Par Andreas Arnoldas filmu "Amerikāņu saldumiņš" (2016), kas būs skatāma Rīgas Starptautiskajā kino festivālā "RIGA IFF"
Lai arī cik paradoksāli tas nešķistu, sieviešu radīti stāsti (jo sevišķi tādi, kas koncentrējas ap spēcīgiem sieviešu tēliem) joprojām ir notikums festivālu apritē un kinopasaulē kopumā. Lai arī Kannu kinofestivāls pēdējos gados ir mērķtiecīgi cīnījies ar apsūdzībām nepietiekamā sieviešu kinoveidotāju pārstāvībā, reālā situācija uzrāda, ka jaunzēlandiešu režisore Džeina Kempione joprojām ir vienīgā "Zelta palmas zaru" ieguvusī sieviete visā kinofestivāla pastāvēšanas vēsturē. Kempiones elegantā kostīmdrāma "Klavieres" ("The Piano") ir vienīgais sievietes režisores triumfs Kannu konkursa skatē gandrīz septiņdesmit gadu laikā, turklāt 1993. gadā Kempionei šo festivāla augstāko apbalvojumu tāpat nācās dalīt ar vīriešu kino – ķīniešu režisoru Čeņu Kaigi un viņa grezno kinoeposu "Ardievu, mana konkubīne" ("Farewell My Concubine"). 2014. gadā, jau vadot Kannu festivāla žūriju, Kempione sieviešu režijas darbu uzskatāmo trūkumu skaidroja ar kinoindustrijā pārmantoto seksismu. Piemēram, 2010. un 2012. gadā Kannu konkursa programmas režisoru vidū sieviešu vārdu nebija vispār. Jau nākamais, 68. Kannu kinofestivāls solīja akcentēt sieviešu perspektīvu kinoindustrijā, un 2015. gadā vien otro reizi vēsturē festivāla atklāšanas gods tika sievietes režisētai filmai – Emanueles Berko drāmai "Karstās asinis" ("La tête haute"). Šogad Kannu kinofestivāla konkursa programmā bija divdesmit viena filma, no kurām trīs filmas jeb atkal vien 14% – sieviešu veidoti kinodarbi: francūzietes Nikolas Garsijas “Nierakmeņi” ("Mal de Pierres"), vācu režisores Marenas Ādes "Tonijs Erdmanis" ("Toni Erdmann"), kā arī Andreas Arnoldas "Amerikāņu saldumiņš" ("American Honey"). Lielāko rezonansi raisīja pēdējās divas (abas mūsdienu skatītājam monumentālajā 162 minūšu garumā) – "Amerikāņu saldumiņš" ieguva Kannu festivāla žūrijas balvu, bet "Tonijs Erdmanis" no Franču Rivjēras aizdevās ar FIPRESCI balvu. Augustā Starptautiskā kinokritiķu federācija "Toniju Erdmani" atzina arī par gada labāko filmu, pirmo reizi astoņpadsmit apbalvojuma pastāvēšanas gadu laikā "Grand Prix" piešķirot sievietes režisētai filmai. Tas, ka sieviešu vārdi retāk izskan starptautiski un ka arī atzinības ziņā vīrieši filmu nozarē ir priekšplānā, visbiežāk tiek uztverts ar "tā tas vienkārši ir", un tieši šī attieksme mudina runāt un rakstīt par sieviešu ieguldījumu kino.
