Anarhisms (3. un pēdējā daļa)

 Anarhisms Starptautiskajā strādnieku asociācijā

Kā zināms, pēc Parīzes strādnieku sacelšanās apspiešanas 1848. gadā un Republikas sagrāves iestājās visu sociālisma frakciju propagandas depresija. Sociālistu prese reakcijas periodā tika apklusināta, un tāda tā palika veselus divdesmit gadus. Par spīti tam, anarhisma ideja sāka izplatīties un attīstīties, citstarp Anselma Belgarika (Bellegarrigue, īst.v. Coeurderoy) darbos un jo īpaši Žozefa Dežaka (Joseph Déjacque) darbos (Les Lazaréennes, L'Humanisphère – nesen nākuši atklātībā un iespiesti no jauna). Sociālistu kustība atdzima tikai pēc 1864. gada, kad pulciņš franču strādnieku, visi „mutuālisti”, Londonā Vispasaules izstādes laikā satika Roberta Ovena angļu sekotājus un nodibināja Starptautisko strādnieku asociāciju. Asociācija ļoti strauji attīstījās un izvēlējās cīnīties pret kapitālismu tiešā veidā un ar ekonomikas līdzekļiem, neiejaucoties politiskajā parlamenta aģitācijā; šādu politiku asociācija turpināja līdz 1871. gadam. Francijas-Vācijas kara laikā, kad Starptautiskā asociācija pēc Komūnas sacelšanās Francijā tika aizliegta, vācu strādnieki, kuri bija saņēmuši jaunā imperiālā parlamenta vēlēšanu tiesības, uzstāja, ka Internacionāles taktika ir jāmaina, un sāka veidot Sociāldemokrātu politisko partiju. Tas drīz vien noveda pie Starptautiskās strādnieku asociācijas sašķelšanās, un latīņu federācijas, Spānijas, Itālijas, Beļģijas un Juras kantona (Francija kopumā nedrīkstēja būt pārstāvēta), izveidoja Federālo savienību. Šajās federācijās attīstījās virziens, ko var dēvēt par moderno anarhismu. Kādu laiku vārda ‘anarhisti’ vietā šajās federācijās tika lietoti vārdi ‘federālisti’ un ‘anti-autoritārieši’, taču, kā noteica organizāciju padomdevēji, vārds ‘anarhisti’ tomēr spēlēja nozīmīgu lomu un vēlāk tika akceptēts pilnībā.

Drīz par latīņu federāciju vadošo prātu kļuva Bakuņins (Михаил Бакунин). Viņš attīstīja anarhisma principus vairākos sacerējumos, pamfletos un vēstulēs. Bakuņins pieprasīja pilnībā atteikties no valsts un dēvēja to par reliģijas produktu, kas atbilst viszemākajam civilizācijas stāvoklim, atklāti noliedz brīvības un sagandē pat to, ko uzņemas pildīt vispārējā labuma vārdā. Valsts ir vēsturiski nepieciešams ļaunums, taču agrāk vai vēlāk būs tikpat nepieciešams no tās pilnībā atbrīvoties. Bakuņins noraidīja visa veida likumdošanu, pat to, kas attiecās uz vispārējām vēlēšanu tiesībām, un pieprasīja pilnīgu autonomiju katrai nācijai, katram reģionam un katrai komūnai, kamēr vien neviens neapdraud savus kaimiņus, un pilnīgu indivīda brīvību. Bakuņins norādīja, ka cilvēks kļūst patiesi brīvs tikai tādā gadījumā un tādā mērā, cik brīvi ir visi pārējie. Brīvām komūnu federācijām būtu jāveido brīvas nācijas.

Runājot par savām ekonomiskajām koncepcijām, Bakuņins, tāpat kā viņa federālistu biedri Internacionālē, dēvēja sevi par „kolektīvistu anarhistu” – nevis tādā ziņā, kā to domāja Vidāls (Vidal) un Pekērs (Pecqueur) 1840. gados vai viņu modernie sekotāji sociāldemokrāti, bet gan šajā vārdā ietverot domu par tādu kārtību, kurā viss ražošanai nepieciešamais ir darba grupām un brīvajām komūnām kopīgs, savukārt atlīdzību par darbu – kopīgu vai citādu – noteiktu katra grupa pati. Sociālā revolūcija, par kuras drīzo tuvošanos runāja visi sociālisti, radītu vietu jaunajiem dzīves apstākļiem.

