Proza
28.03.2014

Atmiņu nogulsnes

Komentē
3

1

Es biju pirmā meitene, kurai tu uzcepi omleti, bet mēs nekad nepārgulējām. Man bija 15, tev – 17 vai 18. Tu teici, ka šis laiks tev ir īstais, lai izbaudītu dzīvi pilnasinīgi. Es teicu, ka neesmu gatava ar tevi pārgulēt. Es vispār nezināju, kā tas ir – būt uzbudinātai. Un man bija bail palikt stāvoklī. Tu man mācīji spēlēt novusu un teici, ka ne ar vienu meiteni tev nav bijis tik jautri. Bet jautrība beidzās vasaras vidū uz tilta, kad sapratām, ka no šīs spēles abiem ir jāizstājas. Joprojām neesmu sapratusi, vai abi izstājāmies kā uzvarētāji vai zaudētāji. Pēc tam mēs vēl bieži miedzām viens otram ar aci un dejojām ballītēs. Bija nepabeigtības sajūta. Līdz tu satiki viņu. Meiteni, kuru pilnasinīgi apprecēji.

2

Tu biji manu ilūziju iemiesojums. Tava pastkaste bija pilna ar manām vēstulēm. Manas atvilktnes – pilnas ar nenosūtītajām, jo dažreiz centos sevi piebremzēt. Tu juti man līdzi. Es kautrējos to saukt par iemīlēšanos, kur nu vēl par apmātību. Bet cita vārda tam nebija. Manas domas devās tavā virzienā kā visi sestie tramvaji uz Juglu. Ar pēdējo tramvaja atiešanas laiku vienpadsmitos. Katru vakaru. Pārējā laikā es gulēju un savus sapņus neatceros. Mūsu attiecības uzturēju es. Tev tās īsti nebija vajadzīgas, un par to es mēdzu apvainoties. Uz sevi. Izdusmojos klusiņām savā nodabā un turpināju. Tevi dievināt. Jo tu biji ideāls. Cilvēks, kuru es nekad neiepazinu.

3

Visi mūsu randiņi notika kāpņutelpā. Pēc tam, kad tu biji mani pavadījis mājās no skolas diskotēkas. Mēs tikai skūpstījāmies tumsā, līdz notirpa lūpas. Es pat neatceros, ka mēs runātu. Varbūt kaut ko ievadam, piemēram, kad būs nākamā diskotēka. Īpašas emocijas tu manī neraisīji, bet man ļoti patika, kā tu izskatījies. Ļoti. Tāpēc es pavadīju laiku ar tavu skaisto seju un ķermeni. Vēl – tu biji drosmīgs. Tu mani noskūpstīji dejas laikā, pirms mēs vēl iepazināmies. Precīzāk sakot – tā mēs iepazināmies. Man patika tava drosme, bet ne uzstājība. Tikai vēlāk es sapratu, ka mēs tik daudz skūpstījāmies, jo mums īsti nebija, par ko runāt.

4

Es tevi atceros ļoti blāvi, bet to tavu frāzi "Ёшкин кот"*, kuru lietoji pēc katra otrā vārda (labi, teikuma), es atcerēšos vienmēr. Mūsu attiecības ilga aptuveni pāris skūpstus, ko bijām izvilkuši uz dažām tikšanās reizēm, un tad... es tik ļoti vairs negribēju ar tevi bučoties, ka uzrakstīju tev īsziņu ar tekstu, ka nespēju aizmirst savu bijušo puisi un tāpēc tevi nevarēšu iemīlēt. Tu man atrakstīji atbildi, kas mani tiešām pārsteidza (tajā brīdī pat sadusmoja): "Ёшкин кот! Kāpēc tad mēs tērējām mūsu laiku?" Un es pie sevis nodomāju: "Labi, ka tie bija divi randiņi, nevis divi attiecību gadi." Un, protams, to "Ёшкин кот!" tu īsziņā nerakstīji, bet noteikti padomāji, manuprāt.

* Ёшкин кот – raganas kaķis, frāze, kas lietota arī kā lamuvārds (krievu val.)

