Komentārs
20.03.2017

Arvien vairāk krāsu tulpju laukos

 
Komentē
1

Nīderlandes parlamenta vēlēšanas pagājušajā nedēļā bija kaut kas vairāk nekā "populistu sakāve".

1. Par sakāvi var runāt tad, ja izejas punkts bijis pieņēmums, ka Gērta Vildersa "Brīvības partija" (PVV) šajās vēlēšanās – salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām 2012. gadā – savus rezultātus būtiski uzlabos. PVV arī ieguva par piecām vietām vairāk parlamentā, un PVV būs otrā lielākā frakcija. Līdz ar to gaviles par "galēji labējo sakāvi" liekas mazliet amizantas – it sevišķi, ja patur prātā, ka premjera Rites vadītās liberāļu "Tautas partijas brīvībai un demokrātijai" (VVD) rezultāti ir pasliktinājušies (vietu skaits samazinājies no 41 uz 33).

Turklāt Vilderss ir pietiekami elastīgs, lai mainītu akcentus: cik noprotams ("The Economist", 18. marts, 22. lpp.), valdošajai koalīcijai daudz nepatīkamāki bijuši PVV priekšvēlēšanu kampaņas laikā izteiktie pārmetumi par sociālā nodrošinājuma jautājumiem nekā Vildersa tradicionālā retorika pret imigrantiem un islāmu.

Citiem vārdiem sakot, neatkarīgi no attieksmes pret Vildersu un PVV, nekas, tā teikt, nav beidzies.

2. Varbūt pat interesantāks aspekts šo vēlēšanu rezultātos ir procesi nosacīti kreisi liberālajā nometnē. Tātad "tradicionālie" leiboristi (PvdA) smagi cieta, iegūstot vien deviņas vietas parlamentā – pazaudējot 29! Tomēr acīmredzot nav pamata runāt par kreiso liberāļu norietu, jo salīdzinoši krietni labāk nostartēja "Zaļie kreisie" (iegūto vietu skaita kāpums no 4 uz 14), kā arī liberāļu grupa "D66", kas akcentē savu eiroentuziasmu (no 12 uz 19).

Tātad mēreni kreiso un liberāļu ideju lauks vismaz Nīderlandē ir pietiekami plastisks, lai gadījumā, ja viens projekts sāk stagnēt un pieriebjas, lauks ģenerē citus veiksmīgus projektus.

3. Vēlēšanās pirmoreiz startēja un parlamentā arī iekļuva (3 vietas) partija, kas specifiski orientējas uz etniskajām minoritātēm, lielākoties ieceļotājiem no Turcijas un Marokas un viņu pēcnācējiem. No vienas puses, ja kāda vēlētāju grupa nejūtas pietiekami pārstāvēta (konkrētajā gadījumā lielākā vilšanās esot saistīta ar PvdA), tad šāda "pumpurošanās" ir tikai loģiska. No otras puses, jaunā politiskā spektra sastāvdaļa, "Denk", riskē veicināt savu vēlētāju pašizolāciju.

Apzinoties salīdzinājumu nekorektumu, tas atgādina situāciju Izraēlā, kur parlamentā jau krietnu laiku dažas vietas sev nodrošina vietējo Izraēlas pilsoņu – arābu – politiskās grupas, bet diez vai tās spēj reāli ietekmēt politiskās dienaskārtības jautājumus. Skaitliski un proporcionāli relatīvi lielās etnisko minoritāšu grupas Vācijā un Francijā gan laiku pa laikam ir spēlējušās ar idejām par "savu" partiju izveidi, tomēr galu galā atzinušas, ka pragmatiskāk ir mēģināt sasniegt mērķus, strādājot jau esošajā politisko grupu infrastruktūrā.

4. Projektu saturs, protams, ir atšķirīgs, tomēr līdzīgs jautājums būtu uzdodams parlamentā iekļuvušajiem dzīvnieku tiesību partijas (PvdD) un pensionāru viedokli pārstāvošās partijas "50Plus" aktīvistiem. Veidojas interesanta situācija (pieļauju, ka tā var atkārtoties arī citās Rietumu demokrātijās), kad tradicionālās politiskās elites apjukums un nogurums ne tikai vai pat ne tik daudz nāk par labu daudz piesauktajām protesta grupām ("populisti", "radikāļi"), cik veicina t.s. vienas tēmas partiju izveidošanos un klātbūtni.

