Viedokļi
16.12.2015

Ārzemju skatītāja vēstule slavenam režisoram

Komentē
50

"Manai mīļai netīk, ka to mīl" [1]
Tristans Korbjērs

Šis stāsts šķitīs savāds tiem, kuri pazīst šodienas Rīgu. Rīgu ar tās operu, mūziķiem, pasaulē pazīstamajiem diriģentiem, slavenajiem mūsdienu māksliniekiem, apbrīnotajiem dzejniekiem, kuru darbi tulkoti daudzās pasaules valodās, godā celto Latvijas kultūras mantojumu, atvērtajiem, izglītotajiem, kosmopolītiskajiem, daudzas valodas protošajiem jauniešiem, kafejnīcām, kas elegances ziņā pārspēj savas Londonas un Parīzes māsas, un izcilajiem restorāniem. Ar tās teātri... Ar politiķiem, kurus ciena visā pasaulē un kuri veselus sešus mēnešus profesionāli vadīja sešsimt miljonu iedzīvotāju lielās Eiropas Savienības prezidentūru. Ar tās atjaunoto ekonomiku. Ar Latvijas skaistuma apburtajām tūristu masām un tās iedzīvotāju diskrēto laipnību. Tik skaista, spēcīga un cienīta Latvija līdz 2015. gadam vēl nekad nav bijusi.

Bet šodien es gribu pastāstīt par tiem laikiem, kad rietumnieku (un īpaši francūžu) acīs Latvija drīzāk līdzinājās Sīrijai. Nē, pat ne Sīrijai. Jo par Sīriju mēs zinājām vismaz to, ka tā ir Rietumu civilizācijas – rakstības, matemātikas un monoteisma – šūpulis, savukārt Latvija eiropiešiem bija baltais plankums.

Mēs, aptuveni divdesmit gadus veci francūži, kurus 1996. gadā Ārlietu ministrija uz diviem gadiem nosūtīja uz Latviju, nezinājām, kur nonāksim. Nebija nevienas grāmatas par šo valsti, neviena zināma latviešu varoņa, pat nekādu stereotipu. Nebija pilnīgi nekā. No Lietuvas francūži zināja abus Milošus (Česlavu un Oskaru), Aļģirdu Greimu, Emanuelu Levinu, Romēnu Garī, un drīz mēs atklājām arī Šarūnu Bartu, Eimuntu Nekrošu un Oskaru Koršunovu. Bet no Latvijas nevienu. Neviena Solžeņicina – neviena latviešu uzvārda kaut viena franču laikraksta pirmajā lappusē! It kā Eiropas vēsturei būtu amputēts viens no locekļiem – Latvija mums bija nozagta, un šis zināšanu robs bija jāaizpilda.

Es biju izstudējis humanitārās zinātnes, turklāt uzaudzis ar lielisku teātri pāris soļu attālumā no mājām laikmetā, kurā varu atguvusī Fransuā Miterāna kreiso valdība un tās kultūras ministrs Žaks Langs ieguldīja milzīgus līdzekļus kultūras attīstībā. Dažas vasaras es pavadīju arī Aviņonas festivālā. Tāpēc, nokļuvis Latvijā, gribēju pēc iespējas ātrāk atrisināt valodas jautājumu (iemācīties latviešu un krievu valodu), lai bez kavēšanās varētu doties uz vietējo teātri. Jau pirms dažiem gadiem biju atklājis pārsteidzošo poļu teātri un tādus vārdus kā Staņislavs Vispjaņskis, Vitolds Gombrovičs, Staņislavs Vitekvičs, Tadeušs Kantors, Jeržijs Grotovskis; es loloju lielas cerības, biju pārliecināts, ka arī Rīgā noteikti slēpjas kas vērtīgs.

Politikā spēles noteikumi parasti ir samērā skaidri. Kā mans iemīļotais pasniedzējs vēsturnieks Žaks Marions, kurš bija lielisks izteiksmes meistars, teica: "Kopš laika, kad cilvēks ir kļuvis par cilvēku, "progresam" frontes pretējā pusē vienmēr ir atradies "konservatīvisms" – vienā galā revolūcija (paātrināts skrējiens pretim nākotnei) un otrā – reakcija (paātrināta atgriešanās pagātnē)." Pēc viņa teiktā, laika gaitā mainījušies ir tikai uzdotie jautājumi: demokrātija/monarhija, verdzība/tās atcelšana, darbalaika ierobežošana, sieviešu balsstiesības, obligāta izglītība, apmaksātas brīvdienas.

