Sarunas
18.07.2018

Aija Priedīte-Kleinhofa: Mani ļoti interesē Latvijas cilvēki

Komentē
0

Aija Priedīte-Kleinhofa ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docente, ar kuru tikāmies, lai parunātu par viņas akadēmiskā darba tēmām – Latvijas ideju vēsturi un filozofijas vēsturi Latvijā. Viens no sarunas centrālajiem motīviem bija jautājums par šajās vēsturēs aizmirsto un neaktualizēto, kā arī tas, kāds iespaids šādam atmiņas trūkumam ir valsts un individuālā mērogā. Intervēja Katrīna Poriķe.

Kas jums lika pievērsties Latvijas vēstures un latviešu filozofiskās domas vēstures pētniecībai?

Es studijas fakultātē pabeidzu tālajā 1981. gadā. Tas bija arī gads, kad sāku savas darba gaitas, un man piedāvāja iespēju strādāt Filozofijas un tiesību institūtā, kā to dēvēja tolaik. Protams, piekritu. Tā grupa, kurā man bija jāiekļaujas, nodarbojās ar Latvijas filozofiskās domas un ideju vēstures izpēti, un tas arī kaut kādā mērā sasaucās ar manām interesēm. Bet, lai to šodien varētu saprast, ir drusku jāiztēlojas tā laika situācija – padomju laiks ar visu cenzūru un aizliegumiem attiecībā uz Latvijas vēstures, Latvijas intelektuālās tradīcijas izpratni un skaidrojumu. Tajā stāstā bija ļoti daudz nepateiktā, melu un puspatiesību. Daudz nezināmā, bet nojaušamā, jo starpkaru periods vēl bija atmiņā – cik nu vecāku paaudzei, bet vecvecāku gan. Tie bija vārdi, kas saistījās jau ar tādu kā leģendu, teiksim, Zenta Mauriņa. Bet viņas darbi lasīšanai nebija pieejami. Tie bija ievietoti bibliotēku speciālajos fondos. Protams, bija jautājums arī par to, cik brīvi un atklāti tālaika gaisotnē bija iespējams par to visu runāt.

Šeit es saskatīju iespēju apmierināt savu interesi par visiem šiem jautājumiem, jo tolaik bija grūti iedomāties, kādā veidā varētu tapt publikācijas un kādā veidā par to būtu iespējams runāt ar plašāku sabiedrību. Bet laimīgā kārtā laiki un visa šī intelektuālā vide mainījās un kļuva iespējams runāt brīvi, atklāti, bez cenzūras un atgūt atpakaļ to mantojumu, kas katrai tautai ir pietiekami svarīgs: zināt un saprast, kas ir bijis, lai varētu novērtēt šodienu.

Tātad tā bija vēlme uzzināt to, kas bija ļoti grūti izzināms?

Jā, kas bija arī apzināti slēpts, lai radītu citu iespaidu, citu priekšstatu par to, kas mēs esam. Šī te rediģētā vēsture, protams, savā ziņā vienmēr atsaucas vai atspēlējas uz cilvēku pašapzināšanos – kas es esmu, no kurienes es nāku, kādas ir manas saknes, un tā tālāk. Visi šie te tradicionālie jautājumi.

Kāda ir jūsu pētnieciskā darba pamatinterese?

Kad es sāku, man uzticēja vienu ļoti, ļoti nopietnu un nebūt ne viegli aptveramu autoru – tas bija Rainis. Savā ziņā man interesē saskares punkti starp filozofiju un literatūru, un Latvijā tādi ir vairāki autori – jau pieminētais Rainis, tie ir latviešu romantiķi, vēl citi. Mani vairāk interesē kultūrfilozofiskā doma 20. gadsimta 20. un 30. gados, ko es pētīju sākumā. Bet pēc tam jau arī nāca klāt jauni darba pienākumi un intereses paplašinājās. Šobrīd VFF docēju kursu par Latvijas filozofiskās domas vēsturi no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Bet, ja mēs runājam par pētniecību, pēdējā laikā es vairāk esmu fokusējusies uz nacionālisma un etnisko studiju jautājumu sasaistījumu ar Latvijas vēstures materiālu, arī ar Latvijas intelektuālo tradīciju saistībā ar Latvijas valstiskuma idejas, nacionālās identitātes izpratnes, nacionālo mītu un simbolu skaidrojumu. Šobrīd dienaskārtībā ir filozofiskās letonikas sērijā veidota grāmata par Mildu Palēviču. Jācer, ka izdosies laiku atlicināt, lai taptu vēl viena grāmatiņa.

