Komentārs
16.07.2018

Atelpa pirms smaga perioda

Komentē
0

Lai gan kā viena no galvenajām Donalda Trampa stila īpatnībām bieži tiek minēta impulsivitāte, ASV prezidenta darbībā ir zināma loģika – žargonā izsakoties, uzdzīt visiem stresu, izraisīt smagas priekšnojautas un tad kā savu personīgo sasniegumu izklāstīt to, ka sliktākais tomēr nav noticis. No šī viedokļa Trampa izteikumi par iespējamo ASV izstāšanos no NATO (šādu lēmumu viņš vienpersoniski pieņemt gan nevar) un skarbā sabiedroto kritika atbilst veidam, kādā viņš ved sarunas. Nevar arī noliegt, ka pārmetumi par nepietiekamu militāro budžetu daudzās NATO dalībvalstīs ir pamatoti, turklāt gadās, ka jau tā salīdzinoši nelielais finansējums aizsardzībai tiek izmantots ne visai racionāli (apmēram trešā daļa no Beļģijas aizsardzības budžeta, piemēram, aizplūst militārpersonu pensijām, neviena no sešām Vācijas zemūdenēm nav gatava reālai karadarbībai utt.). Var iebilst, ka pretenzijas partneriem var taču izteikt ne tik agresīvā stilistikā, bet – skat. iepriekš minēto Trampa stila loģiku. Lai kā būtu, Tramps publiski pauda apmierinātību ar samita rezultātu (t.i., partnervalstu apņemšanos savus militāros tēriņus palielināt). Atvieglotas nopūtas – saprotama reakcija, bet priekšlaicīga.

Pirmkārt, tādēļ, ka solījumi – vismaz tādā interpretācijā, kādu min Tramps, – nav reāli izpildāmi. Procents no iekšzemes kopprodukta (IKP) nav abstrakts lielums; tādu ekonomiku kā Vācija vai Itālija gadījumā runa ir par simtiem miljonu eiro. Kā saka, rēķinot galvā līdzi, nav grūti nojaust, ko nozīmētu, ja abas minētās valstis patiešām būtu spiestas palielināt savu militāro budžetu no attiecīgi 1,22% un 1,13% no IKP pērn līdz pat nevis tradicionāli piesauktajiem 2%, bet gan Trampa prasītajam "divi un vairāk" līmenim. Tas vienkārši nav politiski iespējams. Līdz ar to strīdi starp ASV un NATO dalībvalstīm "vecajā Eiropā" pārskatāmā nākotnē atsāksies.

Otrkārt, ja militāro budžetu gadījumā ASV partneriem patiešām ir, tēlaini izsakoties, ne visai tīra sirdsapziņa un attiecīgi vismaz vēlme savu tēriņu daļu palielināt, tad Trampa ekonomisko pretenziju gadījumā Kanāda un Eiropa jūtas nepamatoti apvainota un iedzīta stūrī. Un attiecīgi abas ir gatavas nevis pagriezt otru vaigu, bet gan gāzt pretī. Var teikt, ka tas ir neizbēgami, jo nav atkarīgs no tā, kāda valdība ir konkrētajā valstī. Piemēram, ja Tramps patiešām palielinās ievedmuitu Eiropā ražotajiem vieglajiem auto no 2,5% uz 20%, tad, piemēram, "BMW" un "Daimler" gadījumā tas ārkārtīgi sāpīgi skars 8–10% no šo ražotāju eksporta, un uz kaut ko tādu nevar nereaģēt neviena Vācijas valdība, ar Angelu Merkeli priekšgalā vai bez viņas. Var, protams, sevi mierināt, ka Latvijas tirdzniecības sakari ar ASV nav tik attīstīti, tomēr skaidrs: tirdzniecības karš starp Eiropas Savienību un ASV skars arī mūs (kaut vai tādēļ, ka Latvijai kā dalībvalstij ES pretsoļi ir vai nu jāakceptē, vai jāapstrīd, kas savukārt nozīmē daudz smagu pārrunu ar dārgajiem partneriem).

