Bibliotēka
13.01.2011

Anarhisms (2. daļa no 3)

Komentē
0

Roberta Ovena iecerētā pilsēta "Jaunā Harmonija" Indianas štatā, ASV.
Gravīra no: George Browning Lockwood: "The New Harmony Communities"  (1902)

 

Anarhisma vēsturiskā attīstība

Iepriekš ieskicētā sabiedrības koncepcija un tendence – šīs koncepcijas dinamiskā izpausme – cilvēces vēsturē ir allaž pastāvējusi  iepretī valdošās hierarhijas koncepcijai un tieksmēm. Dažādos vēstures periodos tās pamīšus ņem virsroku. Senākajai tendencei varam pateikties par evolūciju, masām kā tādām – par to radītajām institūcijām: dzimtas kopienu, ciema kopienu, ģildēm, viduslaiku brīvpilsētām,  kas kalpoja kā līdzekļi, ar kuru palīdzību masas izturēja iekarotāju un varaskāro minoritāšu iebrukumus. Šī tendence ar milzu spēku izpaudās viduslaiku lielajās reliģiskajās kustībās un jo īpaši agrajās reformistu un to priekšgājēju kustībās. Vēl bez tā šī tendence ieguva uzskatāmu izpausmi dažādu domātāju darbos no Laodzi laikiem, lai arī, pateicoties tās nesholastiskajai un populārajai izcelsmei, tā zinātniekiem ir mazāk saistoša par minēto pretējo tendenci.

Kā savā darbā „Geschichte des Sozialismus und Kommunismus” norādījis prof. Adlers, Aristīps (dzimis ap 430. g. p.m.ē.), viens no kirenaiķu skolas dibinātājiem, jau mācīja, ka gudrajiem nav jāatdod sava brīvība valstij, un, atbildot uz Sokrāta jautājumu, viņš sacīja, ka nevēlas piederēt ne pie valdošās, ne pārvaldītās šķiras. Tādu nostāju, jādomā, noteica epikūriešu attieksme pret masu dzīvi.

Vislabākais anarhistu filozofijas piemērs senajā Grieķijā ir Krētas Zenons (342. – 267. vai 270. p.m.ē.), stoiķu filozofijas dibinātājs, kurš Platona valsts utopijai skaidri pretnostatīja savu koncepciju par brīvu sabiedrību bez valdības. Viņš noliedza valsts visvarenību, tās intervences un disciplīnu un pasludināja indivīda morālā likuma suverenitāti. Zenons uzsvēra arī to, ka cilvēka pašsaglabāšanās instinktam, kas virza uz egoismu, daba ir devusi atsvaru, dāvājot citu – socializēšanās instinktu. Kad cilvēki būs gana saprātīgi, lai sekotu dabiskajiem instinktiem, tie apvienosies pāri robežām un veidos kosmosu. Tiem nevajadzēs ne tiesas, ne policiju, tiem nebūs tempļu un publisku pielūgsmes vietu, tie nelietos naudu, bet gan brīvi mainīsies veltēm. Diemžēl Zenona sacerējumi nav līdz mums nonākuši, zināmi tikai fragmentāri citāti. Tomēr pats fakts, ka viņš izvēlējies runāt tik līdzīgiem vārdiem, kā pašlaik runājam mēs, rāda, cik dziļi šī tendence sakņojas cilvēka dabā, ko Zenons izpauda vārdos.

Viduslaikos tādi paši uzskati par valsti pausti slavenā Albas bīskapa, Marko Džirolamo Vidas (Marco Girolamo Vida) pirmajā dialogā „De dignitate reipublicae” (Ferd. Cavalli, in Men. dell'Istituto Veneto, xiii.; Dr E. Nys, Researches in the History of Economics). Tādi atrodami arī vairākās agrās kristietības kustībās, sākot ar 9. gadsimta Armēniju, turpinot ar agrīnajiem husītiem, jo īpaši Hojecki (Chojecki), kā arī agrīnajiem anabaptistiem, īpaši Hansu Denku (Hans Denk; sal.: Keller, Ein Apostel der Wiedertäufer), kurš sevišķi izteiksmīgi paudis šādas idejas par valsti, protams, akcentējot to morālos aspektus.