Kāpēc būtu jāzina Latvijas vēsture?

Droši vien ir cilvēki, kuri veiksmīgi iztiek bez vēstures zināšanām un kuriem šķiet, ka vēsture – tas ir apgrūtinājums mūsdienām. Arī tāds viedoklis ir dzirdēts. Nav ko rakāties vēsturē, domāsim un skatīsimies uz priekšu.

Bet tajā pašā laikā – ko vēstures zināšanas, vēstures izpratne varētu dot tādā praktiskā, pragmatiskā nozīmē? Vēsturē vienmēr būs kādi akūti, būtiski brīži, kuru izpratne ir saistīta ar sabiedrības pašapziņu, tēlu, priekšstatu par to, kas mēs esam. Kas ir Latvijas valsts – nejaušība? Sapnis, kas ir īstenots? Kaut kas, kas pēkšņi nokrita no debesīm apstākļu sagadīšanās rezultātā kā karsts kartupelis, un neviens nesaprot, ko ar to iesākt? Droši vien attieksme, kādu mēs ieņemam attiecībā pret šīm lietām, arī nosaka šo lietu vērtību, pragmatiski runājot. Protams, tas ir stāsts par pašapziņu.

Vai izvēlēties nerunāt par tām sāpīgajām pieredzēm, kas ir bijušas? Teiksim, deportācijas, Latvijas okupācija – ko tas nozīmē, kas ir atņemts, kas ir zudis, kā pret to izturēties? Manuprāt, tas ir pašcieņas jautājums – zināt savu pagātni. Daudziem cilvēkiem šobrīd ir interese un beidzot arī iespēja plašāk pētīt un saprast savus dzimtas kokus, no kurienes mēs esam, kas ir mūsu senči, cik tālu mēs varam iegūt zināšanas par to, kas ir bijis. Tas dod arī tādu stabilitātes sajūtu – jo tev nevar iestāstīt jebko, ar tevi nevar manipulēt. Tev ir kaut kāda izpratne un zināšanas par notikušo. Protams, tas nāk līdzi arī ar atskārtu par šīm nozīmīgajām vērtībām. Kas ir tās personības, kas šeit ir dzīvojušas un darbojušās. Kas ir tas veikums, kā tas atsaucas uz kultūras mantojumu.

Padomju laikos populāra rakstnieka Čingiza Aitmatova romānā bija tāds apzīmējums "mankurts" – būtne bez atmiņas. Būdams šāda būtne bez atmiņas, tu kļūsti viegli manipulējams.

Varbūt ir kaut kas tāds, kas būtu specifiski jāzina vai specifiski jāaizmirst?

Droši vien tas nav tā regulējams, ka tagad kāds pateiks, kas ir tas, ko vajadzētu aizmirst, un visi pēc komandas to tā arī izdarītu. Protams, vēsturiskā atmiņa un arī vēstures zinātne vienmēr būs selektīva, tur laikam nav variantu. Ir t.s. neērtās tēmas, par kurām varbūt ir grūti runāt, bet šīs tēmas vienā vai otrā veidā tomēr kaut kā atdzīvojas. Tas pats jautājums par čekas maisiem un par sadarbību šodien. Vai arī Otrais pasaules karš – holokausts un latviešu līdzdalība tajā. Kā to vērtēt, kā saprast cilvēka vainu vai nevainīgumu visos šajos notikumos? Protams, tur varbūt ir vajadzīgs tāds lielāks morāls briedums un gatavība par to runāt, bet tas nenozīmē, ka aizmirsīsim un viss sakārtosies pats no sevis. Bet šī aizmiršana arī ir dabisks process. Kaut kas mazāk būtisks varbūt pazūd, vai mēs kaut ko sākam vērtēt un skaidrot kā mazāk svarīgu citu notikumu, vērtību priekšā. Līdz ar to diez vai tā var būt tāda ļoti mērķtiecīga, racionāli kalkulēta politika un kāds varētu šādā nozīmē strādāt ar sabiedrību, piedāvājot kaut kādus scenārijus A, B vai C, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā. Galu galā ar šiem jautājumiem jau nodarbojas arī rakstnieki, mākslinieki. Ja par to nerunās pētnieki, par to runās režisori un aktieri no teātra skatuves. Un tas ir labi, ka nav tādas viennozīmības un nav kaut kādas vienas vispāratzītas ideoloģijas, bet ir tomēr viedokļu daudzveidība sabiedrībā. Tas liecina par sabiedrības veselību.

