Inga Pizāne: Atmiņu nogulsnes, 2. daļa
11
Mēs iepazināmies vilcienā Rīga–Sigulda. Tu iekāpi ar velosipēdu. Noliki to attālāk un apsēdies tieši man pretī. Man bija aizsmakusi balss, un es knapi varēju atbildēt tevis nekautrīgi iesāktajai sarunai, ka dodos uz Siguldu savai ceļa biedrenei no Skandināvijas parādīt alas, Gauju un Latvijas rudeni. Bet izskatījās, ka tu steidzies un ka manis sacītais tevi interesē mazāk par manu telefona numuru. Pēc nelielas vilcināšanās es to iedevu. Nākamajā brīdī tu jau biji atpakaļ uz lielceļa trenēties velomaratonam. Un es – ja godīgi – nemaz negaidīju, ka rakstīsi vai zvanīsi. Negaidīju – ne tādā nozīmē, ka necerēju, un arī ne tādā, ka negribēju. Vienkārši bija slinkums piņķerēties jūtās, kuras jau tāpat bija pietiekami samudžinātas. Bet – kā jau velosipēdists – tu biji ātrs. Ziņa no tevis bija pienākusi, pirms es vēl atgriezos Rīgā. Un tad nu man bija jāpieņem lēmums – ko ar to iesākt. Atbildēt vai atstāt to mūsu tikšanos uz mūžiem "ieslēgtu" vilcienā. Uz brīdi mēs tomēr tikām no tā vilciena ārā. Bet tikai, lai atvadītos. Saules un vēja bagātā dienā. Krastmalā, pie Daugavas. Mana balss bija atgriezusies, bet viss bija skaidrs bez vārdiem.
12
Tā bija augusta nakts, un mēs, ziņās sadzirdējuši, ka gaidāms zvaigžņu lietus, devāmies uz vietējo pilskalnu zvejot krītošās zvaigznes, lai varētu ievēlēties visu, ko šajā dzīvē gribam piepildīt. Lieki piebilst, ka neapgaismotajā mazpilsētas naktī mēs viens otru "saredzējām" tikai uz tausti... Tāpēc tā zvaigžņu gaidīšana brīžiem kļuva itin neomulīga... Un, kad, ieraugot pirmo meteorītu, es iekliedzos: "Ir! Redzēji??!", tu tā sabijies, ka, nepaspējot iedomāties savu vēlēšanos, es tavās acīs nolasīju tavu – ātrāk doties prom no šī krūmiem aizaugušā pilsētas paugura. Un nav nekāds noslēpums, ka tava vēlēšanās mirklī piepildījās. Ir tais zvaigznēs tomēr spēks.
13
Tu biji mana pirmā mīlestība. Tumšiem matiem, brūnām acīm. Slaids un apburošs. Mēs dejojām klases vakaros pie "Backstreet Boys" dziesmām un uz izplēstām no burtnīcām rūtiņu lapām, izplēstām no burtnīcām, rakstījām viens otram zīmītes un vēstules, ko kautrējāmies atdot personīgi, tāpēc "sūtījām" caur klasesbiedriem. Es atceros – tu man uzdāvināji "Mars" vai "Snickers" šokolādi – tā bija mana pirmā dāvana no puiša, tikai diemžēl starpbrīdī man kāds to nozaga. Es to ļoti pārdzīvoju, bet neatceros, vai tev atzinos... Laikam ne. Kopā ar šokolādi saņēmu vēstuli, kurā tu man biji rakstījis, ka mīlēsi mani līdz kapa malai. Es ar vispatiesāko un bērnišķīgāko pasaulē naivumu tev arī noticēju... Un tieši tāpēc nekādi tev nevarēju piedot tavu pārcelšanos mācīties uz citu skolu. Ārpus pilsētas! Es tik ļoti sadusmojos, ka sadedzināju visas tavas vēstules. Pēc tam gan to ļoti nožēloju. Pēc pāris gadiem mēs vienu vai divas reizes nejauši sastapāmies, bet nekas (izņemot mazu, necilu sasmaidīšanos) neliecināja par to, ka mūs saista skaistākā cilvēka pieredze – pirmā mīlestība, ko atcerēsimies līdz kapa malai.