Es īsti neatceros, kurā brīdī nolēmu kļūt par latvieti, – droši vien 2004. gada vasarā, kad, stāvot kāda Veclaicenes pakalna virsotnē, raudzījos uz ceļu, kurš caur Latviju un Igauniju savieno Parīzi ar Pēterburgu. Laikam es tam vēl neesmu gatavs...

1996. gada rudenī mūsu pirmie iespaidi par Latvijas kultūras dzīvi raisīja tikai vilšanos un skumjas – nabadzīgi un nesaprotami muzeji, smagnējs un vecišķs teātris, stīvs un neveikls roks, džezs vispār nebija dzirdams. Klasiskā mūzika droši vien bija pieejama: bet – kam mums tā? Mēs tikko bijām pārkāpuši divdesmit gadu slieksni. Tomēr bija daži izņēmumi: viens no tiem noteikti Pēteris Vasks, Borisa Bērziņa gleznas, kāda Austras Pumpures kasete. Varbūt arī "Iļģi". Neskaitāmi vakari, kas pavadīti, veltīgi dzerot "Saksofonā", "M6"... Un kā tad bija ar literatūru? Tulkots nebija nekas vai gandrīz nekas. Turklāt latviešu draugi mums apgalvoja, ka nekā daudz lasāma mēs neatradīšot, nekā īpaši interesanta neesot, tas neesot ārzemniekiem un mēs tur neko nesapratīšot, tikai veltīgi tērēšot laiku...

Tādus vārdus kā Marks Rotko, Jesaja Berlins, Valters Benjamins, Asja Lācis, Vladimirs Medems, Simons Dubnovs, Gustavs Klucis, Filips Halsmans, Marija Leiko neviens Rīgā nepieminēja.

Kādi jautājumi 2015. gadā iezīmē "progresa" pozīcijas? Cīņa par ikviena (sieviešu, tā saukto "redzamo minoritāšu", cilvēku ar invaliditāti) individuālajām tiesībām, par vides aizsardzību, sociālo taisnīgumu, izglītību, investīcijām radošā kultūras un mākslas darbībā, atvērtība pasaulei, federālas Eiropas veidošana, starptautisko tiesību ievērošana, starptautiskā solidaritāte, pacifisms, kultūras daudzveidība, kapitālisma regulācija, brīvība ticēt un neticēt. "Progresa laukā" attīstība bieži vien notiek uz metonīmijas bāzes: homoseksuālu cilvēku tiesību aizsardzība šobrīd vieno progresa aizstāvjus, jo šīs tiesības ietver visu citu tiesības. Arī Tuvo Austrumu bēgļu glābšana un uzņemšana ir šo jautājumu vidū.

Nesen man kļuva skaidrs, ka labas laikam var būt tikai "vainīgas nācijas" – tās, kuras māc pašu pagātnes nodarījumu smagums. Nācijas, kuras sevi uzskata par upurēm un nevainīgām, dzīvo aizmiršanās un pasaku pasaulē. Tās nepārtraukti melo pašas sev un jūk prātā. Līdzīgi kā vardarbīgi vecāki, kas paši vienmēr ir bijušie sistie bērni. Tā nu ir sanācis, ka pašlaik morālo stāju demokrātiskajā pasaulē nav zaudējusi vienīgi Vācija.

1997. gadā J. D., jauns franču skolotājs un liels teātra entuziasts, pievienojās Francijas vēstniecības franču kultūras dienesta skolotāju komandai. Viņš vienīgais no mums par savu galamērķi apzināti bija izvēlējies Rīgu. Viņš bija iepazinies ar dažiem aktiera profesiju jau apguvušiem vai Kultūras akadēmijā vēl studējošiem jauniešiem, kas meklēja jaunas teātra formas. Viņš bija režisora Regnāra Vaivara draugs, un tieši caur viņu mēs sākām iepazīt Jaunā Rīgas teātra darbību. Mēs ļoti gribējām atrast kaut ko sajūsmas vērtu. Šajā lokā es iepazinos arī ar Rūtu, ar kuru nu esmu kopā jau 18 gadus.

Vēstures gaitā cīņa starp progresu un konservatīvismu savulaik ir sasniegusi visdažādākos histērijas apmērus: Franču revolūcija, 1905. gada revolūcija, 1968. gada maijs, Padomju Savienības sabrukums, Arābu pavasaris. Rādās, ka ir pienācis atkal šāds posms, kad pretēju nometņu savstarpēja sadursme kļūst neizbēgama, un tā būs nežēlīga un sāpīga.

