2 + 1 = ?

Politisko lēmumu apzīmēšanai nereti tiek lietoti tādi vārdi kā "shēmošana", "tirgošanās", pat "apčakarēšana". Lai gan piesātināti ar nosodošu vērtējumu, izvēlētie apzīmējumi tomēr paredz zināmu racionalitāti politikā. Tajā pašā laikā nav arī noslēpums, ka politiķu rīcību ļoti ietekmē personiskas antipātijas, spītība un lieluma mānija, kas, īstenotas īstermiņā, varbūt arī sniedz gandarījumu, tomēr no ilgtermiņa interešu viedokļa ir iracionālas.

Šādā kontekstā mēģinājums shematiski izkārtot argumentus par un pret Straujumas valdības tuvāko mēnešu laikā it kā gaidāmo krišanu ir liela pārgalvība. Tomēr mēģināšu.

T.s. politikas aizkulisēs viens no galvenajiem argumentiem PRET valdības krišanu skan apmēram tā: "zaļie zemnieki" tāpat jūtas gana komfortabli pašreizējā ministru portfeļu sadalē.

Grūti nepiekrist. Lai gan ļaudis, kuri atceras Straujumas pašreizējās valdības tapšanu, var teikt, ka tobrīd ZZS ļoti vēlējās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas nonākšanu ZZS kontrolē. Diez vai šis savulaik neiegūtais krēsls ir arguments, jo tajā sēdošais Nacionālās apvienības (NA) biedrs Gerhards nav orientēts uz konfliktiem ar Lembergu un viņa interesēm. Līdzīgi var teikt par satiksmes ministru Matīsu (V), kas savukārt mazina niezi gāzt valdību, lai iegūtu šo posteni.

Savukārt PAR valdības krišanu (jo par tādu uzskatāma arī kaut dažu personāliju nomaiņa) runā neapmierinātība ar vairākiem valdības locekļiem, piemēram, izglītības un zinātnes politisko ministri. To skaitā, pašā Seili savulaik izvirzījušajā "Vienotībā". Ir indikācijas, ka premjerministres partija nav sajūsmā arī par Reiru kā finanšu ministru. No šī viedokļa "Vienotību" var saprast: jo ilgāk tās ministri vāc "mīnusus", jo sliktāk partijai. Te gan jāpiezīmē, ka vāji "Vienotības" ministri ir izdevīgi dārgajiem koalīcijas partneriem. Tomēr, protams, ja "Vienotība" savu interešu vārdā nolems valdību "restartēt", partneri neko daudz pretī nespirināsies, lai cik jautri viņiem būtu noskatīties "Vienotības" reitinga kritumā.

PAR labu versijai, ka šī izpildvaras komanda pajūk, var nospēlēt nozaru prasības nākamā gada valsts budžetā iekļaut tādus izdevumus, kādus premjere un finanšu ministrs nav gatavi atbalstīt. Protams, var teikt, ka ministri ir – salīdzinot ar daudziem tautu dēliem un meitām pašu partijās – racionāli ļaudis, attiecīgi kareivīgi naudas pieprasījumi ierakstās tradicionālajā praksē "ja vajag 10 miljonus, prasi 50". Tomēr te jāņem vērā, ka partijas Saeimā vai citos formātos var neņemt vērā "savu" ministru aicinājumus saglabāt mērenību un budžetu vienalga izgāzt. Piemēram, atsevišķi ZZS pārstāvošie tautas kalpi jau ir balsojuši pretēji ekonomikas ministres vēlētājam. Turklāt es nebūtu tik pārliecināts arī par ministru uzticību fiskālā konservatīvisma idejām. Piemēram, izskanējuši minējumi, ka vajadzētu mēģināt ieskaidrot Briselei, ka tie vai citi izdevumi ir tādi kā ārkārtējai situācijai raksturīgi, valsts un visas Rietumu civilizācijas drošībai nepieciešami, attiecīgi tos nevajadzētu iekļaut pieļaujamā budžeta deficīta aprēķinā. Plus zināmu siekalu izdalīšanos veicina arī uzkrājums sociālajā budžetā.

