Proza
16.06.2017

Alise slimnīcās

Komentē
0

Man pretī nāk cilvēki ar puķēm rokās, un es nevaru ātrumā izdomāt nevienu iemeslu, kādēļ lai cilvēki nāktu no slimnīcas ārā ar ziediem, ja nu vienīgi, ja kāds ir nomiris, un puķes viņam vairs nav vajadzīgas. Kaut gan neesmu droša, vai tādā gadījumā puķes tiktu nestas ārā. Viņi izskatās skumji, tas arī viss. Bet slimnīcu tuvumā vajag tik maz, lai iedarbinātu fantāziju. Sieviete tieši aiz viņiem pa telefonu līksmi stāsta, ka viņai esot kustīgās nieres sindroms, bet tas esot kaut kas pavisam labdabīgs.

Pēc tam, kad esmu pati sevi novedusi līdz asarām, četrdesmit minūtes neko nespējot atrast, sevi mierinu ar visiem pārējiem izmisušajiem, kas, gluži tāpat kā es, ieraugot cilvēku kādā no bālganas krāsas uzsvārčiem (vai tos sauc par uzsvārčiem – vai varbūt halātiem?), metas viņam klāt kā slīcēji: kur atrast tādu nodaļu, kur atrast tādu un tādu kabinetu? Grūti iet sirmgalvjiem ar kārtas numuriņa paņemšanu no automātiem, viņi tos spaida vairākkārt, reizēm padodas un speras iekšā pa taisno. Ar to klauvēšanu vispār kaut kas nav kārtībā. Vēlāk, kad jau ļauju sev braucīt vēderu ar sonogrāfijas aparātiņu, aiz durvīm, uz kurām skaidri uzrakstīts, ka te nav ko līst, pasauks, divreiz kāds paver durvis: pirmoreiz gandrīz fiziski jūtu, kā skatiens pārskrien pār manu puskailo ķermeni, un tad kā bravūrīga attaisnošanās atskan skaļš "Labdien!". Un, nesagaidot atbildi, durvis tiek strauji aizcirstas no otras puses. Ar dzīvi apmierināta izskatās vienīgi aptuveni septiņus gadus veca meitene, kas mikimaušu kleitiņā kādā no gaiteņiem cītīgi atkārto dejas soļus. Viņas klusā dungošana izšķīst pāri skaļajām sūdzībām par to, ka pie ārsta var pierakstīties tikai oktobrī vai ka rinda jau vienreiz izstāvēta, bet tajā jāstāv atkal no jauna. Nē, droši vien nav normāli apraudāties slimnīcā, jo tu pats esi atnācis tikai kādas desmit minūtes pirms pieraksta, bet rinda reģistratūrā vien aizņem labu pusstundu, bet otru pusstundu tu pazaudē, jo tavas spējas orientēties ir zem katras kritikas. Kādā brīdī arī garāmslīdošais medicīnas personāls sāk likties slimīga paskata – bāli, noguruši, nolemti.

Es izaugu slimnīcās, man vajadzētu pazīt slimnīcas. Gandrīz nekas nav mainījies, tikai tie monitori, kuros lepni vīd arī tik svarīga informācija par to, kāda gaisa temperatūra gaidāma rīt un parīt. Un ir vairāk laipnības. Vēl joprojām ik pa brīdim rodas sajūta, ka laipnība jānopelna, vēl ik pa brīdim kāds tev uzrej, un tu atceries savu trauslumu. Gribi dzīvot, gribi būt vesels vai ne? Viss ir atkarīgs no šiem cilvēkiem, viņi drīkst izturēties pret tevi tā, kā uzskata par vajadzīgu. Kad biju maza, zināju, ka ārstei vienmēr taisnība. Ārstei bija taisnība, kad viņa sāka manu uzvārdu izrunāt nepareizi. Tā teica mana slimnīcas labākā draudzene – ja viņa tā saka, tad tā ir, varbūt tu pati nemāki savu uzvārdu. Tā nu es likos mierā, un pati iemācījos savu jauno uzvārdu. Ārstei bija taisnība, kad viņa iemetās palātā un ilgi kliedza par nesaklāto gultu. Ārstei bija taisnība, kad viņa konfiscēja mammas atnesto paštaisīto dzērveņu limonādi, vēl aizvien skaļi kliedzot par to, ka cilvēki vispār nesaprot, ko drīkst un ko nedrīkst. Un, protams, ārstei bija taisnība par žurkām zem gultas, kas parādīs nepaklausīgiem bērniem īsto vietu. Pēc daudziem gadiem lasīju slavinošu interviju ar viņu kādā sieviešu žurnālā un jutu, kā tirpas skrien pāri visam ķermenim. Bet te nu es esmu, dzīva un vesela, viņai bijusi taisnība.

