Aktualitātes
28.11.2016

Aicinājums pieminēt 1941. gada 30. novembra masu slepkavības upurus

Komentē
0

Pirms 75 gadiem, 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī, Rīgas pievārtē tika noslepkavoti 26 000 ebreju – 25 000 Latvijas pilsoņu un apmēram 1000 no vācu reiha pārvietoto cilvēku. Lielāko masu slepkavību Latvijas vēsturē pēc pavēles no Berlīnes organizēja un plānoja nacistiskās Vācijas SS obergrupenfīrers Frīdrihs Augusts Jekelns; Rīgas geto nometinātos cilvēkus no mājām izdzina un uz Rumbulas mežu veda latviešu un vācu SD vienības, tai skaitā bēdīgi slavenā Arāja komanda; kolonas apsargāja latviešu kārtības policija. Tos, kuri mēģināja slēpties, pretoties vai gluži vienkārši gāja pārāk lēni, nošāva vēl geto teritorijā vai pa ceļam. Rumbulas mežā upuriem atņēmu viņu personiskās mantas, lika izģērbties un pašiem apgulties iepriekš izraktajos masu kapos. Tad uz savu tuvinieku un līdzcilvēku līķiem gulošos nošāva vācu SD un operatīvās komandas EK locekļi. Pēc 8. decembra latviešu un vācu SD vienības turpināja meklēt un nogalināt tos ebrejus, kuriem bija izdevies geto teritorijā paslēpties.

Rumbulā noslepkavotie vīrieši un sievietes – brāļi, māsas, mammas, meitas, tēvi, mazbērni, dēli, vectētiņi, vecmāmiņas, draugi, vīri, sievas, kaimiņi – bija tādi paši cilvēki kā mēs. Latvijas cilvēki, jo Latvija bija viņu dzimtene, Latvijas cilvēki, jo Latvijas zeme kļuva par viņu kapu.

Mūsdienās Rumbulā bojāgājušos ik gadu novembrī piemin Latvijas ebreju kopiena, tās draugi, saujiņa vēsturnieku, pētnieku un muzeju darbinieku. Pagājušogad pasākumā pirmoreiz piedalījās valsts augstākās amatpersonas. Plašākai sabiedrībai par notikušo atgādina kāds virsraksts avīzē vai dokumentālās filmas nosaukums televīzijas programmā, bet kuram gan mūsdienās ir laiks rakstus izlasīt un filmas noskatīties; tā teikt, dzīve ir ir īsa, bet vēsture gara un piemiņas dienu Latvijā daudz. Turklāt par Rumbulu runāt ir smagi, jo lai gan neviens vēsturnieks vairs neapšauba Arāja komandas un latviešu kārtības policijas dalību nozieguma veikšanā, sabiedrībai to ir grūti aptvert, pieņemt, kur nu vēl apspriest.

Gluži nesen pie feisbukā publicētā aicinājuma pieminēt Rumbulu kāds sašutis tautietis nikni vaicāja, kāpēc gan tiek lūgts atcerēties nacistu noslepkavotos ebrejus, nevis komunistu nogalinātos latviešus. Sak', katram "savi" mirušie.

Un tā nu mēs klusējam un novēršamies, līdzīgi kā 1941. gadā klusēja un novērsās tik daudzi latvieši, redzot uz Rumbulas pusi aizejošos cilvēku tūkstošus. Starpība tikai tā, ka atšķirībā no mūsu vecvecākiem un vecvecvecākiem mūs klusēt un novērsties nespiež sveša Latvijas teritoriju okupējusi vara. Mēs esam brīvi savā valstī pieminēt visus, kurus esam zaudējuši. Mūsu vēsturiskā atmiņa nav sacensības, kurās Rumbulā noslepkavotajiem un uz Sibīriju aizvestajiem jācīnās par piecām minūtēm mūsu dārgā laika. Mūsu līdzjūtība un sāpes nav nauda, kuru izdalot vieniem vairs nepaliks otriem.

Arājs un viņa komanda mūs nepadara par slepkavu tautu, tāpat kā Žanis Lipke un citi ebreju glābēji mūs nepadara par varoņiem. Par kaut ko padarīt sevi varam tikai mēs paši. Godinot Lipki un 270 citus ebreju glābējus Latvijā, mēs apliecinām, ka mūsu varoņi ir tie, kuri patiešām gatavi savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu un atdot par viņu savu dzīvību. Novēršoties un neveikli klusējot nozieguma priekšā tikai tāpēc, ka tas īstenots ar latvieša roku vai latvieša palīdzību, mēs pazemojam sevi un savu tautu.

Arājs un viņa komanda bija kolaboracionisti, kuri nodeva valsti un palīdzēja svešai varai slepkavot Latvijas cilvēkus. Mēs neesam atbildīgi par viņu noziegumiem, bet mēs esam atbildīgi par savu attieksmi pret tiem.

25 000 nogalināto Latvijas ebreju bija mūsējie – daļa no Latvijas tautas, par kuru runā Satversmes 2. pants; viņi piedalījās brīvības cīņās, viņi cēla Latviju, viņi bija Latvija. Mūsējie ir arī no dažādām reiha vietām atvestie ebreji, kuri mira Rumbulā. Un ne jau tikai tāpēc, ka tika noslepkavoti uz Latvijas zemes. Viņi ir mūsējie, jo mēs visi esam cilvēki; mēs nevarējām glābt viņu dzīvību, bet  varam sargāt viņu piemiņu.

2016. gada 29. augustā Lietuva pieminēja Molēti pilsētiņā pirms 75 gadiem noslepkavotos ebrejus. Piemiņas gājienā uz masu slepkavības vietu piedalījās vairāk nekā 3000 cilvēku: studenti, skolēni, Lietuvas armijas virsnieki, pilsoniskās sabiedrības aktīvisti, katoļu baznīcas pārstāvji, ģimenes ar bērniem, valsts prezidente. Pasākuma iniciators lietuviešu režisors Marjuss Ivaškevičs aicinājumā līdzpilsoņiem rakstīja: "Iesim pie tiem, kuri mūs ir gaidījuši trīsceturdaļgadsimta. Es ticu, viņi zināja, ka pienāks diena, kad Lietuva pie viņiem atgriezīsies. Un arī viņi tad atgriezīsies Lietuvā. Jo Lietuva bija viņu mājas. Viņu vienīgās mājas."

Arī mums pienācis laiks aicināt mājās tos, kurus mūsu vecvecāki un vecvecvecāki pirms 75 gadiem redzēja aizejam. 2016. gada 30. novembrī iesim iedegt sveces pie Brīvības pieminekļa, lai viņi caur gadsimta tumsu spētu atrast ceļu uz Tēvzemi, kurai viņus atņēma, un Brīvību, kas viņiem tika liegta.

Dr. Hist. Una Bergmane ir Kornela Universitātes pēcdoktorantūras pētniece.

Tēmas

Una Bergmane

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!