Toreiz gandrīz mēs visi – franču jaunieši, kas ieradušies Latvijā, lai dažus savus dzīves gadus veltītu darbam kultūras un izglītības jomā, – pēc pārliecības bijām "progresīvi orientēti": mēs bijām zinātkāri, vēlējāmies dalīties ar savu valodu un kultūru, gribējām labāk iepazīt valsti, kurā esam nonākuši, aicinājām ciemos savus vecākus, draugus. Daudzi no mums saikni ar Latviju ir saglabājuši, daudzi vēlāk ir šeit atgriezušies. Mēs bijām auguši franču garā, pēc labākajiem vispārējā laicīgā humānismam principiem. Tādēļ sākumā mūs visus šokēja ļoti izplatītā naidīgā attieksme, kas valdīja attiecībās starp latviešiem un krieviem un kas tika vērsta pret jebkuru tumšākas ādas krāsas cilvēku. Mūsu vēlmi iepazīties ar jauno kultūru nepārtraukti aptumšoja šis atšķirīgo izslēdzošais diskurss. Pat mēs, francūži, daudzviet Latvijā nebijām vēlami.

Tātad toreiz šajā kultūras tuksnesim līdzīgajā vietā Alvja Hermaņa un viņa fascinējošās Jaunā Rīgas teātra trupas atklājums bija liels atvieglojums, un mēs ar viņiem ļoti lepojāmies. Aptuveni tajā pašā laikā uzzinājām arī par "RIXC" mākslinieku eksistenci. Mēs beidzot bijām atklājuši māksliniecisku modernitāti, un nu mums bija ar ko dalīties un bija par ko stāstīt franču partneriem – brauciet, skatieties! Pirmo es redzēju Čehova "Kaiju", tas bija 1997. vai 1998. gadā – biju diezgan apmierināts, pat laimīgs.

Kopš tā laika esmu sekojis līdzi Hermaņa darbam un redzējis vismaz pusi viņa izrāžu: gan Rīgā, gan citur – katru reizi, kad vien tas ir bijis iespējams. Mēs gan apzinājāmies, ka neesam uzgājuši nedz jaunu Pīteru Bruku, nedz Tadeušu Kantoru vai Patrisu Šero, taču bija patīkami klātienē vērot šā izcilā mākslinieku, aktieru un aktrišu, mūsu vienaudžu, kolektīva izaugsmi. Viņi man ir ļoti tuvi: Baiba Broka, Guna Zariņa, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš…

Vēl toreiz mēs spriedām, ka bez Lailas Pakalniņas "Kurpes" (1998) latviešu mākslas kino nekā skatāma nav. Tikpat kā nebija arī rokmūzikas. Bija labs dokumentālais kino (vismaz dažas filmas) un teātris. Hermanis noteikti bija talantīgs, turklāt viņam paveicās – katrai mūsdienīgai valstij bija vajadzīgi vismaz daži eksportējami mākslinieki katrā no jomām, jo tika saņemti ielūgumi, bija jārīko kultūras "sezonas", jāpiedalās Eiropas programmās u.c. Mūsdienu Hermanis nav tas pats, kas viņš bija pirms savas starptautiskās karjeras, – arī par to šaubu nav. Ārēja ietekme viņa darbu ir radikāli izmainījusi.

Manā skatījumā rasisms vienmēr ir bijusi problēma Latvijā. Mūsu franču valodas skolotāji reizēm ir bijuši ar Latvijai mazāk tipisku ādas krāsu, un viņi vienmēr ir saskārušies ar problēmām – agresiju, apvainojumiem –, biežāk gan tas noticis mazpilsētās, bet dažkārt arī Rīgā. Vienmēr ir bijusi jūtama baiļu klātesamība. Identitātes sajūta ir grūti apvaldāma, un tās parastā augsne ir bērnības iespaidi. Ja man, atrodoties Rīgā, gadās satikt kādu cilvēku ar tumšu ādas krāsu, spontāni man šķiet, ka esam līdzīgi un ka arī viņš mani kā tādu atpazīst. Neviļus uzjundī prieks par to, ka mēs varēsim parunāties franciski. Tāds Eiropas pilsonis kā es, atrazdamies monokulturālā sabiedrībā, atklāj sevī dzīvojošo tumšādaino, jo ir izslāpis pēc dažādības.

