Izdevniecība "Zvaigzne ABC", 2014
Uz trotuāra no asfaltā izmītas bedrītes izspraukusies piparmētra, koši krāsotas dzelzs margrietiņas pamestas vasarnīcas žogā un logs, kurā nedrīkst skatīties, jo var ieraudzīt pliku instrumentālistu (kaimiņienes izdomāta vārdu spēle no ekshibicionists). Ja toreiz man būtu jāuzzīmē savas pilsētas – neliela Jūrmalas rajona – karte, šie būtu galvenie objekti. Rīga bija kas cits. Tā sākās, kad vilciens uzrībināja dzelzceļa tiltam. No perona kopā ar cilvēku straumi pa stāvajām kāpnēm lejā tunelī un iekšā tirgū. Eja ar kāpostu tantēm, milzīgie paviljoni, kur atbalsojas krāvēju klaigas un pārdevēju-pircēju sarunas, un baloži, kas laidelējas zem ribainajiem griestiem. Pēc kafijas un cigaretēm smaržojošie mammas draudzeņu dzīvokļi. Grabošie, ziemas vakaros izgaismotie un sakurinātie tramvaji. Un uz tramvaja sliedēm izsteberējusi, nomaldījusies kanālmalas pīle.
Meita Marija ir rīdziniece, un šobrīd mammai pie rokas sāk iepazīt pilsētu. Ejot uz centra pusi, mums jāpiestāj pie kosmētiskā salona loga un jāaprunājas ar violetu, adītu kaķēnu, kas viens pats stāv zem šampūnu reklāmām. Jāapskata arī pareizticīgo baznīcas apsīda ar Jēzu Kristu gaišzilā krokotā apmetnī. Svarīga vieta ir "Rimi", jo tur var dabūt kaut ko garšīgu. Un "Džudo klubs", kam ejam no rītiem garām, jo Marijai patīk izgaršot, kā tas skan – džudo, džudo. Tās ir viņas pilsētzīmes.
Pīles, tirgus paviljoni un dzelzceļa tilts ir arī starp apgādā "Zvaigzne ABC" iznākušās grāmatas "Ahoi, plūdi Daugavā" ietvertajiem Rīgai raksturīgajiem objektiem. Grāmata, kuru radījis pieredzes un panākumiem bagāts tandēms – rakstnieks, vairāku bērnu grāmatu godalgu ieguvējs Juris Zvirgzdiņš un izcilais plenērists, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs –, aicina "iepazīt Latvijas galvaspilsētu no Doles salas līdz pat Rīgas ostai". Tā solās būt lieliska. Tāpēc priecīgā gardēžu satraukumā mēs iztīrām zobus, uzbužinām spilvenus un ieslēdzam mazo lampiņu. Ceļojums var sākties.
Pirmais iespaids, grāmatu paņemot rokās un pāršķirstot, ir skaists. (Iespiesta Jelgavas tipogrāfijā – papīrs kvalitatīvs, vāks maigi slīdīgs.) Arī teksta un attēla proporcijas trīsgadīgajai meitai, kura labprāt klausās oriģinālo Pūku un pīlēnu Timu ar mazajiem, melnbaltajiem zīmējumiem, varētu būt īsti laikā.
Ceļojums sākas dzīvīgi, ekspresīvi. Runci Muri, kas sapņo par pelītēm, no miega uzmodina uztrauktais suns Kāravs. Daugavā sakustējies ledus, sākušies plūdi, un no pamatiem izskalotā zaļā dārza mājiņa ar saviem iemītniekiem dodas piespiedu ceļojumā pa Daugavu.
Katrs atvērums ir kā glezna, kā platekrāna kino. Grāmatas vizuālā valoda ir tieši tik mākslinieciska, lai bērna uztverei nebūtu pārāk abstrakta un garlaicīga, un tik koša un krāsaina, lai demonstrētu glezniecisku virtuozitāti. Tāpat kā dabā, arī šeit nav divu vienādu debesu. Te ir nakts ultramarīns ar sīkām zvaigžņu kripatiņām un blāvi pelēcīgi zilais pēc tam, kad tikko nokritusi nakts tumsa. Te ir saullēkta elektriski rozā triepiens pret pērļu pelēku upi un nekārtīgas spalvu mākoņu švīkas pusdienas dūmakā. Zaļgandzeltena gaisma nolijusi pār Tirgus kanālu. Un citrondzelteni rožains saulriets bez nevienas vēja plūsmiņas.