5. Ja pieņem, ka Vildersam un viņam saturiski tuvajiem politiķiem citās Eiropas valstīs ir stabils un mobilizēts elektorāts, tad jo vairāk no svara, vai līdz iecirkņiem aiziet citādi domājošie vēlētāji. Vēlētāju līdzdalība šajās vēlēšanās Nīderlandē bijusi salīdzinoši augsta – mazliet virs 80% –, un tiek pieņemts, ka tas arī noteicis iznākumu kopainu. Citiem vārdiem sakot, ja vienu politisko mobilizāciju līdzsvaro cita (nevis ņerkstēšana), tad prognozētie "uzvaras gājieni" var nenotikt. Tas droši vien attiecas arī uz gaidāmajām vēlēšanām Francijā.

Vēl par politikas "tehnoloģisko" aspektu – iespējams, Vildersam par sliktu nāca atsacīšanās piedalīties vairākās būtiskās TV debatēs, kas savukārt varbūt izrietēja no viņa paļaušanās uz savu aktīvo un efektīvo darbošanos t.s. sociālajos tīklos.

6. Konkrētās vēlēšanas iecirta robu priekšstatā, ka dažādi satricinājumi nāk par labu radikālajiem flangiem. Balsojums Nīderlandē sakrita ar pamatīgu diplomātisku salamāšanos starp Turciju, no vienas puses, un Nīderlandi, kā arī Vāciju, no otras. Tika prognozēts, ka Erdogana izteikumi, bet vēl vairāk turku izcelsmes indivīdu sadursmes ar policiju Nīderlandē, pamatīgi palīdzēs Vildersam. Tomēr Rites valdība noturēja "cietu" pozīciju jautājumā par Turcijas ministru mēģinājumiem uzrunāt tautiešus Nīderlandē, lai mobilizētu viņus uz Turcijas prezidentam būtisku referendumu par jaunu konstitūciju, un Vildersam papildu balsis netika. Zināmā mērā "esteblišmentam" piederīgo kristīgo demokrātu (CDA) labie panākumi vēlēšanās (vietu skaits pieaugs no 13 uz 19) apliecina, ka tradicionālie labējie var pabradāt arī "Brīvības partijas" un tai līdzīgo lauciņā. Ja nekautrējas nočiept konkurentiem daļiņu viņu retorikas. Ja neironizē, Nīderlandes rezultāti liecina: ja vien ir nepieciešamās politiskās prasmes, konkrētajā brīdī pie varas esošie var tieši izspēlēt "stingras savaldības", "pieredzes" utt. kārtis, kas satrauktiem pilsoņiem simpatizē vairāk nekā aicinājumi uz radikālāku rīcību. Formulēšu citādi: iespējams, Nīderlandes vēlētāju vairākums ar savu balsojumu demonstrē, ka radikālākai retorikai un piedāvājumam ir un būs vieta mūsdienu Rietumu demokrātijā, tomēr šis modelis tiek vairāk uztverts kā t.s. nepatīkamo patiesību izrunātājs un nagla elites mīkstumos, kas ir zināma, pat nepieciešama funkcija; vienlaikus reālas varas uzticēšana šim modelim pagaidām tiek uzskatīta par pārāk riskantu.

Tiesa, vispārināt faktu, ka Vildersa partija neuzvarēja vēlēšanās, nevajadzētu, jo Nīderlandes gadījumā ir zināma specifika. Piemēram, tā, ka vēlēšanās piedalījās divi trīs jauni politiskie projekti, kas orientējās uz eiroskeptiķiem un/vai elites nogurdinātajiem. Nekādus dižos panākumos tie neguva, bet kaut kādas balsis PVV atņēma. Piemēram, Francijas gadījumā "Nacionālajai frontei" šādu konkurentu nav.

Līdz ar to vēlēšanu iznākumā lielāka nozīme par PVV "procentiem" drīzāk ir psiholoģiskajam efektam – varbūt mazināsies viegli histēriskās runas pēc "Breksita" un Trampa ievēlēšanas par gandrīz vai neapturamo antiesteblišmenta uzvaras gājienu Rietumos.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1