Rablē un Fenelons katrs savā utopijā arī ir pauduši līdzīgas idejas, un tās bija bieži sastopamas arī astoņpadsmitajā gadsimtā franču enciklopēdistu vidū, kā nospriežams pēc vairākiem atsevišķiem izteikumiem, kas sastopami Ruso darbos, Didro „Ievadā Bugenvila ceļojumam” (Supplément au voyage de Bougainville) un tā tālāk. Visticamāk šādas idejas tolaik nevarēja tikt tālāk attīstītas Romas katoļu baznīcas nežēlīgās cenzūras dēļ.

Šīs idejas rada izpausmi vēlāk, Lielās franču revolūcijas laikā. Kamēr jakobīņi darīja visu, kas viņu spēkos, lai centrētu pārvaldi varas rokās, pašlaik pēc nesen publicētiem dokumentiem nospriežams, ka cilvēku masas, sadalītas municipalitātēs un ‘sekcijās’ darīja ievērojamu konstruktīvu darbu. Tās izraudzījās sev tiesnešus, organizēja pārtikas krājumus un armijas ekipējuma sadali, kā arī lielās pilsētās nodrošināja darba iespējas bezdarbniekiem, pārraudzīja labdarību, un tā tālāk. Tās pat centās izveidot tiešu korespondenci starp 36 000 Francijas komūnu ar īpašas valdes starpniecību, neiesaistot Nacionālo Asambleju (sal.: Sigismund Lacroix, Actes de la commune de Paris).

Godvins (Godwin) savā „Enquiry concerning Political Justice” (2 daļas, 1793) pirmais formulēja anarhisma politiskās un ekonomiskās koncepcijas, kaut gan savā ievērojamajā darbā attīstītajām idejām viņš nedeva nekādu vārdu. Likumi, kā viņš rakstīja, nav mūsu senču gudrības produkti; tos radījušas viņu kaislības, biklums, greizsirdība un ambīcijas. Zāles, kādas tie piedāvā, ir daudz sliktākas par ļaunumu, ko tie izliekas ārstējam. Taču, un tikai tādā gadījumā, ja visas tiesas tiktu atceltas un strīdus gadījumā lēmumi tiktu atstāti atrisināšanai saprātīgu vīru padomei, pakāpeniski iestātos īsts taisnīgums. Runājot par valsti, Godvins rūpīgi pamatoja tās atcelšanu. Sabiedrība, viņš rakstīja, var pilnīgi nevainojami pastāvēt bez jebkādas valdības: vienīgi sabiedrības kopienām būtu jābūt mazāk un pilnīgi autonomām. Runājot par īpašumu, viņš noteica, ka ikvienam ir tiesības „uz jebkādu substanci, kas cilvēkam dod kaut ko labu” – to paredzēts regulēt tikai taisnīgumam: substancēm jānonāk „pie tā, kas to visvairāk vēlas”. Godvins spriedumos nonāca līdz komunismam, tomēr viņam nebija drosmes palikt pie saviem uzskatiem. Vēlāk viņš pilnībā pārrakstīja nodaļu par īpašumu un mīkstināja savus komunistiskos uzskatus arī otrajā „Politiskā taisnīguma” izdevumā (8. daļa, 1796).

Prudons (Proudhon) 1840. gadā (Qu'est-ce que la propriété? pirmā eseja) bija pirmais, kurš lietoja anarhijas vārdu, runājot par bezvaldības stāvokli sabiedrībā. ‘Anarhistu’ vārdu franču revolūcijas laikā brīvi lietoja žirondisti, runājot par tiem revolucionāriem, kuri uzskatīja, ka nepietiek ar Luija XVI gāšanu un ka nepieciešamas daudzas ekonomiskās pārmaiņas: feodālo tiesību atcelšana bez izpirkuma tiesībām, atgriešanās pie ciematu kopienām ar koplietošanas zemi, kas bija iežogota kopš 1669., īpašuma limits līdz 120 akriem, progresīvais ienākuma nodoklis, nacionālā biržas organizācija apmaiņai uz tikai un vienīgi vērtības bāzes, kuras praktiskā realizācija jau uzsākta, un tā tālāk).

