Atmiņai vajag telpu

Par Jāņa Rokpeļņa romānu "Muzejs", apgāds "Neputns, 2017

Daudzas lietas mēs iepazīstam vai uzzinām par to eksistenci tieši no muzeja, un šis "Muzejs" nav izņēmums. Muzejs var jums pavēstīt gan par to, ko jūs nekad neesat pieredzējis, gan arī par to, ko esam pieredzējuši mēs visi. Jāņa Rokpeļņa romānā "Muzejs" arī pats Rokpelnis ir viens no eksponātiem – tieši viņš, tāpat kā romāna galvenais varonis Igors, savulaik strādāja Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (toreiz – LPSR Mākslas muzejā). Romāna centrā ir trīs personāži – Igors, Viktors un Arnolds –, un katrs no viņiem risina savus dzīves, pagātnes, talanta un interešu lielos jautājumus, uz visiem trim personāžiem ir Rokpeļņa nospiedums. Arnoldam, piemēram, "vienīgā nopietnā filozofiskā problēma ir pašnāvība" (31. lpp.), ar kuru viņš ir pārņemts. Viktors, kuram ir piekrišana pie dāmām, burzās andergraunda kompānijās, līdz, iedzēris krutku, pazaudē veselību. Pēc Viktora aizmigšanas mūžīgajā miegā Igors atrod lielu kaudzi manuskriptu lapu, no kurām interesantākais šķiet "Revolūcija un māksla. Dokumentāls romāns". (53. lpp.) Šis nosaukums zināmā mērā sasaucas ar "Muzejā" pētīto, "kā agresīva nemāksla spēja fascinēt mākslu visā divdesmitā gadsimta garumā!" (54. lpp.), un komunisma dzīves telpas atspoguļojumu no virtuves sarunu puses, kā arī daudzu mākslinieku simpātijām pret sociālisma idejām. Tieši māksla sniedz patvērumu zinātniskajam līdzstrādniekam Igoram, kurš smok padomju ideoloģijas bezgaisā. Arī muzejs, protams, ir ideoloģijas kontrolēta telpa, tomēr mākslas darbi, kurus Igors pēta, ir sava veida izeja uz patvērumu "citā telpā". Šķiet, ka tieši romānu caurvijošie centieni izskaidrot noslēpumus, kas apvij kādu anonīmu gleznu, neļauj Igoram izzust nebūtībā un pārceļ viņu uz jauno laikmetu.

Šis romāns paplašina ne tikai vēsturiskās prozas jēdzienu mūsdienu latviešu literatūrā, bet arī vēsturiskās Rīgas tēlu – autors kartografē padomju Rīgu, atsedzot sen aizmirstos padomju Rīgas ielu nosaukumus, bet šīs ielas ved uz tādām leģendārām vietām kā "Dieva auss" vai "Skapis". Autors pats šo raksturo kā dokumentālu darbu. Izmantota autora pieredze, lai vēstītu par radoša cilvēka likteni padomju totalitārajā režīmā un attēlotu inteliģencei uzspiesto nomenklatūru, kas daudz lielāku postu nodarīja iekšēji. Bohēmiskās vaļības nespēja kliedēt bezspēcību pret ideoloģijas uzspiesto iztaisnoto realitāti. Tomēr līdztekus autors mij aizkadra informāciju no muzejnieku un mākslinieku dzīves aizkulisēm, aizraujošā veidā izstāstot dažus izklaidējošus sīkumus, piemēram, par Tillberga personību, kas justos tik aizskarts, ka varētu pat izdarīt pašnāvību, ja viņa uzvārds tiktu rakstīts tikai ar vienu "l" (14. lpp.); vai par Zaļkalna granīta skulptūru muzejā, kuras "vārie krūšu galiņi pamatīgi nospeķoti – dažlabs apmeklētājs nav nocieties un pa kluso tos apgrābstījis" (31. lpp.); savukārt "Kalnroze ir gandrīz vai akls, bet turpina strādāt. Mocarta mūzikas pavadījumā" (36. lpp.); un neiztikt arī bez kuriozā stāsta par ikonas "Agnus Dei" tulkošanu kā "Agnese ar jēru" (46. lpp.); izvirzīts pat jautājums, par ko aizdomāties: "Kuru no latviešu autoru gleznām ir vērts nozagt pasaules līmeņa garnadžiem?" (47. lpp.)

