Mūsu laika "Kaija". 2017. gads iesākās ar nepārprotamu virsotni – janvārī Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvojusī "Kaija" ir iestudējums, kurā Čehova varoņi attēloti no ļoti mūsdienīga skatpunkta, režisoram Elmāram Seņkovam kopā ar radošo komandu labdabīgi ironizējot par mūsdienu dzīvē sastopamajām situācijām un cilvēkiem. Te ir gan autsaideri, gan hipsteri, gan zvaigznes, gan "vienkāršie lauku cilvēki". Pazīstami un aizraujoši. Taču "Kaija" nav tikai spēle spēlēšanās pēc – tā ir izrāde, kurā režisoram caur vieglu, nepiespiestu formu izdevies nokļūt arī pie dziļa satura. Trepļeva traģēdija, viņam tā īsti netiekot pieņemtam ne mākslā, ne dzīvē, nav tikai jautājums par iešanu pa priekšu savam laikam, tā ir īsta, dziļa, personiska traģēdija, kurai vienkārši nevar nejust līdzi.
Sprādzienbīstams duets. Ir brīži, kad izrāde pārsteidz, izsitot pamatu zem kājām – precīzi trāpot kādā idejiskā vai emocionālā punktā, kas kairina prātu vai jūtas un ļauj aizmirst, ka atrodamies teātrī. Tikpat pacilājoši ir brīži, kad, vērojot kāda aktiera vai aktieru darbu uz skatuves, gribētos, lai laiks apstājas. Laura Subatnieka un Indras Briķes saspēle Gundara Silakaktiņa iestudējumā pēc Stīvena Kinga trillera "Mizerija" ir sprādzienbīstams – to vērojot, tā vien šķiet, ka robeža starp teātri un dzīvi izzūd. Lielisks aktierisks sniegums, kas Indrai Briķei atnesis "Spēlmaņu nakts 2016/2017" balvu kā gada aktrisei un kas apliecina Laura Subatnieka pēdējās sezonās sasniegto radošo briedumu.
Provokācija ar iepriekšēju nodomu. Pagājušās sezonas izskaņā patīkami pārsteidza Nacionālā teātra drosme, Lielajā zālē piedāvājot divus eksperimentālus (varētu pat teikt – provokatīvus) iestudējumus. Elmāra Seņkova, Reiņa Suhanova, Agates Bankavas, Jēkaba Nīmaņa un Nacionālā teātra aktieru radošā dauzīšanās izrādē "Trīne" ir raibs karnevāls, par kuru, protams, var jautāt – "Kādēļ?", taču skatīties to tik un tā ir interesanti: līdz brīdim, kad visas mīklas ir atminētas. Tikmēr Kirila Serebreņņikova "Tuvā pilsēta" ir izrāde, kas provocē domas un sajūtas, un ir tikai loģiski, ka tā raisījusi vispretrunīgākās atsauksmes un viedokļus kā skatītājos, tā kritiķos. Tādēļ, pirms noformulējat savu viedokli, aizejiet un noskatieties!
Sievišķības uzliesmojums. Pēdējās sezonās "Spēlmaņu nakts" nominantu sarakstos vislielākā konkurence bijusi pirmā un otrā plāna vīriešu aktierdarbu kategorijās. Tomēr, domājot par aktieriskajām virsotnēm 2017. gadā, noteikti jāmin divas izrādes, kurās visā sievišķības spektrā redzamas divas lieliskas aktrises. Sandra Kļaviņa monoizrādē "Lakstīgalu māja" ir bezgala pašironiska un atklāta, izspēlējot visdažādākos stereotipus par sievietes un vīrieša attiecībām, turklāt darot to bez neviena skatuves partnera. Tikpat pārsteidzošas bijušas arī Ilzes Ķuzules-Skrastiņas lomas trīs pagājušās sezonas izrādēs: "Peldošie-ceļojošie. II daļa", "Mana māsa" un "Karmena" ļauj ieraudzīt, cik daudzveidīgs un dziļš ir aktrises talants, un to pamanījuši arī skatītāji, "Spēlmaņu nakts" balsojumā atzīstot Ķuzuli-Skrastiņu par pērnās sezonas gada aktrisi.
Trīs ansambļa izrādes. Šogad prieku sagādājušas trīs izteiktas ansambļa izrādes trīs teātros ārpus Rīgas. Kaut arī nepiederu pie Liepājas teātra izrādes "Precības" viennozīmīgiem piekritējiem, tomēr aktieru demonstrētā kustību virtuozitāte un skatuves enerģija neapšaubāmi uzlādē. Vienlīdz ansambliska ir Daugavpils teātra izrāde "Jubileja '98", kas tapusi režisores Paulas Pļavnieces, dramaturģes Justīnes Kļavas, mākslinieces Daces Slokas un Daugavpils teātra aktieru patiesi radošā sadarbībā un nav tikai dāņu filmas "Svinības" lokalizācija; tas ir iestudējums, kas stāsta par mums pašiem – detalizēti, asprātīgi un būtiski. Negaidīts pārsteigums pagājušās sezonas izskaņā bija arī Reiņa Suhanova iestudētais "Pazudušais dēls" Valmieras teātrī, kur Apaļās zāles tuvplānā psiholoģiski precīzi un bez aizspriedumiem izspēlētas Blaumaņa varoņu attiecības.