Rīgas Gētes institūta, Britu padomes, Francijas Kultūras centra (tagadējā Francijas institūta) un citu tamlīdzīgu iestāžu izveides pamatmērķis ir starptautiskā sadarbība kultūras jomā. To vada interese par citādo, zinātkāre, viesmīlība un vēlme dalīties. Tās ir antīkās Vidusjūras reģiona vērtības, kas veido arī Eiropas pamatu. Un šajā darbības jomā "ksenofilijai" ir liela nozīme. Jābūt lepniem un pārliecinātiem par savu kultūru, lai būtu gatavi uzņemt un iepazīt citādo. Ja cilvēks šaubās par savas kultūras vērtībām, tad tā ir apdraudēta. Kultūras sadarbība nozīmē apmaiņu: vēlmi dalīties un saņemt pretī. (Arī tulkošanas procesa pamatā ir tas pats princips, bet tas jau ir cits temats.) Tūrisms un peļņas gūšana noteikti nav tās pamatmērķi. Pirmā latviešu kultūras centra izveide ārzemēs Latvijai nozīmēs pāreju jaunā kvalitātē.

Ir pilnīga taisnība, ka visi kultūras jomā un it īpaši starptautiskajā sadarbībā strādājošie gandrīz bez izņēmuma ir "progresisti" un "humānisti". Ar ksenofobijas uzplūdiem kā impulsīvu reakciju un arhaisku tieksmi cilvēki parasti paši tiek galā. To sauc par toleranci, un tās veidošana prasa zināmu piepūli. Citiem vārdiem sakot, to sauc par kulturālu attieksmi.

Dažus gadus vēlāk, strādājot Francijas Kultūras centrā, man nācās konstatēt, ka par Latviju informācijas vēl aizvien ir maz, turklāt tai ir slikta reputācija. Kad mūsu partneri no Francijas (vai no citām Eiropas valstīm laikā, kad Latvija gatavojās pievienoties ES) ieradās Rīgā, viņi zināja pavisam nedaudz, un, pat ja kaut ko zināja, reti tas bija kaut kas glaimojošs. Zināms bija par latviešu dalību nacistu genocīdā, par aizdomīgo Vācijas armijas leģionāru godināšanu, par diktatora Ulmaņa un noziedznieka Cukura reabilitāciju, par latviešiem, kas ar savu aukstasinīgo cietsirdību bija iemantojuši slavu boļševiku revolūcijas rītausmā, par funkcionāriem, kuri bez jelkādiem sirdsapziņas pārmetumiem aktīvi bija darbojušies komunistu diktatūras labā, par nepārejošo nicinājumu pret ebreju kultūras mantojumu un nevērību pret vistraģiskāko notikumu piemiņas vietām, par bijušo kompartijas kadru liekuļoto ultranacionālismu, par minstināšanos atvērt čekas maisus un tos nodot pētnieku rokās, par vispārējai likumībai neatbilstošo nepilsoņu fenomenu, skolu sistēmas etnisko dalījumu, iecietību pret agresiju, kas vērsta pret homoseksuāļiem, utt. Diskusiju tematu netrūka.

Tāpēc, riskējot pašam tikt nosauktam par "fašistu" vai "rasistu" (jā, to esmu piedzīvojis vairākkārt!), mans topošā latvieša ikdienas darbs jau vairāk nekā divdesmit gadus ietver šīs "īpašās" ksenofobijas, šo melu atspēkošanu un cēloņu skaidrošanu. Tā mērķis ir mīkstināt šo progresīvo ārzemnieku negatīvos priekšstatus, lai viņi atbilstoši savai pārliecībai varētu mīlēt Latviju tāpat kā visu pasauli. Es to daru arī tāpēc, ka esmu apņēmies nebūt virspusīgs – sabiedrībās, kurās totalitārisms atstājis tik dziļas pēdas, pastāv liela nobīde starp vārdiem un darbiem.

Līdztekus bieži vien šokējošiem vārdiem mani vienmēr ir pārsteigusi īpašā un spontānā tolerance, ar kuru var lepoties daudzi Latvijas iedzīvotāji. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ esmu tai pieķēries. Gulagu pārdzīvojušais Valentīns Jākobsons neturēja naidu – tieši viņš bija viens no tiem, kas man pavēra durvis uz latviskumu, uz Blaumaņa, Aspazijas, Raiņa, Miķeļa Valtera, Fēliksa Cielēna, Zigfrīda Annas Meierovica, Kristapa Bahmaņa, Zentas Mauriņas, Paula un Bruno Kalniņu lielo humānisma tradīciju. Uz sarežģītajiem, traģiskajiem un cildenajiem Gustava Kluča, Asjas Lācis, Aleksandra Čaka, ģenerāļu Andreja Auzāna un Jukuma Vācieša dzīves ceļiem. Tādus vēstures samaltos vizionārus kā Eriku Ādamsonu un Jāni Veseli nav iespējams pieskaitīt nevienai kategorijai. Šī dziļi simpātiskā Latvija eksistē, bet diemžēl tā tiek pārāk maz izcelta, un pat latvieši paši par to zina ļoti maz. Mūsu – kultūras starpnieku, tulkotāju, pētnieku un muzeju darbinieku – uzdevums varētu būt atgriezt tai pelnīto sociālo eksistenci.

