Viljams Henrijs Pauels, "Uzvara uz Erī ezera", 1865
 
Komentārs
30.01.2017

Atgriešanās pie tradīcijām kā nepieciešamība

Komentē
2

Tramps & Co. t.s. kreisajiem var būt iespēja atrast tādu politisko valodu un mērķus, kas ļautu pārņemt iniciatīvu politiskajā cīņā.

Šis teksts ir pārdomas par slovēņu filozofa Slavoja Žižeka konceptu par ASV notiekošo, kas pēdējā pusgada laikā izskanējis dažādos laikos un formātos (piemēram, pērnā gada novembrī, kur Žižeks, protams, skar arī citas tēmas). Pirms konspektīvi izklāstu Žižeka domu gājienu, jāuzsver, ka pieņemu iespēju: šis vīrs, iespējams, apzināti kaitina, pārspīlē, provocē, lai uzturētu savu "kontroversāla domātāja" publisko tēlu. Tomēr, manuprāt, Žižeka viedoklis vienalga ir interesantāks un potenciāli produktīvāks nekā ierastā Trampa oponentu un atbalstītāju stīvēšanās (piemērs, kad visnotaļ gudri ļaudis faktiski "iet pa apli").

Tātad Žižeks uzskata, ka Trampa uzvara ir, tēlaini izsakoties, pēdējais zvans kreisajiem, atgādinot, ka viņi ilgu laiku pārāk daudz uzmanības veltījuši t.s. identitāšu politikai un atstājuši novārtā ekonomisko nevienlīdzību un pretrunas starp simboliskajiem 99% un 1% ienākumu skalā. Žižeks ir klasisks mūsdienu kreisais tādā izpratnē, ka viņš pilnīgi piekrīt dažādu minoritāšu jautājumu būtiskumam, – viņa pozīcijas atšķirīgums izriet no pieņēmuma, ka kreisie, aizraujoties ar šiem jautājumiem, pazaudē to auditoriju, kurai ne mazāk (varbūt pat vairāk) būtiskas šķiet kapitālisma kā sistēmas iekšējās pretrunas un dziļā sistēmiskā netaisnība. Savukārt Tramps (protams, interpretējot šīs pretrunas atbilstoši saviem mērķiem) tēmas svarīgumu nojauta. Līdz ar to, pēc Žižeka domām, ja vēlēšanās būtu uzvarējusi Klintone, liberāļi un kreisie (tas Žižekam nav gluži viens un tas pats, ja atceramies, ka viņš atbalstīja un atbalsta senatoru, Klintones sīvu sāncensi cīņā par nomināciju no demokrātiem, Bērniju Sandersu, bijušo Grieķijas finanšu ministru Jani Varufaki, britu leiboristu līderi Džeremiju Korbinu un līdzīgus personāžus) būtu turpinājuši, atvainojos par žargonu, dragāt kā ierasts, un tas arī nozīmētu, ka nākamajā vēlēšanu ciklā ja ne gluži Donalds, tad kāds cits "Tramps" parādītos un uzvarētu. Es smagi vulgarizēšu, bet tas, uz ko Žižeks aicina liberāļus un kreisos, ir neaizmirst, ka var jau vīpsnāt par Marksu vai jēdzienu "šķiru cīņa" kā kaut ko neesošu, aizvēsturisku un neaktuālu, bet tikpat labi var teikt, ka arī 21. gadsimtā ekonomiskās ekspluatācijas tēma nekur nav pazudusi.

Žižeks runā par "jauno proletariātu" un ar baudu – manuprāt, pamatoti – ņirgājas par to, kā kapitālisms visiem šiem "frīlanseriem", nepilnu darba dienu nodarbinātajiem u.c. viņu sociālo neaizsargātību cenšas iesmērēt kā "iespēju pašam noteikt savu dzīvi", "būt dinamiskiem", "apgūt kaut ko jaunu, atrast sevī jaunas šķautnes" utt. Turklāt jāatgādina, ka šīs jaunās nodarbinātības formas sen jau vairs neattiecas tikai uz t.s. radošajām profesijām: kapitālisms, tiecoties maksimāli samazināt izmaksas, šajās formās stumj arī citas profesijas. No šī viedokļa, pavisam liriski izsakoties, nav nemaz tik liela atšķirība starp ekspluatāciju a la Dikensa romāni un šodienas glancēto, retušēto.

Savukārt Tramps & Co. šo tēmu "pārķēra", par "ekspluatatoriem" pasludinot ķīniešus, meksikāņus un ko tik vēl ne. Tikai ne sistēmu kā tādu.