Kas ir lielākais pārpratums vai aizspriedums saistībā ar Latvijas vēsturi?

Man grūti spriest par ārzemēm, tur varbūt visbiežāk ir tā, ka trūkst informācijas un izpratnes par to, kas tā Latvija, latviešu sabiedrība un latviešu kultūra ir. Tur ir daudz darba, kas būtu jāiegulda sevis popularizēšanā.

Bet, runājot par aizspriedumiem Latvijā, tas, kas man ļoti nepatīk līdz pat šim, ir tādas kā "nepārvarētās etniskās cīņas" attiecībā uz Latvijas kultūras mantojumu. Proti, dalīšanās savējos un cittautiešos, uzskatot, ka uzmanības un saglabāšanas vērta ir tikai nosacīti latviskā daļa, līdz ar to vispār neinteresējoties vai noliedzot to, kas šeit ir radies un veidojies daudzu gadsimtu garumā. Latvijas teritorijā ir dzīvojuši dažādu tautību cilvēki, un līdz ar to vācbaltiešu, poļu, krievu, zviedru u.c. mantojums prasa gan rūpīgu izpēti, gan izvērtējumu. Vai tāpēc, ka, piemēram, Magdalēna Elizabete fon Hallarte nebija latviete pēc izcelsmes, šis fakts padara viņu mazāk nozīmīgu Latvijas vēsturē, ņemot vērā viņas mecenātismu un ieguldījumu brāļu draudžu kustības atbalstīšanā? Bet, ja pasaka "vāciete", "baznīca" vai "reliģija", daudziem tas ir tā kā signāls – stop, par šo mēs runāt negribam, tas mūs neinteresē.

Kas jums ir bijis lielākais pārsteigums sava pētnieciskā darba laikā?

Grūti tā pateikt – lielāki vai mazāki pārsteigumi, paldies Dievam, gadās ik pa laikam. Strādājot ar katru tēmu, tu ieraugi kaut ko tādu, kas agrāk nav bijis zināms. Savulaik, kad kolēģi mani burtiski piespieda izlasīt Raiņa kopotos rakstus trīsdesmit sējumos, mana pirmā sajūta, protams, bija pilnīgi katastrofāla, ka es gluži kā Jāzeps esmu iegrūsta bedrē un nezinu, kā no tās tikšu laukā. (Smejas.) Bet, šos tekstus lasot, es atklāju daudzus interesantas un būtiskas atziņas sev, kas man palīdzēja manis pašas kā personības izveidē. Tās bija tādas kā atbildes uz jautājumiem, kuri noteiktā dzīves brīdī nodarbināja mani pašu, un tas bija vērtīgi. Bet pēc tam, interesējoties par Latvijas filozofiskās un intelektuālās domas vēsturi, man šķiet ārkārtīgi nozīmīgs periods 16. gadsimta pēdējais ceturksnis un Rīgas humānistu darbošanās. Man ļoti gribētos, lai šie autori un viņu teksti tiktu tulkoti latviešu valodā un lai tas veidotu kopīgu kultūras vēsturi, kas varētu mainīt stipri iesakņojušos uzskatu, ka mēs jau tāda province, nomale un nekā jau te nekad nav bijis. Ka gandrīz vai katrai paaudzei jāsāk no baltas lapas vai tukšā vietā. Tā nav patiesība. Tā vēsture ir jāizceļ, jāaktualizē. Līdzīgi ir ar stāstu par brāļu draudzēm, kurš gan daļēji ir izstāstīts sabiedrībai. Vajadzētu no jauna izstāstīt stāstu par jaunlatviešiem – par kustību, tās līderiem. Līdzīgi arī par daudzām citām tēmām – ir iestrādnes, ir iesāktais, bet darāmā ir ļoti daudz. Kur nu vēl tādi arhīvu materiāli un reto rokrakstu fondi, par kuriem mēs šobrīd pat īsti nenojaušam un neapzināmies, kas ir tie materiāli, kuri tur guļ un kurus vajadzētu aktualizēt.