5

Tas bija viens no mūsu pirmajiem randiņiem. Februāris. Iespējams, Valentīndiena, jo man rokās bija tumši sarkana roze. Mēs stāvējām pie manas mājas, otrpus pagalmam un manas istabas logiem. Un, lai es varētu rokas tev aplikt ap kaklu, mēs izdomājām rozi iespraust sniegā. Tā mēs tur stāvējām, uz ietves, starp divām milzu kupenām, vienā no kurām dižojās mūsu roze. Gājuši no skolas, bijām ar mugursomām. Pilnām ar mācību grāmatām, neizpildītiem mājasdarbiem un nesamaitātām jūtām vienam pret otru. Ilgi jo ilgi centāmies atvadīties, bet veltīgi. Līdz brīdim, kad mums patiešām kļuva žēl rozes. Tad saskūpstījāmies un devāmies pie manis dzert tēju.

6

Tu biji tas puisis ar karstajām asinīm, kurš mēģināja mani apreibināt ar ukraiņu vīnu. Tu biji tikko atgriezies no ceļojuma, un mēs – nesen iepazinušies (neatceros gan – kā). Tu biji maza auguma, un tas mani mulsināja. Es nebiju sajūsmā, ja kāds mūs redzēja kopā, bet mēģināju sev iestāstīt, ka ķermeņa garums attiecībās nav galvenais. Citādi gan tavs augums bija izdevies. Un smaids arī. Tu biji tik ļoti pārliecināts par sevi, ka gandrīz vai pārliecināji par to, ka man patīc, arī mani. Un tomēr pietrūka dzirksteles. Es jutos ļoti neomulīgi tavā īrētajā padomju laika (precīzāk – stila) dzīvoklī. Man bija bail, ka man uzmāksies. Tā arī notika. Turklāt – traucēja arī valodas barjera, un, kā zināms, svešā valodā ir vēl grūtāk paskaidrot, ka negribu. Plus vēl izdomāt – kāpēc.

7

Tu nāci pie manis ar upenēm. Ar spaiņiem upeņu, ko biji lasījis paša dārzos paša rokām, tādējādi mēģinot uzpirkt manas simpātijas. Tas, protams, bija iespaidīgi. Neviens iepriekš tā nebija darījis. Pēc tam, jāatzīst, arī ne. Tomēr vispriecīgākā par upenēm bija mana mamma, jo viņai pašai ogas nevajadzēja lasīt. Viņa tikai nopirka cukuru un vārīja. Ievārījuma sanāca daudz, bet manu jūtu pret tevi diemžēl vairāk nebija kļuvis. Precīzāk – tās joprojām nebija radušās. Bet es skatījos uz tevi ar cieņu. Skatījos kā uz (strādīgu lauku) puisi, kurš meitenes dēļ gatavs no krūmiem nolasīt visas pasaules ogas. Kas zina, varbūt mammas pagrabā vēl joprojām ir palikusi kāda puslitra ievārījuma burciņa ar tevis lasītajām upenēm. Droši vien ievārījums jau noklājies ar pelējumu, taču, noņemot to nost un uzsmērējot upenes uz svaigas baltmaizes, varētu garšot tīri labi... tās tavas skaistās, nesavtīgās un sulīgās vasaras jūtas.

8

Mēs nemācījāmies vienā klasē, toties dzīvojām vienā pagalmā. Tas vēl bija tajos laikos, kad atkritumus varēja iznest tikai vienā konkrētā laikā (mūsu gadījumā – bez desmit astoņos vakarā), kad pagalmā iebrauca miskastes mašīna. Tolaik miskastes iznešana kļuva par vienu no manas ikdienas gaidītākajiem notikumiem. Jā, to varēja saukt par notikumu, jo tad es satiku tevi. Vienā no tādām tikšanās reizēm es tev iedevu aizpildīt savu atmiņu kladi un tad ar nepacietību gaidīju, ko tu būsi uzrakstījis pie simpātijām. Citus vakarus tu mēdzi ar draugiem mani sveicināt, metot manā logā sniega pikas (starp citu, dzīvoju piektajā stāvā – tāpēc trāpīt nebija nemaz tik vienkārši). Nenoliegšu – tava uzmanība man bija patīkama. Un tu biji arī pirmais puisis, kurš diskotēkā man izmaksāja dzērienu (es labi atceros, ka tā bija "Fanta"... vai "Sprite"). Ar tevi es pirmoreiz sajutos kā īsta dāma. Bet – uz ļoti īsu brīdi. Beidzās ziema. Nokusa sniegs, un vienīgais baltums, kas nebija nokusis, bija tukšā, baltā vieta, ko tu biji atstājis atmiņu kladē pie jautājuma par simpātijām.

