Tallinā, "KUMU" muzejā, vēl līdz maija vidum ir aplūkojama Eiropas kontekstā unikāla ceļojošā izstāde "Iedomātas telpas un pilsētvīzijas. Japāņu animācijas spožākie sasniegumi" (Imaginary Spaces and Urban Visions. Highlights of Japanese Animation), kurā var apskatīt sešu leģendāru anime režisoru un ilustratoru oriģinālās skices tādām grandiozām animācijas filmām kā Neon Genesis Evangelion, Ghost in the Shell u.c.
Es saku – "unikāla", jo šī izstāde nav fanu kulta vai izklaides pasākums, bet gan pieredzējušu laikmetīgās mākslas kuratoru apvienības Les jardins des pilotes (tulk. no franču valodas – "pilotu dārzi") rīkots notikums, kas piedāvā ikvienam "kultūras cilvēkam" vienkopus apskatīt ievērojamus animācijas mākslas šedevrus, sniedz dziļāku ieskatu to veidošanā, autoru rokrakstā un filmu tapšanas likteņos. Les jardins des pilotes dibinātāji Stefans Rīkels un Andreass Broikmans ir bijuši arī Berlīnes mediju mākslas festivāla transmediale un citu progresīvu digitālās kultūras pasākumu organizatori, kas pastāvīgi apliecina savu atrašanos starpdisciplinaritātes un jaunu izteiksmes meklējumu avangardā. "Esmu vienmēr interesējies par mašīnām, kas ražo attēlu un skaņu, atstājot uz tām savu estētisko un kulturālo ietekmi," saka Stefans, kura profesionālā izglītība apvieno mediju tehnoloģiju un kultūras vēsturi. Izstādes autori 2007. gadā strādājuši pie kopīga animācijas pētniecības projekta Tokijā, kur tikušies ar anime māksliniekiem, mēģinot noskaidrot, kas licis šiem cilvēkiem pievērsties tik kaislīgai zīmēšanai. Viņu iepazīšanās ar anime ir notikusi "caur mākslinieku personībām", nevis aizraušanos ar konkrētām filmām.
Hideaki Anno, skice filmai "Evangelion: 2.0", khara 2009
Mani visvairāk šajā projektā uzrunā doma par to, ka mākslas veida iepazīšana šoreiz iet ačgārnā virzienā: nevis no elites pie masām, bet gan no populārās kultūras plauktiem pie mākslas pazinējiem, vēršot ne tikai uzmanību uz katras atsevišķas ar roku zīmētās skices māksliniecisko vērtību, bet pievēršoties citādajām attiecībām, kādas mūsdienīgo mediju pasaulē veidojas starp autoru, viņa instrumentu un prezentācijas veidu. Hideako Anno, Harūiko Higami, Kodži Morimoto un citu anime autoru darbi šajā izstādē tiek pasniegti kā māksla tipiski eiropeiskā izpratnē – vēršot uzmanību uz māksliniecisko oriģinalitāti, filozofisko domu un autora personību.
Ir grūti novērtēt, cik plaši pazīstama vai margināla japāņu animācija šobrīd ir Baltijā, jo tas ir fenomens, kas pasaulē lielākoties ir izplatījies ar privātu entuziastu palīdzību (sākot jau no VHS kasešu ceļošanas, piratēšanas un beidzot ar darbietilpīgu, pašrocīgu titrēšanu), tāpēc noteikti ir sabiedrības grupas, kuras smalki pārzina un novērtē anime, bet ir joprojām daudzi, kam tā saistās tikai ar popkultūras stereotipiem un kam izstādē apskatāmo "lielo animatoru" vārdi neizsaka neko. Šādu attieksmi vācu kurators Stefans Rīkels attiecina ne tikai uz Baltijas valstīm, bet raksturo kā Eiropas tendenci kopumā: "Šeit parasti pret animāciju attiecas kā pret filmu. Filmas veidotāji un mākslinieki, kas pie tās strādājuši, lielākoties paliek ēnā un ir mazpazīstami. Veidojot šo izstādi un publikāciju projektu, mēs izvēlējāmies citu ceļu. Mēs gribējām izcelt sešus atšķirīgus japāņu animācijas veidotājus, liekot uzsvaru uz viņu portfolio, kas aptver vairākas filmas, pie kurām daži no autoriem strādājuši kopā. Mēs tik ļoti neinteresējamies par galaproduktu, bet par atsevišķo filmu veidotāju karjerām animācijas nozarē. Šāda japāņu animācijas perspektīva līdz šim nav apskatīta, tāpēc arī ir saprotams, ka arī autoru vārdi ir mazpazīstami, bet mēs cenšamies to mainīt."
Pretēji stereotipiskajiem uzskatiem, anime nav tikai krāšņs izskats, specifiski vizuālie efekti un ķinķēziņi ar lielajām acīm, šo filmu priekšrocība ir dziļums un rūpība, kas tiek pievērsta zīmētās pasaules veidošanai. Savā ziņā japāņu animācija ļauj izbaudīt to, kāds ir īstais animācijas potenciāls, ja to pielieto kā pilnvērtīgu mediju. Neskaitot salīdzinoši nedaudzos izņēmumus, Rietumos vēsturiski animācijas filmu un seriālu mērķauditorija galvenokārt ir bijusi jaunākā paaudze, un tas ir noteicis arī pieturēšanos pie bērniem piemērota naratīva un stila, laika gaitā iesējot uzskatu, ka animācija pēc būtības ir bērnu medijs. Šāds stereotips Rietumos no animācijas ir atturējis māksliniekus, kuri ar animācijas starpniecību varētu uzrunāt citas demogrāfiskās grupas – animācija ir laba augsne neierobežotai mākslinieka iztēlei. Līdz ar bērnu medija statusu nāk Rietumu animācijas industrijas attālināšanās no "nopietnās" mākslas. Tajā pašā laikā japāņu animācijas studijas savus darbus adresē dažādām demogrāfiskajām grupām.