14
Tu pienāci klāt un, neko nesakot, uzlūdzi mani uz lēno deju, bet mēs nedejojām. Tu pacēli mani rokās un nesi cauri deju zālei visu dziesmas laiku. Skanēja krievu popgrupas "Ivanushki International" dziesma "Поверь, мне тоже очень жаль", kurā ir vārdi "поцелуй твой и слезу вокруг света пронесу"... Un tieši tā es arī jutos. Kā trausla asara, kuru tu nesi cauri pasaulei savā spēcīgajā tvērienā. Kā skūpsts – nē, jo tik tuvi mēs nebijām. Mēs bijām mazliet izmisuši garāmgājēji, kuri sevi meklēja citos cilvēkos. Tu biji divas klases vecāks par mani, un toreiz man tas šķita ļoti daudz. Es jutos ārkārtīgi vērtīga un trausla tavās rokās. Kā porcelāna tasīte, kuru tu, par laimi, nesasiti. Tu noliki mani turpat, kur paņēmi. Bija sākusi skanēt jau nākamā dziesma, kuru es vairs neatceros.
15
Tu izskatījies priecīgs, kad ienācu bistro, un sauci mani par kafijas meiteni. Tu stāstīji man par savu mammu, par to, kas tev viņā nepatīk. Par to, ka viņa uzvedas kā tava vienaudze un īsos svārkos iet dejot uz klubiem. Ka tev ir kauns. Es jutos neērti, it kā nenopelnījusi tavu uzticēšanos. Jo nācu tikai pēc baltas, saldas kafijas, bet tā izrādījās vēl piedevām dziļa un atklāta. Pie kafijas tu man pa kluso dāvināji pa konfektei no bāra letes. Man patika mūsu sarunas, taču tās dzīvoja tikai iekš bistro sienām. Ne es, ne tu tām nebijām pieķērušies. Tās bija divu svešinieku sarunas, kas turpinājās tieši līdz brīdim, kad bistro aizvērās ciet. Un svešiniekiem būt, kā zināms, ir daudz vieglāk. Vieglāk atklāties. Nepārmest. Un vieglāk pazust vienam no otra dzīves. Neatvadoties.
16
Es atceros mūsu pastaigu gar veco pilsētas bibliotēku, līdz kurai varēja tikt pa mazu, mazu tiltu pāri avotiņam. Pie tilta tu man pasniedzi roku, bet visu pārējo ceļu gājām nesadevušies rokās. Tā bija diezgan neveikla divu skolēnu pastaiga. Sajūta bija, ka šis randiņš ir kā tāds obligātais mājasdarbs, kuru neizpildot saņemsim pa sliktai atzīmei. Tad nu arī gājām, kā varējām, lai nebūtu nesekmīgi. Bet nē, paši taču bijām šo randiņu sarunājuši. Sazin', kas bija par gadalaiku un kā tiku mājās – bet tas tā arī palika mūsu vienīgais randiņš. Pirms vai pēc tam vēl dejojām diskotēkā. Es cīnījos pret tavu kautrību, uzlūdzot tevi uz deju pati, taču tava kautrība turpināja būt tik spēcīga un uzstājīga, ka es vienkārši padevos.
17
Vienu dienu, stāvot pie bankomāta, mana mamma man atgādināja par tavu eksistenci, norādot uz garāmejošo sievieti un sakot, ka tā esot tava mamma. Ilgi mēģināju tevi atsaukt atmiņā un, kad beidzot atcerējos, man šķita, ka tu drīzāk varētu būt varonis no kādas grāmatas, ne manas dzīves. Varbūt tāpēc, ka satikāmies vien pāris reižu un ļoti, ļoti sen. Kā iepazināmies – neatceros. Atceros vien savus bailīgos soļus, ieejot tavā dzīvoklī, kurā tu man atskaņoji visus tev pieejamos "Faithless" ierakstus, un, jāatzīst, viņu mūzika man iepatikās tik ļoti, ka sāku konspektēt un tulkot viņu dziesmu vārdus. Bet pašķīrāmies mēs tikpat mistiski kā satikāmies. Neatceros – kā. Bet, kā mamma atzinās mūsu "bankomāta" sarunā: "Labi vien, ka tā," jo tu viņai likies mazliet jocīgs un galīgi man nepiemērots.
