Teātris
12.09.2018

Amerikāņu Lilioms

Komentē
3

Par Alvja Hermaņa izrādi "Linda Vista" Jaunajā Rīgas teātrī

Kur noslēpums? Kāpēc trīsarpus stundu Jaunā Rīgas teātra lielā zāle viļņojas nepārtrauktos labsirdīgos smieklos un, Treisija Letsa lugas "Linda Vista" izrādei beidzoties, publika ceļas stāvovācijām ar vieglu nopūtu, ka varētu taču skatīties vēl? Režisora Alvja Hermaņa meistarība? Neapšaubāmi. Galvenās lomas – Vīlera – tēlotāja Andra Keiša veiksme, nospēlējot vienu no savas karjeras izcilākajām lomām? Protams. Taču jābūt vēl kaut kam, jo labas komēdijas, lai arī ne pārāk bieži, tomēr redzam. Pēc šīs izrādes paliek sajūta, kāda nerodas pēc citām labām komēdijām. It kā uz skatuves redzamais attiektos uz tevi kaut kā ļoti personīgi.

Letsa nevaronīgais varonis – piecdesmitgadnieks Vīlers - daudzējādā nozīmē ir neapšaubāms lūzeris: ģimene izjukusi, viņš neliekas ne zinis par pusaudzi dēlu, maina sievietes kā cimdus, viņam ir itnekāds darbs, itnekādas garīgās intereses, izņemot savas jaunības filmas un citu aizmirstas mūzikas grupas. Droši vien šo lugu varētu iestudēt arī kā drūmi nosodošu sižetu par novecojuša, bet infantila vīrieša nožēlojami smieklīgiem pūliņiem drudžaini apliecināt savu seksuālo jaudīgumu. Taču Jaunais Rīgas teātris ir izvēlējies citu ceļu.

Izrāde organizēta, apvienojot spēles teātra un psiholoģiskā teātra paņēmienus. Aktieri uz darbībai atvēlētās – publikai pietuvinātās un no dibenplāna atšķeltās, nedaudz paaugstinātās – skatuves daļas paši veikli uznes mēbeles un nedaudzos rekvizītus; A.Keišs neitrālā tonī nosauc darbības vietu, tad iejūtas lomā. Neredzami skatuves strādnieki savukārt kā spēles laukuma norobežojošu sienu maina scenogrāfa Artūra Virtmaņa apgleznotos aizslietņus. Tie darināti grafiti tehnikā, apvienojot fragmentus no komiksiem, dabasskatus ar dienvidu palmām, Renesanses gleznu elementus, kā arī izrādes varoņu attēlus. Šos grafiti var lasīt kā darbības vietas apzīmētājus – ASV dienvidu štatos, arī Sanfrancisko, ir veseli kvartāli ar tādiem un līdzīgiem zīmējumiem uz namu sienām. Vienlaikus tā ir anonīmas masu kultūras zīme, un masai piederīgi šķiet arī izrādes varoņi. Bet Renesanses gleznu elementi liek domāt, ka starp augsto un zemo kā mākslā, tā dzīvē nepastāv nepārkāpjama plaisa. Viss ir saistīts.

Hermanis un aktieru ansamblis gandrīz simtprocentīgi izspēlē Letsa lugas saturu, kas neaprobežojas tikai ar viena, kaut kolorīta, tipa atklāsmi; lugai, kā redzam JRT uzvedumā, piemīt arī neapšaubāma filozofija un oriģināla konstrukcija, caur kuru šī filozofija atklājas.

