"Vīnes meža stāsti" (režisors Andžejs Bubeņs, Latvijas Nacionālais teātris). Darbs, kuru aizraujoši skatīties, jo tā vēstījumu gandrīz pilnībā veido aktieru ķermeņa valoda – horeogrāfes Ingas Raudingas veidotā kustību partitūra ir kā rēbuss, kura atminēšanā skatītājam jāpieslēdz gan jūtas, gan prāts. Paradoksālas ķermeņa pozas un fiziskās darbības, kas veido brīžiem pat acīmredzamu pretrunu ar aktieru runāto tekstu un varoņu attiecībās atklāj dziļus psiholoģiskus un brīžiem pat fizioloģiskus zemtekstus. Izrāde, kas šķita kā svaiga gaisa malks pagājušā gada Latvijas teātra lielo zāļu piedāvājumā – tādēļ žēl, ka iestudējums neguva pietiekamu rezonansi, paliekot "aiz svītras" 2014./2015. gada sezonas "Spēlmaņu nakts" nomināciju sarakstā.
"Avotu iela" ("Teātris TT" kopā ar Latvijas Kultūras akadēmiju) un "Lasītava" (režisors Mārtiņš Eihe, "Homo Novus"). 2015. gadā prieku sagādāja divas izrādes, kuras ļāva piedalīties teātrī kā performatīvā notikumā un sajusties kā šī notikuma līdzdalībniekam. Mārtiņa Eihes "Lasītava" festivālā "Homo Novus" – izrāde, kurā skatītājs nonāca aci pret aci ar "aktieri", cilvēku, kas lasīja savu jaunībā rakstīto dienasgrāmatu. Autentiskais un brīžiem ļoti personiskais dienasgrāmatas teksts apvienojumā ar atsvešinājumu, kas gribot negribot valda jebkuru divu svešinieku starpā, radīja neparastu kontrastu. Atmiņā spilgti palicis arī "Teātra TT" un LKA kopīgais projekts "Avotu iela", ko veidoja sešu jauno dramaturgu un sešu topošo režisoru īsformāta darbi, kurus apvienoja vieta – ārkārtīgi "košā", dažādā un aizraujošā Avotu iela. Šo izrādi pamatoti uzskatu par Gada piedzīvojumu teātrī – ne tikai kā konsekventi īstenotu vides teātra piemēru, izrādi iestudējot vidē, kas kļūst par "dabisku scenogrāfiju", bet arī tādēļ, ka ar šī iestudējuma starpniecību pirmo reizi izstaigāju iepriekš it kā taču labi zināmu ielu pašā Rīgas centrā. Projekts, ko noteikti būtu vērts turpināt.
"Neglītais pīlēns" (režisors Dmitrijs Petrenko, Latvijas Leļļu teātris), "Emīls un Berlīnes zēni" (režisors Ģirts Šolis, Latvijas Leļļu teātris) un "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" (režisors Dž. Dž. Džilindžers, Liepājas teātris). Trīs bērnu izrādes, kas sagādāja gan profesionālu gandarījumu, gan atmodināja vajadzīgo devu bērnišķīguma. Izrādes, kuras skatoties pilnībā aizmirsās iekšā mūžīgi sēdošais skepticisms par to, ka "bērnu izrādes uz pieaugušajiem neattiecas". "Neglītais pīlēns" – izrāde, kurā ieraudzīju ne tikai citādu Latvijas Leļļu teātra seju, gan latviešu, gan krievu trupas aktieriem nododoties tīram spēles un spēlēšanās priekam, bet arī jaunas nianses talantīgā režisora Dmitrija Petrenko rokrakstā. "Emīls un Berlīnes zēni" – izrāde pārsteigums, kas burtiski atdzīvināja bērnības garšu. Lielās Reiņa Pētersona veidotās lelles šķita kā izkāpušas no Ēriha Kestnera grāmatas lapām un atdzīvojušās skatītāju acu priekšā. "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" – izrāde, kas šķietami apvērš otrādi ne tikai katra skatītāja apziņā esošos priekšstatus par to, kādai būtu jāizskatās šai pasakai, bet arī to, kādam jābūt teātrim bērniem. Aizraujoša un bezgala asprātīga labi zināmā stāsta skatuves versija, uz kuru ejot neizbēgami jārēķinās, ka vismaz viena Kārļa Lāča komponētā dziesma "pielips" uz palikšanu.
"Meistars un Margarita" (režisore Indra Roga, Valmieras Drāmas teātris) un "Smaržo sēnes" (režisors Mārtiņš Eihe, Valmieras Drāmas teātris). Valmieras Drāmas teātris šoruden patīkami pārsteidzis ar repertuāra izvēli. Vērā ņemams 2015. gada teātra notikums ir Indras Rogas drosme iestudēt Mihaila Bulgakova "Meistaru un Margaritu", romānu, kura lasīšana pati par sevi jau ir izaicinājums un prasa vairākus piegājienus, lai aptvertu šī darba dziļumu – smalkās attiecības starp ironiju un nopietnību, profāno un sakrālo, ikdienišķo un metafizisko pasauli. Kaut arī romāna skatuves versijā paradoksalitātes un viegluma ir daudz mazāk, turklāt "traucējošs" apstāklis ir Meistara, Margaritas un Volanda akūts trūkums izrādes organismā, ar baudu tvēru brīžus, kad skatuves darbībā pēkšņi iezagās kaut kas bulgakovisks. Tikpat intriģējošs, taču daudz konsekventāk īstenots teātra notikums ir Mārtiņa Eihes versija par Gunāra Priedes lugu "Smaržo sēnes" – izrāde, kurā ne tikai izspēlēts Priedes darba sižets, bet kura arī veltīta kontekstam ap savulaik aizliegto lugu. Izrāde par mākslinieka likteni sava laika sabiedrībā, kas uzrunā dziļi personiski.