9

Tu nāci man pretī ar baltu hiacinti podiņā, kas ziedu valodā nozīmē skaistumu. Tāda bija mūsu pirmā norunātā satikšanās – balta un skaista. Es – baltā ziemas cepurē, kuru pēc tam pie tevis aizmirsu un nekad neatguvu, tu – tik rāms un mierpilns, ka laikam no tā arī nobijos. Ne uzreiz, bet palēnām. Patiesībā mēs iepazināmies vasarā; manā dzimtajā Latgalē. Tu biji atbraucis ciemos kā tūrists no vēja pilsētas. Bet vēju nebiji paņēmis līdzi – to varēja sajust uzreiz. Smaidu gan biji paķēris līdzi vairākos eksemplāros un arī drosmi mani uzrunāt. Taču pēc tam – tu ilgi klusēji. Līdz ziemai. Līdz sajuties auksti? Un man uzrakstīji. Pēc pirmās tikšanās un tējas nomaļā Imantas kafejnīcā mēs rakstījām viens otram vēstules ar roku. Līdz mirklim, kad es aizbēgu (no sevis) pie tevis pēc vēja. Šis solis pārsteidza mani pašu, bet manā prātā nemājoja ne mazākā šaubu šūniņa. Paņēmusi līdzi savu dzelteno pidžamu ar Viniju Pūku, es skaidri liku manīt, ka nekam nopietnam neesmu gatava. Bet tavus pieskārienus uz savas muguras es joprojām atceros – tie dzīvo uz manas ādas, tāpat kā mūsu pastaiga pa molu dzīvo manās atmiņās.

10

Tu esi saucis mani par horizontu, par rudens meiteni, par skudriņu, par pazudušo līgavu, par pankūku, par bruņurupuci, par jaunkundzi, par burkānu, par narkotiku, par laternu un par vizbulīti. Esi teicis, lai es nekad neaizmirstu, ka esmu forša meitene. Bet – atzīšos – es dažreiz mēdzu aizmirst. Bet tā nav tava vaina. Tā vispār nav vaina. Un kas attiecas uz tevi – tev vispār nekad nav piemitusi īpašība – izpatikt. Un tevī ir maz no klasikas. Diez vai tu kādreiz uz randiņu atnāktu ar rozi. Drīzāk ar dadžu pušķi vai ziedošu kaktusu, apsietu ar lillā lentīti. Un pēc randiņa meiteni droši vien nepavadītu līdz mājām (ja nu vienīgi – līdz savām). Un noteikti darītu visu pilnīgi pretēji meitenes cerībām par vakaru. Taču tajā pašā laikā tu zini, ka meitenes kā puķes – novīst, ja nelaista. Un tu laisti viņas ar vārdiem un savu citādību. Vienreiz tu man pajautāji – kāpēc mēs saprotamies no pusvārda? Un tad pats atbildēji – mēs esam līdzīgi. Saprotamies. Un tad man gribējās klusi piebilst: "Dvēseles radinieki", bet zinu, ka tev šis apzīmējums nepatīk... Kas tad mēs esam? Aka, no kuras padzerties, kad slāpst. Aka, no kuras var smelties citādo. Vai ūdeni – puķēm.

Tēmas

Inga Pizāne

Inga Pizāne ir dzimusi Krāslavā, dzīvo Rīgā. Studējusi pedagoģiju, paralēli apmeklējot dzejas meistardarbnīcas pie Jāņa Rokpeļņa un Ronalda Brieža. Debitējusi dzejā ar krājumu "Tu neesi sniegs", ko 20...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!