Sena līdzība stāsta par kādu skolotāju un viņa skolnieku, kas gribēja zināt, kāds izskatās Mēness. Viņš bija nomocījis skolotāju ar saviem jautājumiem, un tas nolēma beidzot parādīt skolniekam noslēpumaino kosmisko objektu. Viņš sagaidīja skaidru pilnmēness nakti, uzveda skolnieku visaugstākajā kalnā, pieveda pie kraujas, kur nekas nespēja traucēt skatam, izstiepa roku un ar rādītājpirkstu parādīja uz Mēnesi. „Lūk, Mēness!” viņš teica. Skolnieks aizgrābts skatījās uz skolotāja rādītājpirkstu un domāja: „Tad, lūk, kāds tas izskatās!”
Ar līdzīgu problēmu saskaras ikviens, kas ir mēģinājis rakstīt par kino. Stāstot par to, ko tu esi ieraudzījis uz ekrāna, gribot negribot tiek radīts literārs teksts, kas pats sevī satur kaut ko vairāk vai mazāk interesantu, taču atšķirīgu no tā, kas ir filmā. Dmitrijs Rancevs ar šādu rakstīšanu un runāšanu ir nodarbojies pietiekami ilgu laiku (strādājis festivāla „Arsenāls” komandā), lai varētu atļauties izdot pabiezu grāmatu, kas sastāv no dažāda garuma „rādītājpirkstiem”.
Ar milzīgu baudu iespējams lasīt šo glīti iesieto un pārskatāmi sakārtoto grāmatu no jebkuras vietas, tā vienlaicīgi ir labi strukturēta un tajā pašā laikā aforistiski segmentēta. Nodaļas ir iezīmētas ar melnu titullapu, kas neuzkrītoši, bet pamanāmi ļauj uzšķirt vajadzīgo vietu. Nodaļa „Notācijas” satur tematiskas esejas un ir viena no saturīgākajām. Nodaļu „Sarunas” veido dialogi, kas nebūt nav intervijas. „Personālijas” ir raksti, kas veltīti konkrētiem režisoriem. Apjomīgākā ir nodaļa „Recenzijas”, kas ietver sevi atšķirīga garuma filmu aprakstus, kas tapuši dažādā laikā un dažādām vajadzībām (šis ir visneviendabīgākais grāmatas satura elements arī kvalitātes ziņā). „Festivāli” ir interesanta nodaļa tīri vēsturiskā aspektā – par to, kas tur rakstīts, nav iespējams uzzināt retrospektīvi, filmu nozarei vispār ir raksturīgi pievērst nepamatoti lielu uzmanību aktuālā „gada” vai „laikmeta” tendencēm un notikumiem. Pēdējā nodaļa „Ne par kino” ir pievienota šķietami nejauši, taču lieliski papildina pārējos tekstos iesākto „narratīva” tradīciju, apliecinot to, par ko jau ir nojautis uzmanīgs lasītājs – proti, ka šī īpatnējā, Dmitrijam Rancevam raksturīgā spriešana nav tikai kino specifikas apdvesta profesionāla īpatnība, bet noteikta intelektuāla nepieciešamība.
Taču iesākumā nepārprotami bija kino. Esmu ievērojis šo kaitinošo rakstura iezīmi arī savā uzvedībā – skatoties kādu filmu, es nespēju izjust pietiekamu estētisku baudījumu, ja tūdaļ pat jau prātā nepārcilāju iespēju „pastāstīt kādam” par to, ko es esmu redzējis un, kas pats galvenais, pamanījis. Tā pa īstam es filmu esmu pabeidzis skatīties tikai tad, kad, izejot ārā no kinoteātra, ātri izstāstu savam blakussēdētājam (ne velti kino ierasts apmeklēt kompānijā, visbiežāk – divatā), kā es esmu sapratis redzēto. Vēl labāks scenārijs ir iespēja filmu noskatīties vēlreiz kopā ar kādu, kas to skatās pirmo reizi – tad es varu jau laicīgi iebikstīt viņam sānos vai (kas jau ir pavisam nepiedodama vaļība) pateikt skaļi: „Skaties, tūlīt būs baigi smieklīgi!” un tamlīdzīgi. Kinokritiķis vai kino zinātnieks šajā izpratnē ir laimīgs cilvēks, jo drīkst nodarboties ar visu minēto pavisam legāli. Reizēm viņam pat tiek piedots tas, ka filmas recenzijā atstāstīts sižets un dots mājiens uz to, ka „slepkava ir dārznieks”. Galu galā, labākie no kino kritiķiem spēj radīt iespaidu, ka kino skatīšanās galamērķis nav filmas „noskatīšanās”, bet gan kaut kas nedaudz vairāk. „Redzēt filmu” – tas noteikti ir par maz. Izjust filmas skatīšanās laikā dažādas spēcīgas emocijas – prieku, bēdas, bailes, jautrību – tas jau ir aizraujošāk. Vēl labāk, ja filmas iespaidā skatītājs piepeši „saprot” kaut ko tādu, kas iesit pa apziņas pavēderi pavisam negaidītā veidā. Tad mēdz teikt, ka filma ir „spēcīga”, ka tā „uzrunā” vai „liek domāt”. Un tad vēl ir tādas filmas, kas bez visa iepriekš minētā vēl arī „liek runāt” un šīs „runāšanas” laikā izjust prieku, bēdas, bailes, jautrību, liek saprast un domāt. Nu, jūs saprotat – profesionālam runātājam par filmām ir jāprot nenokaut lasītājā vēlmi filmu noskatīties, vai pat noskatīties vēlreiz. Dmitrijs Rancevs ir spējis dažviet uzrakstīt un parunāt par filmām tā, lai arī pats teksts ir pietiekama vērtība un vēlme skriet uz tuvējo kinoteātri nepārvar vēlmi pabeigt sarunu ar šī teksta autoru.