18
Mūsu draudzība pa īstam sākās tai karstajā vasaras dienā Eiropas dienvidos – ar saldējumu, ko ietrieci man sejā. Pirms tam mēs viens otru pazinām tikai priekšstatos, ko pamazām mēģinājām atšķetināt. Es ļāvos taviem jokiem, un, šķiet, tas tevi neatstāja vienaldzīgu. Tu ļāvies dziļām sarunām, un tas savukārt ieinteresēja mani. Tu kali savus nākotnes plānus, trinkšķinādams ģitāru, un uzdevi man jautājumus, ko neviens nekad iepriekš nebija uzdevis. Es ar labpatiku uz tiem atbildēju un sapratu, ka jautājumi, ko uzdod cilvēks, par viņu pasaka daudz vairāk nekā atbildes. Es zināju par tevi daudz, pat ļoti, bet vai pazinu?
19
Mēs bijām vēstuļdraugi padsmitnieku vecumā, kuri atrada viens otru tīņu žurnāla "Laba" sludinājumu sadaļā un tā arī nekad nesatikās "dzīvajā". Sākumā tu rakstīji man ar roku, taču drīz pēc tam vēstules sāki drukāt datorrakstā un sūtīt tās izdrukātas. Stipri par to nebēdājos, taču kaut kāda maģija bija izplēnējusi, it kā starp mums būtu nostājusies datormašīna. Vairs negaidīju tavas vēstules tik ļoti. Turklāt vienubrīd man sāka šķist, ka savus piedzīvojumus par meitenēm, ar kurām guli, tu krietni piepušķo. Lai gan – kas zina, varbūt vienkārši biju par naivu. Mēs bijām apmainījušies fotogrāfijām, un vienu brīdi pat liku tavu fotogrāfiju makā. Taču, laikam ejot, sapratu, ka mūsu draudzība ir mākslīgi radīta, un arī jautājumi, ko tev uzdot vēstules beigās – kā to parasti darījām – šķita izsmelti. Tā mēs sākām rakstīt viens otram retāk un retāk. Tad vēl retāk, līdz nolēmām vairs nedzenāt pasta baložus no Latgales līdz Kurzemei un atpakaļ, un es izņēmu tavu fotogrāfiju no sava maka pavisam.
20
Mēs satikāmies saulainā augusta dienā ar milzu čemodāniem rokās. Divas meitenes no Latvijas un divi puiši no Lietuvas – ceļā uz Zviedriju. Smējāmies, ka puišiem mantu vairāk nekā meitenēm. Izrādījās, viena no tavām ceļasomām bija pilna ar grāmatām. Tu neuzticējies nezināmajam, tāpēc mēdzi pārlasīt vienas un tās pašas grāmatas un skatīties vienas un tās pašas filmas vairākkārt. Lai neviltos. Bet man tu uzticējies, lai gan nekad viens otrā nebijām pāršķīruši ne lappusi. Mani pārsteidza, cik labi tevī melanholija un ievainojamība sadzīvoja ar humora un piedzīvojuma garu. Es pat teiktu, ka tieši šo īpašību līdzsvars tevī bija vispievilcīgākais. Un arī kautrīgums, ko tu centies izsist no sevis, nodarbojoties ar cīņas sporta veidiem... bet tad vienu dienu tu pēkšņi aizgāji mācīties dejot, sakot, ka gadījumā, ja mums abiem kādreiz sanāktu uzdejot, tu gribētu būt cienījams partneris. Tas mani savaldzināja, kaut tu tā arī neesi sadūšojies mani uzlūgt uz deju.
3