Es atceros, kā 2002.–2004. gadā mēs kopā ar vēstnieku Mišelu Fušē un kultūras centra direktoru Liku Levī steidzāmies uz lidostu sagaidīt no Francijas ieradušos, bieži vien uz Krievijas propagandas savu viedokli būvējušos žurnālistus un ievērojamas personības, lai viņu priekšstatus mainītu un viņiem atklātu mūsdienīgas, atvērtas un eiropeiskas Latvijas realitāti.

Neraugoties uz to, ko par Alvi Hermani runā pašlaik, viņš man paliks kā triju izrāžu – "Garā dzīve", "Tālāk" un "Latviešu stāsti" – režisors. No tā laika manās atmiņās saglabājusies arī apbrīna pret Māri Liniņu (diemžēl šī ģeniālā, neparasti poētiskā aktiera ar īpašo šarmu vairs nav mūsu vidū). Divtūkstošo gadu sākumā Hermaņa darbs pie latviešu būtības izpētes bija atklājums mums visiem, taču ar "Latviešu mīlestību", manuprāt, tas nonāca strupceļā – tajā jau iezīmējās nicinājums pret personāžiem ar mērķi izprovocēt publikā šos smagos, pašapmierinātos smieklus, kuri skan arī izrādē "Ziedonis un Visums" (grūti paciešamajā ainā ar brālīgo padomju republiku atdzejotāju izsmejošo kariķēšanu).

Es zinu, ka, Latvijai nonākot briesmās, to aizsargāt varētu tikai Eiropas un starptautiskā sadarbība. "Progresisti" būtu vienīgie, kas to varētu uzņemties. Tā tas ir noticis vienmēr kopš 19. gadsimta. "Nacionālisti" vai "konservatīvie" neredz tālāk par sava dārza vārtiņiem (par tiem notiek visasākie strīdi ar kaimiņiem). Kā gan kāda franču māte varētu piekrist, lai viņas dēls krīt par Latviju, tāpat kā kāda angļu vai amerikāņu māte spētu samierināties ar to, ka viņas dēls iet bojā par Parīzi? Sabiedroto mīlestība no gaisa nekrīt, tā ir jāveido. Starptautiskie līgumi kaut ko nozīmē tikai tad, ja valstis un to iedzīvotāji tos atbalsta. Kamēr jūs sociālajos tīklos izgāžat žulti par "politkorektumu, kas jau aizgājis par tālu" vai "pārprasto humānismu", mēs vienkārši, klusi un anonīmi, bet neslēpjoties cenšamies uzturēt šo glābjošo draudzību.

Naivums šobrīd vairs nav piedodams. Alvja Hermaņa izmantotie vārdi ideju kartē ir piederīgi ekstrēmi labējam spārnam (konservatīvisma radikālā forma, reakcija). Slavens režisors nevar izturēties kā parasts īgņa, kad tas kopā ar saviem vienlīdz iereibušajiem čomiem kāda Vidzemes mežezera krastā "sauc lietas īstajos vārdos". Viņš ir intelektuāla autoritāte (Mišela Fuko vai Pjēra Burdjē vārdiem runājot, viņš iemieso varu), kas ietekmē sabiedrību kopumā.

Mani izbrīna, cik lielā mērā Latvijas sabiedriskā doma ir cieši saistīta ar Krievijas (padomju) mediju un mentālo telpu, kuru tik precīzi ir aprakstījusi Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aleksijeviča. Man būtu ļoti interesanti iepazīties ar objektīviem datiem par laiku, ko Hermanis pavadījis krievvalodīgajos surogātmedijos vai Rūperta Mērdoka tabloīdos. Gribētos zināt, uz kādas bibliogrāfijas pamata viņš kaldinājis viedokli, kuru uzskatīja par vajadzīgu celt galdā visai pasaulei. Kādas ir viņa atsauces, un kas ir viņa autoritātes?