Valmieras Vasaras festivāls. 2017. gada augustā un septembra sākumā tepat Latvijā norisinājās divi teātra festivāli, no kuriem katrs pilda savu funkciju. Valmieras Vasaras festivāls, par kura radošo ieceri, organizāciju un praktisko izpildījumu jāsaka paldies māksliniekam Reinim Suhanovam, šogad bija veltīts bērnu un jauniešu izrādēm, taču patiesībā sasniedza daudz plašāku auditoriju. Vietas teātra paraugos izrādes tika spēlētas gan mežā, gan pilsētā, gan zem klajas debess, apkārtējo vidi padarot par dabisku scenogrāfiju, kas iedvesmojusi izrāžu radošās komandas radīt jaunus stāstus. Kaut arī iestudējumu gatavības pakāpe un realizācijas veiksmīgums bija dažāds, tomēr tos visus vienoja atklāta, ieinteresēta un iedvesmota pieeja – gan telpai kā radošai platformai, kur var notikt jebkas, gan skatītajam kā līdzvērtīgam sarunbiedram. Līdzīgu principu – spēlēt teātri ārpus tradicionālās teātra ēkas – piedāvāja arī ikgadējais "Homo Novus" festivāls, kas gan šogad vairāk rosināja domāt par to, ka ekoloģisko un migrācijas problēmu iztirzāšana bieži vien tiek uzskatīta par pašvērtīgu "āķi", uz kura uzķerties skatītājiem.
Toma Treiņa režija. Jaunu režisoru ienākšana teātra vidē vienmēr ir notikums, kas liek domāt ne tikai par konkrētajām izrādēm, bet arī par to, kādā virzienā režisora mākslinieciskais rokraksts attīstīsies tālāk. Toms Treinis 2017. gadā Latvijas teātrī sevi pieteicis ar diviem ļoti dažādiem iestudējumiem divos lielajos repertuārteātros. Pirmais no tiem – Gunāra Priedes lugas "Zilā" uzvedums Nacionālajā teātrī – ir psiholoģiski precīzi izstrādāta izrāde, kurā varētu vēlēties drosmīgākus režijas akcentus, kamēr otrais – amerikāņu klasiķa Edvarda Olbija lugas "Kam no Vilka kundzes bail?" iestudējums Dailes teātrī – ir pieteikums citā, nosacītā teātra estētikā. Vidusceļš, visticamāk, ir kaut kur pa vidu, un nešaubos, ka ar interesi varam gaidīt režisora nākamos darbus.
Kamerformāta smalkumi neatkarīgajā teātrī "Dirty Deal Teatro". Šīgada pavasarī "Dirty Deal Teatro" pirmizrādi piedzīvojusī Mārča Lāča, Jāņa Joņeva un Anetes Konstes "Zvērīgā mīla", kā arī šī rudens dižpārdoklis – Ingas Tropas un Justīnes Kļavas "Dvēseļu utenis" – pārsteidz ne tikai ar asprātību, bet arī ar precīzi tvertām tēmām. "Zvērīgās mīlas" ironiskās noveles par dzīvniekiem sevišķi aizraujošas padara aktieransambļa plastiski precīzais izpildījums, bet "Dvēseļu utenis" ir kā tiešs trāpījums mūsdienu Latvijas dzīvē, kur dažādas nacionalitātes, personiskie un politiskie uzskati savijušies milzīgā neatšķetināmā murskulī.
Sirreāla pasaules izjūta. Valters Sīlis ir režisors, kurš prot pārsteigt – ne tikai ar aktuālu skatījumu uz vēsturiskām vai sociālpolitiskām tēmām, bet arī ar psiholoģiskiem cilvēka personības pētījumiem. Kaut arī Nacionālā teātra jauniestudējumā "Cilvēki, lietas un vietas" tiek darīts viss, lai vidusmēra skatītājs ar Maijas Doveikas atveidoto varoni narkomāni neidentificētos, izrādes vēstījums ir tik vispārcilvēcisks, ka līdzpārdzīvojums gribot negribot rodas. Turklāt jāatzīst, ka tik precīzu reālās un sirreālās (narkotiku izraisīto vīziju) pasaules attēlojumu uz Latvijas teātru skatuvēm sen nav gadījies redzēt.
Baltijas Drāmas forums 2017. Novembrī, neilgi pirms ikgadējās "Spēlmaņu nakts" balvas pasniegšanas ceremonijas, Latvijā norisinājās Baltijas Drāmas forums – ikgadējs notikums, kas katru gadu vienā no trim Baltijas valstīm uzņem teātra profesionāļu (teorētiķu un praktiķu) delegācijas, piedāvājot rīkotājvalsts nacionālajā dramaturģijā balstītu iestudējumu skati, diskusijas u.c. notikumus. Piedaloties Foruma organizēšanā, klausoties ārvalstu teātra ekspertu viedokļos diskusijās un saņemot atsauksmes par Latvijā gūto pieredzi, pavisam droši varu teikt, ka Latvijas teātris joprojām pārliecina ar vairākām nemainīgām kvalitātēm – spēcīgu psiholoģisko teātri (ne velti jau vairāku gadu garumā dzirdam, cik lieliski ir latviešu aktieri), idejiski un estētiski pārliecinošiem politiskā teātra iestudējumiem (šajā žanrā par mūsu "firmas zīmi" joprojām tiek uzskatīti Valters Sīlis un Jānis Balodis), daudzveidīgu repertuāru. Tomēr vienlaikus nemainīgs ir secinājums, ka daudzas nacionāli būtiskas tēmas, motīvus, idejas uztveram tikai mēs, latvieši, un tas nebūt nav valodas barjeras, bet gan nacionālās identitātes jautājums.
0