Juras, Spānijas un Itālijas federācijas un Starptautiskās strādnieku asociācijas sekcijas, kā arī franču, vācu un amerikāņu anarhistu grupas turpmākajos gados veidoja vadošos anarhisma ideju un propagandas centrus. Tie nošķīrās no jebkādas dalības parlamentārajā politikā un saglabāja nemainīgi ciešus kontaktus ar strādnieku organizācijām. Taču 19. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad anarhistu ietekme sāka kļūt jūtama streikos un 1. maija demonstrācijās, kur tie aicināja uz ģenerālstreiku par 8 stundu darba dienu, kā arī izvērsa antimilitārisma propagandu armijā, pret anarhistiem sāka izvērst nežēlīgas vajāšanas. Īpaši bieži tādas notika latīņu zemēs (piemēram, spīdzināšana Barselonas pilī) un Savienotajās Valstīs (piecu Čikāgas anarhistu nogalināšana 1887. gadā). Reaģējot uz šīm vajāšanām, anarhisti rīkoja agresīvus uzbrukumus, kam atkal sekoja eksekūcijas no augšas un, atbildot uz tām, jaunas sacelšanās. Sabiedrībā tas radīja iespaidu, ka nežēlība ir anarhisma būtība; anarhisma aizstāvji šo viedokli noliedza, atgādinot, ka nežēlība ir raksturīga visām grupām un proporcionāla represijām, kas pret tām ir vērstas, un ka tikai izslēdzoši likumi padara tās par ārpus likuma esošām grupām.

Anarhisms turpināja attīstīties, daļēji pieturoties pie prudonistu ‘Mutuellisme’ virziena, bet galvenokārt ieejot komunistiskā anarhisma gultnē, kam Ļevs Tolstojs (Лев Толстой) vēl pievienoja trešo virzienu: kristīgo anarhismu. Savukārt ceturto virzienu varētu aprakstīt kā literāro anarhismu, ko aizsāka vairāki plaši pazīstami modernie rakstnieki.

Prudona idejas, īpaši tās, kas attiecās uz noguldījumu sistēmu un sasaucās ar Vorena idejām, guva pamanāmu sekotāju loku Savienotajās Valstīs, izveidojot tādu kā skolu, kuras ievērojamākie domātāji bija Stīvens Pērls Endrjūss, Viljams Grīns, Laizanders Spūners (Stephen Pearl Andrews, William Greene, Lysander Spooner); pēdējais sāka rakstīt 1850. gadā, un viņa nepabeigtais darbs „Natural Law” bija ļoti daudzsološs. Iesaistījušies bija vairāki citi, kuru vārdus atradīsiet Dr. Netlo (Max Nettlau) sastādītajā grāmatā „Bibliographie de l'anarchie”.

Ievērojama loma Amerikas individuālo anarhistu vidū bija Bendžaminam R. Takeram (Benjamin R. Tucker), kurš 1881. gadā sāka izdot žurnālu „Liberty” un kura koncepcijas bija Prudona un Herberta Spensera (Herbert Spencer) ideju apvienojums.  Takers sāk ar spriedumu, ka anarhisti, strikti runājot, ir egoisti, un ka ikviena indivīdu grupa – vai tā būtu vesela līga vai daži cilvēki, vai Savienoto Valstu Kongress – ir tiesīga uzkundzēties visai cilvēcei, ja vien tai ir pa spēkam to izdarīt; tam, ka visiem jābūt vienlīdz brīviem un absolūti vienlīdzīgiem, ir jākļūst par likumu. „Katrs lai domā pats par savu lietu” – lūk, vienīgais anarhisma likums, kā to uzsver Takers, turpinot pierādīt, ka vispārēja un pilnīga šo principu pildīšana nestu tikai labumu un nekādu apdraudējumu, jo ikviena indivīda spēku izvērsumu ierobežotu tas, ka viņam ir tādas pašas tiesības, kā ikvienam citam. Sekojot H. Spenseram, Takers norādīja uz atšķirībām, kādas pastāv starp kāda tiesību aizskaršanu un pretošanos aizskārumam, kā arī atšķirības starp dominēšanu un aizsardzību; viņš uzsvēra, ka uzkundzēšanās ir vienlīdz nosodāma, neskatoties uz to, vai tas nozīmē noziedznieka nodarījumu indivīdam, vienas personas uzkundzēšanos visiem citiem, vai visu spiediens uz vienu, savukārt pretošanās šādai apspiešanai ir aizstāvama un nepieciešama. Pašaizsardzības nolūkos gan pilsoņi, gan to grupējumi ir tiesīgi uz jebkādu vardarbību, ieskaitot nāvessodu. Vardarbība ir attaisnojama arī gadījumos, kad tā nepieciešama, lai panāktu, ka tiek turēta vienošanās. Takers arī šajos apgalvojumos seko Spenseram un, tāpat kā viņš, paver ceļu (tam piekrīt arī mūsdienu rakstnieki) rekonstituēt visas valsts funkcijas, ietērpjot tās jēdzienā ‘aizsardzība’. Takera viedoklis par pašreizējo stāvokli ir ļoti skarbs, un viņa pieprasītā indivīda tiesību aizsardzība – ārkārtīgi spēcīga. Ekonomiskajos uzskatos, savukārt, B.R. Takers seko Prudonam.

