Atspulgs tumsā

Varbūt tāda ir vientulība, viņa iedomājas, kad blakussēdētāja miegā pagriežas uz otriem sāniem, skatienam atklājot neparasti tumšas jūga vēnas. Nelielie ekrāni virs galvas mirguļodami rāda lidmašīnas ceļu pāri jūrai un gaidāmo ielidošanas laiku divos naktī. Līdz tam atlikusi pusstunda, bet grāmata ir apnikusi, un viņa vienkārši skatās, kā sarūk atlikušo kilometru skaits. Nedomāt par vakardienas tikšanos ar tās laimes solījumu – atgrūst šīs uzmācīgās domas, kas lidinās galvā kā knišļi, nerimtīgi sizdamies pret nervu galiem katrreiz, kad ikdienā ir parādījies kaut kas jauns, kaut kas vilinošs, ko viņa nespēj neanalizēt līdz nelabumam, līdz ielas aiz loga jau sen ir apklusušas, bet miegs joprojām nav nevienā acī. Vēl nav par vēlu pievērsties kaut kam citam, viņa sev atgādina. Iluminatoram, piemēram. Ārā jau redzamas pilsētas gaismas, sastājušās rindās kā kusli zvaigznāji. Tomēr mirdzošajās līnijās viņa neredz ne dzīvniekus, ne zīmes, tikai līknes un taisnes mēmi raugās pretī. Varbūt viņam par to būtu kaut kas intere... nē, nē, viņa sev saka un sapurina galvu mazliet par trauksmainu. Ātrs skatiens uz blakussēdētāju, bet tā joprojām guļ ar viegli pavērtu muti, tikpat mierīgi kā iepriekš. Viņas kakls lidmašīnas gaismā šķiet gandrīz caurspīdīgs. Pārāk ilgi uz to skatīties arī nevajadzētu – jau tagad viņa negribēdama prāto, kā būtu uzspiest vienai no vēnām ar nagu, likt gaisā uzšļākties siltu, dzīvu asiņu strūklai. No kurienes viņai tāda iedoma? Vai tāpēc, ka filmās kakls šādi tiek pasniegts tikai skūpstam, bet viņai jāsargā sevi no domām par ādu un lūpām, un pieskārieniem? Viņa sakniebj lūpas un piever acis, bet, par laimi, lidojums jau tuvojas galam, stjuarti vēl pēdējo reizi izstaigā eju, lai savāktu atkritumus un pārliecinātos, ka visi ir piesprādzējušies, galdiņi ir pacelti un tā tālāk. Vienam no viņiem ir patīkami silts smaids, jo sevišķi brīdī, kad skatiens pievēršas šai rindai. Vai viņai? Viss, pietiks, bļāviens, nu. Nevienu viņai nevajag. Viņa pati var visu. Un ko tas vispār mainītu? Stjuarts jau ir aizgājis savā vietā lidmašīnas aizmugurē, bet viņa joprojām nespēj izlemt. Skaidri viņa zina tikai to, ka domāt ir bīstami, ka tas nenāks viņai par labu. Tāpēc nevajag domāt, viņa dažas reizes čukstus sev atkārto, tad pagriežas atpakaļ pret iluminatoru, lai redzētu, kā lidmašīna ierodas naktī iegrimušajā pilsētā. Viņa paliecas tai tuvāk, lai kaut kur tālumā uzmeklētu rītausmu, taču pretī lūkojas tikai pašas atspulgs tumsā.

* * *

Tumsa sabiezēja lēnām, pakāpeniski, tāpēc nebija nekāds pārsteigums, ka sākumā viņš to nemanīja. Tikai reizēm sajuta vieglu nemieru, kad piecēlās no datora pēc ilgāka darba cēliena un nevarēja skaidri saprast, vai stūrī pie dīvāna atstātā kaķu spēļmantiņa vienmēr ir bijusi tik pelēka, it kā ēna to būtu ne vien pārklājusi, bet arī piepildījusi. Tomēr uzmanību katrreiz atkal notvēra kaut kas jauns, un viņš par to aizmirsa līdz nākamajai palūkošanās reizei.

Viņa sieva tumsu redzēja labāk un reizi pa reizei mēģināja to savākt, izsviest atkritumos kopā ar tablešu iepakojumiem un neizlietotajiem prezervatīviem. Protams, tas nebija iespējams; tumsa tikai izkliedējās, iegūstot aizvien jaunas teritorijas, kur augt neredzamā briedumā. Arī viņu kājās, rokās, galvā.

Pašiem to neapzinoties, viņi aizvien biežāk sāka atstāt gaismu ieslēgtu – vispirms guļamistabā, tad virtuvē un citur. Tomēr tumsa palika dēļu spraugās, nagu melnumos, pat nevainīgi izteiktajos vārdos. Viņu sarunas apsīka, abi pievērsās katrs savai par izmisīgi sargājamu tēlotajai gaismai.