Zīmīgi, ka Andrea Arnolda un Kens Loučs (par kura pēcteci britu kino Arnolda dažkārt tiek dēvēta) ir Kannu žūrijas balvu visvairāk saņēmušie režisori – arī "Sarkanais ceļš" ("Red Road", 2007) un "Akvārijs" ("Fish Tank", 2009), abas iepriekšējās Arnoldas filmas, kas piedalījušās Kannu konkursa skatē, ir saņēmušas tieši šo apbalvojumu. Tomēr, spriežot pēc atsauksmēm, Arnoldas svaigākais veikums šīgada Kannu kinofestivāla apmeklētājos ir raisījis strīdīgu reakciju – jūsma un aplausi vienā kinoteātrī mijās ar svilpieniem un ūjināšanu vai pilnīgu klusumu citā. "Amerikāņu saldumiņš", britu režisores apcere par mūsdienu amerikāņu un jaunatnes kultūru kopumā, ir viņas pirmā pārcelšanās no Apvienotās Karalistes uz Savienotajām Valstīm, ievilinot skatītāju kinoceļojumā pāri Amerikas vidienei. Filmā pusaugu meitene Zvaigzne (Saša Leina) pievienojas trakulīgu jauniešu grupai, nonākot pārgalvību, krāpšanas shēmu un jaunas mīlestības virpulī. Katrs pametuši savu vienmuļo Amerikas mazpilsētu dzīvi, šie jaunieši road movie žanra tradīcijās ceļo no pilsētas uz pilsētu, tirgo žurnālu abonementus un bauda dzīvi tās pilnasinībā, tiecoties piepildīt savu amerikāņu sapņa variāciju (šis, protams, nav ne Volstrītas, ne Rokija vai Tonija Montanas stāsts). Jau no pirmajiem mirkļiem ir jūtama Zvaigznes un Džeika (Šaija Labafs), grupas pieredzējušākā "pārdevēja", abpusējā pievilcība. Grupējumu pārvalda draudīgā Kristāla (Railija Keo), kas Džeiku tur stingrā pavadā, veidojot filmas nosacīto mīlas trijstūri. Jaunajiem cilvēkiem morāles principi un jebkādas robežas šķietami neeksistē. Tomēr, atšķirībā no Hārmonija Korīna, Arnoldas uzmanības centrā nav izmeklēti trulie, konsumerismā noslīkušie jaunieši, bet gan sabiedrības izstumtie vienpaši, kurus mājās neviens negaida. Apkārtējās pasaules vienaldzība tikai vairo viņu neapmierinātību.
Arnoldu vienmēr ir iedvesmojuši reāli cilvēki, jo "realitāte piedāvā stāstus, ko izdomāt nav iespējams" [1]. Kā jauniem cilvēkiem atrast savu vietu pasaulē, kura tos ir atstūmusi, kuras panorāmā tie neiekļaujas un kuras cinismu vēl nav pārmantojuši? Savās filmās aplūkojot sabiedrības dzīves būtiskus procesus, Andrea Arnolda ir pieteikusi sevi kā nozīmīgu figūru britu sociālā reālisma teritorijā. Reālisma elementu stilizācija režisores daiļradē apvienojumā ar pašas Arnoldas visai radikālo kinovalodu ir rosinājusi arī tādus apzīmējumus kā "laikmetīgs sociālais reālisms un laikmetīgs poētiskais reālisms" – Arnolda saista šķietami konvencionālu dramaturģiju ar oriģinālu interpretāciju, bieži vien ieskaujot sabiedrības zemāko slāņu problēmas sev raksturīgajā poētiskajā satvarā. Jau 2003. gadā Arnolda saņēma "Oskaru" labākās īsmetrāžas spēlfilmas kategorijā par īsfilmu "Wasp" – traģikomisku stāstu par nervozu vientuļo māti, kas apņemas neļaut saviem četriem bērniem kļūt par šķērsli gandrīz sataustāmajai sievietes laimei. Robijs Raiens, šobrīd pastāvīgais Arnoldas operators, ar drebošo rokas kameru jau toreiz spēja notvert šķietami vienkāršās, bet savā būtībā biedējošās dzīves fragmentu un tās varoņu skumjo esamību. "Wasp" apstiprināja Arnoldas interesi par cilvēkiem, kas iestrēguši dzīves uzspiestajos sarežģījumos, un kopš tā laika režisore arvien detalizētāk pievērsusies sociālās vides definētiem sieviešu stāstiem. Gan "Akvārija" Mia, klīstot pa Eseksas pelēkajiem ceļiem ar divlitru alus pudeli sānos, gan "Amerikāņu saldumiņa" Zvaigzne, ēdiena meklējumos spiesta rakties cauri atkritumiem, dzīvo bez pamata zem kājām – kā emocionāla, tā sociāla. Uzaugšana nelabvēlīgā ģimenē, sistemātisks alkohola un narkotiku patēriņš, izglītības un līdzekļu trūkums – tie visi ir raksturojoši lielumi Arnoldas tēlu garīgajā attīstībā un pasaules uztverē, un arī "Amerikāņu saldumiņš" iezīmē dziļo plaisu starp bagātajiem un nabagajiem: "Apstākļi, kuros tu esi piedzimis un kuros tu dzīvo, nosaka visu – it īpaši, kad esi jauns. Iespējams, tas ir iemesls, kādēļ filmējot es pievēršu milzīgu uzmanību videi un lokācijai. Tās ir nozīmīgas, jo daudz ko pasaka par cilvēkiem – kas viņi ir un kā viņi dzīvo," Arnolda reiz izteikusies. [2]