Vai mēs par filozofisko tradīciju vēsturi Latvijā runājam un zinām pietiekami?

Tas ir jautājums, kurš par filozofiju interesējas un kuram tas ir svarīgi. Piedāvāt to visiem droši vien nav tā vērts. Tās intereses ir pietiekami dažādas. Līdz ar to tas ir grūti atbildams jautājums. No vienas puses, tas, kas ir paveikts un izdarīts, ir zināms noteiktā akadēmiskā vidē. Vai tas varētu būt plašāk popularizējams? Te ir tāda viena lieta – kādām ir jābūt veselīgām proporcijām starp pētniecību un pētniecības rezultātu jeb zināšanu pārnesi uz sabiedrību? Protams, ka cilvēkiem šie stāsti ir vajadzīgi viņiem saprotamā veidā. Varbūt kaut kā vienkāršāk, uzskatāmāk pasniegti. Kaut kā tie rezultāti citādi jānokomunicē ar sabiedrību.

Protams, arī interese par autoriem nebūs vienmērīga. Mazāk būs to cilvēku, ar kuriem varēs runāt par fenomenoloģiju, bet savukārt tādi autori kā Konstantīns Raudive, par ko tagad ir tapusi izrāde, kuras režisore ir Daiga Kažociņa, vai Zenta Mauriņa, tie paši latviešu romantiķi vai vēl kādas līdzīgas personības, kuras ir vairāk darbojušās uz robežas starp rakstniecību un filozofiju, par tiem interese vienmēr būs lielāka. Protams, tur mēs varbūt varētu arī darīt vairāk – skaidrot, interpretēt, popularizēt, piedāvāt ne tikai dzeju, bet arī rakstu krājumus, vēlams, salīdzinošā skatījumā. Tas viss ir iespējams, un tas viss būtu jādara.

Jūs jau minējāt vairākus piemērus, bet kas tieši būtu šie pētniecības objekti, kuriem derētu vairāk pievērsties?

Šobrīd nav iznākusi tā antoloģijas daļa, kas aptvertu 20. gadsimta 20. un 30. gadus. Vairākiem no šiem autoriem ir veltītas grāmatas sērijā "Filozofiskā bibliotēka. Letonika". Vai ar to pietiek? Nu, nekad nevar pateikt – pietiek, liekam punktu, darbs ir izdarīts, un tagad varam varbūt ķerties klāt kaut kam citam. Humanitārajā jomā jau ir tā, ka paiet laiks un mainās vērtējumi, nāk cits konteksts, un mēs tos pašus autorus un viņu rakstīto ieraugām citās kopsakarībās. Līdz ar to var teikt, ka "Rīga nekad nav un nebūs gatava". Līdzīgi arī ar filozofijas vēsturi. Ir, protams, autori, kuriem paveicies mazāk. Man prātā nāk viens tāds autors, kurš strādāja 20. gadsimta 20. gados jaundibinātās Latvijas Universitātes Filozofijas nodaļā: Valters Frosts. Viņš ir pieminēts, bet vajadzīgi dziļāki pētījumi par viņa darbību šeit. Principā mēs tiešām varam skatīties uz katru autoru un uzdot sev jautājumu – vai tas, kas uzrakstīts, ir pietiekami? Vai tas veido pilnu priekšstatu?

Ko plašāka sabiedrība iegūtu no šiem pētījumiem? No tā, ka vairāk pievērstos šādiem jautājumiem?