Tagad ir grūti pateikt, kam tā izdzisa pirmajam. Viņi abi bija mājās, kad ēka viennakt uzsprāga liesmās, pārklājot ciematu ar neredzētu spīdumu, pārvēršot nakti dienā. Kad piebrauca ugunsdzēsēji, ciematnieki visi kā viens jau stāvēja puslokā ap māju un lūkojās ugunī, pildīja acis ar gaismu, lai pēc tam atgrieztos guļamistabā un skatītos viens uz otru kā bailēs sastinguši kaķi.

* * *

Viņš izelpoja mani vēlu vakarā. Atlaidās dziļi dīvānā, pacēla galvu un ļāva elpu mutuļiem piepildīt gaisu, izveidot mani. Sākumā neteicu neko, vien gaidīju, līdz viņš pamanīs mani. Beidzot ievērojis manu veidolu, viņš bikli pasmaidīja, piecēlās no dīvāna un paspēra pussoli man pretī. "Es tevi mīlu," viņš sacīja – nedroši, gandrīz kā jautājot.

Es neatbildēju. Zināju to tāpat kā visus pārējos viņa sapņus. "Es tevi mīlu," viņš atkārtoja jau mazliet spēcīgākā balsī, tad nolaida galvu, kā bīdamies ieraudzīt manā sejā to, kam tur bija jābūt.

Tā vietā viņš atklāja, ka viņa paša pēdas ir pārvērtušās dūmos. Izbrīnīts viņš noliecās, izlaida roku tām cauri un ieskatījās plaukstā, taču dūmi jau bija izslīdējuši starp pirkstiem un lēni vērpās gaisā.

Viņš atkrita atpakaļ dīvānā un pacēla galvu. Es joprojām biju savā vietā, mani vainot viņš nevarēja. "Es tevi mīlu," viņš atkārtoja ar lūgumu balsī.

Klusēdama skatījos, kā dūmi atņem viņam abas kājas, līdz viņš dīvānā vairs ne sēdēja, bet gan peldēja gaisā pāris centimetru virs tā. Tomēr arī tas vairs nespēja novērst viņa uzmanību no vienīgās prātā palikušās, sāpēs vaidošās domas. "Es tevi mīlu," viņš teica vēlreiz, vairs ne lūgdams, bet prasīdams, pat pieprasīdams.

Bet es neatbildēju, tikai raudzījos, kā dūmos izgaist viņa rokas, kā tumšie mutuļi pārņem arī vēderu, krūtis, kaklu. Ko gan es varēju teikt? Es taču nevarēju kļūt īsta, kad tik daudzus gadus biju klīdusi no sapņa pie sapņa, nesabiezēdama vairāk par garaiņiem virs pusnaktī ieslēgtas tējkannas. Un nemaz arī negribēju redzēt, kā smaidu nomaina tukšums, kā nākotne kļūst par pagātni un bangojošs okeāns pārvēršas tēlotā kaislībā saburzītos palagos.

Atlika vien izskriet ārā pa skursteni un izkūpēt debesīs, cerot, ka viņš nesekos, ka neviens nekad nekur vairs mani neieelpos un es varēšu izšķīst starp mākoņiem un aizmirst par vientuļajām, tumsā grimstošajām istabiņām.

* * *

"Tu sabojāji man dzīvi," viņi saka, skatoties viens uz otru abpus tramvaja atvērtajām durvīm. Viņa stāv sakrustotām rokām, viņš ir uzlicis roku blakus stāvošā bērna plecam. Skatieni slīd lejup, pāri sejām, pāri krūtīm un kājām, pāri gadiem, strīdiem, skūpstiem, neizteiktajiem vārdiem un kopā pavadītajām naktīm.

Aizveras durvis, pāršķeļot uz pusēm viņu asaru rētotos vaigus. Viņa vēl mēģina kaut ko pateikt, taču tramvajs jau sācis lēnām celties debesīs, kur aiz mākoņiem gaida nākamā pietura. Bērns izraujas no vīrieša satvēriena un pielīp logam. Sieviete māj viņam pretī abām rokām, asiņojošām plaukstām. Zēns pagriežas pret vīrieti un atkārto vārdus vēl un vēlreiz, līdz tie piepilda vagonu kā pavasara rītā pļavai uzgūlusi migla.

Nespēdams to izturēt, tu piecelies un aizej pie vadītāja, palūdz viņam ieslēgt mūziku. Ieskanas čerkstošs šlāgeris, un tu sāc dziedāt tam līdzi. Pēc brīža pievienojas vīrietis, tad vēl kāds pasažieris, līdz viss tramvajs gaudo vienā balsī, it kā zinātu šo dziesmu jau kopš bērnības. Zēnam neatliek nekas cits kā nogulties uz grīdas un ļaut, lai migla aizklāj viņa seju un piepilda galvu tāpat kā visiem mums, pasažieriem.