Amerikas prudonistu individuālajam anarhismam gan bija maza piekrišana strādnieku masās. Tie, kas par to iestājās – galvenokārt ‘intelektuāļi’ – drīz vien saprata, ka individualizācija, ko tie tā slavināja, nav panākama ar individuāliem spēkiem, un tādēļ tie vai nu pameta anarhistu pulkus vai arī pievērsās klasiskajiem ekonomistiem tuvajam liberālajam individuālismam, vai arī ieslīga epikūriešu amorālismā vai arī supercilvēka teorijā, atdarinot Štirneru un Nīcši. Vairums anarhistu strādnieku deva priekšroku anarho-komunisma  idejām, kas pakāpeniski attīstījās no Starptautiskās strādnieku asociācijas anarho-kolektīvisma. Šim virzienam pieder (nosaucot tikai vislabāk zināmos anarhisma pārsvājus) Ž. Elizē Reklū, Žans Gravs, Sebastians Fōrs, Emīls Pugō (Elisée Reclus, Jean Grave, Sébastien Faure, Emile Pouget) Francijā; Eriko Malatesta (Errico Malatesta) un Kovelli (Covelli) Itālijā , R. Mella, A. Lorenco (Mella, Lorenzo) un daudzi, lielākoties nezināmi, lielisku manifestu autori Spānijā, Džons Mosts (John Most) starp vāciešiem; Augusts Spaiss, Lūsija Pārsonsa (August Spies, Lucy Parsons) un daudzie viņu sekotāji Savienotajās Valstīs; un Domela Nevenhjūss (Domela Nieuwenhuis) ar savu stabilo starpnieka pozīciju Holandē.

Kopš 1880. gada iznākošie vadošie anarhisma izdevumi arī pieder šim virzienam, savukārt vairāki šī virziena anarhisti ir pievienojušies tā dēvētajai sindikālisma kustībai – tā franču valodā apzīmē nepolitisku strādnieku kustību, kura vērš aktīvu cīņu pret kapitālismu un pēdējā laikā Eiropā kļuvusi ļoti pazīstama.

Vienā no anarho-komunisma virzieniem mūsu laika domātāji daudzus gadus centušies attīstīt sekojošas idejas: atklāt ciešu, loģiski saikni starp mūsdienu dabaszinātņu filozofiju un anarhismu; attīstīt anarhismu uz zinātniskas bāzes, pētot tendences, kādas pašlaik ir vērojamas sabiedrībā un kas varētu iezīmēt tās tālāko attīstību; izstrādāt anarhisma ētikas pamatus. Runājot par pašu anarhisma substanci, Pjotra Kropotkina mērķis bija pierādīt, ka ieviest vismaz daļēju komunismu ir daudz reālāk, nekā ieviest kolektīvismu – it īpaši vadošajās komūnās, un ka anarho-komunisms ir vienīgā komunisma forma, kam ir jelkādas cerības tikt akceptētai civilizētās sabiedrībās. Komunisms un anarhija tādēļ ir divi atšķirīgi evolūcijas līdzekļi, kas viens otru papildina – precīzāk, viens padara otru iespējamu un pieņemamu. Vēl vairāk – Kropotkins mēģināja noteikt, kādā veidā revolūcijas periodā kāda liela pilsēta – pieņemot, ka tās iedzīvotāji ir akceptējuši šo ideju – varētu tikt veidota pēc brīvā komunisma vadlīnijām. Pilsēta ikvienam iedzīvotājam nodrošinātu pajumti, ēdienu un apģērbu, kas atbilstu šī brīža vidusslāņa ērtību līmenim, par to pretī saņemot pusi darba dienas jeb piecu stundu darbu; un visas šīs lietas, kas var tikt uztvertas arī kā īpašas priekšrocības, pilsētā būtu pieejamas ikvienam, un tās  ļautu otru pusi dienas veltīt brīvai jebkādu savu mērķu sasniegšanai izglītībā, zinātnē, literatūrā, mākslā, sportā un tā tālāk. Lai varētu pārliecināties par pirmo no pieņēmumiem, viņš ir analizējis zemkopības un industriālā darba iespējas apstākļos, kad gan viena, gan otra joma ir apvienota ar garīgu darbu. Lai izgaismotu galvenos cilvēces evolūcijas faktorus, Kropotkins ir pētījis, kādu lomu vēsturē ieņem konstruktīvas savstarpējās palīdzības organizācijas un kāda bijusi valsts vēsturiskā nozīme.

