Kāpēc viens rituāls daudzos latviešos izraisa tik neviltoti negatīvas emocijas?
Dažus skaidrojumus uztaustīt ir samērā viegli. Piemēram, lai cik bieži mēs apgalvotu, ka 9. maijs "uz mums neattiecas", mēs to tik saasināti uztveram tieši tāpēc, ka tas saistās ar mūsu vēsturisko atmiņu. Ja Pārdaugavā kaut kādus "komunistu svētkus" skaļi svinētu vietējie ķīnieši, reakcija būtu daudz vienaldzīgāka, lai gan saturiski starp abām totalitārajām sistēmām lielas atšķirības nav. Tātad problēmu rada tas, ka citādi tiek interpretēta arī mūsu vēsture.
Turklāt būtiski, ka atšķirīgā interpretācija notiek tepat blakus. (Mūs taču daudz mazāk interesē tā pati 9. maija retorika, ja tā tiek "atskaņota", piemēram, Maskavā.)
Mēs arī pieņemam, ka 9. maija atzīmēšana gandrīz automātiski nozīmē atbalstu Kremļa politikai ar visām no tā izrietošajām sekām. "Piektā kolonna rāda zobus."
Ja tiktāl apraksts nerada problēmas, tās rodas, mēģinot saprast "un tālāk?", jo jāņem vērā, ka 9. maiju daļa Latvijā dzīvojošo atzīmē un atzīmēs.
Protams, saprotamākā un vienkāršākā reakcija saistās ar to, ka runa it kā ir par vienu dienu gadā, tā vienkārši ir jāpārlaiž. Tā tiešām var rīkoties individuālās prakses līmenī, tomēr tas neder, ja runa ir par plašāka konteksta vērtējumu. Mazliet vulgarizējot, 9. maijs tomēr nav kaut kāds izklaides balagāns vai ikgadējs iepirkšanās ārprāts, kas "jāpārcieš". 9. maijs ir politisks rituāls, politisks žests, pat ja daži tā dalībnieki uzsver svētku privāto raksturu ("pieminam vecvecākus").
Var arī jautāt, kāpēc dažādi politiskie rituāli nevar notikt vienā ģeogrāfiskajā telpā? Lieta tā, ka atšķirīgas vēstures interpretācijas – lai arī ko mēs runātu par mūsdienu relatīvismu utt. – sadzīvo ļoti slikti. Atliek paskatīties uz dzirkstīm, kādas mūsdienu ASV – gandrīz pusotru gadsimtu pēc Pilsoņu kara – izraisa konfederātu interpretācijas piekritēju rituāli. Vēsturiskā atmiņa ir ļoti plastiska un konjunktūriska aspektā, kas attiecas uz tās veidošanos un mainīšanos konkrētās interpretācijas nesēju lokā, bet pret citām interpretācijām tā gandrīz vienmēr ir neiecietīga.
Līdz ar to, ja pieņemam, ka kolektīvā atmiņa Latvijas sabiedrības dzīvi pārskatāmā nākotnē turpinās būtiski ietekmēt, 9. maiju ignorēt nevar.
Tātad – vai mēs varam mēģināt domāt par 9. maiju mazāk emocionāli? Iespējams – ja nošķiram rituālu veidojošās sastāvdaļas, proti, 9. maiju, kā nosacītu (no zinātniski korektu definīciju viedokļa) "krievu" identitātes būtisku sastāvdaļu un politiskas manipulācijas ar šo identitāti.