Pirmkārt, protams, ir jārunā par komunikāciju un to devumu, ko mēs, dažādu nozaru pārstāvji, akadēmiskajā vidē spējam dot cits citam: kā mēs to kopīgo horizontu un latiņu ceļam augstāk. Protams, tas ir arī jautājums, kā šos pētījumus internacionalizēt. Praktiski jebkurš no Latvijas filozofiskās domas pārstāvjiem ir darbojies ne tikai šeit, vietējā vidē, bet ir iekļāvies arī starptautiskajā apritē. Arī tad, kad nodibinās Latvijas Universitāte – tā ir interese par Rietumu filozofiju, iekļaušanās, piemēram, Bergsona, vai Huserla pētniecības tradīcijās. Līdz ar to tā ir arī iespēja uzrunāt starptautisko auditoriju un savus pētījumus aktualizēt tādā kontekstā.

Bet principā uzdotais jautājums ir par to, kā uzturēt spēkā refleksiju, domāšanu par lietām, par procesiem.

Kā Latvijas vēsture ir ietekmējusi Latvijas filozofisko domu? Un kā Latvijas filozofiskā doma ietekmējusi Latvijas vēsturi?

Skatoties Latvijas griezumā, man droši vien vispirms ir divas lielas lietas, kas ir jāpasaka. Pirmā būtu tā, ka vēsturiskās situācijas dēļ filozofiskā refleksija latviešu valodā runājošajā un domājošajā vidē ienāca un attīstījās salīdzinoši ļoti vēlu. Tas ir 19. gadsimts, tā otrā puse, 20. gadsimts, kamēr Rietumu tradīcija ir nesalīdzināmi senāka un bagātāka. Otrs būtiskais pieturas punkts – padomju okupācijas laiks un, protams, tā ideoloģiskā cenzūra. Paldies tiem, kas atjaunoja filozofijas studijas Latvijas Universitātē, bet, protams, ka pēctecība bija pārrauta, un tās izcilās personības, kas bija paspējušas izveidoties 20. gadsimta 20. un 30. gados, devās trimdā, vai arī tie, kas bija palikuši Latvijā, kā Pauls Dāle un Milda Palēviča, bija spiesti apklust. Līdz ar to viņiem nebija iespējas ne nodot savas zināšanas, ne uzrunāt studentus vai plašāku sabiedrību. Savā ziņā var teikt, ka atkal daudz kas bija jāsāk no jauna.

Citā aspektā raugoties, te varētu pieminēt tādus autorus, kas cita starpā jau ir izcelti, sākot jau ar 18. gadsimtu. Teiksim, Herdera filozofiskās domas ietekme, viņa jaunais skatījums uz kultūru, kultūras jēdziena pārinterpretācija un visas tās konsekvences, kas no tā izriet. Ne velti viņam Rietumu literatūrā ir piedēvēts apzīmējums "Austrumeiropas nacionālisma krusttēvs". Tātad, izmantojot tautas kultūras un folkloras ārkārtīgi augsto novērtējumu, iespēja citām acīm, citā rakursā paskatīties uz savu vēsturi un saprast savu pozicionējumu starp t.s. senajām, lielajām kultūras tautām, saprotot, ka aiz muguras ir dziļš, fundamentāls, bagāts mantojums. Tā ir tāda viena lieta. Līdzās Garlībs Merķelis, bet viņš nebija vienīgais, kurš pievērsās jautājumam par dzimtbūšanu un rakstīja par postu, ko tā nodara tautai, tautas raksturam un kādiem būtu jābūt brīvības atgūšanas nosacījumiem.

Jaunlatviešu kustība aktualizēja jauno laiku filozofijas idejas par indivīda dabiskajām tiesībām, tautu tiesību jautājumus, kas tiek pārnesti uz latviešu vidi. Tur mēs šīs konsekvences varam saskatīt diezgan viegli, kaut gan tas arī būtu jautājums, kas būtu vēlreiz pārdomājams, aktualizējams un interesantāk izstāstāms. Runājot par 20. gadsimta 20. un 30. gadu filozofiem, viens no uzdevumiem, manuprāt, bija skaidrot latviešu sabiedrībai, kādas pārmaiņas notiek kultūrā, kāda ir kultūras procesu transformācija pārejā uz moderno sabiedrību un moderno kultūru, kas veidojās Latvijā. Arī šīm lietām bija vajadzīgs komentārs, ko visai prasmīgi sniedza gan Pauls Jurevičs, gan Pauls Dāle, gan arī Zenta Mauriņa u.c.

