Parlamenta vēlēšanu tuvošanās objektīvi palielina kņadu politiskajās aprindās, t.sk. Saeimā, tomēr šoreiz tam ir papildu iemesli.
Saeima šonedēļ sāk rudens sesiju, un vienā no valdošās koalīcijas frakcijām, "Vienotības", nu būs četri (Lolita Čigāne, Ints Dālderis, Andrejs Judins, Aleksejs Loskutovs) cilvēki, kas pieder pavisai citai politiskai organizācijai, partijai "Kustība Par!". Var indīgi teikt, ka "Vienotības" frakcija jau labu laiku ir raiba kā dzeņa vēders, līdz ar to nekas būtiski nav mainījies. Manuprāt, atšķirība tomēr ir.
Frakcijā patiešām ir politiķi, kas saistīti ar t.s. reģionālajām partijām (piemēram, ar "Valmierai un Vidzemei" saistītais Inesis Boķis, ar "Tukuma pilsētai un novadam" saistītais Juris Šulcs u.c.). Tomēr šīs reģionālās grupas labi saprotamu iemeslu dēļ cenšas parlamenta vēlēšanās startēt kopā ar kādu t.s. nacionālā līmeņa partiju. Līdz ar to, protams, nevar izslēgt iespēju, ka "reģionāļi" "Vienotības" frakcijā partijas stāvokļa neuzlabošanās gadījumā var pragmatiski izvēlēties nākamgad startēt kopā ar ZZS vai pat LRA, tomēr tikpat labi var gadīties, ka sadarbība ar "Vienotību" turpināsies. Savukārt partija "Kustība Par!" ir apzināti izveidota kā patstāvīgs politisks projekts, līdz ar to šīs "Vienotības" frakcijas daļas gadījumā nekādas minstināšanās nebūs.
Rezultātā mēs parlamentā iegūstam situāciju, kad sava loģika un taisnība ir gan "Vienotības", gan "Kustības Par!" politiķiem, bet tas nekādi neuzlabo "Vienotības" frakcijas rīcībspēju. Kad runāju par savu loģiku un taisnību, tad tas ir saistīts ar pieņēmumu, ka neba "četrinieks" tuvāko gadu sēdēs frakcijā, piekritīs visam, ko saka "Vienotības" kolēģi, un nekādas savas iniciatīvas neizvirzīs. Būtu dīvaini, ja jaunā partija laistu garām iespēju vairot savu atpazīstamību un uzsvērt savu atšķirīgumu, t.sk. no "Vienotības", izmantojot Saeimas tribīnes. Tikpat saprotami, ka "Vienotības" cilvēkiem frakcijā šādas situācijas pie dūšas neies. "Kustība Par!" ir deleģējusi Dālderi un partijas vadītāju Danielu Pavļutu pārrunāt ar "Vienotību" tālāko sadarbību vienas frakcijas ietvaros, tomēr, atklāti sakot, man grūti iedomāties, cik saturīga šāda vienošanās var būt un cik tā tiks praksē ievērota, vēlēšanu dienai tuvojoties.
Skaidrs, ka atšķirīgums nav jāizspīlē. Piemēram, nedomāju, ka "paristiem" un "Vienotības" cilvēkiem būtu problēma jaunajā sesijā vienādi balsot jautājumā par Valsts prezidenta ievēlēšanu atklātā balsojumā. Vienlaikus var gadīties, ka "paristi" pilnīgi saprotamu (no viņu interešu viedokļa) iemeslu dēļ nevēlas atbalstīt kādus valdības lēmumus: un, ja "Vienotības" ministri pašu partijas biedrus frakcijā pārliecināt varēs, kādēļ gan "paristiem" uzņemties līdzatbildību par, viņuprāt, kļūdainiem, nepopulāriem Ministru kabineta darbiem. Starp citu, līdzīga situācija var būt ar Saeimas deputātu, no "Vienotības" aizgājušo Edvardu Smiltēnu – pat tad, ja viņš nevēlētos speciāli "iegriezt" bijušajiem kolēģiem, sagaidīt no viņa disciplinētu atbalstu koalīcijai būtu lieki (jo sevišķi gadījumā, ja arī viņš ar domubiedriem izveidos jaunu partiju).
Vēlreiz. Lai cik specifiska publika ir politiķi, nav jau tā, ka deputāti ar puslīdz vienādām pozīcijām ne par kādu cenu negribētu atbalstīt likumprojektus, tikai tādēļ, ka tie nav tieši viņu virzīti: it sevišķi, ja parlaments nesen ievēlēts, priekšā vairāki darba gadi, sniedzot atbalstu citam, vari cerēt, ka šis cits pēc gada vai diviem atbalstīs tevi. Toties gadu pirms vēlēšanām šādas bremzes īsti nestrādā – ja pats netiksi pārvēlēts, ilgtermiņa investīcijas attiecībās ar kolēģiem vienkārši neatmaksāsies.
Tie ir objektīvi sarežģījumi, kas būtībā nav sevišķi atkarīgi no tā, cik veiksmīgi strādās "Vienotības" jaunais vadītājs Arvils Ašeradens un, iespējams, pat no tā, vai frakciju turpinās vadīt Solvita Āboltiņa. Protams, pastāv iespēja, ka frakcijas darbu stabilizē savlaicīga vienošanās par rīcību priekšvēlēšanu kampaņas laikā, ko ļoti vispārināti varētu aprakstīt kā – pārliecināt vēlētāju, pierādot tieši sava piedāvājuma labāku kvalitāti, bet nespārdot politiski tuvākos personāžus. Diemžēl nav lielas ticības, ka kāda kampaņa Latvijā var notikt, tās centrā neliekot tieši akcentu uz to, cik nepiemēroti pārstāvēt tautu ir visi citi.
0