Konstrukciju centrā, protams, Vīlers. Keišs Vīleru spēlē Jaunajā Rīgas teātrī izkoptās siltās jeb liriskās groteskas metodē – nedaudz un mērķtiecīgi ironiski izkāpinot vienu vai otru tēla īpašību un reakciju, bet viscaur saglabājot psiholoģiski precīzu un, galvenais, labsirdīgu attieksmi kā pret tēlu, tā publiku. Šādas spēles rezultātā tiek panākta īpaša skatītāju reakcija: cilvēki smejas – vienlaikus par Vīleru un sevi, jo gatavi atzīties gan savā reālajā, lai arī slēptajā, bet vēl jo vairāk gribētajā, kas vēl vairāk nomaskēta, līdzībā varonim. Šajā ziņā aktuāli uzsvērt divus, bet, protams, ne vienīgos aktiera radītā tēla pievilcības cēloņus. Pirmkārt, Vīlers ir brīvs un dabisks (ne teorētisks) cilvēks, viņš rīkojas ne pēc aprēķina vai kādiem citu izstrādātiem standartiem, bet savu emociju un pašsajūtas vadīts, lai arī šī brīvība dažkārt attiecībā pret citiem cilvēkiem ir klaji egoistiska vai pavisam cūcīga. Viņam ir vienalga, vai un ko apkārtējie par viņu nodomās. Otrkārt, Keiša Vīlers reklamē mūsu lietišķajam laikam galēji nepopulāru un, iespējams, tieši tāpēc jo iekārotāku eksistences veidu – dzīvi īstermiņā, bez jebkādiem nākotnes plāniem – ne savas sabiedriskās, ne personiskās dzīves aspektā. Tādā kārtā Vīlers kaut kādā mērā ir arī daudzu skatītāju zaudētās brīvības, respektīvi, jaunības, iemiesotājs, kuru atcerēties ir tik nostalģiski saldi un sērīgi. Tāpēc grupas "Alphavile" hīts "Forever young", kas ierāmē izrādi, manuprāt, nenolasās vienīgi ironiski kā vecējoša vīrieša smieklīgā iedoma būt mūžīgi jaunam, bet arī kā atgādinājums, ka jauns var būt, arī fiziski vairs neesot jauns. Vai – ka labi ir vismaz atcerēties, ka tu kādreiz biji jauns. Kaut kādā mērā, ņemot vērā visu teikto, jāsecina, ka Keiša Vīlers gan ir, gan nav reālistisks tēls, jo viņā rodama arī kāda fantastikas, tas ir, cilvēku ilgu, līnija. Tātad viņam ir visas iespējas kļūt par tā varoņa līdzinieku, kurš apbūra 70. gadu skatītājus – Ferenca Molnāra Liliomu, ko Drāmas teātrī spēlēja Ģirts Jakovļevs Alfrēda Jaunušana iestudējumā. Protams, Vīlers ir niansēs atšķirīgs, jo amerikāņu Lilioms, bet tikpat neatvairāms. Izrādes laikā aktiera tēlojums tā aizrauj, ka pat negribot aizmirsti visus ar galveno varoni saistītos objektīvi negatīvos faktus un gribi, lai viņam izdodas. Ja ne sākt jaunu dzīvi, kas apriori būtu smieklīga iedoma, ņemot vērā viņa raksturu, tad būt laimīgam vismaz vienu vakaru. Jo pilnīga taisnība ir lugas autoram, kurš ar Jāņa Skuteļa tēlotā Pola muti formulē seno grieķu hedonistu lozungu "tver mirkli": "Ķer laimi aiz astes, kamēr vēl vari! Vai tā ilgst dienu vai nedēļu. Tu nezini, kas notiks." Vīleram apkārt izrādē mērķtiecīgi izkārtoti personāži, kuru precīzā skatuviskā eksistence un attieksme pret galveno varoni līdzīgi klasikas lugu galmam jo izteiksmīgāk ļauj iezīmēties karalim, atklāt tā būtību.

Jānis Skutelis, kura uzaicināšana uz Pola lomu ir izrādījusies laimīgā loze, atveido Vīlera vienīgo draugu un uzticamības personu. Abu draugu vīru sarunām piemīt uzmundrinoša, smieklus raisoša asprātība. Bet ne tikai. Skutelis nospēlē Polu kā sistēmas cilvēku, kuru Vīlers aizrauj, kurš apbrīno savu bezsistēmisko draugu, tā atļaušanos bezrūpīgi peldēt pa dzīvi. Aktieris Polā iezīmē arī zināmu nomāktību par paša neizdevušos laulību un drosmes trūkumu to pārtraukt. Un kādas savaldītas, slēptas skumjas. Iespējams, Elita Kļaviņa Pola sievas Mārgaretas lomā varētu iezīmēt kaut nelielu groteskas noti, kritizējot Vīleru, lai mēs redzētu, ka viņa nav didaktiska skolmeistariene, tā teikt, absolūtās patiesības balss, bet joprojām Vīleru mīloša, aizvainota, jo jaunībā viņa atstāta sieviete. Izrādes trešais vīriešu dzimtes personāžs – Maikls, Vīlera priekšnieks fotoaparātu labošanas darbnīcā, ko spēlē Gundars Āboliņš, līdzīgi spogulim ataino Keiša varoņa atšķirīgo būtību. Maikls, iekārīgi blenzdams uz Sandras Kļaviņas sievišķīgi pievilcīgo Aneti, ne tikai terorizē abus savus darbiniekus ar pornogrāfiska rakstura stāstiem par seksa verdzenēm un to attiecībām ar savu kungu, skaidri likdams manīt, ka iedomāto personāžu lomās redz Aneti un sevi, bet pašapmierinās, aizsedzis klēpi ar melnu maisiņu. Minētās darbības aktieris veic ar meistarīgu, vieglu grotesku – viņa šķietami bērnišķīgā nevainība situācijai noņem piedauzības raksturu, bet neiznīcina tās būtību. Pols sievieti redz tikai kā priekšmetu, kas radīts vīrieša fiziskai baudai; savukārt Vīlers sievieti uzskata arī par cilvēku, ar kuru iespējama gan seksuāla saskaņa, gan garīgs kontakts, kas abi kopā palīdzētu remdēt žņaudzošo vientulību. Tiesa, šajos harmoniskas saskaņas meklējumos ar pretējo dzimumu Vīlera sekmes nebūt nav tūlītējas. Varbūt to vispār nav? Lai arī fināls ļauj cerēt.