Vai jūs teiktu, ka ir tāda Latvijas filozofiskā tradīcija? Mēs runājam par vācu, franču vai anglosakšu filozofiskajām tradīcijām, kurās varam ieraudzīt kādas raksturīgās iezīmes. Vai arī latviešiem kas tāds ir?

Manuprāt, ir diezgan grūti runāt par tādu Latvijas vai latviešu filozofisko tradīciju. Līdz šim ir diezgan daudz izdarīts tādā ziņā, ka mēs esam identificējuši personālijas un tekstus, kas ir būtiska mūsu vēstures daļa. Šie autori ir ļoti daudzveidīgi, ar atšķirīgām interesēm. Man būtu grūti tagad minēt kaut kādas vienojošas iezīmes, kas šo mantojumu padarītu par tādu pazīstamu tradīciju iepretī kādām citām. Vai ir kaut kas specifiski latvisks Jēkaba Oša personālisma interpretācijā, kura veidojās Tērbatas Universitātē? Nē!

Līdzīgi mēs varam arī runāt par Paulu Jureviču, kurš kļuva starptautiski pazīstams ar saviem pētījumiem par Anrī Bergsona filozofiju, – arī tur nekā tāda specifiski latviska nebūtu. Līdz ar to uz šo jautājumu es atbildētu negatīvi. Kā būs nākotnē, vai iezīmēsies kāda vienojoša specializācijas joma, par to ir grūti spriest, bet šķiet, ka nē.

Zenta Mauriņa ir mēģinājusi uztaustīt un runāt par dažām specifiskajām iezīmēm latviešu romantismā. Bet tas arī drīzāk ir stāsts par latviešu literatūru, bet ne tik daudz romantisma filozofiju, kur kopīgās nostādnes tomēr ir vairāk aizgūtas no vācu tradīcijas, vācu romantisma.

Kā laika gaitā latvieši ir izpratuši paši sevi, un vai šī izpratne ir mainījusies?

Jā, tā noteikti ir mainījusies. Salīdzinoši vēlu rodas izpratne par sevi kā latviešiem, kā latviešu tautai piederīgiem, kas veidojas apmēram sākot ar 19. gadsimta vidu un tad iet plašumā. Kaut kādus pirmos asnus mēs varam atrast arī agrāk. Bet, protams, 20. gadsimta vēsture ir izteikti dinamiska un maina izpratni par to, kas mēs esam. Neesam vairs zemnieku tauta, it īpaši, ņemot vērā tos procesus, kuri šobrīd notiek Latvijas laukos, kas paliek tukši. Skaidrs, ka mēs esam kļuvuši par kaut ko citu, un ir jāmācās domāt, lemt un rīkoties pavisam citā mērogā.

