Foto - Daina Geidmane, dailesteatris.lv
 
Recenzija
14.02.2017

Alfa tēviņš un divi pārsteigumi

Komentē
0

Par Dmitrija Petrenko izrādi "Brutāls un dēls" Dailes teātrī

Cietuma kamerā

Izrāde "Brutāls un dēls" sākas ar griezīgām, aprautām skaņām. Tās izklīst netīri pelēkā, kā tramvaja vagons izstieptā spēles telpā, kura iekārtota Dailes teātra kamerzālē. Acīmredzami degradētā vide atmosfēras ziņā atgādina kaut ko līdzīgu cietuma kamerai. Izrādes gaitā kļūs skaidrs: tā režisors Dmitrijs Petrenko un scenogrāfe Sintija Jēkabsone redz nama saimnieka (iespējams, arī visas sabiedrības) dzīves garīgo telpu. Pa virpuļdurvīm ienāk puisis ar fesku galvā un meitene rudā parūkā. Kamēr puisis spaida TV pogas, abi apmainās replikām, ātrām un nevīžīgām. Jāatzīmē gan Eduarda Liniņa dzīvīgais tulkojums, gan aktieru trāpīgi rekonstruētais jauniešiem raksturīgais saziņas stils – gūzma nepareizās intonācijās izrunātu parazītvārdu, kas izplūst saraustītā muldējumā. No it kā neobligātās sarunas var nojaust, ka Liams un Džena iesaistījušies seriāla "Doktors Kas" fanu klubā, ka abu ne gluži ikdienišķie apģērbi ir kostīmi, kādus valkā filmas varoņi, un abus vieno savstarpējas simpātijas.

Ābols no ābeles

Pusaudzis Liams pēc mātes nāves nonācis sava tēva pajumtē un aprūpē. Papucītis Riks izrādās esam tipisks alfa tēviņš – varmāka ar neremdināmu seksuālo apetīti. Ne velti vietējie iedzīvotāji viņu iesaukuši par Brutālu. Lugas stāsts attīstās pagalam triviāli. Pēc ilgstošas mīdīšanās Liams, pa daļai dabas mātes diktētu tieksmju iespaidā, pa daļai tēva iedrošināts, pārguļ ar savu filmu kluba biedreni Dženu. Šķiet, ne gluži ar viņas simtprocentīgu piekrišanu vai vismaz iztrūkstot abpusējam entuziasmam, par ko Džena (vai viņas māte – lugas autors šajā ziņā ir intriģējoši izvairīgs) pošas ziņot policijai. Tāds, lūk, notikums, no kā var secināt – Liams ir sava tēva dēls.

Par spīti Liama vēlmei nebūt šabloniskam un nepakļauties sabiedrībā valdošajām uzvedības normām, viņā runā gēni un mačo kultūras stereotipi. Vēsts iznāk diezgan didaktiska – ābols no ābeles tālu nekrīt. Tomēr mākslas darba pievilcību, kā zināms, veido nevis ideju shēma, bet gan detaļas, stils. Velsiešu dramaturgs Gerijs Ouens brīdinošo morāles pirkstu ieslēpis niansētā situācijas raksturojumā un lipīgos, "ievelkošos" dialogos, kas vienkāršo stāstu dara gana daudznozīmīgu un neprognozējamu. Darbības personu attiecības atgādina koka lelli matrjošku: vienā figūriņā ievietotas daudzas citas – iepazīstot vienu cilvēcisko izpausmju slāni, izrādās, ka aiz tā slēpjas nākamais, tad vēl un vēl viens.