Profesionālam kino recenzentam ir svarīgi izvairīties no kādas lipīgas saslimšanas – no klišejiskuma. Galu galā, ar to slimo arī paši kino radītāji un rakstīt kādu desmito reizi par filmu, kas šķiet arī uzņemta jau kādu desmito reizi, ir pagrūti, neizmantojot vienu un tos pašus literāros paņēmienus – metaforas, salīdzinājumus, vizualizācijas, vispārinājumus. Nezinu, cik rūpīgs ir bijis redaktoru un antoloģijas sastādītāju darbs, bet šajā grāmatā no tā ir izdevies izbēgt.
Bet grāmata ir arī patīkami informatīva. Ikkatrā rindkopā varu atrast kādas zināmas vai (vēl labāk) nezināmas kinofilmas nosaukumu un kodolīgi noformulētu spriedumu par to, ko es varu ieraudzīt vai jau varbūt esmu ieraudzījis, skatoties kino. Latviski rakstītajā kinoliteratūrā šis ir iztrūkstošs žanrs – tāds, kas piedāvā pietiekami pārlaicīgus novērojumus, kas nebūtu tikai aktuālo kinojaunumu apraksti. Pavisam reti mūsu presē gadās lasīt filmu recenzijas, kurās būtu gaumīgi un atturīgi jūtams paša autora personiskais un subjektīvais pārdzīvojums. Ir labi, ja lasot par kino (tāpat kā runājot par to) var uzzināt ne tikai tās jocīgās „filmu pasaules” iekšējo intrigu un cīniņu aizkulises, bet arī saskatīt cilvēcīgo un būtisko. Ranceva grāmata kalpo ne tikai kā ceļvedis (kas vēl būtu jānoskatās?), bet arī kā padoms. Sava veida domāšanas skiču burtnīca.
Un par to grupai „Orbīta”, kas sakārtojuši un izdevuši šo ilgākā laikā sarakstīto eseju krājumu, var piedot arī zināmu autora glorifikāciju (noformējumā, priekšvārdā un bilingvālā izdevuma apjomīgumā). Ir pelnījis.
Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!
CITI AUTORA RAKSTI
Sievišķīgais Džoiss
Ja vienkāršojam šī pasaules literatūru graujošā romāna saturu līdz stāstam par kāda pļēgura vazāšanos apkārt visas dienas garumā, tad 18. nodaļa ir ceļojuma noslēgumā dzirdamās viņa sievas pārdomas.
Manas bērnības mūzika
Atceros, kā bērnībā, ziemas brīvlaikā tā ap mīnus divdesmit, gāju slēpot no rīta agri, vēl pirms saullēkta vilnas dūrainīšiem un alumīnija slēpju nūjām uz pļavu pa gurkstošu sniegu un pirmajos saul...
Desmitgadīgs dinozaurs
Pirms desmit gadiem kādā nevienam nepazīstamā interneta vietnē ar reģistrētu domēna vārdu "Satori.lv" tika ievietoti pirmie ieraksti. Domubiedru grupa bija nolēmusi izveidot kaut ko līdzīgu atvērta...
Kā tikties ar vajadzīgajiem cilvēkiem
Aizvien biežāk mūsu ikdienu veido dzīve internetā – par to, kas notiek ar mums pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem, mēs uzzinām no ziņu portālu virsrakstiem un ierakstiem sociālajos tīklos. Tas ...
SAISTĪTI RAKSTI
Artis Svece
0Noziegums un skaitļu maģija
Kurzemes rajona tiesa apsūdzētajam piespriedusi 9 gadus cietumsoda par 10,9 gramu amfetamīna un 1,3 gramu marihuānas iegādi. Kā to salīdzināt ar 8 gadiem cietumā par vairākām bruņotām laupīšanām vai 10 gadiem par paziņas nožņaugšanu? Kā salīdzināt ar 90 stundām piespiedu darba par 1 grama amfetamīna iegādi?
Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
11:00
0Mākslinieku apvienības "Grāfienes" izstāde "Ceļā"
"Rīgas mākslas telpā"
16:30
0Dokumentālā filma "Patrīcija"
Kinoteātrī "Kino Bize"
18:00
0"Starp mums viss labi": zīmēšanas darbnīca
Dzirnavu ielā 60A-21
14:00
0Režisora Rūdolfa Apses izrādei "Vaļa dziesma"
Latvijas Leļļu teātrī
18:30
0Džonatana Gleizera filma "Interešu zona"
Kinoteātrī "Kino Bize"
14:00
0Kaspara Groševa izstādes "Café de Paris" finisāža
"TUR_telpā"
0