Bet tas, kas man nepatīk skatījumā pašiem uz sevi, ir tāda kā gaidīšana, ka parādīsies kāds, kas atnāks un mūsu lietas sakārtos mūsu vietā. Tā ir doma par valsti. Nupat pēdējais formulējums, ko es dzirdēju, – "valsts izstrādājums", nevis valsts. Un, protams, tur ir daudz pārmetumu, kas adresēti Latvijas politiķiem. Jautājums, kā šādu neapmierinātību transformēt konstruktīvā enerģijā? Vieglāk šķiet aizmukt projām no Latvijas un teikt – es daru savu darbu, pārējais mani neinteresē, un es gribu cilvēka cienīgu dzīvi. Tā savā ziņā ir arī citu cilvēku darba rezultāta izmantošana – pārcelties uz dzīvi sociāli sakārtotākā valstī ar skaidrākiem, pieņemamākiem spēles noteikumiem un atstāt šeit visu, kā ir. Vai šāda attieksme ir cieņas vērta?  Dažkārt, protams, ir situācijas, kad nav cita risinājuma un cilvēks ir spiests to darīt, bet ļoti daudz ir tādu pašlabuma meklētāju. Un līdz ar to kā tāds attaisnojums šādai rīcībai izskan noniecinājums – nu, kas tā par valsti, nekā laba jau šeit nav, nav arī ticības nākotnei. Te varētu jautāt – vai mūsu brīvības izpratne ietver arī domu par morālo pienākumu pašiem pret savu tautu, kuru pirms vairāk nekā simt gadiem pauda Krišjānis Valdemārs? Vai mācāmies savas intereses paust un aizstāvēt katru dienu, nevis gaidām, lai "laimes lācis" tiktu izdancināts vienreiz un uz visiem laikiem? Bet, protams, ir arī daudz labu lietu – talantīgu, gudru, darbīgu cilvēku veikums, kas maina izpratni par uzdrīkstēšanos, varēšanu un veiksmi.

Kā ir mainījusies jūsu pašas izpratne par to, ko nozīmē būt latvietim/latvietei?

Gribētos cerēt, ka pat neapzināti vai netieši neesmu atbalstījusi jelkādu ārišķīgu latviskuma apliecinājumu. Vai mana izpratne ir mainījusies? Domāju, ka manu latviskuma koda pamatu veido tās pašas vērtības, kas svarīgas daudziem, – valoda, kultūras piederība, daba, ainava. Mani ļoti interesē Latvijas cilvēki – viņu dzīvesstāsti un veikums, no kura veidojas tautas kopīgā vēsture. Iepazīstot šādus stāstus, var pamanīt, ka svarīgas, paliekošas lietas nereti ir darītas, nevis pateicoties labvēlīgiem apstākļiem, bet gan ejot pret straumi. Man tas šķiet būtiski, ka par savu vēsturi runājam nevis ciešamajā, bet gan darāmajā kārtā, un ļoti priecājos, ka šie stāsti, kuru centrā ir apbrīnojamas personības, nu pieejami grāmatu, filmu, teātra izrāžu formātā. Es domāju, ka tieši cilvēki ir Latvijas lielākā bagātība.

Vēl gribu teikt, ka nav arī vienas kopējas latviskuma formulas visiem. "Pastāvēs, kas pārvērtīsies," rakstīja Rainis. Latviskums nedrīkst kļūt par vērtību "iz pagātnes". Tā mēs riskētu pazaudēt šodienu un nākotni. Mūsdienīga latviska Latvija nav iekšēji pretrunīgs un neiespējams vārdu salikums.

Vai simts gadu ir daudz vai maz valsts pastāvēšanas ilguma ziņā?

Droši vien tas nav daudz. Īpaši, ņemot vērā tos pārrāvuma posmus, kas ir bijuši. Latvijas valstiskuma pieredze ir ļoti maza, un daudzām kļūdām ir iziets cauri. Protams, nav viegli dzīvot tādā laikā, kad šādas kļūdas notiek. No vienas puses, protams, tā ir milzīga iespēja un izdevība, no otras – ir daudz dažādu problēmu, kuras cilvēki izjūt uz savas ādas. Bet ir jāsaprot, ka tie puni bija jādabū un pieredze bija jāuzkrāj, citādi tas diemžēl nenotiek. Žēl, ka daudziem nolaižas rokas un viņi saka – nu, tad jau vispār nav vērts. Taču neviens nesolīja pasaku un leiputriju. Svarīgi ir saprast, ar ko mēs sevi salīdzinām un pēc kādiem kritērijiem vadāmies. Nu, nevar nepilnos simt gados valstī paveikt to, kas citur Eiropā būvēts vairāku gadsimtu garumā. Savukārt mani ceļojumi uz vairākām bijušajām "brālīgajām padomju republikām" ir izvērtušies par ceļojumu ne vien ģeogrāfiskajā telpā, bet arī laikā – atpakaļ pagātnē, no kuras baltieši strauji un izlēmīgi bija devušies projām. Uz šī fona paveiktais vairs nešķiet tik niecīgs un nevērtīgs.

