Par Andra Akmentiņa romānu "Skolotāji", apgāds "Dienas grāmata", 2018
Vēsturisko romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" pēdējais izdotais ir Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji", kas piesaista uzmanību ar tajā esošo potenciālu raisīt diskusiju lasītājos par atmiņu specifiku, par notikušo un notiekošo vienlaikus. Arī par klusēšanas fenomenu, kas dažādos izpaudumos parādās faktiski visās šīs sērijas grāmatās: klusēšana kā patstāvīgi izvēlēta, radikāli izaicinoša pozīcija, liktenīga piespiedu klusēšana, par vilciena dunoņu skaļāka klusēšana u.c., bet šajā romānā tā ir variācija par aicinājumu (un brīdinājumu vienlaikus) reizēm paklusēt vai zīmīgi noklusēt savu viedokli, ārpus ģimenes neizteikties vai neatbildēt, taču arī neko neaizmirst. Tāda pretrunīga un saprotama izvēle, kas romāna tagadnē raksturo cilvēku ikdienišķo realitāti un uzskatu veidošanos, rezultējoties Hruščova laikus pieredzējušo cilvēku manifestā.
Manuprāt, viens no centrālajiem romāna jautājumiem: kad, kā un cik ilgi atmiņas ir dzīvas. Romāna uztverē ir svarīga sistēma, cik daudz spēj pieņemt, paturēt, atklāt cilvēka atmiņas, kā no viena cilvēka atmiņu stāsta rodas vairāku paaudžu atmiņu lauks. Kas ikdienas cilvēka atmiņu atvilktnēs (vai pagaldē – kā veiksmīgi pieteikts romānā) ir svarīgākais – tas, kas publiski teikts un darīts, vai tas, kas nereti slēpts, noklusēts.
Andra Akmentiņa romāns uzbūvēts, ietverot ne tikai vēstījumu četrās relatīvi patstāvīgās grāmatās, bet arī ievadu, pateicības un pēcvārdu, kā arī izmantojot ne tikai neitralitāti teksta lielākajā apjomā, bet arī dažādi variētu subjektivitāti vēstījuma formas maiņā. Tas viss kopā veido pietiekami brīvus lasīšanas noteikumus, līdzīgi tas ir kā stāstu ciklā, kur ikviens atsevišķais teksts veido citu skatījumu uz vienā laikā notikušo, iespaidu mainot, koriģējot vai apstrīdot u.tml. Interesanti, ka savstarpējās sarunās ar romānu lasījušajiem draugiem varēju konstatēt – veidojas dažāda attieksme pret atsevišķajām grāmatām, kopumā atzīstot romāna interesantumu kā faktu. Pieļauju, ka tas saistāms ar ikviena atsevišķā lasītāja parametriem, no tiem svarīgākās ir gaidas, ko un kā teksts sniegs. Un te konkrētais romāns piedāvā dažādību, es teiktu tā (cenšoties formulēt īpaši īsi): atmiņu epizožu grupēšanās (Sarmas grāmata) – laikposma personiskā hronoloģija (Tēva grāmata) – vīrišķīgas emocijas (Jāņa grāmata) – toreizējās un pašreizējās tagadnes kopā savilkums (Veltas grāmata) – atmiņu fenomens radošajā procesā (ļoti aktīva ir autora klātbūtne ne tikai pateicībās un pēcvārdā).
Sarmas (Sarmītes) grāmatā gan interesantākais, gan vienkāršu lasīšanas gaitu provocējošais aspekts ir viens un tas pats. Šī daļa ir ne tikai skolnieces (lauku skolā un pedagoģiskajā skolā) skats uz skolotājiem (no dieviem līdz parastajiem cilvēkiem), pašai pakāpeniski šajā profesijā neizbēgami iesaistoties. Par galveno vienību kļūstot brīvi savirknētām dzīves epizodēm (vienlaidus izstāstītām vai ar nodomu izkaisītām), nodaļā ir netiešas norādes par to, kā autors romāna radīšanas procesā izzināja atmiņas (un citus avotus) un modelēja stāstījumu. Tādējādi vienlaikus ievērota sižetu uz priekšu virzoša notikumu hronoloģija, kā arī daudzas zīmīgas epizodes papildina rotājumi – anticipēts skatījums (ieskicējot norādes uz mūsdienīgu atskatu pagātnē) vai vispārinājums, svarīgas atziņas dzīvē: visvairāk tas parādās epizodēs ar Papiņa, Mātes, Cukurtantes vai Dagnijas iesaisti.