"Equus" (režisore Laura Groza-Ķibere, Dailes teātris). Izrāde par smagu tēmu, un tādēļ viens no 2015. gada teātra notikumiem ir režisores Lauras Grozas-Ķiberes spēja radīt iestudējumu, kuram vajadzētu būt smagam, emocionāli plosošam un postošam, taču šīs tēmas risinājums uz skatuves ir ārkārtīgi tolerants, smalks un tādēļ atstāj tik spēcīgu pēciespaidu. Izrāde pārsteidz ar nopietnu ansambļa sniegumu, kas pamatoti atspoguļots arī "Spēlmaņu nakts" nomināciju gūzmā, taču pāri visam šis iestudējums atmiņā paliek ar Gada aktierdarbu – Daiņa Grūbes Alanu Strengu. Pilnīga pašatdeve lomai un teātrim – darbs, ko var tikai apskaust un apbrīnot.
"Vīlas" (režisors Viesturs Kairišs, Latvijas Nacionālā opera un balets). Viestura Kairiša iestudētās operas "Vīlas" fināls ir skats, ko aizmirst nav iespējams. Detaļas neatklāšu, lai neatņemtu intrigu tiem, kas uzvedumu vēl nav redzējuši, taču skaidrs ir viens – tik koncentrētu ironiju uz skatuves gadās redzēt reti. "Vīlas" ir kā miniatūra novele, kuras ietvaros iespējams baudīt gan sižetiskās peripetijas (pamestas līgavas atgriešanās nešķīstas radības veidolā), gan radošā tandēma – režisora Viestura Kairiša, scenogrāfa Reiņa Dzudzilo, kostīmu mākslinieces Kristas Dzudzilo, gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa un horeogrāfes Elīnas Lutces – radošo, citam citu papildinošo sadarbību. Uzvedums, kurā ar aizturētu elpu var sekot līdzi katrai skatuves norisei.
"Uguns un nakts" (režisors Viesturs Kairišs, Latvijas Nacionālais teātris). Izrāde "Uguns un nakts" ir notikums, kas manī raisa divējādas izjūtas. No vienas puses, neapšaubu izrādes nozīmi Latvijas teātrī – tas ir novatorisks un profesionāls iestudējums, kurā režisoram Viesturam Kairišam izdevies ne tikai pierādīt to, ka Raiņa dramaturģija ir bezgala aktuāla šodienas kontekstā, bet arī paveikt neticamo – iestudēt šo Raiņa lugu ne mazāk sarežģītā un simboliskā skatuves valodā. No otras puses, izrādes vizuālais veidols – naktskrekli, ledusskapis, augstpapēžu kurpes, politiķu pelēkie uzvalciņi u.tml. – šķiet pārāk shematisks un brīžiem pat didaktisks. Tādēļ vairāk par pašu izrādi atmiņā paliek Gunas Zariņas pārcilvēciskais darbs Spīdolas lomā – tāda mēroga aktierdarbu pēdējo gadu Latvijas teātrī nav.
"Cerību ezers" (režisors Vladislavs Nastavševs, Jaunais Rīgas teātris). Iestudējums, kas "Spēlmaņu naktī" pelnīti atzīts par 2014./2015. gada Lielās formas izrādi. "Cerību ezers" ir vispersoniskākā izrāde režisora Vladislava Nastavševa biogrāfijā – ne velti izrādes "izejmateriāls" ir viņš pats, viņa privātā un radošā dzīve. Šis apstāklis arī izrādes skatīšanos un vērtēšanu padara par dziļi personisku norisi, ļaujot tajā saskatīt to, kas katram konkrētajam skatītājam tuvāks – latviešu-krievu tēmu, psihoanalītiski tvertas mātes-dēla attiecības vai teātra tēmu. Un tieši šajā apstāklī slēpjas izrādes vērtība – tas ir ļoti dziļš darbs, kura daudzšķautņainība un daudzlīmeņainība raisa apbrīnu. "Cerību ezers" paliks atmiņā kā 2015. gada sarežģītākā un gudrākā Latvijas teātra izrāde.
"Portreti. Vilki un avis" (režisors Viesturs Meikšāns, Liepājas teātris). Viens no intriģējošākajiem šī gada notikumiem teātrī – jaunās režijas pārstāvja Viestura Meikšāna satikšanās ar talantīgo Liepājas teātra aktiertrupu. Līdz sīkumiem nostrādātā izrādes forma, ko veido Reiņa un Kristas Dzudzilo, kā arī Oskara Pauliņa radītā skatuves telpas vizualitāte un precīzā aktieru spēle, ļauj šo iestudējumu baudīt gan estētiski, gan intelektuāli, gan emocionāli. Brīnišķīgs darbs, par kuru ir gan profesionāls, gan personisks prieks.
"Antigone" (režisors Elmārs Seņkovs, Latvijas Nacionālais teātris). Šāda mēroga izrādes top reti. Maijas Doveikas Antigone, Gundara Grasberga Kreons un Marijas Bērziņas Koris ir trīs aktierdarbi, kuru tehniskā precizitāte un domas dziļums atstāj tikpat spēcīgu iespaidu kā izrāde kopumā. Edgara Mākena stilizēti bērnišķīgā mūzika, Evijas Pintānes lakoniskā, bet ārkārtīgi simboliskā telpa, Oskara Pauliņa veidotā "asā" gaismu partitūra – katrs izrādes komponents ir kā nagla, kas precīzi trāpa mērķī. Elmāra Seņkova "Antigone" ir intelektuāls sprādziens, tā pārņem savā varā no pirmās minūtes un neatlaiž vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās. Gada notikums Latvijas teātrī.
0