Žižeks ir ļoti tāls no "hipsteru marksisma" – tik daudz dzēlību kā viņš par protestu kustību "Occupy Wall Street" un tās atvasinājumu karnevālisko raksturu sarunājis retais. Ja pareizi saprotu, viņš cenšas kreisos atgriezt pie saknēm un nopietnības, kas ir racionāli kaut vai tādēļ, ka laika gaitā uzslāņojumi un mutācijas rodas jebkurai idejai (te interesanti par Keinsa ekonomisko domāšanu un tās pārprašanu mūsdienās). Ko nozīmē nopietnība? Ja protesta akciju dalībnieku darbībā tik būtiska loma ir "selfiju" uzņemšanai ar, pieņemsim, demonstrāciju fonā, to izvietošana sociālajos tīklos un apspriešana, tad tā ir vēl viena narcisisma forma. Politiskā cīņa, kas visvairāk norūpējusies par "selfijiem" un čupošanos sociālajos tīklos, – tas nav nopietni. Ja pārcilājam prātā patiešām nopietnas protesta akcijas (ar iespējamām sadursmēm) – piemēram, grieķu zemnieku un pensionāru protestus –, tad tur "selfijiem", rupji sakot, īsti nebija laika, vajadzēja skatīties, ko dara policija. Savukārt ar "saknēm" es saprotu ekonomisko tematiku. Ilgstoši vismaz Eiropā būtiska kreiso pašidentifikācijas sastāvdaļa ir bijusi, piemēram, publiska simpātiju paušana palestīniešiem vai vēršanās pret Rietumu ārpolitiku dažādos pasaules nostūros. Te svarīgi uzsvērt – vērsties pret cilvēktiesību pārkāpumiem, pāridarīšanu mierīgajiem civiliedzīvotājiem ir normāli no ikviena cilvēka, labēji vai kreisi noskaņota, viedokļa. Citiem vārdiem sakot, nav problēma, ja kreisie protestē par, piemēram, notiekošo palestīniešu teritorijās, problēma ir nepietiekama ekonomiskās tematikas vieta kreiso dienaskārtībā. Te var iebilst, atgādinot par antiglobālisma tēmu, kurā kreisie ir iesaistīti. Bet – viegli pamanīt, ka šajā tēmā kā zivs ūdenī jūtas arī politiskajā skalā pilnīgi pretējas grupas, kas prasmīgi un veiksmīgi antiglobālisma naratīvā ieliek savas tēmas ("tradicionālisms", imigrācijas plūsmas utt.). Tātad kreisie šo tēmu lielā mērā ir atdevuši citiem.

Žižeka nostājai tās praktiskajā piezemētībā var pārmest zināmu ciniskumu – mērķis ir atņemt Trampam & Co. "jauno proletariātu", un, ja šis "jaunais proletariāts" grib vairāk dzirdēt par ekonomiku nekā, teiksim, transseksuāļu tiesībām, tad lai tā būtu. Jā, bet kādas ir alternatīvas? Paskaidrojumam minēšu piemēru, kas skar man vienu no tuvākajām tēmām kreiso un liberāļu dienaskārtībā: ekoloģiju. Protams, var mēģināt arī turpmāk apelēt pie cilvēku empātijas, norādot uz izzūdošām augu un dzīvnieku sugām, uz ekosistēmu grūti prognozējamām izmaiņām. Tomēr man ir aizdomas: ja sabiedrības vairākumam kā pretargumentu izvirza darbavietas, nekādas vaimanas par izzūdošajām sugām nelīdzēs. Savukārt, ja akcents tiek pārlikts uz to, ka pats cilvēks ir ekosistēmas sastāvdaļa, ko globālā kapitālisma sistēma savā alkatībā indē nost (turklāt arī viņa pēcnācējus), tad ekoloģiskā komponente kļūst noturīgāka pret demagoģiju a la "kas ir svarīgāk – darbavietas vai kukaiņi?". Šai, ja vēlaties, ciniskajai loģikai par labu runā interesantas epizodes Ķīnā, kas, šķiet, neizceļas ar liberālo ideju izplatības plašumu, toties aizraujas ar naudas pelnīšanu. Tomēr, kad pragmatiskie ķīnieši aptver, ka rūpnīca X bendē ne tikai "dabu", bet arī viņus, protesti ir Ķīnas kontekstam dūšīgi un pat rezultatīvi.

Noslēgumā būtu, šķiet, loģiski un godīgi atbildēt uz jautājumu: vai šis teksts nozīmē, ka tā autors simpatizē kreisajiem? Tam, par ko lielā mērā tie kļuvuši mūsdienās, ne visai. Un nevis tāpēc, ka man neliktos svarīgas minoritāšu tiesības, bet gan tāpēc, ka tik koncentrēta pievēršanās tām uz kapitālisma, patēriņa sabiedrības kritikas rēķina ir novedusi pie kreiso sakāves. Jāatgādina arī, ka tieši to pašu mēs redzam arī Eiropā (t.i., tā nav tikai ASV problēma). Piemēram, Francijas Nacionālā fronte pārņem bijušos kreiso vēlētājus, jo kreisie ir izlaidušies, domājot, ka pārvietošanās ar elektromobili vai ekopārtikas lietošana ir kreisā identitāte. Tāpat arī vairākās Centrāleiropas valstīs, kur kreisie ir tādi paši sociāldemokrāti kā "Saskaņa" Latvijā, mēs varam redzēt – tukša vieta nepaliek.

 

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!