Liela ir viļņošanās par sarunām vienā viesnīcā. Uzdosim sev jautājumu: cik vēl sarunu noticis un notiek x citās viesnīcās, restorānos, vasarnīcās utt.? Latvijā un ārzemēs?
Citiem vārdiem sakot, zināmu Latvijas sabiedrības daļu nomāktā vai niknā noskaņā turošie teksti ir tikai – vismaz es tā domāju – aisberga maza daļiņa. Līdz ar to politisko aprindu knosīšanās – aicinājumi kaut ko izmeklēt, kaut ko sasaukt – ir reakcija uz sīku fragmentu, darījumu politikā un biznesā galvenajai masai paliekot krēslā vai tumsā. Tas, protams, nenozīmē, ka ar t.s. "Rīdzenes sarunām" nav jārunā, atvainojos par neveiklu vārdu spēli. Runa ir par to, ka skaidri jāapzinās patiesie mērogi.
Tāpat taisnība ir Andai Rožukalnei, kura šomēnes aicināja pašus žurnālistus atklātāk runāt par politiķu ietekmi uz viņu darbu, bet jāsaprot, ka arī šajā jomā problēmas ir dziļākas. Ir apburtais loks: patērētājs nevēlas maksāt par mediju produktu, jo viņu tas īsti neapmierina vai neinteresē – finansiāli novājināta medija produkta kvalitāte attiecīgi cieš: patērētājs nostiprinās savā pārliecībā, ka maksāt par produktu nav vērts. Rezultātā t.s. "Rīdzenes sarunās" arī uz mediju vidi attiecināmais ir tikai aisberga daļiņa, jo finansiāli novājinātus un pie pašcenzūras pieradinātus medijus var ietekmēt ne tikai daži publiski labi zināmi kungi.
Protams, tēze "situācija ir vēl sliktāka, nekā jūs domājat" nav sevišķi konstruktīva. To labi apzinoties, mana izpratne par risinājumiem ir: jo mazāk valsts, jo labāk. Ekosistēma (atkārtošos, publicētie teksti ir tikai maza tās daļiņa) plaukst tādēļ, ka ir resursi, ko dalīt, turklāt ar resursiem es saprotu ne tikai budžeta vai fondu naudas līdzekļus, iepirkumus utt., bet arī aizliedzošus vai atļaujošus lēmumus, ar kuriem var tirgoties. Jo mazāka valsts loma ekonomikā, jo mazāk "sarunu" – vienalga, kur un kādā personālajā sastāvā.
Tas nav tikai abstrakts uzstādījums. Politiskās prakses līmenī tas nozīmē atbalstīt politiskas grupas, kas mazāk sola kaut ko "palielināt", toties akcentē mērķi spēles noteikumus visdažādākajās sfērās vienkāršot un mazināt valsts ietekmi uz tiem. Valsts pamatfunkcija – vismaz tik ilgi, kamēr pastāv tik liels "sarunu" risks, – ir iedzīvotāju drošība un rūpes par ekonomiski mazāk aizsargātajiem. Viss. Nav jēgas citām funkcijām, ja tās kļūst par objektu (resursu) "sarunām".
Vēl ir vērts paturēt prātā – lai kā mēs šausminātos par lokālo "sarunu" ekosistēmu, tās dalībnieki paši ir tikai apkalpojošais personāls lielākiem spēlētājiem. Man ir diezgan maz ilūziju par dažādu ārzonas naudas plūsmu ierobežošanas pasākumu patiesajiem mērķiem – atļaušos apgalvot, ka to patiesais mērķis ir šo plūsmu pārdale, nevis apkarošana. Bet – ja pasākumu ieviešanas rezultātā atkal samazinās vietējās ekosistēmas objektīvās iespējas kaut ko "kārtot", šī ekosistēma kļūst vājāka. Arī šī ir konkrētu tēmu, nevis konceptuālu pārdomu joma.
1