Arnoldas daiļradē gan nav neoreālisma tradīcijai – kas "Amerikāņu saldumiņa" sakarā presē vairākkārt tikusi piesaukta – raksturīgās nolemtības: bojāeja netiek dēvēta par vienīgo iespējamo cilvēka nākotni. Tieši Arnoldas tīksme par pašu cilvēku un cilvēcību liek skatītājam gan Zvaigznē, gan pārējos tēlos saredzēt labestību, lai cik pretrunīgi tie arī rīkotos. Spilgta ir Džeika un Zvaigznes pirmā kopdarba aina, Arnoldai sniedzot vien mājienu, ka ļaunais gars ir ieperinājies nevis jaunajos likumpārkāpējos, bet gan tajos, kas sevi uzskata par svētiem. Tomēr nevarētu teikt, ka "Amerikāņu saldumiņš" pretendē uz reālās īstenības atspoguļojumu. Jūtama ir Arnoldas sociāli reālistiskā ievirze, taču, neskatoties uz dokumentālo filmēšanas stilu – rokas kameras izmantojumu, dabisko apgaismojumu, reālajām lokācijām, – filmas pasaule ir konstruēta pēc mākslinieciskiem principiem un atklājas iluzorā, optimistiski sapņainā gaismā. "Akvārija" salto pelēcību ir nomainījis elektrizējošu, izteiksmīgu, dzīvu krāsu tvērums, un Arnoldas tēlotajai Amerikai ir izteikti kinematogrāfiskas kvalitātes – kā dokumentālai filmai, kas varētu būt izsapņota. Baltais jauniešu busiņš, Zvaigznes muguras un pleca tetovējumi, nolupusi nagu laka, sviedru lāses uz dzintara ādas, saulrieti, lapsenes, kosmētikas slānis uz Kristālas sejas, suns Supermena kostīmiņā, beigtais tārps tekilas pudeles dibenā – filmas gaisotni veido detaļas, uz kurām Arnolda apzināti fokusē skatītāja uzmanību, izmantojot skatpunktu ierobežojošo un daudz intīmāko 4:3 ekrāna malu attiecību (tāpat kā savā 2011. gada "Kalnu auku" ("Wuthering Heights") adaptācijā). Raiena operatora darbs ir brīnišķīgs, vietām atgādinot Terensa Malika filmu niansētību. Kadra augstā estetizācijas pakāpe norobežo, padarot šo par realitāti, kuras meditatīvajam skaistumam ir grūti noticēt, bet kurā viegli iegrimt, ieslīgstot vienlaikus kinoteātra krēslā un kolektīvās hipnozes stāvoklī.
Debitante Saša Leina ir lieliska. Viņas sejas pantiem, līdzīgi kā mūsu Elīnai Vaskai, piemīt īpatnējs naturālisms, ko vēl nav nokāvusi aktiermākslas tehnika. Arnolda apzināti pielāgoja tēlu personības pašu aktieru personībām, un Leinas tēlojumā nav ne grama sasprindzinājuma vai samākslotības, viņa, iespējams, tēlo pati sevi. Zvaigzni savaldzina un klejojošo autsaideru bandā ievilina Džeiks, kura lomā ir fenomens-aktieris-performanču mākslinieks Šaija Labafs. Kādu brīdi Labafs bija redzams vairākos Holivudas blokbāsteros, bet pēdējā laikā aktieris pārsteidz ar ekscentriskām akcijām un praksē īsteno atgriešanos pie performances, 2014. gada projektam "#IAMSORRY" iedvesmojoties, piemēram, no Marinas Abramovičas. Vēl nesen sabiedrībai bija iespēja interneta tiešraidē vērot, kā Labafs projekta "#ALLMYMOVIES" laikā trīs diennakšu garumā bez pārtraukuma skatās visas savas filmas apgrieztā hronoloģiskā secībā. Labafa mākslinieciskie eksperimenti ir raisījuši plašu rezonansi, vienlaikus padarot viņu par personību, kuru grūti nodalīt no ekrāna tēla. Tādēļ Labafa klātesamība it kā uzsver "Amerikāņu saldumiņa" aktualitāti un piederību pašreizējam laikmetam – eksistenciālam apjukumam, savdabīgām kulta izpausmēm un dumpinieciskiem jēgas meklējumiem, jo sevišķi jaunu cilvēku vidū. Pats Labafs, kopā ar radošo komandu šķērsojot deviņus štatus septiņu nedēļu filmēšanas karuselī, ir atradis ideālu lomu (un amizantu frizūru), kurā "ieguldīt savu uz ārprāta robežas esošo neprognozējamību" [3], – tā par aktiera tēlojumu rakstījis izdevums "The Hollywood Reporter".