Visbeidzot Prudons pasludināja sabiedrību bez valdības un, lai to apzīmētu, lietoja vārdu ‘anarhija’. Prudons, kā zināms, atteicās no visām komunisma shēmām, pēc kurām vadoties, cilvēce nonāktu komunisma klosteros un barakās, kā arī no visām valsts shēmām vai valsts atbalstīta sociālisma, ko aizstāvēja Luijs Blāns (Louis Blanc) un kolektīvisti. Savā pirmajā esejā par īpašumu pasludinot, ka „īpašums ir zagšana”, Prudons domāja tikai īpašumu tā pašreizējā, romiešu tiesību izpratnē par „lietošanas un novārtā atstāšanas tiesībām”; no otras puses, tieši īpašuma tiesībās, saprotot tās kā īpašuma ierobežojumus, viņš saskatīja vislabāko aizsardzību pret valsts iejaukšanos. Tajā pašā laikā viņš nevēlējās agresīvi atbrīvoties no pašreizējiem zemes, dzīvojamo ēku, raktuvju, fabriku u.c. īpašniekiem.  Viņš uzskatīja par labāku sasniegt iecerēto, panākot, lai uz kapitālu neattiektos peļņas procenti; to viņš piedāvāja panākt ar nacionālas bankas starpniecību. Banka būtu balstīta visu ražošanā iesaistīto savstarpējā uzticībā un ar nosacījumu, ka visi piekrīt veikt savstarpēju produktu apmaiņu par ražošanas cenām un ar darba čekiem, kas norāda jebkuras lietas ražošanā ieguldīto darba stundu skaitu. Šādā sistēmā, ko Prudons apzīmēja kā 'Mutuellisme', visa pakalpojumu apmaiņa būtu stingri ekvivalenta. Turklāt banka varētu aizdot naudu bez procentiem, iekasējot tikai aptuveni 1 procentu vai pat mazāk – administratīvo izmaksu segšanai. Tādējādi visi varētu aizņemties naudu, kas nepieciešama, lai iegādātos māju, un neviens vairs nepiekristu maksāt par māju gada īres maksu. Vispārēja „sociālā likvidācija” tādējādi tiktu sasniegta viegli un bez nežēlīgas īpašuma atsavināšanas. Tas pats attiecās uz raktuvēm, dzelzceļiem, fabrikām u.c.

Šāda veida sabiedrībā valsts iekārta būtu nevajadzīga. Vadošās attiecības starp pilsoņiem noteiktu brīvas vienošanās un regulētu caurskatāma atskaites sistēma. Strīdi tiktu risināti arbitrāžā. Prudona darbi izceļas ar detalizētu valsts un visu iespējamo valdības formu kritiku, kā arī dziļu izpratni par ekonomiskajām problēmām.

Vērts atzīmēt, ka franču mutuālismam bija priekšgājējs arī Anglijā. Tas bija Viljams Tompsons (William Thompson), kurš sāka domāt par mutuālismu, pirms kļuva par komunistu, un viņa sekotāji bija Džons Grejs (Jochn Gray; A Lecture on Human Happiness, 1825; The Social System, 1831), F. Brejs (F. Bray; Labour's Wrongs and Labour's Remedy, 1839). Zināmi arī šo ideju  priekšgājēji Amerikā. Joša Vorens (Josiah Warren), kurš dzimis 1798. gadā (sal. W. Bailie, Josiah Warren, the First American Anarchist, Boston, 1900) un piederēja Ovena “Jaunajai Harmonijai” (New Harmony) – tiek uzskatīts, ka šī iecere cieta neveiksmi, jo tās principi ietvēra individualitātes apspiešanu un iniciatīvas un atbildības trūkumu. Šie trūkumi, Vorens mācīja, piemīt jebkurai shēmai, kas balstīta autoritātē un visiem kopējā preču īpašumā. Vorens, par to pārliecinājies, iestājās par pilnīgu individuālu brīvību. 1827. gadā viņš Sinsinati atvēra nelielu lauku veikaliņu, kas bija pirmais „Taisnīguma veikals” (Equity Store) – tas bija balstīts darba stundu apmaiņā pret visa veida ražojumiem. „Izmaksas – cenas ierobežojums” un attiecīgi „nekādu uzcenojumu” bija viņa veikala devīze, kas vēlāk pārceļoja arī uz „Taisnīguma ciematu” pie Ņujorkas, kas aizvien pastāvēja vēl 1865. gadā. Der atcerēties arī Keitsa (Keith) kunga „Taisnīguma namu” Bostonā, kas dibināts 1855. gadā.

