Blogs
27.12.2017

Aizsmērētie stikli

Komentē
3

Nesen man lūdza dažos vārdos pastāstīt par savu pieredzi, dzīvojot Padomju Savienībā. Lūgums samulsināja. Esmu dzimis 1973. gadā, tātad Padomju Savienībā nodzīvojis astoņpadsmit gadus no sava mūža. Nu jau kādu laiku tā vairs nav puse, un tomēr tā ir nozīmīga manas dzīves daļa, iespējams, pat visnozīmīgākā, jo vai gan citādi tieši 18 gadu vecuma sasniegšana bieži vien tiktu uzskatīta par būtisku personas fiziskās un garīgās attīstības robežu. Šo to no padomju bērnības un pusaudzības esmu izmantojis savos stāstos un romānos, taču pārstāstīt to visu vēlreiz – turklāt pāris teikumos – nebūt nelikās jēdzīgi.

Tomēr beigu beigās es šos pāris teikumus atradu. Paraugoties atpakaļ laikā un novērtējot savu vecāku – viņi ir dzimuši 1928. un 1932. gadā – pieredzi, esmu šo periodu sācis uzskatīt par traģiskas cerību nepiepildīšanās laiku. Ar traģēdiju šoreiz saprotot ne tik daudz tos likteņus, kas tika sapostīti tiešu represiju vai kara rezultātā, bet arī visus pārējos, ko salauzīja melīgos ideālos un nemākulībā balstītā sistēma.

Mans vectēvs no mammas puses bija dārznieks, un, iespējams, tieši tas viņu kaut kādā ziņā paglāba no izsūtīšanas vai nāves 1941. gadā. Pēcāk nāca zināms, ka viņš esot ticis meklēts, bet meklētāji nav bijuši informēti par to, ka vectēvs, sākoties juku laikiem, ar visu ģimeni pārcēlies uz Valmieru, kur līdz kara sākumam vēl paguvis pastrādāt par pilsētas dārznieku. Domāju, mums nav ne mazāko iespēju iepazīt to atvieglojuma un cerību pārdzīvojumu, kādu manu vecāku paaudze savos 20–30 gados izjuta brīdī, kad beidzās Otrais pasaules karš. Neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā tas šos ļaudis bija izmetis, neatkarīgi no sabiedriskās kārtas, no politiskajiem uzskatiem, no pilnīgi jebkā. Mammas papu karš pašās beigās aizrāva uz Dāniju, un viņa vēl ilgi cerēja uz tēva atgriešanos, bet tā arī mājās viņu nesagaidīja – abi pirmoreiz satikās tikai 80. gadu beigās Zviedrijā. Mamma bija nolēmusi iet viņa pēdās, un Bulduru tehnikumā izmācījās par daiļrādznieci. Visa garā mūža laikā šajā profesijā viņai ir izdevies nostrādāt pavisam īsu brīdi. Manam tēvam kara beigas nozīmēja iespēju beidzot pabeigt skolu, bet, kad nāca gaismā, ka viņš bijis Vācu gaisa karaspēka izpalīgos, nekāda skološanās tā arī neizdevās. Šādu nenotikšanu, neizdošanos, nesatikšanos, nebūšanu pilna ir lielākā daļa mūsu 20. gadsimta vēstures. Nozīmi vienā acumirklī varēja zaudēt jebkas – izglītība un pieredze, talants vai intereses. Jēga varbūt vienīgi bija pielāgošanās spējai un blatam, taču arī tie ne vienmēr izrādījās glābiņš.