Atmiņu epizožu izvērsums ikdienišķās norisēs un iespaidos ir piesaistošs, jo tieši tā veidojas gan konkrēta cilvēka, gan paaudzes atmiņu kopums – pārklājoties notikumiem, nereti priekšplānā izvirzoties ikdienišķajiem aspektiem. Ir tik cilvēciski saprotami, kāpēc saplīsusi kurpe ir nozīmīgāka par Staļina bēru dienu. Tas ir cilvēciskā skatījuma centrējums, nevis kādas politiskas ideoloģijas pierādīšana pozitīvo un negatīvo uzskatu pretstatījumā. Tādējādi viens no Andra Akmentiņa atradumiem, vēstot par konkrēto laiku, ir labvēlīgā attieksme; autora uzsvērtā pozīcija – rakstīt darbu bez negatīvajiem varoņiem – gan nenozīmē, ka būtu ignorēts vērtējums par izvēli dzīvot tā, kā nākas dzīvot.
Sociālistiskā reālisma manierē radītie darbi (20. gs. 40. gadu beigas–50. gadu sākums) mūsdienu cilvēkam liekas pat komiski: savos labā varoņa cildinājumos neticami patētiski vai ienaidnieka atmaskošanā pārsātināti. Ja toreiz tapušie darbi mūsdienās šķiet pārspīlēti (ir grūti pieņemt tādas vēstījuma intonācijas par patiesām), tad Andra Akmentiņa izvēlētā pozīcija noņem mākslīgās emocijas un sabiezinātās krāsas, ļauj pamanīt dažādību sabiedrībā, kurā ir bailes un noklusēts spīts vienlaikus, kurā Sibīrijas un Stokholmas vēstules ir zīmes no svešuma, kurā dramatiskais un smieklīgais (ironiskais) ir paralēli, kurā šķietama naivitāte izskatās viltīga pozīcija.
Romāna apjomīgākā daļa ("Sarmas grāmata") noteikti ir tā, kurā dažādu paaudžu lasītāji atradīs iemeslus, lai atrastu kādu līdzību ar savu personisko pieredzi. Te nepārlūkošu sadzīves detaļu un vides raksturojuma iesaisti tekstā vai valodas līdzekļu mērķtiecīgumu (piemēram, laikmeta frāžainība izrādās daudznozīmīga – mierīga līdzās pastāvēšana ir ne tikai jauns ideoloģisks apgalvojums, bet arī zīme daļai sabiedrības par agrāko cerību sagruvumu). Apdomājot, kāpēc arī man – Brežņeva laika bērnam –daudzas situācijas un emocijas šķita tik pazīstamas, sapratu, ka iemesls meklējams tieši skolas un skolotāju raksturojumā. Ne tikai zīmīgi portretējumi (es diezgan precīzi spētu raksturot dažas savu skolotāju tērpu detaļas!), bet vēl jo vairāk īpašie žanri. Žanri, kas saistāmi ar skolu un kas plaši pārstāvēti šajā romānā: piezīmes dienasgrāmatā, sienas avīzes, atmiņu albumi, izglītojoši didaktiskās filmas, skolēnu kļūdas, baumas par skolotājiem (ieskaitot mīlas lietas), vēstules utt. Šajos žanros iespējams spilgti parādīt katram savas bērnības un jaunības iespaidus, vienlaikus reaģēt uz tipisko un līdzīgo neatkarīgi no laika zīmēm.
Ja "Sarmas grāmatas" pašās beigās uz īsu brīdi Sarmīte iegūst es lomu, tad visas pārējās nodaļas veidotas, katram – Tēvam, Jānim, Veltai – piešķirot savu individualizētu redzējumu uz lielāku vai mazāku skaitu jau pamattekstā iepazītu dzīves epizožu. Romānā kopumā tas parāda, ka atmiņas ir tikai spilgtu emociju vai norišu impulsi, turklāt atmiņu procesa veselumā būtiska ir ne vien atcerēšanās un iegaumēšana, bet arī aizmiršana.