Rīcības kļūda

Lugā ir pietiekami daudz nepateikta, noklusēta, tālab to ir iespējams izlasīt dažādi – kā stāstu par rupja spēka un garīga smalkuma attiecībām, kā vēstījumu par uzticēšanos un nodevību, kā feministisku liecību par pakļaušanos sabiedrībā valdošajiem patriarhālajiem standartiem. Spriežot pēc Dmitrija Petrenko izteikumiem intervijās un pirmsizrādes anonsrakstos, viņa uzmanība fokusējusies uz atšķirīgu vērtību sistēmu konfrontāciju. To, ka Liams pārguļ ar Dženu, režisors izrādē, šķiet, traktē kā rīcības kļūdu. Kā Liama nodevību pašam pret savu, no tēva krasi atšķirīgo morālo stāju, iespējams, arī homoseksualitāti, par kuru lugā doti netieši mājieni. Plašākā nozīmē – kā atzīšanu, ka brutālā pasaule izrādījusies stiprāka par viņa vērtību sistēmu. Ne velti izrādē izcentrēta epizode, kurā Liams pēc tam, kad, kā pašam šķiet, sekmīgi pamēģinājis iejusties pieauguša vīrieša ādā, ņemas garšīgi brokastot un egoistiskā ziņkārē lietišķi apvaicājas Dženai par kopīgi pavadītās nakts iespaidiem.

Pārsteigums Nr. 1

Liama lomu Dmitrijs Petrenko uzticējis diviem krasi atšķirīgiem aktieriem, un abi ir pārsteidzoši labi. Patīkamā pārsteiguma cēloņi gan katrā gadījumā meklējami un atrodami citur. Mārtiņš Počs pārsteidz ar to, ka izrādes laikā ne reizi nav jāiedomājas par viņa radīto spilgto TV reklāmas tēlu, kurš, ak vai, pielipis aktierim kā pirtsslotas lapa. Liams ir sarežģīts un dziļi tverts raksturs, un tas, ka aktieris septiņpadsmitgadnieka lomai šķiet acīmredzami par vecu, negaidīti piešķir tēlam papildu dimensiju un vērtību. Tā ir nobriedusi personība, kurai spēles ar doktoru Ko un no vispārpieņemtajām normām atšķirīgā uzvedība nozīmē mērķtiecīgi īstenotu veidu, kā būt pašam.

Poča Liams ir mierīgs, ironisks – nopietns pretspēks tēvam un viņa dzīvnieciski pašpietiekamajam dzīvesstilam. Lauris Subatnieks Rika lomā, krūtis izgāzis, dīžājas un, virtuozi raujot vaļā alus pudeles, sprediķo drūmā baritonā, citiem vārdiem – uzsvērti "pumpē" formu, tomēr tukša šī forma nav. Aktieris ļauj nojaust Rika attieksmes divdabīgumu – dēls viņu atgrūž un reizē pievelk ar savu neizprotamo izturēšanos. Arī raisa zināmu cieņu, ja reiz uzdrīkstas skatīties uz pasauli citām acīm nekā tēvs. Rika mīmikā, žestos un pozās lasāma piesardzīga interese – ko vēl no šī jaunatrastā mantinieka var sagaidīt. Tikmēr Poča Liams nostājas opozīcijā Rikam pilnīgi apzināti un, kad kapitulē, tad nevis tēva, bet gan pats savā priekšā. Nav tā, ka tikai patriarhāli domājošā sabiedrība Rika personā diktē, ko Liamam būs darīt un kā uzvesties. Tie ir dabas likumi, atsaukšanās uz pamatinstinktu (līdz šim to slāpējusi ieilgusī dzīve kopā ar māti), kas pēkšņi sagrauj rūpīgi uzturēto platoniski noskaņota intelektuāļa gestus. Žēl tikai, ka režisors šo lūzuma punktu izlēmis akcentēt ar sarkani izgaismotu aizkaru – visvairāk novazāto norādi uz kaislību vai grēka ugunīm, kāda vien iedomājama.

Pārsteigums Nr. 2

Latvijas Kultūras akadēmijas ceturtā kursa students Niklāvs Kurpnieks savukārt pārsteidz ar to, ka viņa debijas loma Dailes teātrī izdevusies tik pārliecinoša. Jaunā aktiera darbu var vērot ar neatslābstošu uzmanību. Introverts jauns cilvēks, galvu nodūris, atskabargaini ecējas ar tēvu, spurojas pretī savam pielūgsmes objektam Dženai. Un acīmredzami cieš no apjukuma, nespēdams orientēties apkārtējā pasaulē un pats sevī. Kad spēlē Kurpnieks, Liamā ir kaut kas tramīgs un noslēpumains, un izrāde atsauc prātā Tenesiju Viljamsu ar viņa mokošo neiederības sajūtu. Kurai tik grūti atrast vārdus un ķermenisku izpausmi, kurai jāslēpjas un jāmaskējas. Īpašu svaru iegūst aina, kurā Liams stāsta par savām ilgām pēc mirušās mātes un lūkojas uz durvīm, sakot, ka pēc desmit minūtēm viņa būs te. Aktierim izdodas padarīt fiziski sajūtamu gaidu saspringto atmosfēru līdz ar rūgto atskārsmi, ka tikai nāvē iespējams rast patvērumu no disharmoniskās pasaules, kurā viņš nevar būt viņš pats bez riska tikt apsaukātam par "pediņu" un bez nepieciešamības meklēt dūšīgā "klopes" meistara Rika aizstāvību.

