Ar bērniem
06.01.2016

Aizgājušais laiks, atnākušais svešinieks

Komentē
0

Recenzija par rakstnieces Luīzes Pastores un mākslinieces Elīnas Brasliņas grāmatu "Svešinieka atnākšana" sērijā "Mākslas detektīvi"

Izdevniecība "Neputns", 2015

 

Kad sākām lasīt "Mākslas detektīvu" sērijas jaunāko grāmatu "Svešinieka atnākšana", kurā darbojas varonis Struņķis, jau bijām aizgrābti. "Struņķis" mums ar dēlu ir saglabājies kā pozitīvi amzierīgu emociju pilns vārds vēl no igauņu autora Andrusa Kivirehka stāsta par kakas struņķīti (apgāda "Liels un mazs" izdotā grāmata "Kaka un pavasaris"). Protams, grāmatas autores Luīzes Pastores Struņķis izrādās Strunke, Niklāvs. Man šķiet, ka šādas memotehnikas izmantošana ir produktīva ne vien bērniem, bet arī pieaugušajiem. Līdzīgs, rotaļīgs vārda skanējums, ko ir vieglāk atcerēties, palīdz nonākt pie sarežģītāka vārda, ko citādi grūti paturēt prātā. Šajā grāmatā ir arī citas līksmas vārdu spēles, kas lasīšanas pieredzi kopumā atsvaidzina un padara rotaļīgāku, piemēram, suņa Komata izrējiens "Es māku riet tikai latviešu VAU-lodā!" u.tml. (37. lpp.), arī vārdu spēle par "ČadaRAINI" (47. lpp.). Starp citu, dzejnieks Aleksandrs Čaks parādās šajā grāmatā kā Niklāva Strunkes laikabiedrs, un lasītājiem ir iespēja uzzināt šo to par abu attiecībām. Grāmatas lasītājiem turklāt ir iespēja atsvaidzināt atmiņā Čaka īsto uzvārdu un savienot to savā apziņā ar, piemēram, Ziedoņdārzā redzamo olgalvu uz postamenta. Lai gan vecākiem tā varētu šķist jau klišeja, autore palūkojas zem šī klišejas slāņa, izceļot gaismā pamatojumu par šo vispārzināmo metaforu. Turklāt grāmatas beigās kā daļa no stāsta ievietots arī viens no Čaka dzejoļiem "Jaunkundze ar sunīti" – veltījums Pogai, vienai no grāmatas galvenajiem varoņiem.

Es jau sen meklēju Marģeram kādu baisu grāmatu, jo atcerējos, ka bērnībā ļoti patika baidīties, klausoties šausmu stāstus. Pirmajās klasēs skolā mums bija fenomenāla angļu valodas skolotāja, kuras mācību stundu beigās mēs aizvilkām logiem priekšā aizkarus un lasījām spoku stāstus. Tā ir viena no manām retajām lieliskajām pieredzēm skolā. Lasot "Svešinieka atnākšanu" un atceroties šo kņudinošo adrenalīna sajūtu, aizdomājos, vai bailes vispār ir vēlamas, pat šādā mērcē. Stāsti, kas biedē bērnus, sākotnēji radās galvenokārt preventīvos un audzinošos nolūkos – bērniem tika stāstītas šausmas par vienu vai otru rīcību, lai viņi to nedarītu, un noteiktām vietām, lai viņi tur neietu. Piemēram, lai bērni neiekristu akā, viņi tika baidīti briesmīgu Burbuļmāti, kas tos ieraus iekšā, ja viņi būs piegājuši akai par tuvu. Bailes kā reakcija tomēr ir visai neproduktīva – tā ir atgrūšana. Tomēr Pastores "Svešinieka atnākšana" nav klasiska šausmu literatūra, bet drīzāk mistērija, kas ietverta jau detektīva žanra apzīmējumā. Šis ir aizraujošs ceļojums pa pēdām noslēpumam, turklāt pavisam citā laikā. Bērni-izmeklētāji Teo un Poga ar sunīti Komatu nonāk 1927. gada Rīgā, kas izskatās pavisam citādi – pa ielu brauc zirgu vilktas karietes un arī iestāžu izkārtnes rakstītas atbilstoši konkrētajam vēsturiskajam laikam.