Labafs funkcionē kā filmas lielākoties nepieredzējušā kolektīva balsts, spējot gan iekļauties, gan iedarboties uz to. Arnoldas izvēle kopā savest vairākus neaktierus ar profesionāli (Labafu) atmiņā atsauc arī nesenu pašmāju kinosensāciju, tomēr, atšķirībā no "Izlaiduma gada", Arnoldai izdodas radīt šo spontanitātes, dialogu nepiespiestības un vispārēju brīvības ilūziju. Viņa vienmēr filmē hronoloģiskā secībā, un, tāpat kā "Akvārija" gadījumā, konkrētos scenārija fragmentus jaunieši saņēma teju filmēšanas priekšvakarā. Režisore centās izvilināt dzīvas, patiesas emocijas un panākt maksimāli dabisku tēlu reakciju – šo cilvēku neviltoti pirmo pieredzi, pie horizonta parādoties nekad neredzētai pilsētai. "Amerikāņu saldumiņa" jauniešus viņa filmējusi arī improvizācijas brīžos, un balanss starp scenārijā ierakstītām un improvizētām ainām tika rasts jau montāžas procesā. Lai arī individuāli raksturi netiek izstrādāti, jauniešu pienesums filmā ir autentiskā jaunības dvēsele. Kino specifika paredz, ka šis ekrāna dabiskums praktiski vienmēr ir ļoti smalkas konstrukcijas rezultāts, un "Amerikāņu saldumiņa" dalībnieku cilvēciskajā kontaktā nav ne miņas no stīvuma, kas caurstrāvo, piemēram, skolotājas Zanes attiecības ar savu audzināmo klasi.
Būtisks filmas idejas nesējs ir tajā izmantotā mūzika – jau pašu filmas nosaukumu Arnolda aizņemas no kantri grupas "Lady Antebellum" dziesmas, akcentējot, ka viens no filmas tēliem būs pati Amerika. Vitalitāti un enerģiju iedēsta lielveikala aina, kurā Labafs un viņa vienība, pārvietojoties pa "Walmart" ejām, dejo Riannas hita "We Found Love" pavadībā. Tā ir dziesma, kura meinstrīma mūzikas vidē kļuvusi par jaunības bezrūpības, brīvības un dzīves baudīšanas himnu un kuru Arnoldai bija ārkārtīgi svarīgi filmā iekļaut. Režisore pat rakstījusi personisku vēstuli barbadosiešu māksliniecei ar lūgumu dot atļauju dziesmas iekļaušanai filmas skaņu celiņā. Savukārt dueta "Suicide" dziesma "Dream Baby Dream" Brūsa Springstīna izpildījumā kļūst par skumjāko un vienlaikus pacilājošāko amerikāņu un visas cilvēces ilgu iemiesojumu. Filmas hipnotiskie, saules pielietie kadri ar no sistēmas važām brīvajiem jauniešiem attaisno cilvēkam tik svarīgo ticību nākotnei un savu sapņu piepildījumam. Šādas brīvības priekšrocības, protams, arī ir sava veida uztveres malds. Brīžiem gan "Amerikāņu saldumiņš" bīstami pietuvojas mūzikas video struktūrai, dziesmām skanot gandrīz nepārtraukti, – Arnolda katrā ziņā nedala, piemēram, Robēra Bresona uzskatu, ka mūzika nogalina kino.
Vienus filmas nesteidzīgais, romantizētais plūdums uzrunās, citus – mazāk (naratīvs ir visai gauss un attīstībā nevienmērīgs). Bet, gandrīz trīs stundas šķirstot šo jaunības odiseju, "Amerikāņu saldumiņš" uzjunda zināmas skumjas. Kamēr izsapņotā nākotne bieži vien saduras ar rūgtu pieredzi, šodiena pastāv, lai pieredzētu, mīlētu un aizmirstos. Tagadnes burvība slēpjas tieši laicīguma apjausmā. Arnolda nenosoda filmas varoņus un to rīcību, viņa ļauj tiem (un mums) izdzīvot pārliecību, ka jaunība ir bezgalīga, un vien filmas beigu titri nes apjausmu par tās nepastāvību.
[1] O'Falt, C. Andrea Arnold on Capturing the Poetic Realism of 'American Honey' [Audio podcast]. IndieWire, 16.09.2016.
[2] Smith, D. Andrea Arnold, Fish Tank. Filmmaker Magazine, 13.01.2010.
[3] Rooney, D. 'American Honey': Cannes Review. The Hollywood Reporter, 14.05.2016.
0