Par Amandas Kernelas filmu "Sāmu asinis", 2017
Viena no "Lux" kinobalvas pretendentēm šogad ir zviedru režisores Amandas Kernelas filma "Sāmu asinis". Lai gan tas nav dokumentālais kino, tajā ir daudz no trīsdesmito gadu sāmu tautas realitātes un režisores pašas ģimenes stāstiem. Sāmi ir Zviedrijas pamatiedzīvotāju grupa, kas dzīvo polārā loka reģionā, un viņu zemes robežas tiek iedalītas saskaņā ar ziemļbriežu pulkiem un to kustību. Katra ģimene tur šos dzīvniekus ganāmpulkos, jo tie tiek izmantoti, gan lai iegūtu gaļu un pienu, gan arī kā pārvietošanās līdzeklis. Režisores tētis ir sāms, un viņa pati ir viena no tiem, kas izvēlējusies dzīvot "moderno" dzīvi. Stāsts ir par to, kā pieņemt atšķirīgo sevī, vai no sevis var aizbēgt, vai var izlikties par kaut ko citu, un kāda no tā visa jēga. Filma par saikņu pārraušanu ar mājām.
Trīsdesmitie gadi, Zviedrija. Stāsts ir par meiteni vārdā Elle Marja (14), kura tiek aizsūtīta uz internātskolu. Tajā viņa kopā ar pārējām meitenēm īpaši spēcīgi izjūt to, ka viņas ir "atšķirīgas" no pārējiem, jo sāmi tika uzskatīti par bioloģiski citādākiem cilvēkiem ar zemākām prāta spējām, tāpēc netika pieļauta iespēja, ka viņi varētu mācīties kopā ar zviedru bērniem. Elle Marja, pieredzot pazemošanu un izjūtot intelektuālo plaisu starp sevi pašu un zviedriem (tās ir divas dažādas lietas), sapņo par labāku dzīvi, kurā neviens viņu nepazīst. Došanās uz pilsētu nozīmē ģimenes un sāmu kultūras pilnīgu pamešanu. Tas tiek uzskatīts par radikālu lēmumu, jo parasti cilvēki, kas pamet mājas, kalnos pie ģimenes vairs neatgriežas. Režisore intervijās ir minējusi, ka gandrīz katra sāmu ģimene ir izjutusi, kā ir tad, kad kāds no radiniekiem dodas projām uz pilsētu.
Elli Marju un viņas māsu spēlē divas māsas, kuras abas ir no sāmu tautas. Amanda Kernela atzīst, ka viņai bija daži, bet ļoti svarīgi kritēriji galvenās lomas atveidotājām: viņām jābūt augušām sāmu vidē un jāzina, kā savaldīt ziemeļbriedi un rīkoties ar nazi. Turklāt viņām noteikti jārunā dienvidsāmu valodā, kurā šobrīd runā aptuveni vairs tikai 500 cilvēku (starp viņiem arī filmas režisore). Diezgan konkrētas prasības, tā vien šķiet, ka gandrīz neiespējamas, taču atrastās meitenes ir vienkārši lieliskas. Iespējams, tieši tāpēc, ka viņām nav nekādas tēlošanas pieredzes, viņas spēj būt tik dabiskas un "īstas". No galvenās aktrises vienkārši nevar atraut ne acu: meitenei ir ļoti izteiksmīga seja, viņas vaigukauli un acis ir kā radīti kino. 2016. gada Tokijas kinofestivālā viņa ieguva labākās aktrises balvu. Filmā lielākā daļa lomu atveidotāju ir sāmi, kuriem nav nekādas kino pieredzes. Daži no viņiem arī tēlo zviedrus, bet ne otrādi, jo, kā norādījusi režisore, sāmu vēsture un pieredzes stāsti ir jāstāsta pašiem sāmiem. Droši vien tieši tas, ka visi šie cilvēki ir "īsti", filmai piešķir viegli dokumentālu atmosfēru. Taču, kā jau minēju, tā nav dokumentālā filma. Filmas režisore kādā intervijā paskaidroja: tikai tad, kad personīgā pieredze tiek pārvērsta fikcijā, stāsts ir pieejams visiem, arī tiem, kas neko par šādu pieredzi nezina. Šī filma ir viņas veids, kā pārējiem pastāstīt par savām saknēm un sāmu vēsturi.
Elle Marja kā galvenais tēls ir ļoti izturīga, gan fiziski, gan garīgi. Kad meitene nolemj doties projām no mājām, viņa, iespējams, nemaz nezina, ka pilsēta var būt vēl sarežģītāka vieta par to, no kurienes viņa nāk. Vides maiņa skatītājam ļauj ieraudzīt to, kā galvenā varone rīkojas sev neparastās situācijās. Piemēram, drauga dzimšanas dienas svinības: tās norit, kā jau pieņemts, – saviesīgi ar draugiem, ar cienastiem un sarunām –, taču Elle Marja savā dzīvē neko tādu vēl nav pieredzējusi. Viņa nevienam neatklāj, ka pārstāv sāmus, un vispār pilsētas vidē cenšas būt tik zviedriska, cik vien spēj. Viena no skaistākajām filmas īpašībām ir tā, ka Elle Marja, skaidrs, ir no "citurienes", bet tas tiek parādīts caur cilvēcības un pat humora prizmu, un nevienā brīdī neliekas ne skumji, ne muļķīgi.
Liela daļa filmas ir filmēta kalnos. Tā ir ļoti skaista vide, kurā laikapstākļu dēļ filmēt ir diezgan sarežģīti. Filmas režisore minēja, ka nevēlas lai skatītāji skatītos uz kalniem "kā uz pastkarti", jo par to šoreiz nav stāsts. Galvenā varone grib doties projām, jo viņai kalni nav "skaista vide", viņa uz to neskatās kā uz kaut ko burvīgu, bet drīzāk kaut ko, no kā vēlas bēgt. Realitātē Elles Marjas atveidotāja Lēne Sesīlija Sparoka negrasās ne bēgt, ne pamest mājas un atzīst, ka tikai relatīvi nesen sāmi sākuši izjust lepnumu par savām tradīcijām un vēsturi un vairs nekaunās par to, kas viņi ir.
Kad Venēcijā biju uz "Sāmu asiņu" seansu, filmas producents paziņoja, ka galvenā aktrise nevarēja ierasties uz kinofestivālu, jo tieši tobrīd bija sākusies ziemeļbriežu pārošanās sezona, un ziemeļbriežu pulku pieskatītājiem tā ir īpaši svarīga. Iespējams, Lēne Sesīlija Sparoka ir vienīgā meitene pasaulē, kurai ikdiena kopš šīs filmas uzņemšanas paiet starp kalniem, ziemeļbriežu bariem un kinofestivāliem.
0