Mēs varam līdz aizsmakumam aprādīt un pierādīt, ka "krievu" interpretācija par Otro pasaules karu ir nepilnīga, bravūrīga utt. Tas nemaina lietas būtību – 9. maijs šim cilvēku kopumam ir ārkārtīgi svarīgs kā pašidentifikācijas instruments. Diezgan dīvainie mēģinājumi pēdējās desmitgades ietvaros konstruēt kopuma identitāti, balstoties uz pareizticību, gan ir radījuši papildu pretrunīgumu konstrukcijā, tomēr nav sevišķi veiksmīgi. Kopums ar nosaukumu "krievi" nevar būvēt savu pašidentitāti ap virkni patiešām epohālu procesu Krievijas 20. gadsimta vēsturē (piemēram, pārciestās represijas), jo tad neizbēgami rodas jautājums, ko "darīt" ar to kopuma daļu, kas radījusi ciešanas otrai kopuma daļai (vienalga – sarīkojot Oktobra apvērsumu, īstenojot kolektivizāciju, represijas utt.). Politiskās varas mēģinājumi konstruēt kaut kādus jaunus "datumus" – piemēram, Tautas vienotības dienu 4. novembrī – nav iedzīvojušies. Otrais pasaules karš (9. maijs) objektīvi ir viens no retajiem nozīmju, interpretāciju laukiem, par kuriem kā varonības apliecinājumu var vienoties, tēlaini izsakoties, gan tie, kuri uzskata, ka Oktobra apvērsums sagrāva Krieviju, gan tie, kuriem pret lieliniekiem ir pretēja attieksme.
Pieļauju, ka tiktāl mēs spējam 9. maija rituālu novērtēt racionāli. Problēmas sākas ar otro komponentu – politiskajām manipulācijām. "Lai svin kara beigas, bet kāpēc šī mūsdienu Krievijas simbolika un Putina ģīmji Rīgas centrā?!" Acīmredzot tādēļ, ka daļa (grūti kvantificējama, jo skaidrs, ka bļāvējus "Rossija! Rossija!" uz tilta pamana vairāk) no svinētājiem uztver Krievijas pašreizējo režīmu un politiku kā turpinājumu tautas varoņdarbam Otrajā pasaules karā. Un to, protams, "sagremot" ir krietni grūtāk. Pareizāk sakot, auksti distancēti to ļoti labi var izskaidrot, bet ne emocionāli pieņemt.
Un te akmens metams vietējo politiķu, kas sakās pārstāvam Latvijas "krievvalodīgos", dārziņā. Par to, ka viņi ir nevis veicinājuši vietējo "krievvalodīgo" atšķirīgas pašidentifikācijas – kurā 9. maijs vienalga ietilptu – veidošanos, bet gan kultivējuši saikni ar Maskavas politisko režīmu. Tieši režīmu, nevis Krieviju kā pirmo vai otro dzimteni.
Runas par atšķirīgu pašidentifikāciju nav teoretizēšana, ja atceras krievu emigrācijas kopienas Eiropā, to skaitā Latvijā, pirms Otrā pasaules kara. Skaidrs, ka liela daļa šo kopienu locekļu vienalga sevi primāri apzinājās kā krievus, nevis Francijas, Latvijas vai Serbijas pilsoņus, bet, atklāti sakot, tā būtu mazākā nelaime. Jo vienlaikus viņi sevi arī apzinājās kā atšķirīgus no boļševiku Krievijas. Citiem vārdiem sakot, varēja būt Krievijas patriots (nestrīdēsimies par šīs Krievijas idealizēto raksturu daudzu emigrantu priekšstatos), bet ne Krievijā valdošā režīma atbalstītājs. Tas ir iespējams arī mūsdienu Latvijā, bet diemžēl kopienas politiskie pārstāvji nav uzskatījuši šo tēmu par interesantu un attīstāmu. Un diemžēl nav arī ne jausmas, vai un kad "krievvalodīgie" Latvijā radīs pieprasījumu, to skaitā politiskās pārstāvniecības līmenī, pēc savas – Latvijas, Baltijas, Eiropas krievu – identitātes.
9. maijs – kā jau rituāls – primāri izraisa emocijas, kas viegli transformējas tikpat prognozējami paviršos vispārinājumos, tomēr problēmas patiesā "sāls" ir kopienas politiskie līderi.
1