Ļevs Tolstojs, nedēvējot sevi par anarhistu, tomēr izvēlējās anarhistisku nostāju valsts un īpašuma tiesību jautājumos, tāpat kā bija darījuši viņa priekšgājēji 15. un 16. gadsimtā: Hojeckis, Denks un daudzi citi. Tolstojs savus priekšstatus atvasināja no Kristus mācības vispārējā gara, kā arī prāta diktētajiem likumiem. Ar visu savu talanta dižumu viņš kritizēja baznīcu, valsti un likumdošanu kopumā (īpaši darbā „Царство Божие внутри вас” - „Dieva valstība jūsos”), sevišķi pievēršoties spēkā esošajiem īpašuma likumiem. Viņš runā par valsti kā par rupja spēka balstītu neliešu pārvaldījumu. Viņš izsakās, ka pat laupītāji nav ne tuvu tik bīstami, kā labi organizēta valdība. Tolstojs rūpīgi un kritiski analizē kaitējumus, ko sabiedrībai nodara baznīcas tēviem, valstij un īpašuma sadalītājiem piešķirtās pilnvaras un priekšrocības, un no Kristus mācības atvasina nepretošanās principus un absolūtu karu noliegumu. Viņa reliģiskie argumenti turklāt ir tik labi savienoti ar bezkaislīgu pašreizējā ļaunuma izvērtējumu, ka anarhistiskās Tolstoja darbu daļas uzrunā reliģiozos un neticīgos lasītājus vienlīdz spēcīgi.

Šeit pat īsā ieskatā nebūtu iespējams attēlot anarhistu ideju ielaušanos mūsdienu literatūrā un otrādi – ietekmi, kāda labāko mūsdienu rakstnieku liberālajām idejām ir bijusi anarhisma attīstībā. Mums jāieskatās kaut vai lielajos Supplément Littéraire sējumos (pielikums avīzei La Révolte) un jāpārlapo Temps Nouveaux, kurā pieejami simtiem mūsdienu autoru darbi, kuros paustas anarhistiskas idejas, lai mēs apjaustu, cik cieši anarhisms ir saistīts ar sava laika intelektuālajiem virzieniem. Dž. S. Milla (J.S. Mill) „Liberty”, Spensera „Individual versus the State”, Marka Gijo (Marc Guyau) „Morality without Obligation or Sanction”, Foilē (Fouillée) „La morale, l'art et la religion”, Multatuli (īst.v. E.Douwes Dekker) darbi, Riharda Vāgnera “Die Kunst und die Revolution”, Nīcšes, Emersona, V. Loida Garisona (W.Lloyd Garrison), Toro (Thoreau), Aleksandra Hercena, Edvarda Karpentera (Alexander Herzen, Edward Carpenter) un daudzu citi darbi; prozas plašais mantojums, Ibsena drāmas, Volta Vitmena dzeja, Tolstoja „Война и мир”, Zolā „Paris” un „Le Travail”, jaunākie Merežkovska darbi, un milzīgs daudzums mazāk zināmu autoru veikuma – tie visi dažnedažādās idejās ataino, cik cieši anarhisms ir savijies ar darbu, ko veic mūsdienu domātāji, un atklāj vienotību, ar kādu cilvēks tiecas atbrīvoties no valsts un kapitālisma uzliktajām važām.

Šis teksts tapis kā šķirklis Britu Enciklopēdijas 11. izdevumam 1905. gadā.
No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.