un tādā ziņā Smeržkaļs ir jau gandrīz vai uz naivisma un patiesības robežas balansējošs un nekādas lielas ilūzijas nelolojošs reālists. 

Starp citu, Pāvela Marijas Smežkaļa kolekcijā, datēta ar 1942. gadu, nonākusi arī viena fotogrāfija no Latvijas – un arī tā ir jautājums nevis par to, kas "notiks tālāk", bet gan par to, kam nebūtu bijis jānotiek vispār jeb, kā rakstīja viņš pats: "Kas notiktu, ja konkrētā notikuma nebūtu bijis?"

Starptautiskais festivāls Rīgas Fotomēnesis 2017 notiek no 8. līdz 31. maijam. Izstāde "Fakti un precizējumi" Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē skatāma no 10. maija. 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1