Redakcijas sleja
09.05.2016

Atpakaļrāpuļi

Komentē
6

Pagājušajā nedēļā publiskotā Tieslietu ministrijas pasūtītā "juridiskā analīze" par Stambulas konvencijas iespējamo ietekmi uz Latvijas likumdošanu vienā mirklī kļuva par tobrīd lasītāko interneta joku. Amizantais teksts saturēja tik daudzus anahronismus, loģiskas kļūdas, ideoloģiska marasma izpausmes un domāšanas kuriozus, ka ir pelnījis ne tikai kļūt par mācību līdzekli topošajiem juristiem kursā "Kā nedrīkst rakstīt", bet arī par dziļākas socioloģiskas vai pat antropoloģiskas analīzes materiālu. Un tomēr ne viss ir tik jautri, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Ir vismaz seši iemesli, kas liek to uztvert ar bažām.

Pirmkārt, kā iespējams, ka jaunas, izglītotas juristes spēj pieļaut savos tekstos tik klaju analfabētismu – nepietiekamās premisās balstītus slēdzienus [1], latīņu valodas termina a priori lietojumu pilnīgi pretējā nozīmē ("Jebkura pieauguša cilvēka dzīvē gūtie novērojami a priori liek apjaust…") [2], nezināt pat to, kā latviski raksta Strasbūras nosaukumu [3]?

Otrkārt, bažas raisa tas, ka ministrija var atļauties pasūtīt (samaksāt par to?) tik zemas kvalitātes produktu, kura mērķis ir nevis objektīva juridiska analīze, bet gan centieni pamatot iepriekšpieņemtus, ideoloģiskā un politiskā pārliecībā balstītus secinājumus. Ja pašā "analīzes" tekstā ir atsauce uz marksistisko tēzi par šķiru cīņu kā vēstures procesu virzītājspēku, tad te var saskatīt jau tādu kā staļinisko ideju par "šķiru cīņas saasināšanos" noteiktā vēstures procesā, kurā tiek atļauti visi līdzekļi, lai iznīcinātu oponentu.

Un no tā ir jāizdara vēl kāds secinājums – treškārt, retorika, kas tiek izmantota, nostiprina priekšstatu par to, ka Latvijas un visas pasaules mērogā darbojas divi savstarpēji naidīgi un nesamierināmi spēki. "Analīzes" autoru izpratnē notiek mēģinājums uztiept Latvijai "gendera ideoloģiju" (lai kas tas arī būtu) un to dara noteiktas sociālas grupas, kas nekavējoties tiek arī apsaukātas dažādos vārdos – "Rietumu postmodernā inteliģence", "radikālās feministes". Pretējā puse vārdā netiek nosaukta, taču var saprast, ka tā ir pārējā, "apdraudētā" sabiedrības daļa, kas pārstāv tradicionālas, konservatīvas vērtības, un ar to identificējas paši teksta autori.

Ceturtkārt, tekstā vairākkārt uzsvērta starptautiskas sazvērestības pastāvēšana, kas ir "labi finansēta", "globāla" kustība ar mērķi ieviest "gender teoriju". To esot sākuši amerikāņu zinātnieki, turpina "radikālās feministes", esot bijuši "nopietni mēģinājumi" to ieviest 1995. gada Pekinas konferencē, iesaistījies esot pat sociālais tīkls "Facebook", taču tai pretojas ne mazāk nopietni spēki – Svētais Krēsls un Latvijas Satversmes preambula.

Piektkārt, šis teksts ir visai bīstams precedents, kas liecina, ka Satversmes preambula, kas tika pieņemta pirms diviem gadiem, nav nevainīga politiska deklarācija, bet gan reāls juridisks instruments, ko iemanās lietot tieši tad, kad nepieciešams nostāties atpakaļrāpuļa pozā. 2014. gada 19. jūnijā Saeimas deputāte Lolita Čigāne tvitera ierakstā pauda: "Pieņemta Satversmes preambula. Tās nozīmību novērtēs nākošās paaudzes." Un te nu mēs redzam, kā tā tiek lietota. Protams, var iebilst – nažu ražotājs nav vainīgs, ja tie nonāk bērnu vai noziedznieku rokās. Tomēr šajā gadījumā mēs redzam, ka divu gadu laikā preambula ne reizi nav lietota ar kādu citu mērķi, bet vienmēr tad, ja kādam rodas vēlēšanās sagrozīt un interpretēt savām vajadzībām ideju par Latvijas valsti.

Sestkārt, publiskojot šādu oficiālu dokumentu, Tieslietu ministrija ne tikai centusies bloķēt Latvijas pievienošanos starptautiskai konvencijai (šobrīd Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kas nav parakstījusi Stambulas konvenciju), bet arī raisījusi starptautisku kaitējumu Latvijas reputācijai, parādot to kā politiski neprofesionālu, ideoloģiski atpakaļrāpulīgu, aizspriedumainu un vienkārši dīvainu valsti, kas pretendē uz kādu īpašu izņēmuma statusu, kurš ļauj neievērot sieviešu tiesības un atteikties no cīņas ar dzimumu stereotipos balstītu vardarbību.

Konservatīvismam cilvēces kultūrā ir bijis daudz dažādu izpausmju, tas ir pastāvējis vienmēr un dažkārt spējis ģenerēt pat skaistas estētiskas, ideoloģiskas vai politiskas kustības, taču grūti atcerēties konservatīvismu tik neglītu, kādu mēs to redzam šobrīd. Vienalga, vai tas būtu Donalds Tramps Amerikā, Aleksandrs Dugins Krievijā, Annešs Breivīks Norvēģijā vai tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs Latvijā, mēģinājumi pretoties attīstības procesiem ir kļuvuši atbaidoši analfabētiski.

Ko es varētu ieteikt? Latvijai nekavējoties jāparaksta Stambulas konvencija, pievienojoties pārējām Eiropas Padomes dalībvalstīm, kas to jau izdarījušas. Bet tieslietu ministram jāatkāpjas no amata, atzīstot savu nekompetenci un nespēju nodrošināt Latvijas pilnvērtīgu attīstību starptautisku juridisku vienošanos ietvarā.

[1] "Satversmes preambula skaidri pasaka, ka Latvijas tauta godina savus brīvības cīnītājus", "Brīvības cīnītāji pārsvarā bija tieši Latvijas vīrieši" – tātad "Mēs nevaram godāt savus brīvības cīnītājus, vienlaicīgi pasakot, ka viņi jau toreiz (vēsturiski) apgrūtināja sieviešu pilnīgu attīstību un dominēja pār sievietēm".

[2] A priori zināšanas ir neatkarīgas no pieredzes, pieredzē iegūtās zināšanas tiek dēvētas par a posteriori zināšanām (https://lv.wikipedia.org/wiki/A_priori_un_a_posteriori).

[3] Dokuments parakstīts "2016. gada 25. aprīlī, Strasburgā Dr.iur. Baiba Rudevska."

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks, pasaules mūzikas dīdžejs un interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6