 

It kā nepietiktu ar šo smago jautājumu loku, Eiropai netrūkst arī iekšējo problēmu, kas tikai pastiprināsies. Pirmkārt, Centrāleiropas valstu grupai, kas rada pamatīgas galvassāpes (šajā rakstā nevērtējot iemeslus un saturu) "vecajai Eiropai", nu ir pievienojusies arī Slovēnija. Otrkārt, neko reāli "vecā Eiropa" režīmiem Varšavā, Budapeštā & Co. padarīt nevar – lai atņemtu, piemēram, balsstiesības Polijai, ir nepieciešama visu ES dalībvalstu piekrišana, kas nav iespējama; pavāji izskatās arī draudi pārmācīt spītniekus ar ES budžeta instrumentiem. Īsi sakot, konflikts turpināsies un Latvija nevarēs izlikties par beigtu. Mēs, protams, varam deklarēt, ka redzam sevi kā Ziemeļeiropas reģiona sastāvdaļu, nevis kā vienu no postkomunistiskā bloka valstīm, bet arī šāda distancēšanās ir pozīcija. Vienkāršoti izsakoties, ar visiem draugos nebūsim arī ES ietvaros. Turklāt es neieteiktu pārāk paļauties uz to, ka Latvijas vēlētājus sevišķi neinteresē Centrāleiropā notiekošais – imigrācijas krīzes atsākšanās gadījumā Orbāna un viņa domubiedru nostāja uzrunās arī ievērojamu Latvijas sabiedrības daļu.

Un imigrācijas krīze atsāksies. Šīs prognozes pamatā ir divi apsvērumi. Pirmkārt, neviens no imigrācijas plūsmu raisošajiem faktoriem nav izzudis. Otrkārt, plūsmu, kas Eiropu centās sasniegt, šķērsojot Turciju, pēdējā laikā ierobežoja ES atklāti un ne tik atklāti "dīli" ar valdošo režīmu Turcijā, un pastāv lielas iespējas, ka šīs vienošanās Redžeps Tajips Erdogans centīsies pārskatīt. Dažādu iemeslu dēļ (t.sk. paša Erdogana kļūdu rezultātā) Turcijas ekonomika piedzīvo sarežģītu laiku. No Erdogana viedokļa – vai nu jāmēģina no ES izkaulēt krietni lielākas naudas summas par imigrācijas plūsmas aizturēšanu, vai arī jānovērš savas publikas uzmanība no ekonomiskajām problēmām, izspēlējot ārējo ienaidnieku (t.sk. Eiropas) tēla kārti, un šajā vingrinājumā atsacīšanās veikt bufervalsts funkcijas būs tikai loģiska. ES, protams, ir mācījusies no kļūdām un ir sapratusi, cik svarīga ir ārējo robežu sakārtošana, tomēr nedomāju, ka tas vien spēs plūsmas apturēt, ja Turcija nesadarbosies. Neatkarīgi no katra attieksmes pret imigrācijas jautājumu nenoliedzami ir tas, ka Eiropā šis izraisa un izraisīs karstas debates, kas atbalsosies arī Latvijā.

Tāpat jāatceras – gaidāmās prezidenta vēlēšanas Ukrainā palielinās risku, ka Ukrainas un Krievijas konflikts saasināsies vēl vairāk (gan tāpēc, ka Kremlis gribēs tajās iejaukties, gan tāpēc, ka Ukrainas politiskā elite būs spiesta demonstrēt savu gatavību pretoties). ES (arī Latvija) to nevarēs ignorēt. Ja runā par pašu Krieviju, kaut ko prognozēt ir ļoti grūti: esmu paudis un uzturu viedokli, ka Rietumu sankcijas Putina popularitātei neskādē un Kremli piekāpties nepiespiedīs. Vai Kremļa lēmums paaugstināt pensionēšanās vecumu un pievienotās vērtības nodokļa likmi tiešām izraisīs reālu sabiedrības neapmierinātību, nav saprotams. Un arī gadījumā, ja Kremlis saskarsies ar tādu opozīciju, ko vairs nespēs marginalizēt un ignorēt, var tikai minēt, ko tas nozīmēs ārpolitiski. Proti, tas var gan veicināt mēģinājumus mobilizēt sabiedrību ar saukli "dzimtene briesmās!" un no tā izrietošu agresīvāku ārpolitiku, bet var arī pamudināt Putina režīmu uzlabot attiecības ar Rietumiem. Abos gadījumos Krievijas ārpolitika aktivizēsies, un tas Latviju skars tieši.

 

Rezumējot. Saeimas priekšvēlēšanu periodā ārpolitiskā tematika izskanēs ierasti un no šī viedokļa neinteresanti. Ārpus šīs retorikas Latvijas ārpolitikas veidotājus sagaida saspringts periods.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0