Ar bērniem kopīgā valodā

Par Pētera Brūvera, Indras Brūvere un Zanes Brūveres dzejoļu krājumu "Brūveri brūvē", apgāds "Pētergailis", 2018

Kā krājuma sastādītājs un dzejas redaktors Māris Salējs sacījis grāmatas ievadā, "šāda krājuma latviešiem laikam vēl nav bijis". Atliek vien piekrist. Daudz sensāciju vienuviet – dzejnieces dvīņumāsas, tēva – pazīstamā dzejnieka Pētera Brūvera – dzejas bērniem sastapšanās ar viņa meitu dzejoļiem par vecākiem, dzejnieku ģimenē izkoptās valodas asprātīgais lietojums, un galu galā arī publicēti aizliegtie bērnu dzejoļi "Hakeru dziesma" un "Šausmu dzejolis" par līķi slīķi. Jau pats fakts, ka septiņus gadus pēc Pētera Brūvera aiziešanas iznākusi vēl viena grāmata ar vēl nepublicētiem autora dzejoļiem, ir pārsteigums un dāvana visiem, kas pazīst viņa dzeju. Brūvera dzejoļos ir viss, ko var vēlēties: neierobežota ālēšanās ar vārdiem, maisot kopā klasiskos bērnu skaitāmpantu ritmiņus, tautiskos elementus, mūsdienu folkloru un sadzīvi – dažādas pragmatiskas, modernas, neliterāras vai absurdas lietas, kuras visi zina, bet dzejā nez kāpēc neizmanto, lai arī tās lieliski rīmējas, kā piemēram, divi – kivi, četri – tetri, vakars – čakars un aitas blējiens "bē em vē" (BMW). Vienlaikus visos viņa dzejoļos, pat tajos, kur liekas tikai savienotas skanīgas zilbes, ir ietverts arī svarīgs vēstījums – atgādinājums bērnam par pieaugušā mīlošo un atbalstošo klātbūtni. Kad tev ir skumji vai pārāk priecīgi, kad tu kļūdies vai par kādu netaisni domā, kad esi sakašķējies, raudi, neklausi vai neej gulēt, tev tik un tā blakus ir kāds, kurš tevi mīl, tev piedod, tevi saprot un zina, kā uzmundrināt vai sasmīdināt, lai pats paskaties uz sevi no malas, jo tā vislabāk var ieraudzīt lietas un notikumus plašākā kontekstā. "Skaitāmpantiņos pret raudāšanu" dzejnieks tik daudzas reizes atkārto "neraudi, neraudi", ka gribot negribot izsauc smaidu par pārspīlēto uzstājību.

Gandrīz visos šī krājuma dzejoļos parādās ideja, kas rezumēta pēdējā dzejolī "Tumšās lietas, gaišās lietas": par to, ka bēdas un prieki nekad nav absolūti – ir baltās dienas un nedienas, tumšie un gaišie faili, labās un sliktās domas galvā, un ir jāpieņem un jāizdzīvo tās visas. Melnbaltums darbojas uz abām pusēm – gan bēdās jāspēj pasmaidīt, gan jautrojoties jāatceras, ka šajā pašā brīdī kādam, iespējams, klājas pavisam citādāk. Kāpjot kopā ar Brūveru "drošo duci" pa daudzstāvu nama kāpnēm grāmatas pirmajā dzejolī "Dzejolis ar grūti atminamām atskaņām", redzam: katrā dzīvoklī ir ieskicēts cits liktenis – dažos bez raizēm dzīvo trejas fejas vai ļaudis, kādā citā "mauro vēris septiņ-gadīgs" vai astoņkājis apraud apavu trūkumu, bet ir dzīvoklis, kurš palicis tukšs, un vēl cits, kurā dzer un spēlē kārtis. Bet, kopā ejot, bērniem nav jābaidās no realitātes, jo ir tāds īpašs drošsirdīgs stāvoklis, kurā apvienojas pašironija, pacietīgs maigums un pieņemoša attieksme un kuru bērni gadu gaitā iemāca saviem tētiem un mammām, bet dzejnieki prot to izteikt arī dzejoļos. Ir diezgan skaidrs, kurš Pēterim Brūverim ir palīdzējis šo spēju izkopt, viņa dzejoļos ir viegli nojaust meitu tēlus – mazās puteklītes luteklītes savā leļļu un deminutīvu karaļvalstī, kurā ienākot tēvs iespējams jūtas kā zilonis trauku veikalā vai milzīgs valis, taču meklē kopīgu valodu:

"(..) Lelle peld uz Leļļu salu,
Tur pa velti kūkas dala,
Tur ir koši karuseļi,
Patiesību stāsta meļi...

Bet bet bet...
Vai vai vai...
Vui vui vui...
Vei vei vei...

Ceļā gadās lielais valis,
Kuŗam vārds ir Halis Galis.
Lelle domā – gals jau klāt,
Valis piepeld tuvu klāt!...

Va va va...
Sa sa sa...
Ka ka ka...
Tā tā tā...

Nebaidies no lielā vaļa,
Labāk acis atver vaļā,
Un tu būsi atkal tur,
Tur kur tevi klēpī tur."

Viņš mēģina pārvilināt meitenes no saldās pasaku pasaules spēlēt to spēli, kuru pazīst viņš. Spēli, kurā ir dzelkšņi dzeļ, tumsa biedē, ūdens ir saduļķots, bet kura ir patiesa un acīmredzami daudz interesantāka. Tikai tajā ir jāturas kopā.

Pierādījums tam, ka Pētera Brūvera meitas jau no bērnības labprātāk izvēlējušās spēlēt tēva spēli, ir katrs krājumā lasāmais Indras un Zanes Brūveru dzejolis: spurains, dzēlīgs, uzmanīgi pasauli vērojošs un komentējošs. Viņas novēro dažādas laikmetīgās "eko" un tehnoloģizētā dzīvesveida tendences, kā arī draudzīgi antagonizē savus vecākus, kuri no meitām pieprasa pareizu režīmu, kamēr paši dzīvo visnotaļ neveselīgi. "Vecāki naktīs neguļ. / Viltīgi kā gliemji viņi / Mūs noliek gulēt. Bet paši?" Zane Brūvere pauž sirsnīgi bērnišķīgu sašutumu. Toties Indra Brūvere dzejolī "Mūsu pilsētas bērnu stāstiņi" atzīstas: "(..) Man savukārt patīk skatīties, kā bērni rotaļājas, un es arī izdomāju parotaļāties – ne jau smilšu kastē ar mantām, bet ar vārdiem!" un sacer rotaļīgus pantiņus par dažādiem bērnu vārdiem un personībām. Tie reizēm ir maigāki un varbūt "meitenīgāki" par tēva pantiem, tajos lietus mīl Emīliju, Ilgonis ilgojas un jāņogas nosarkst Jāņa vietā, bet citos ir atpazīstama Pētera Brūvera dzejas formula, kurā gribēšana un sapņošana reālistiski pretstatīta varēšanai: Marta ilgojas braukt uz Maroku, bet aizbrauc tepat uz Martišiem pie Ludzas, Vera nebrauc uz Peru, bet gan uz Igauniju un saka "Tere!", savukārt Luīze kruīza vietā "uztaisa mazu papīra laiviņu, / ielaiž upē / un skatās, kā tā aizslīd / uz jūras pusi".