Valdības stabilitāti apdraud arī citi ekonomiski faktori. Piemēram, ja tiek rosināts papildu līdzekļu iegūšanas nolūkā (kaut lai kompensētu prognozei neatbilstošus nodokļu ieņēmumus vai vēl tālāk samazinātas prognozes nākamajam gadam) būtiski liberalizēt uzturēšanās atļauju iegūšanas regulējumu, kas ir viens no NA politiskās identitātes stūrakmeņiem. Vai, ja uz premjeres aicinājumu ministriem solidāri samazināt par x % savu nozaru tēriņus, kādu no koalīcijas partneriem pārstāvošie ministri tikpat solidāri atbild ar sliktiem vārdiem, un vēl šogad visa ienākumu un tēriņu kopā stiķēšanas konstrukcija sabrūk.

Ir vairāki faktori, kuriem nav kaut cik skaidri piemērojamas " + " vai " - " zīmes. Piemēram, pati Straujumas personība. No vienas puses, var piekrist tiem, kuri valdības vadītāju uzskata par pienākuma cilvēku, "darba zirgu", kuram varas apziņa kā tāda neiztaisa ķīmiskas reakcijas smadzenēs. Līdz ar to ir pilnīgi iespējams, ka nogurums un elementāra vēlme pavadīt vairāk laika ar ģimeni viņu pamudina pašu nolikt pilnvaras ("noformēt" to var gana eleganti). No otras puses, ir ļaudis, kuri aicina premjeres "omes" stilu neņemt pārāk nopietni – arī pret lielu varu vienaldzīgs cilvēks noteiktā laika periodā, it sevišķi, ja savā darbā kļūdas neredz, sāk iejusties, tā teikt, ampluā. Dzīvosim, redzēsim.

Līdzīgi ar daudz piesauktajām Valsts prezidenta vēlēšanām kā "indikatoru", "pagrieziena punktu" utt. No vienas puses, ja krēsls tiek vienkārši "zaļajiem zemniekiem" (ZZS) tā kā tuvākam un tīkamākam cilvēkam, tam nevajadzētu apdraudēt koalīciju. No otras puses, ja ZZS šajā procesā neslēpti sabloķējas ar opozīciju un pazemo "Vienotību", kādam premjerministres partijā var neizturēt nervi. Nervu neizturēšana savukārt var izpausties kā a) pieņēmums, ka sabloķēšanās nozīmē arī jaunas valdības aprises, b) no tā izriet, ka premjera krēsls tāpat "nespīd", attiecīgi jāmēģina atgūt Saeimas spīkera krēsls, c) un tad savukārt satrakojas NA, kas, ņemot vērā zināmu vakuumu apvienības vadībā (Zīle Briselē, Dzintars uz laiku prom no Saeimas, Bērziņam tāpat viss labi), arī būtu nelāgi. Līdz punktam C var nonākt arī citādi – ja kādam "Vienotībā" liekas, ka partija var saglabāt gan premjeru gan "dabūt" sev tīkamāku Valsts prezidentu, ZZS apmaiņā piedāvājot jau pieminēto otro augstāko amatu valstī (spīkeru).

Rezumējot: lai gan argumentu par labu pašreizējās valdības izjukšanai ir mazliet vairāk nekā to, kas šādu scenāriju neparedz, vienlaicīgi ir ļoti daudz šobrīd (aprīlī) nezināmu saskaitāmo, lai izdarītu kādus secinājumus. Dīžāšanās ap valdības stabilitātes jautājumu plašākā publikā ir saprotama, jo priekšstats par to, ka pašreizējais sastāvs ir pārāk miegaini neizlēmīgs (pat ja tas īsti neatbilst patiesībai), ir pārāk nostiprinājies – gribas ko enerģiskāku. Labi, tomēr kritika ir saturīgāka, ja vienlaicīgi ir puslīdz skaidrs priekšstats par alternatīvām. Vēlams, jau personību līmenī. Vai ir?