Kadrs no filmas "Evangelion: 2.0", khara 2009
Vai mēs spējam iztēloties, kāda mūsdienās izskatītos fotogrāfija, ja tā būtu iesakņojusies kā "bērnu" medijs? Vai, teiksim, ja glezniecības tradīcija pildītu tikai jaunākajiem lasītājiem paredzētu grāmatu ilustrācijas funkciju? Animācija apvieno zīmēta attēla plašo iztēles dimensiju ar kinematogrāfa spēju uzrunāt ļoti plašu publiku, un anime reizēm izdodas panākt ideāli sabalansētu attiecību starp šiem abiem lielumiem. Zīmējuma animēšana ir dārgs un darbietilpīgs process, tādēļ ir saprotams, ka industrija, kas vēlas atpelnīt, neriskē piedāvāt mākslinieciski marginālu produktu, līdzīgi arī kā šobrīd notiek ar 3D datoranimācijas projektiem. Arī japāņu animācija šobrīd ir kļuvusi daudz vairāk automatizēta un komerciāla, tāpēc izstādē apskatāmie darbi patiesībā ir mazliet nostalģiska atskatīšanās uz 80. – 90. gadu "zelta laikmetu", kad galvu reibinoši efekti tika panākti, zīmējot ar roku, – kā atgādinājums tam, cik lielā mērā neticamais fantāzijas lidojums vispirms ir bijis autora prātā, nevis datora iespēju ģenerēts. Izstādē apskatāmie darbi varētu būt uzskatāmi par tādu kā animācijas industrijas māksliniecisko etalonu.
Anime ir ļoti ērts veids, kā padziļināti runāt par mašīnas un meistara attiecībām mūsdienās, kad, kā saka Endijs Klārks, "arvien grūtāk ir pateikt, kur beidzas pasaule un sākas cilvēks". Daudzas japāņu animācijas filmas sižetiski mēģina risināt mūsdienu kognitīvo zinātņu filozofu pieteikto kiborgu problēmu un niansēti projicēt šādu īstenību. Piemēram, Ghost in the Shell (jeb latviskajā tulkojumā – "Spoks čaulā") nosaukums ir atsauce uz rakstnieka Artura Kestlera eseju par strukturālismu "Spoks mašīnā", kas ironizē par kartēziskā duālisma paradoksu. Ghost in the Shell piedāvā pasauli, kurā tehnoloģiju un medicīnas attīstība ir devusi cilvēkiem iespēju aizstāt visu ķermeni vai tā daļas ar neiroprotēzēm. Īpaši pielāgojumi tiek veikti arī ar smadzenēm, un dažos gadījumos ar mākslīgām daļām tiek aizstāta liela daļa smadzeņu, kas piešķir cilvēkiem jaunas kognitīvās spējas, tostarp tiešsaistē pieslēgtas smadzenes, kas pēc vēlēšanās var bez ārējiem palīglīdzekļiem komunicēt ar citām kibernētiski uzlabotām smadzenēm. Šāda pasaule ļauj izspēlēt jautājumus par cilvēka identitāti jauno tehnoloģiju kontekstā un pētīt jaunos psihosociālos fenomenus, kuru klātesamību varam nojaust jau mūsdienu interneta laikmetā.
Taču izstādē "Iedomātas telpas un pilsētvīzijas" tiek vērsta uzmanība ne tikai uz sižetisku cilvēka un mašīnas savienību, bet arī uz tehnisko izpildījumu, kas demonstrē komplicētas, daudzslāņainas sistēmas izveicīgu manevrēšanu. "Vērojot radošo procesu, šķiet, ka filmu veidotāji kļūst par tādiem kā arhitektūras sapņotājiem, kas virtuozi darbojas uz ticamības, fantastikas un utopijas robežas," ir teikts Les jardins des pilotes projekta aprakstā. Stefans Rīkels, viens no izstādes kuratoriem: "[pilotu] dārzus mēs iztēlojamies kā norobežotu telpu, kurā apmeklētāji var ienākt, lai gūtu un dalītos ar īpašu pieredzi. Tās var būt fiziski pastāvošas vietas iekštelpās vai ārā, kā arī dažādi notikumi, porainas teritorijas, kuras vieno kāda uz pieredzi balstīta konsistence vai intensitāte. Mēs iedomājamies apmeklētājus un māksliniekus kā pilotus, kas navigē caur šīm telpām un kustīgajiem priekšmetiem, paļaujoties uz tehnoloģiju transporta un starpniecības nodrošinājumu. Pagaidām šķiet, ka visprecīzāk mūsu organizāciju raksturo lidojošā paklāja tēls – persiešu paklājs, kas ir sens Ēdenes dārza simbols un attēlo oāzi, salu, uz kuras atpūsties, mobilu vietu, kurā nodoties pārdomām. Lidojošais paklājs ir sapnis, kuru uzbūruši klejotāji, kas ilgojas ceļot pēc iespējas ātri un droši, bet vienlaikus atpūšoties."
Pati "pilota" metafora ir pazīstama no antropologa Edvina Hačinsa (Edwin Hutchins) piemērs par to, kā cilvēks kontrolē sistēmu un sistēma – cilvēku: par modernas pasažieru lidmašīnas pilotu kā dvēselīti čaulā, kura ir tikai viena daļa no kompleksās lidmašīnas vadības sistēmas. Les jardins des pilotes iecere izstādīt ar roku zīmētās anime tomēr ir tāds Boeing 747, kurā pilotam joprojām pieder galavārds.
0