Cik svarīgai latviešu pašizpratnei ir robežas jēdziens? No vienas puses, bieži izskan izteikumi par to, ka esam uz Eiropas robežas, esam nomalē. No otras – arī pašu savstarpējās attiecībās atsaucamies uz sevi kā uz viensētniekiem, ziemeļniekiem, introvertajiem rakstniekiem. Vai tāda patiešām ir šī pašizpratne, vai tas ir drīzāk joks, ko dažkārt mēdz uztvert pārlieku nopietni?

Šķiet, ka Londonas Grāmatu tirgus latviešu rakstniekiem bija veiksmīgs, šo ironiju labi uztvēra, un tā nostrādāja. Jebkurš rakstnieks neatkarīgi no tautības savā ziņā ir introverts.

Bet, par robežām runājot, man grūti teikt, ka šī robežas vai pierobežas izjūta kaut kā tā būtiski atsauktos. Drīzāk ir jautājums par tādām simboliskajām mentālajām robežām, kuras mēs iestrādājam savā apziņā vai kuras ir vēsturiski iestrādājušās, un mēs turpinām tās sargāt, kopt un nejaucam nost. Viens piemērs – šaurais skatījums uz kultūras mantojumu – kas ir mūsu un kas nav mūsu, ko mēs varam saukt par savu un ko nekādā gadījumā nevajadzētu vai ko mēs nekad nesauksim par savu. Protams, ka periodiski šī priekšstatu izvētīšana un izvērtēšana ir jāpaveic, bet man drīzāk šķiet, ka ir otrādi – latvietis ir pietiekami atvērts. To parāda dažādas vēstures epizodes. Kad dzīve tēvzemē šķita ierobežojoša, piemēram, 19. gadsimta otrajā pusē, latvieši izceļoja uz Krieviju – Maskavu un Pēterburgu – darba meklējumos vai arī meklēja jaunas zemes Urālos un Dienvidkrievijā. Kā nu tur viņiem gāja, tas ir cits stāsts. Bet viņi viegli piecēlās kājās un darīja to, ko bija izvēlējušies. Bet latviešiem mēdz piedēvēt tādu kā obligāto nostalģiju pēc sava zemes stūrīša dzimtenē! Līdzīgi arī mūsdienās – cilvēki ir mobili. Latvieši laikam ir visur, kā rakstīja populārs latviešu stāstnieks. Nē, par šādu ģeogrāfisko robežu klātbūtni ir ļoti grūti runāt. Drīzāk būtu jārunā par apziņas atvērtību noteiktos sabiedrības slāņos, bezaizspriedumainību. Par šāda veida robežu vai barjeru nojaukšanu, bet tas jau ir varbūt drusku cits stāsts. Kāpēc šķiet, ka ir svarīgi nošķirties un pateikt, kas latvieši nav? Tikpat svarīga ir plašāka kopības un piederības sajūta.

Tas, kas mani biedē: uzsverot savu unikalitāti un mēģinot uzsvērt šo robežu, mēs riskējam zaudēt savu piederības izjūtu Eiropas kultūrai. Ja mēs esam tik ļoti unikāli un tik ļoti savdabīgi, tad mums neizbēgami it kā jābūt ļoti pašpietiekamiem, bet mēs tādi neesam. Mums ir vajadzīgi starptautiskie kontakti, attiecības, sapratne, pieņemšana un atzīšana. Tāpēc ir svarīgi saprast arī to, ka daudz kas no "svešā" ir ienācis caur kultūru un vēsturi – un tieši tas veido mūsu identitāti. Vecais stāsts par kristietību, kas daudziem šķiet slikta, jo ir atnesta ar "uguni un zobenu", iepretim labajam pagānismam. Vai arī sliktie vācieši iepretī labajam latviešu zemniekam. Bet arī tā ir saruna, kas vēl nav izrunāta līdz galam, un lietas, kas vēl nav izvētītas līdz galam. Nekas nav tik viennozīmīgi, un nekas nav tikai melns vai balts. Vajadzīga spēja ieraudzīt šīs parādības to daudzveidībā un pretrunīgumā.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0