* * *

Pirmoreiz tā pa īstam par pašnāvību Rita iedomājās lidojumā uz Parīzi. To nupat bija izdarījis lasītā romāna varonis, un arī viņa atspieda pieri pret logu un pavērās lejā uz mākoņiem. No augšas tie neatgādināja ne dzīvniekus, ne cilvēkus, neko. Tikai vilinoši siltas gubas, kurās ievelties un neatgriezties. Viņa iztēlojās kritienu, neatgriezenisko lidojumu pretī zemei un savus šausmu kliedzienus, tomēr līdz apziņas izslēgšanās mirklim netika, jo domas pārtrauca blakussēdētāja balss. "Atvainojos, bet jūs tagad izskatījāties tik eleganta, ka es nevarēju atrauties," viņš teica. "Negribēju, lai domājat, ka esmu kaut kāds lūriķis... tāpēc nospriedu, ka vajadzētu paskaidrot."

Rita pasmaidīja par runātāja neveiklumu, tomēr atbildēja viņam. Lidojuma atlikušo daļu viņi tā arī nopļāpāja, un pašnāvības domas tika iespiestas kādā nomaļā kaktiņā starp atmiņām par lidmašīnas kavēšanos un turbulences zonu.

Pavisam tās gan neizplēnēja. Toreizējais vilinājums regulāri atgriezās pakutināt nervus, kad pārējā pasaule šķita kļūstam īpaši vienmuļa. Dažkārt tas pavadīja patiesu sāpju uzvilnījumu, bet citreiz Rita pie lidojuma domām atgriezās pati, flirtēja ar tām, līdzīgi kā bija darījis blakussēdētājs. Viņi joprojām reizēm satikās, lai gan īstas attiecības izveidoties nedraudēja. Viņš bija pārāk nopietns, bet Rita – netverami tāla. Arī citi pielūdzēji ātri vien atvēsa, viņas runās par nāvi klausoties, vai arī samierinājās ar nesaprašanu, līdz Rita sāka viņus nicināt.

Viņai nebija lielu iebildumu atkal un atkal atgriezties vienatnē. Tas bija vieglāk, nekā slēpt savas domas aiz ironiska smaida un vieglām asprātībām. Pat ar visu tumšo mākoni, kas gūlās viņas sirdij arvien smagāk ar katru nākamo gadu, smacēdams viņa nesteidzīgi, bet neatlaidīgi.

Pamazām Rita pārkāpa vecumam, kad interese par nāvi ir pievilcīga savdabība. Kādā ballītē viņa sāka par to runāt ar nupat satiktu sievieti, kas pēc klusuma brīža atklāja, ka ir divreiz mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Pēc tam Rita vēl ilgi nevarēja aizmirst viņas novērstās acis un kluso lūgumu mainīt sarunas tēmu. Ar to pietika, lai viņa pārstātu runāt par nāvi ar svešiniekiem un arī paziņām. Protams, iztēles lidojumi un kritieni tāpēc vien nepazuda. Rita sāka lasīt pašnāvību izdarījušo rakstnieku darbus, sevišķi viņu dienasgrāmatas. Tad nāca autori, par kuru likteni nebija skaidrības, bet tad arī tie, kas bija tikai runājuši, bet līdz darīšanai nebija tikuši. Viņu stāsti Ritai patika īpaši. Tajos nāve vienmēr bija līdzās, skaista un tumša. Vairs pat nevajadzēja par to runāt ar citiem.

Pārmaiņu sajuta arī toreizējais lidmašīnas blakussēdētājs. Viņš arvien biežāk aicināja Ritu satikties, un vēl pēc pusgada bildināja viņu. Ne mīlestības, bet kopdzīves, draudzības un ģimenes vārdā. Viņa piekrita to pašu iemeslu dēļ. Un bija priecīga, kad palika stāvoklī. Ne laimīga, bet tomēr.

Taču pēc divarpus mēnešiem Rita kādunakt uzmodās divos naktī no tām pašām lidojuma domām. Tikai šoreiz tajās bija arī krietna deva īstas tumsas, tās pašas, kas tik ilgi bija viņu smacējusi. Nākamajās dienās domas nepazuda, taču pavisam melnas arī nekļuva. Visbiežāk viņa sapņos lidoja cauri mākoņiem ar savu bērnu rokās, nedzimušu un nemirušu, līdz atstāja to kādās mūžīgas esības gubās. Reizēm viņa uztrūkās no tiem kā murgiem, bet citreiz – ar smaidu uz lūpām.

Vīrs redzēja viņas nemieru un mēģināja palīdzēt, taču Ritai rāvās prom no viņa pieskārieniem, sāka raudāt no viņa vārdiem. Tā mēdz būt grūtniecības laikā, viņa mierināja vīru savos gaišākajos brīžos, un viņš gribēja tam ticēt. Varbūt arī ticēja. Vismaz vēlāk, kad Rita atgriezās no slimnīcas, kur bija izgājusi pārbaudi pēc spontānā aborta, viņš nevienam neteica, ka būtu dzirdējis smieklus viņas šņukstos.