Kaut arī varētu likties, ka Vīlers uzsāktās attiecības ar pievilcīgo savas paaudzes sievieti Žilu, kuras lomā Baiba Broka, izposta pats un vienīgi pats, tā nebūt nav. Protams, Vīlers pret Žilu izturas neattaisnojami cietsirdīgi, pametot to bez it kā redzama iemesla. Viena no psiholoģiski sarežģītākajām un meistarīgākajām ir abu šķiršanās aina, kurā Vīlers agresīvi dusmojas uz sievieti, jo pats jūtas neērti un diskomfortabli. Taču Vīlera un Žilas nesatikšanās drāma jau apriori ir iekodēta sievietes atšķirīgajā raksturā. Spēkus Žilas diskreditēšanā nav taupījis arī autors, piešķirdams viņai smieklīgu profesiju (dzīves trenere) un tikpat smieklīgu disertācijas tēmu (laimīgas dzīves pamati), kuras abas, nonākot kontaktā ar reālo dzīvi, respektīvi, Vīleru, izrādās galīgi nesekmīgas. Baiba Broka Žilu spēlē ar nemitīgi klātesošu smalku ironiju, kas te pastiprinās, te samazinās. Kad lieta nonāk līdz gultai, izrādās, ka laimīgās dzīves trenere nav spējīga uz kopīgi gūtu baudu ar partneri. Riskanto Žilas pašapmierināšanās ainu aktrise nospēlē ar mažoru, gaumīgu grotesku. Ja abu attiecības būtu turpinājušās, iespējams, Vīlers būtu varējis kļūt par Žilas dzīves treneri. Kad Minnijas izmantotais un pamestais Villers, galīgi sagrauts, jūkot domām un runātajiem vārdiem (spoža Keiša spēle!) ierodas vēlreiz pie Žilas, viņš tiek atraidīts: sieviete uzsver, ka viņu kopābūšana nav iespējama, jo viņa "sevi ciena". Kaut arī nevienam nav aizliegts sevi cienīt un attiecības ar Vīleru nekādā gadījumā nesola stabilu un ilgu laimi, šī frāze liek mest skatu atpakaļ uz abu iepriekšējām attiecībām, liekot ieraudzīt Žilā primāri prāta un aprēķina cilvēku, pilnīgu pretstatu Vīleram. Un psiholoģiskā nozīmē – aklu sievieti, kura, atstumjot sagrauto vīrieti, kam vajadzīga palīdzība, siltums, varbūt vienkārša pažēlošana, palaiž garām, iespējams, sava mūža lielo iespēju kļūt laimīgai. Kaut vai uz īso distanci.

Grieta Aminata Diarra astoņpadsmitgadīgo vjetnamiešu izcelsmes grūtnieci Minniju, kura izmanto Vīleru un tad to pamet, arī nospēlē nevainojami. Jaunā aktrise precīzi uzsver, ka Minniju un Vīleru vieno vitāla un primāri jutekliska attieksme pret dzīvi – gan seksā, gan interesē par ēdieniem un dzērieniem. Viņa neslēpj pusaudzes riebumu pret Vīlera vecajām filmām, ko tas grib ar viņu kopā skatīties, kā arī tikko jūtami ironiski izturas pret histērisko dievināšanu, ko tai un gaidāmajam cita vīrieša bērnam velta Vīlers. Piknika aina, kurā Keiša varonis, šķietami pats kļuvis astoņpadsmitgadīgs jūsmā par savu jauno klātgulētāju, ierodas, izrotājies ar delmā ietetovētu Minnijas vārdu un uzvilcis sporta kreklu ar visu laiku ievērojamākā NBA basketbolista Maikla Džordana vārdu, zālē saceļ īstu smieklu vētru. Teātris jūtīgi uztvēris un realizējis lugā iekodētās emocionālās šūpoles jeb ritmu, ko veido Vīlera uzvaru un zaudējumu virknējums. Skatītāju emocijas ceļas līdzi varonim, tad sašļūk, lai atkal celtos līdz ar viņu jaunos laimes meklējumos. Šī nepalikšana neveiksmes grāvī, bet celšanās jaunai cīņai ar dzīvi, kam šajā gadījumā piešķirts sievietes veidols, rada lugas un jo vairāk izrādes optimismu.

Varbūt šo lugu var iestudēt citādi, bet – ne labāk.

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!