Andrejs iebāza degunā pirkstu.
Andrejs.
– Tu esi bijis man labs strādnieks, bet tā nevar ilgāk turpināties. Jau kuro dienu tu neej uz darbu, nestrādā. Tikai sēdi savā mašīnā. Kas par lietu, Andrej? Atbildi man.
– Negribu neko sacīt.
Andrejs izvilka no deguna pirkstu.
Andrejs nolaizīja puņķi.
Juris bija neliela auguma. Juris strādāja uz ceļubūves traktora jeb veltņa. Juris bija pamaza auguma. Juris strādāja uz ceļa. Juris strādāja uz ceļubūves kombaina. Juris asfaltēja ceļu.
– Andrej, runā ar mani!
– Negribu.
– Nu, kas ir? Jau kuro dienu darbi kavējas. Andrej, tu esi mans strādnieks.
Juris bija neliela auguma.
– Andrej?
– Gribu izdomāt jaunu joku. Pavisam jaunu. Esmu noguris klausīties visu laiku to pašu.
– Nu?
– Negribu. Viss.
– Nu, normāli.
– Jā, normāli. Bet viss, vairāk negribu.
Andrejs iebāza puņķi atpakaļ degunā.
– Bet kā tev tas traucē strādāt?
– Nevaru.
– Nu kā – nevari? Andrej.
– Nē, viss, nevaru, un viss.
– Tu saproti arī mani, manu situāciju. Man vajag, lai tu strādā. Man vajag, lai mašīnas strādā. Man vajag, lai ceļš ir pabeigts, lai ceļš ir taisns un līdzens, man vajag.
Andrejs neko neteica.
– Jaunu joku gribi?
– Jā, vairs nevaru izturēt. Visu laiku viens un tas pats. Viss atkārtojas.
– Jā. Pats neesi mēģinājis kaut ko izdomāt?
– Esmu, bet neviens nesaprot. Nekas smieklīgs.
– Nu, piemēram.
– Aij, nē, tas viss ir stulbi.
– Nu ko tu uzreiz tā, Andrej.
– Nu labi, es tev izstāstīšu, un tu man pasaki. Bet tikai godīgi.
– Bet protams.
– Zaķīts ar Taureni brauc ar blakusvāģi, nu, ar moci, pa meža ceļu. Tur saknes. Zaķīts pie stūres, Taurenis blakusvāģī. Tuvojas ceļa līkums. Zaķīts saka Taurenim: "Turies!" Tad līkums, mocis palecas uz saknes. Taurenis viņam atbild: "Es jau tūuuu rōoos!"
Andrejs izņēma pirkstu no deguna.
– Nu?
– Nu, normāli.
– Nu redzi. Nav smieklīgi.
Juris.
– Kāpēc tu uzreiz tā, Andrej. Atceries, es tevi pieņēmu darbā. Tev tad vajadzēja. Bet tagad tu man tā.
– Jā, tagad man vienalga. Tagad esmu cits cilvēks.
– Ej strādā.
Andrejs iebāza degunā pirkstu.
– Neiešu.
– Andrej, es tev esmu bijis kā tēvs šos divus mēnešus. Esmu rūpējies par tevi. Mēs varam par to aprunāties. Kad tev ir brīvdiena? Es tevi ļoti labi saprotu. Paskaties uz mani! Es pats kādreiz esmu strādājis uz ceļa. Esmu gājis tam cauri. Varianti ir vienmēr, vai ne. Bet tagad ej sēdies mašīnā un strādā.
– Nē, šodien nevaru. Varbūt rīt.
Juris bija pamaza auguma.
– Vispār tas joks par Zaķīti bija interesants. Nebiju tādu dzirdējis. Tāpēc nesapratu. Bet tagad saprotu.
– Ja?
– Nu jā. Zaķīts brauc ar Taureni blakusvāģī. Pagriezienā Taurenis izlido ārā. Ja?
– Jā.
– Nu redzi. Jauns joks. Labs. Nebiju tādu dzirdējis.
– Ak tā. Vēl es tādu izdomāju: Zaķīts sēž pie galda, bāž mutē pildītu kotleti. Ezītis viņam jautā: "Kas tas ir?" Zaķīts skatās uz viņu lielām acīm, gremo un neko neatbild.
– Nu?
– Tālāk vēl nezinu.
– Jāaa... Nu, šito tu vēl padomā. Bet tad rīt gan jāsāk strādāt. Izstāstīsi, un tad uzreiz pie darba.
– Jā.
1