Mani pašu ieinteresēja vairākas interesantas kultūrvēsturiskas un laikmetam atbilstošas reālijas, piemēram, veģetārā kafejnīca "SUKUB NR. 6" vai "Ateja", tāpat arī "miroņu pirkstiņi", kas mums sākumā uzdzina nelielas baiļu trīsas, bet beigās – smieklus. Man šī grāmata pavēra skatu uz mūsu vides un kultūrtelpas transformāciju un ļāva dažus fenomenus, par kuriem esmu dzirdējusi vecāku un vecvecāku izteikumos, ieraudzīt kā dzīvus. Bērniem šī grāmata ir kā durvis uz pārsteidzošu atklājumu, ka mūsu pilsēta tagadnes veidolā vēl pavisam nesen bija gluži citāda. Esmu novērojusi, ka bērnus aizrauj vēsturiskas ainas, kas mūsdienās neeksistē – tas šķiet eksotiski. Viņi priecājas, ka atklāj to īpatnējo stāvokli, kādā pasaule kādreiz bija, turpretī pieaugušie ar nostalģiju nolūkojas uz aizgājušo, jo tas neatgriezīsies. Šādas pārdomas var būt rosinošas, lai pārrunātu gan tagadnes, pagātnes un nākotnes konceptus, gan arī vēstures un laikmeta konceptu, pārmaiņu fenomenu un ilgtspēju. Manuprāt, "Mākslas detektīvi" un to varoņu spēja ceļot no mūsdienām uz pagātnes laiku, kad glezna tapusi, izgaismo mākslas ilgtspējas dimensiju – tā stāv pāri laikam. Tas izgaismo  arī cilvēka rīcības un dzīves nozīmi – mēs dzīvojam šodien un šodienai, bet daudzas lietas un vērtības, ko mēs izmantojam, ir saglabājušās kā mantojums no aizgājuša laika.  

Arī Struņķa jeb Niklāva Strunkes neordinārā uzvedība – mākslas iziešana ielās, staigāšana cauri sienām, jāšana zirga mugurā atmuguriski u.tml. – ir trāpīgi izvēlēta bērnu grāmatai. Taču vēl veselīgāk par to ir lasīt vecākiem, lai atgūtu rotaļīgumu, spēles prieku, netradicionālu uzvedību, kas citādi no mūsu ikdienas tiek izskausta. Vecāki bieži vien ir pārāk nopietni un ierobežojoši, tiecoties standartizēties pēc sabiedrības pieņēmumiem par adekvātu uzvedību un rīcību. Savukārt bērniem tik ļoti ir nepieciešama rotaļāšanās!

Šī grāmata mums ar dēlu nudien radīja aizgrābtību visā tās lasīšanas laikā no sākuma līdz beigām, jo sižeta pavērsieni bija visai neuzminami. Proti, sākumā nebija skaidrs, kas slēpjas aiz šķetinātās mistērijas, un arī man kā vecākam bija to interesanti uzzināt. Bērns no tā bija ieguvējs, jo mana balss nevis mehāniski vēstīja par paredzamo, bet gan ieinteresētā intonācijā izmeklēja šo noslēpumaino gadījumu līdz ar grāmatas tēliem. Šī grāmata ir potenciāla pilna – tajā ir ļoti daudz dažādu interesantu vārdu, sinonīmu un parādību, kuras mēs lasīšanas starplaikos pārrunājām un par kurām uzzinājām daudz kā jauna. Šajā grāmatā autorei ir izdevies notvert to smalko stīgu, kas caurvij bērnu grāmatas, par kurām bērni ir sajūsmā. Autore drosmīgi spēlējas gan ar laikmetu, gan ar valodu, gan ar izpratni par to, kas piedien vai nav atbilstošs bērnu grāmatai. Šeit viss ir ieturēts veselīgās proporcijās.    

Mani sajūsmināja arī mākslinieces Elīnas Brasliņas stilistiskā pievēršanās kubismam ilustrācijās viscaur grāmatai. Tas, ka līdztekus detektīva centrālajam tēlam Niklāvam Strunkem – gleznas "Cilvēks, kas ieiet istabā" un dažādu modernisma mākslas virzienu sintezētājam un pārstāvim – arī grāmatas ilustrācijas ieturētas šajā glezniecības virzienā, ļauj iepazīt un mācīties atpazīt šādu māksliniecisko pieeju, dažādojot un bagātinot gan bērnu, gan vecāku izpratni par mākslas objektu un mākslu kā tādu. Arī pašu ilustrāciju izvietojums teksta ieskāvumā ir rotaļīgs un atsvaidzina lasīšanas pieredzi.

Ņemot vērā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja drīzo atvēršanu pēc restaurācijas un ar cerībām lūkojoties uz nākotnes Laikmetīgās mākslas muzeju, šīs sērijas grāmatas nāk tieši laikā ar aktuālu tematisko ievirzi, kas ir arī veiksmīgi realizēta. Māksla un literatūra ir daļa no dzīves, tāpēc bērniem šī pasaule ir jāiepazīst.

Inga Žolude

Rakstniece Inga Žolude sarakstījusi piecas prozas grāmatas, raksta par literatūru un sabiedrības un kultūras fenomeniem, un turpina augt kopā ar dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!