"Tēva grāmatā" septiņpadsmit personīgas dienasgrāmatas ierakstos Papiņa liktenī izceļas pārejas laiku ikdienišķā sarežģītība – izsūtījumu pieredzējušās skolotājas Dagnijas teiktais par ulmaņlaika skolotāja itin labo iedzīvošanos padomju laikos ir tikai viens no satvara jautājumiem. Lieli jautājumi – kā jūtas tēvs, kad nekas nav drošs; kā mainās pasaules uztveres sistēma – ir caurviju motīvi faktiski visos dienasgrāmatas ierakstos. Subjektīvi par iedarbīgākajām šīs dienasgrāmatas lappusēm uzskatu divas. 1954. gada ierakstu – kad izdevies realizēt dubultās rakstības efektu, atminoties (un vienlaikus veidojot) autobiogrāfiju tādu, lai varētu dabūt pensiju. Un 1951. gadu – jo tāda ieraksta romānā nav. Brīvās domas laukums manā lasītājas redzējumā paliks saiknē ar t.s. Franču grupu (1950. gada ierakstā pamanāma piebilde par neatļautajām un slēpjamām dienasgrāmatām un literatūru). Bet pieņemu, ka intensīvi klusējošie un noklusētie atmiņu (iespaidu, zināšanu) laukumi citiem tiks piepildīti ar atšķirīgām asociācijām.
Ja šis vārds pašreizējā sabiedrībā (īpaši skolas kontekstā) nebūtu mērķtiecīgi noplicināts, es apgalvotu, ka "Tēva grāmata" ir par skolotāja misiju – cilvēciski un sabiedriski sarežģītu piedzīvojumu.
Divas romānu noslēdzošās grāmatas ir apjoma ziņā mazākas. "Jāņa grāmatas" divpadsmit vēstulēs un runas uzmetumā atbilstoši teksta vienību žanram iespējams vairāk realizēt vīrišķīgas emocijas. Arī romāna 1. daļā vēstules ir īpašs žanrs – tās ir tagadnes detaļu, iespaidu un pārdomu apkopojums, kurā pašreizējais ir mānīgs, jo atmiņas principā nepieļauj tagadni – tā vēstulēs vienmēr tiks lasīta pēc tam, vienlaikus radot ilūziju par nupat notiekošo. Skolotāja Jāņa Nācēja vēstulēs izceļas latviešu kultūras atsaucēs nostiprinātais Kristīnes un Edgara attiecību zīmējums, kas romānā veido ne tikai skolas teātra pieredzi, bet arī jaunu cilvēku attiecības.
"Veltas grāmata", kuru veido tikai divas atsevišķas teksta vienības, nepārprotami signalizē par rakstnieka nodomu visu rezumēt. Taču tieši tāpēc tas manu uzmanību saistīja vismazāk, jo iepriekšējo sižetu (pagātnes un tagadnes) sasiešana vairāk līdzinās sašūto drānu vīļu izrādīšanai. Tomēr reizēm tieši šāds šuvums ir tērpos aktuāls. Ja iepriekšējās nodaļās dažādos veidos ir izstāstīts un apjausts noteikts laikmets, tad noslēdzošā daļa no tagadnes pozīcijām rāda, kāpēc lielo dzīves (politikas un ne tikai) jautājumu paslaucīšana kopā ar drupačām zem galda (lai bērnus no sagrozītās realitātes pasargātu) tomēr neved pie noklusēšanas. Atmiņās vieni kļūst izlīdzinoši, citi savukārt stipri saīguši. Protams, ir vēl citi modeļi. Arī Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji" ir patstāvīgs modelis ar vēlmi saprast noteiktu laikmetu un ieraudzīt to šīs dienas acīm.
It visos laikos virtuves sarunās runāts par ārstiem un skolotājiem, droši vien ļoti būtiski mainījusies kopējā tendence no bezierunu cildinājuma uz krasi negatīvu un asu viedokli par viņu, nevis savējām kļūdām. Patiesībā skolotāji (un arī ārsti) visos laikos ir tikai cilvēki. Būt cilvēkam ir daudz, bet tas neko vieglu nenozīmē un nesola.
0