Arī Pētera Brūvera dzejoļos, jo sevišķi šajā krājumā iekļautajā dzīvnieku dzejas sērijā, bieži lasām par to, ka citiem un citur ir viss kaut kas labāks – kāda cita aita vienmēr ir smukāka vai gudrāka, bet tikai šī viena konkrētā aita ir kādam ļoti īpaša. Tāpat arī zaķis, žirafe un tītars pieņem sevi ar visiem trūkumiem, bet pieticīgais krokodils peld dūņainā upē un nekāro smalkas pilis, tikai jēlu gaļu. Kaza sevi uzliela – varbūt viņa nav uzkāpusi gluži Himalajos, bet tikai tepat sētā uz čupas, tomēr svarīgāka par visu viņai ir saimnieka atzinība. Tas nav aicinājums uz zemākiem ideāliem, bet gan vēlējums "atvērt acis" un novērtēt to, kas tev jau ir, un tas noteikti ir arī ļoti patriotisks aicinājums. Kā šo ideju par vērtīgā saskatīšanu savā acu priekšā rezumē Indra Brūvere dzejolī "Pēteris": "PACIETĪBA PĒTNIECĪBĀ / svarīga lieta!"

Visi dzejnieki Brūveri dala arī līdzīgi grotesku redzējumu par jauno tehnoloģiju ienākšanu ikdienā. Sākot ar Zani Brūveri, kas aicina "Pietiks lūrēt ekrānos. / Jādodas ir zaļumos!", turpinot ar Pētera Brūvera "Hakeru dziesmu" un beidzot ar Indras Brūveres dzejoli par Vairi, kurš aizmirst paroli un nemēģina atcerēties, lai pasaudzētu smadzenes "kamēr zombiji tās nav apēduši". Šī smīnēšana par datora lietošanas paradumiem un sevi pašu katrā ziņā nolasās arī kā vēlme pavadīt vairāk laika kopā, jo tas ir labi pavadīts laiks.

Dzejoļos ir nojaušamas arī kodētas atsauces uz ģimenē vien zināmiem notikumiem, kā piemēram , dzejolī "Puteklītes un kaktuss", kurā "(..)puteklītēm iegribas / pa viņa galvu lakstīt / tad kaktuss nabadzītes / ar adatām sāk bakstīt". Šo krājumu gribas lasīt tā, it kā visi dzejnieki būtu rakstījuši tikai cits citam savā noslēgtā ģimenes sistēmā. Tā ir ļoti intīma, visaptveroša un sildoša mākslas pieredze, bet tā noteikti iziet arī ārpus ģimenes rāmja un attiecināma uz sabiedrību, attiecībām un problēmām arī plašākā mērogā. Brūveri atklāti runā arī par skumjām un depresiju – dienām, kad liecies nevajadzīgs un nekam nederīgs kā vecais drēbju pakaramais. Viņiem ir skaitāmpanti pret dažādām kaitēm.

Pie Brūveriem ir kā viesoties tajās labajās mājās, kur visu drīkst. Visu var apskatīt un par visu stāstīt, atļauties skriet, cik ātri gribas, sasisties un paraudāt, jo ir dzīvesgudra pieaugušā klātbūtne liek justies droši. Pie Brūveriem labi iejutusies arī māksliniece Gita Treice, kas ar skatu no malas trāpīgi radījusi brīnišķīgus visu trīs dzejnieku un mammas personāžus – labsirdīgi aušīgus pieaugušos un meitas ietērptas eksotisku zvēru ādiņās. Ap viņiem spīd silta gaisma gan tumšajās, gan gaišajās lappusēs. Gan siltzemju, gan pašmāju zvēri grāmatas lappusēs izskatās reālistiski nepieradināti un mazliet biedējoši un izbiedēti, bet viņi uzticīgi skatās acīs ar cilvēciski draudzīgu skatienu. Ne tikai zvēri, pat durstīgais kaktuss un melnais baiļu bubulis ir savā būtībā mazliet pūkaini un izplūduši. Un tik īsts kā zilonis Treices zīmējumā ar savu draudzīgo un zinošo skatienu visu pašapzinīgi pārrauga Brūveris –

"Kaut esmu ļoti varens, stiprs,
Es tomēr esmu – dīvaini! – bet labsirdīgs,
No manis laikam nebaidās
Ne lielais zvērs, ne kukainītis sīks.

Jo dažkārt tieši lielie labu dara,
Bet sīkie bieži lielu postu nes,
Jo viņu nelietības citi nepamana,
Bet visi redz, kā ielās eju ES."