Kamēr Prudona ekonomiskās idejas, īpaši par mutuālismu banku sistēmā, izplatījās un guva atbalstītājus un pat praktisku risinājumu Savienotajās Valstīs, viņa veidotās politiskās anarhijas koncepcijas radīja pavisam nelielu atbalsi Francijā, kur dominēja Lamenē  (Lamennais) un furjeristu (Fourierists) kristīgais sociālisms, Luija Blāna valsts sociālisms un Sensimona (Saint-Simon) sekotāji. Romēr Prudona idejas atrada īslaicīgu atbalstu Vācijas kreisā spārna hēgelistu vidū – Mozus Hess (Moses Hess) 1843. un Karls Grīns (Karl Grün) 1845. gadā izplatīja anarhisma idejas. Kad Vilhelma Veitlinga (Wilhelm Weitling) autoritārais komunisms bija radījis šķelšanās iemeslu Šveices strādnieku vidū, Vilhelms Marrs (Wilhelm Marr) četrdesmitajos gados deva iespēju šim procesam izpausties.

Vācijā, savukārt, anarhisms vispilnvērtīgāk izpaudās Maksa Štrinera (Max Stirner, īst.v. Kaspar Schmidt) idejās, kura ievērojamie darbi (Der Einzige und sein Eigenthum un raksti avīzei Rheinische Zeitung) guva nepelnīti maz ievērības, iekams Džons Henrijs Makejs (John Henry Mackay) tos padarīja pazīstamus.

Prof. Viktors Bašs (Victor Basch) savā ļoti nozīmīgajā ievadā interesantajai grāmatai „L'lndividualisme anarchiste: Max Stirner” (1904) ir parādījis vācu filozofijas attīstību no Kanta līdz Hēgelim, kā arī parādījis, cik nozīmīgi bija atgriezties pie Šellinga „absolūta” un Hēgeļa ‘Geist’ laikā, kad antihēgelisma kustība sāka sludināt to pašu „absolūtu” dumpinieku nometnē. To darīja Štirners, kurš aizstāvēja pilnīgu indivīda atbrīvošanu no visām sociālajām un morālajām saitēm, „Es” rehabilitēšanu, indivīda pārākumu, pilnīgu „amorālismu” un „egoistu apvienību”, nevis tikai pilnīgu sacelšanos pret valsti un kalpošanu, kādu cilvēkiem uzspiestu autoritārais komunisms. Prof. Bašs sniedz gala secinājumu šāda veida individuālajam anarhismam; tiek uzsvērts, ka visu augstākā līmeņa civilizāciju mērķis ir nevis ļaut visiem sabiedrības indivīdiem attīstīties normālā veidā, bet gan atļaut noteiktiem labāk situētiem indivīdiem „attīstīties pilnvērtīgi”, pat, ja tas notiek uz visas cilvēces laimes un eksistences rēķina. Tā būtu atgriešanās pie daudz pierastākas individuālisma formas, kāda nepieciešama visām topošajām valdošajām minoritātēm, kam pateicoties, cilvēce vēstures gaitā tikusi pie valsts iekārtām un visa pārējā, pret ko šie individuālisti cīnās. Viņu individuālisms sniedzas tiktāl, lai beigtos  ar viņu pašu sākumpunkta noliegumu – pat nerunājot par indivīda nespēju patiesi pilnā mērā attīstīties apstākļos, kuros „daiļā aristokrātija” apspiež masas. Šāda cilvēka attīstība būtu vienpusēja. Tādēļ šis domas virziens, nenoliedzot tās neapšaubāmi pareizo un derīgo prasību pēc ikviena indivīda pilnvērtīgas attīstības, gūst atbalstu tikai ierobežotās mākslinieku un literātu aprindās.

Turpinājums sekos...

Šis teksts tapis kā šķirklis Britu Enciklopēdijas 11. izdevumam 1905. gadā.
No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Pjotrs Kropotkins

asdf

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!