Vēstītājs ir atkāpies tik tālu, ka redz pagātni ar savādu distancētu skaidrību. Valodas kolorīts ir, bet memuārisma nav, un romāna vēstījums šķiet kā ātrvilciens, kas aizbrāžas garām bez nevienas pieturas. Attiecības starp pagātni un autoru šajā romānā ir citādas – pagātne nav pārsvarā pār tagadni un mūžību. Romāns diezgan vienlīdzīgās devās sadalīts starp septiņdesmitajiem padomijā un latviešiem Anglijā divdesmit pirmajā gadsimtā. Glezniecības leksikā šo romānu varētu raksturot kā pagleznojumu– izveidota kompozīcija un ievilktas galvenās asis, krāsas ieklātas tikai tonālās attiecībās: neatradīsiet šajā romānā knibināšanos ap smalkām detaļām. Taču izceļas Rokpeļņa unikālais triepiens. Šķietami skopo vēstījumu caurstrāvo Rokpeļņa valodas vibrācijas. Rokpeļņa "vārdrade" (20. lpp.) paģērē drosmi, kāda piemīt tikai retajam latviešu prozaiķim, un pieprasa lasītāja atvērtību, bet valodnieki un citi pūristi var tikmēr stāvēt pie ratiem vai uz muzeja kāpnītēm, nesaņēmušies tajā ieiet. Rokpelnis lieto valodu, kāda tā ir: pilna ar krievu, vācu, angļu kalkiem, žargoniem, jaundarinātiem vārdiem u.tml. Dzīvā valoda iepūš dzīvības elpu romānā. Tādējādi padomju ideoloģijas runāšanas aizlieguma kontekstā šī dzīvā valoda vēl vairāk izgaismo pretrunu starp ideoloģijas noteikto kārtību un realitāti, ko piedzīvoja dzīvi cilvēki. Tieši nepakļāvīgā valoda, pat ja tā tāda ir tikai šaurā draugu pulkā vai klusībā pie sevis, ļauj kaut īsu brīdi būt (ilūzijai par būšanu) necenzēti.

Jau divdesmit pirmajā gadsimtā fasējot salātus kādā Anglijas rūpnīcā, Arnolds piedzīvo pavisam citu realitāti. Tajā Arnolds satiek kolorītu tēlu Migelu, kurš viņu uzaicina uz Svētās Jaunavas Nāves pielūgsmi. Un Rokpelnis tiešām apraksta baltā kleitā ietērpta sievietes ģindeņa pielūgšanu kādā Anglijas deviņstāvenē. Arnolds aizvien vēlas mirt, laikam "Arnoldam joprojām nav skaidrs, ko īsti viņš vēlas. Teorētiski – pirmkārt nāvi. Bet patiesībā?" (75. lpp.). Igors apciemo Arnoldu Anglijā, lai noskaidrotu gleznas, Igora iedēvētas par "Epikūra atomkaru", autoru. Romāna autoram izdodas sasiet Igora un Arnolda likteņus, jo, maskēdamies aiz leģendas par savu tēvoci, mākslinieku Ansi Staru (Strazdu), Arnolds ir piederīgs pie gleznas kopijas. Mistērija, kuru Igors šķetināja vairāk nekā trīsdesmit gadus, ir atrisināta, un atpakaļceļā nu jau arī Igors cer, ka viņa lidmašīna varētu nogāzties. 

Liela daļa romāna atvēlēta "nāves dziņas" fenomena pētīšanai. Arī muzeja fenomens ir nekrofilisks per se – klusās, it kā nedzīvās ēkas, kurās sastingušas ainavas, iebalzamēti portreti un pamirušas nature morte. No iemūžinātā objekta vai subjekta it kā tiek izsūkta dzīvība – vai arī tas tomēr tiek apveltīts ar mūžīgo dzīvību. Šādā skatījumā literārā darbā iemūžinātas ainas iz cilvēka dzīves iegūst muzejisku vērtību un tiek glabātas nākamajām lasītāju paaudzēm. Grāmata ir gandrīz kā izstādes katalogs, tāpēc būtu tikai likumsakarīgi, ja romāns pelēkajos vākos, kas līdzinās muzeja betona sienai, nonāktu līdzās citiem "Neputna" izdevumiem – mākslas albumiem un bērnu "Mākslas detektīviem" – Rīgas muzeju kioskos.