Neiecietība un kompromiss

Abām sievietēm – Liama mūzai Dženai un Rika pašreizējai dzīvesbiedrei Sjūzai – gan lugā, gan arī izrādē atvēlēta attiecību katalizatora loma. Abas tiek rādītas kā atšķirīgi sievišķības tipi un cilvēki ar savstarpēji pretmetīgiem uzskatiem: Dženu raksturo jaunības paģērošā attieksme pret dzīvi, Sjūzu – brieduma samiernieciskums.

Dārtai Danevičai Dženas lomā izdevies atbrīvoties no dažam līdzšinējam tēlam (sevišķi Irinai "Trīs māsās") piemītošās eksaltācijas un dekoratīvisma. Džena ir dzīvīga, par sevi pārliecināta, jutekliska būtne, kurai patīk patikt. Ar neslēptu baudu viņa ļaujas Liama masāžai un kāri seko mīlestības zīmēm sava pielūdzēja uzvedībā. Taču infantilas pļāpas un uzmanības pierādījumu kolekcionēšana nav vienīgais Dženas dzīves saturs. Viņa jūtas sociāli atbildīga un ir gatava iesaistīties konfliktos, lai cīnītos par godīgu atrisinājumu. Būtiski, ka aktrise šajos digitālā laikmeta Žannas d'Arkas centienos ļauj pavīdēt arī paštaisnumam un neiecietībai, kas raksturam piešķir papildu krāsas un liek minēt, vai Dženas rīcību tik tiešām nosaka taisnīguma apziņa vai vēlēšanās par katru cenu paturēt galavārdu.

Ar demokrātisku šarmu apveltītā Vitas Vārpiņas Sjūzija blakus lecīgajai Dženai liekas gluži vai miera eņģelis. Brīžam viņa mīlošas sievietes kvēlē aizstāv Riku, brīžam sievišķīgā solidaritātē nostājas Dženas pusē. Vita Vārpiņa ir aktrise, kurai piemīt dabiska inteliģence un humora izjūta. Neskaitāmos delikāto ķermeņa daļu un fizioloģisku norišu apzīmējumus viņas Sjūza birdina no mutes ar smaidīgu vieglumu. Ir tāds sieviešu tips – vienmēr iejūtīgas, saprotošas, vienmēr gatavas nogludināt konfliktu bez galvas lauzīšanas par to, vai kārtējā problēma ir dzīves dabiskā ritējuma vai patriarhālu attiecību produkts.

Tiecas "nomirt aktieros"

Partnerības ziņā izrāde šķiet saskanīgāka, kad Liamu spēlē Mārtiņš Počs, jo viņam izdodas nodibināt kontaktu ar ikvienu no pārējiem izrādes dalībniekiem. Niklāvs Kurpnieks it kā iekapsulējas sevī un atlūst nost no ansambļa. Neesmu pārliecināta, ka šāda izolācija bijusi izrādes veidotāju mērķis, taču no tās izaug iedarbīgs mākslas tēls – aktiera savrupība kļūst par zīmi indivīda nepārvaramajai vientulībai.

Dmitrijs Petrenko, tāpat kā iestudējot "Visas viņas grāmatas", šķiet, tiecies nomirt aktieros, lai ar viņu palīdzību izveidotu dzīvu, elpojošu vēstījumu. Lielā mērā tas arī izdevies – mūsu priekšā ir bieza izrādes matērija, kurā no ikdienišķiem kašķiem, skatieniem, mājieniem sīkiem pārpratumiem, aizdomām un nodevībām iznirst eksistenciāli jautājumi. Tas ir process, kuram var sekot ar interesi.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0