Latvijas kultūras un mākslas skatuve zina, par ko tai jāpateicas Alvja Hermaņa Jaunajam Rīgas teātrim, kurš vairāk nekā piecpadsmit gadus ir iemiesojis mūsdienīgu, uz pasauli atvērtu latviešu kultūru ar augstu māksliniecisko latiņu. Šis posms ir beidzies. Pateicoties Alvim Hermanim, ir sākusi veidoties jauna teātra darbinieku paaudze. Es ceru, ka tagad dzims arī viņa opozīcija. Vai tā jau ir gatava? 5. decembris ieies vēsturē kā būtisks pavērsiens, kā diena, kad viens no valsts spēcīgākajiem un atzītākajiem teātra cilvēkiem (māksliniekiem?) izvēlējās pāriet Donalda Trampa, Marijas Lepenas, Avigdora Lībermana, Viktora Orbana, Jaroslava Kačinska un Vladimira Putina pusē, respektīvi, nolēma pievienoties demagogiem, dažādu konfesiju reliģiozajiem fanātiķiem, kurus vieno kopēja sociālā un kultūras programma – vērsta uz naidu un svešā atstumšanu. Nedomāju, ka šie jaunie nometnes biedri 1996. gadā būtu interesējušies vai atbalstījuši jaunā latviešu režisora centienus...

Godātais Alvi! Vai tiešām Jūsu ģimenes uzturēšanās Parīzē atentātu laikā Jums šķiet pietiekams attaisnojums šādai reakcijai? Kaut arī šie terorisma akti mani un manu ģimeni nav skāruši vairāk kā Jūs, uzskatu, ka man ir leģitīmas tiesības Jums iebilst. Šis bija grūts gads arī manai ģimenei. Janvārī mūs šokēja manu pusaudža gadu cīņubiedra karikatūrista Šarba nāve – viņš gāja bojā uzbrukumā "Charlie Hebdo" redakcijai. Mana sieva Rūta augustā brauca no Briseles uz Parīzi vilcienā, kurā roku iemēģināja terorists. Kopā ar mūsu dēlu un draugiem novembra terora aktu laikā mēs bijām dažu ielu attālumā no koncertzāles "Bataclan". Mēs pastāvīgi dzīvojam kosmopolītiskā rajonā Briselē, un lielākā daļa mūsu kaimiņu ir musulmaņi. Dažus no viņiem mēs pazīstam. Un, kā parīzieši mēdz teikt pēc atentātiem, mēs nebaidāmies sēdēt kafejnīcas terasē. Mēs esam laimīgi, dzīvojot šajā pilsētā. Protams, arī mums bija bail, bet mēs ar šīm bailēm cīnījāmies un tikām galā. Mēs uzskatām, ka drosme ir pozitīva īpašība un ka bailes nevar būt iegansts zemiskumam. Mēs cenšamies palīdzēt kara bēgļiem, kuri ierodas Beļģijā un Latvijā. Jūs esat iepriekš publiski izteicies par vīrišķību [2], bet Jums vajadzētu atcerēties, ka arī drosme ir viena no tās iezīmēm un ka tā var piemist arī tiem, kuri uz muskuļu spēku paļauties nevar. Ar ārkārtīgu fizisku drosmi apveltītie Franču pretošanās kustības varoņi Žans Mulēns, Daniels Kordjē, Žans Pjērs Vernāns, Renē Šārs pirms kara bija izsmalcināti intelektuāļi. Kopā ar citiem viņi lika pamatus mūsdienu kosmopolītiskajai un pacifistiskajai sabiedrībai.

Mēs zinām, ka nesalīdzināmi labāk ir dzīvot atvērtā sabiedrībā, kurā pastāv atentāta risks, nekā būt iesprūdušiem bezgalīga naida, muļķības, fanātisma un nacionālisma režīmā. Turklāt nav neviena pierādījuma tam, ka ar nacionālistu piedāvāto drošības politiku (robežu slēgšanu, iekšējās kontroles pastiprināšanu, brīvības ierobežošanu) mēs būtu lielākā drošībā. Jūs kādreiz esat teicis, ka mēdzot mainīt savu viedokli. Varbūt šis tiešām ir īstais brīdis to darīt?

 

[1] "Mon amour, à moi, n'aime pas qu'on l'aime"

[2] Operā ir cieša saikne starp naudu un kvalitāti (Vitas Kraujas saruna ar Alvi Hermani, "Latvijas Avīze")

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
50