Nu jau kādu laiku skaitās modīgi runāt par mūžizglītību un dažādu tālākizglītošanos, proti – nevienam nebūs lemts pensijā aiziet vai nomirt, strādājot tajā pašā profesijā, kādu apguvis jaunībā. Atšķirībā no senākiem laikiem, neatlaidīgi esot jāpilnveido savas zināšanas un prasmes, jāapgūst jaunas iemaņas, jāpārvietojas pa karjeras kāpnēm i horizontāli, i vertikāli. Vienā un tajā pašā darbavietā gadu desmitus strādājošu darba veterānu laiks esot pagājis. Protams, ir ļaudis, kurus šāds pastāvīgas nedrošības stāvoklis mulsina un biedē, un laiku pa laikam, pat no tādiem, kas piedzimuši jau pēc 1991. gada gadās dzirdēt, ka agrāk gan, lūk, dzīvot esot bijis vienkāršāk – izmācījies tur kaut ko, bet pēc tam vienā un tajā pašā darba vietā pacietīgi gaidīji pensiju. Šāds skatījums ir vienpusējs, jo izslēdz visus tos stāstus, kas līdzinās manu vecāku pieredzētajam. Arī tas, ka tu izstudēji arhitektūru vai inženierzinātnes, nebūt nenozīmēja, ka tev kaut reizi mūžā būs iespēja uzprojektēt kādu ēku vai ne vien tikai izgudrot, bet varbūt pat pašam sākt ražot pasaulē vēl līdz šīm nebijušu verķi. To var uzskatīt par banalitāti, bet pats svarīgākais vārds iepriekšējā teikumā ir "iespēja".

Arī šajā ziņā, un ne tikai pēc gadu skaita, esmu tipisks padomjlaika produkts, jo skolā četrus gadus it kā apzināti apguvu prasmes, par kuru pielietojumu praksē man nebija ne mazāko ilūziju. Vai, precīzāk sakot, apguvu vienu prasmju kopumu, par kuru pielietojamību man bija visai maza interese, un izlikos, ka apgūstu vēl dažas, par kurām jau uzreiz bija zināms, ka lietā tās likt man nevar būt ne mazāko izredžu. Jo arī šī bezcerība uzreiz tika iepotēta mācību procesā. Es mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas stikla nodaļā. Stikla lietišķajā mākslā bija visai stingri nošķirti divi pamatvirzieni – vitrāžu māksla un stikla formu jeb "trauku" māksla. Visos četros mācību gados mums bez obligātajiem vidusskolas priekšmetiem un vispārīgajiem mākslas vingrinājumiem (zīmēšana, gleznošana, veidošana, kompozīcija) bija iespēja apgūt arī prasmes darbam ar materiālu, taču tikai vienā no šiem virzieniem – vitrāžu izgatavošanā. Formāli pastāvēja gan arī priekšmets, kas tika dēvēts par formu mācību, taču tajā tā arī tālāk par teoriju mēs nekad netikām. Vistuvāk reālu stikla formu veidošanai un ar tām saistītajām grūtībām mēs nonācām viena vienīga kombināta "Māksla" stikla trauku pūšanas ceha apmeklējuma laikā, taču tā drīzāk bija vien ziņkārības apmierināšanai paredzēta ekskursija. Par dažiem mūsu nodaļas beidzējiem, kas tomēr savos diplomdarbos bija tikuši līdz taustāmu stikla formu radīšanai, nodaļā runāja kā par īpašas dievišķas labvēlības aplaimotām leģendām.

Kāds varbūt mēģinās iebilst, ka līdzīga mācīšanās mācīšanās pēc nav nekāds retums arī tagad, jo, pavei, uz ko gan varētu cerēt visi tie psiholoģijas, biznesa vadības vai politoloģijas studenti, kas pēdējo pārdesmit gadu laikā no visvisādām augstskolām birst laukā siekiem. Un vai gan viens no izglītības sistēmas pamatuzdevumiem nav palīdzēšana apjaust savu iespēju robežas, proti, to, kas tu nekad savā dzīvē nevarētu būt – augstākās matemātikas ģēnijs, čella virtuozs u.tml. Turpinot ar šādām līdzībām, padomju izglītības (un ne tikai izglītības) sistēma pie apjautas, ka tu nekad nekļūsi par čella spēles brīnumbērnu, palīdzēja nonākt, iepazīstinot tevi vienīgi ar čella rasējumiem un spēlēšanas teorijas rokasgrāmatām, īstam instrumentam tā arī nekad neļaujot pieskarties. Tā bija ne vien mācīšanās mācīšanās pēc, bet arī mācīšana mācīšanas pēc, bet tai jau vēlāk pašsaprotami sekoja visa kā darīšana darīšanas, nevis rezultāta, sasnieguma, turības vai ienākuma pēc.