To laiku spilgtākā atmiņa vairāk saistās ar reizi, kad man uz dzimšanas dienu bija atsūtītas (apciemot nevarēja karantīnas dēļ) tās mazās klavierītes ar dzīvnieku skaņām un arī parasto klavieru skaņām. Pilnīgs brīnums, turklāt komplektā nāca mazas krāsainas notiņas, kuras biju stingri apņēmusies apgūt. Taču kādu nakti pamodos ar stiprām vēdersāpēm (par spīti tam, ka nebiju dzērusi atņemto dzērveņu limonādi) un skrēju cauri tumšajiem gaiteņiem uz tualeti. Tualetē nebija papīra. Nekur nebija papīra, un nekur nebija māsiņu. Ja nemaldos, kaut kur bija krieviski runājošs nakts dežurants, bet ko man tas deva? Viņu tāpat drīkstēja traucēt tikai tad, ja kāds mirst. Un jā, protams, vienīgais papīrs visā palātā bija tās notiņas. Plēsu pa vienai lapai ārā un raudāju. Šķiet, man bija kādi seši gadi.

Pēdējoreiz gadījos slimnīcā kā pacients uz palikšanu pirms kādiem četriem gadiem. Palātu dalīju ar divām kundzītēm, no kurām viena, šķiet, bija palikusi bērns uz mūžu. Viņai bija tas caurais čurājamais krēsls, un ikreiz, kad viņa nokārtojās, otra kundzīte krieviski kliedza: "Nu, cūka, cūka, vari aiziet uz tualeti, vesela esi." Pirmā kundzīte tikai klusi murmināja, ka nav vis vesela. No rīta, kad mūs modināja ierastajai temperatūras mērīšanai, šī kundzīte regulāri nokaitināja māsiņu, nespējot atrast termometru savā ķermenī. "Laikam izkusa," viņa klusi teica, panākot māsiņas taisno un skaļo sašutumu. Naktī viņa reizēm piecēlās un rakņājās pa manu skapīti, bailes manī mijās ar žēlumu. Žēlums uzvarēja, kad kādu dienu viņu atnāca apciemot sirms kungs, atnesis saldumus, par kuriem tūlīt tikai izlamāts no galvas līdz kājām. Viņš ar sievieti runāja mierīgā, maigā balsī, un mirkli pat šķita, ka kundze spēj atbildēt. Taču savā cienījamajā vecumā pret ārsti kungs bija bezpalīdzīgs. Viņš gribēja ko jautāt, bet ārstes laiks bija jātaupa, viņa ātri kungu pārtrauca, pateica savu sakāmo un pazuda mūžīgajos gaiteņos. Viņš nopūtās, izķemmēja sievietes matus, pārdzīvoja, ka aizmirsis nagu šķērītes, tomēr pašus nagus arī iztīrīja. Atvadījās un aizgāja. "Kur palika tētis?" ieraudājās tantiņa, un pēc mirkļa jau pazuda atpakaļ savās vājprāta dzīlēs. Es palūdzu, lai man atved mobilo internetu, un pēc tam jau viss bija labi. Ēdiens garšoja tieši tikpat šausmīgi kā kādreiz, izņemot putru. Man tiešām bērnībā patika tā putra, tik īpatni ūdeņainu māk uztaisīt tikai slimnīcās.

Un tad vēl tā reize, kad izsaucu ātro palīdzību, jo temperatūra bija pārkāpusi četrdesmit grādu slieksni. Toreiz kaiti meklēja pēc izslēgšanas metodes. Sākumā pārbaudīja aknas. Tad – plaušas. Tad – kaut ko ginekoloģisku. Neatceros, cik šādu pārbaužu bija, bet beigās tikai nolemts, ka pie vainas ir nieres. Tās vairs nepārbaudīja, jo citu variantu nemaz nebija palicis. Toreiz emocionāli spēcīgākais moments bija ginekoloģiskā pārbaude, jo krēsls, kurā mani aicināja apsēsties, izskatījās pēc moku rīka. Apmulsu un tad painteresējos – kurā vietā kura ķermeņa daļa jānovieto? Ārste vai medmāsa, neatceros, uzreiz sāka kliegt, vai tad es vispār pie ginekologa vēl neesmu dzīvē bijusi. Man bija nedaudz pāri divdesmit, un līdz šim biju apmeklējusi no sociālā reālisma atrautas klīnikas ar pavisam citādiem krēsliem.

Bet zinu, ka šie ir mazi anekdotiski atgadījumi, klejo taču patiesi šausmu stāsti par slimnīcām. Zinu, ka man ir paveicies ar ārstiem. Ārste, kas šodien aiztika manu vēderu, daudz smaidīja, pastāstīja, ko katrs jēdziens nozīmē, pastāstīja, ka viss ir kārtībā. Nē, viņa skatījās uz manis pašas orgāniem, ja rodas šāds jautājums.

Apmaldīties gaiteņos vai uzklausīt indīgas piezīmes nav sliktākais, kas ar tevi var notikt slimnīcā. Pat uz mūžu zaudēt jebkādas muzikālas ambīcijas aiz svilstošas kauna sajūtas nav nekas īpaši slikts. Slimnīcā reizēm es raudu vienkārši tāpēc, ka sajūtu bezgalīgu kolektīvās bezcerības (bezpalīdzības?) sajūtu. Arī to, cik ļoti negribētos nomirt slimnīcā. Un cik ļoti ticami, ka mēs visi nomirsim slimnīcā, kas vēl nebūs paguvusi mainīties.

Tēmas

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!