Mainoties skaistajām ainavām, būdiņa rāmi plūst, un draugi sarunājas, palaikam izsaucoties: "Skatieties! Skatieties! Re, kādi tur tie, labajā pusē!" Centrāltirgus paviljoni, Oranžais Dienvidu tilts, Zaķusalas televīzijas tornis – lasītājam viena pēc otras tiek piedāvātas autoru izvēlētās pilsētzīmes. Taču uzņemtais kurss ātri vien kļūst vienmuļš, un enerģiski sāktais stāsts vairs nespēj noturēt savā varā. Meita atdzīvojas, kad ceļinieki tālumā uz kāda ledus gabala ierauga košu plankumu un prāto, vai tā varētu būt kāda neatklāta sala. Izrādās, tas ir gailis Pēcis. Tomēr putns stāstā neienes jaunu dimensiju, bet ātri vien kļūst par tādu pašu spriedelētāju un pasīvu ekskursantu kā Pēcis un Kāravs. Viņu ceļojums atgādina ekskursiju ar sightseeing autobusu, kur pilsēta brauciena laikā tiek iepazīta caur logu. Mūsu varoņi izstiepj ķepiņas vai spārnus un nosauc atkal jaunus objektus – Lielais Kristaps, bibliotēka (tekstā ieviesusies neprecizitāte – Latvijas Nacionālā bibliotēka nodēvēta par Rīgas Pilsētas bibliotēku), prezidenta pils. Dzīvnieciņu balsis pārklājas, intonācijas garajos teikumos noslāpst, un beigās vairs nevar saprast, kurš ir kurš runātājs.
Kad gandrīz visas pacietības un uzmanības rezerves ir izkusušas kā pavasarī ledus gabali, kas stāstā joprojām peld pa Daugavu, viens īpaši liels izglābj sižetu. Tas ietriecas peldošajā mājiņā, mūsu kuģis sāk grimt. Marija satraukti sarosās. Draugiem palīgā nāk pats valsts prezidents. Taču veiksmīgi atdzīvinātais stāstījums atkal noslīkst pārmērīgi garos iespraudumos un ironizēšanā. Piemēram – saruna, kas risinās starp prezidentu, premjerministru un Rīgas mēru: ""Tuvojas Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumi, un tie prasīs naudiņu!" "Lielu naudu!" pievienojās mērs. "Varbūt..." prātoja prezidents. "Vienmēr tā nauda, vienmēr tās trūkst.""
Lai nu kā tur būtu ar to naudu, bet konsolidācijas, krīzes, budžetu, Saeimas komisiju un Eiropas fondu naudas piesaukšana ne vien neder vakara pasakai, bet arī Daugavas kreisā krasta iepazīšanu nespēj padarīt aizraujošāku. Kaut autora ideja atjaunot kuģīša satiksmi pa Daugavu ir jauka, to izbojā knābieni par talkām un ziedojumiem, "kas tagad ir modē".
Marijai šī grāmata vienlaikus patīk un arī nepatīk. Viņa sajūsminās par tās nosaukumu un līksmi skandina: "Ahoi, plūdi Daugavā! Ahoi! Ahoi!" Starp mīļākajām ainiņām ir Muris, kas sapņo par pelītēm, un Kāravs, kas šauj ķepiņu pie iedomātās cepures, izsaucoties: "Yes, my captain!" Mans favorīts ir prezidents, kurš stāv pils logā un ar binokli vēro, kā iet ledus.
Iespējams, Marija šai grāmatai ir vēl par mazu. Bet iespējams, ka uzmanības nenoturēšana saistīta ar to, ka mēs pieaugušie reizēm kļūdāmies attiecībā uz to, kas bērniem varētu šķist interesants un izraisīt apbrīnu. Kā draudzenes dēls, kurš pirmajos zooloģiskā dārza apmeklējumos bija absolūti vienaldzīgs pret lieliem, dzīviem kamieļiem un žirafēm un labprātāk visu laiku pavadītu pie betona stabos iekārtās ķēdes, vērojot, kā tā, ar kāju pasperta, šūpojas šurp turp. Vai citas draudzenes krustdēls, kurš, ienākot Londonas Nacionālajā galerijā, tūdaļ pajautāja: "Cik ilgi mēs te būsim?" Un, saņēmis atbildi "Minūtes piecdesmit", no kabatas izvilka mobilo telefonu un uzstādīja modinātājpulksteni.
Kaut gan iecere bijusi laba un potenciāls liels, kaut kas ir traucējis spoži iesākto Kārava, Mura un Pēča ceļojumu veiksmīgi novadīt līdz beigām. Varbūt atbilde meklējama pēdējās lappuses sponsoru emblēmā – grāmata tapusi ar Rīgas brīvostas atbalstu. Iespējams, šis bijis nevis rakstnieka radošs ceļojums pa Daugavu, bet vairāk tāds godīgi un mazliet īdzīgi pildīts uzdevums. Tomēr savā ziņā grāmata šo uzdevumu ir izpildījusi – pēc cītīgas lasīšanas mēs nolemjam paplašināt Marijas pilsētas karti un dodamies uz Ķīpsalu. Nākamajās brīvdienās izmēģināsim dzelzceļa tiltu – nopirksim biļeti un – ahoi!!! Prom piedzīvojumos.
2