Košs šīs sistēmas piemērs bija pašizpausmes forma, ar kādu bieži vien sākās remontdarbi veikalos un tamlīdzīgās sabiedriskās telpās. Vēl pirms ķeršanās pie darba remontstrādnieki ar kaļķūdeni no iekšpuses aizzieķēja logus un uz nevienmērīgā baltuma ar pirkstu uzšņāpa uzrakstu "Remonts" (reizēm to šā vai tā vēl papildinot). Par to, ka jau pēc darbu beigšanas logi atkal būs jādabū tīri, neviens galvu īpaši nelauzīja, jo gan jau kāds to visu sakops šā vai tā. Un pēc tam vēl kādu laiku kā atgādinājums par krāsotāju neseno darbošanos tādos veikalā nopērkamos produktos kā sviests vai biezpiena plātsmaize bija jaušama no nesen pārkrāsotajām sienām garojošā krāsas šķīdinātāja smaka.

Par vienu no padomju ekonomikas un sabiedrības dzinējspēkiem, bet tajā pašā laikā arī kapračiem kļuva kārtība, kas ļaudis mudināja nodarboties ar lietām, kuras viņi nekad nav mācījušies un neprot. Viena no nozarēm, kurā attapās visi, kas izrādījās šķiriski neiederīgi, savā profesionālajā karjerā neveiksmīgi vai kaut kā citādi nepieskarami, nelaimīgā kārtā bija celtniecība vai krāsošanas darbi (skat. padomju komiskā kino humoristiskā klasiku par Šurika piedzīvojumiem jaunceltnē). Itin kā būvniecība vai krāsošanas darbi būtu kāds arods, kurā nekādas zināšanas un prasmes nav no svara un darbā varētu pieņemt pat īslaicīgi aizturētus sīknoziedzniekus.

Sabiedrisku telpu noformējumā iecienīts bija tā dēvētais "lupatošanas" paņēmiens – tas bija sienu krāsojums, ko veidoja ar pamatkrāsai kontrastējošu vai pieskaņotu krāsu radīts ornaments, kura raksts nebija nekas vairāk kā vien vairāk vai mazāk ritmiski ritinātas vai citādi kustinātas un krāsā iemērktas lupatas (vēlams, "vafeļainā" dvieļa) atstātas pēdas. Kaut kādā mēģinājumu un kļūdu ceļā apguvis šādas iemaņas, arī mans tēvs bija kļuvis par šīs krāsošanas metodes meistaru, taču nedomāju, ka tas būtu kaut kas tāds, ar ko viņš būtu sapņojis nodarboties visu savu darba mūžu vai vēlētos ar to lepoties, – tā visdrīzāk bija izdzīvošanas stratēģija, mēģinot nodrošināt iztikšanu trīs bērnu ģimenei. Padomju Savienībā par tādu varēja kļūt ikviena nodarbošanās, kas nebija tava māka, saprašana vai atbilstoša tavām spējām vai izglītībai, bet gan vienīgi tas, kas tev bija augstākas varas atļauts. Vai neaizliegts.

Šo kārtību atcerējos, kādudien jau 21. gadsimtā vērodams kā viens remontstrādnieks ielas malā ar brangu veseri mēģina izdauzīt betonmaisītājā sakaltušu cementa javu. Darāmais nebija nekas tīkams, droši vien saprātīgāk būtu bijis maisītāju pēc pēdējās lietošanas vienkārši izmazgāt. Šaubos arī, vai šāda regulāra dauzīšana maisītājam nāca par labu, un tomēr – kas jādara, jādara. Šādos brīžos man šķiet, ka ziņas par Padomju Savienības galu ir stipri vien pārspīlētas un, tāpat kā manī, daudzos no mums tā ir dzīvāka par dzīvu.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3