Vilis Purens un Arnolds Mežsargs, zemessargi, nošauti pēc kara tiesas sprieduma 1918. gada 30. decembrī
 
Vēsture
12.09.2018

1918. gads – Latvijas zemessargu "dumpis"

Komentē
4

Situācija Rīgā 1918. gada rudenī bija ļoti sarežģīta, un nekas neliecināja par drīzu uzlabošanos. Tas bija laiks, kad visa vēlākā Latvijas teritorija bija okupēta, taču okupācijas vara vienmēr un visos laikos ir represīvs režīms, kam raksturīgs ievērojams okupētās teritorijas iedzīvotāju beztiesiskums un saimnieciskās dzīves ierobežojumi. Līdzšinējās vietējās politiskās partijas bija pajukušas, liela daļa to biedru ārpus Latvijas darbība apturēta. Ap 62 000 iedzīvotāju bija gājuši bojā karā, aptuveni 850 000 atradās bēgļu gaitās Iekškrievijā, bet palicējiem nācās uzturēt gan sevi, gan okupācijas varu. Rīgu apjoza dzeloņstiepļu aizžogojumi, bija spēkā komandantstunda un totāla personu kontrole. Iedzīvotājiem atņēma vara un misiņa priekšmetus, velosipēdus, tālruņus u.c. elektriskos aparātus, siltās drēbes, vilnas un papīra krājumus. Veikalos tirgoja vairs tikai zirga gaļu, bet maizi cepa no surogātiem. Par okupācijas režīma kritiku draudēja bargi sodi. Varas iestādes sistemātiski apcietināja visus aizdomās par lielinieciskumu turētos, dezertējušos latviešu strēlniekus u.c. aizdomīgas personas. 21. jūnijā aizliedza presē un citur publiski lietot vārdu "Latvija", nemaz nerunājot par sarkanbaltsarkanā karoga izmantošanu.

Situācija kardināli mainījās 1918. gada novembra sākumā, kad Ķīlē sadumpojās Vācijas kara flotes III eskadra un pacēla sarkanos karogus, aizsākot t.s. Novembra revolūciju Vācijā. 5. novembrī sadumpojās vācu matroži Rīgā, Liepājā, Tallinā un Ventspilī: VIII armijā sākās "stihiska" matrožu un kareivju padomju veidošanās. Vācu virsnieki bija pārbijušies – 12. novembrī Tallinā 68. korpusa komandieris pat lūdza britu flotes atbalstu pašu revolucionāru nomierināšanai, – ierēdņi nezināja vairs, ko darīt, redzot, ka ierastā kārtība brūk. Politisko brīvību gaisotnē atjaunojās bijušās vietējo iedzīvotāju politiskās partijas, viena pēc otras tika dibinātas jaunas.

Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas sāka atgriezties daudzi latviešu bēgļi, tikai Kurzemē vien palielinot iedzīvotāju skaitu no 275 000 uz 510 000. Latvijā sāka ierasties Vācijā atbrīvotie Krievijas armijas karagūstekņi, no kuriem liela daļa apstājās te, neuzdrošinoties mēģināt šķērsot aktīvās karadarbības fronti, lai dotos tālāk uz Krieviju. Tika atbrīvoti politieslodzītie, un brīvībā no Citadeles, citiem cietumiem un koncentrācijas nometnēm iznāca liels daudzums eseru un sociāldemokrātu. Strauji pasliktinājās kriminogēnā situācija: avīzēs skaita ziņā pieauga ziņas par slepkavībām un laupīšanām uz ielām Rīgā. Arī saimnieciskā situācija ar katru dienu kļuva aizvien drūmāka – ļaudis masveidā mainīja pēdējo iedzīvi pret pārtiku, ubagoja, taču tik un tā pāris nedēļas vēlāk (decembrī) Rīgu pārņēma bads.

17. novembrī pilsonisko partiju, eseru un sociāldemokrātu mazinieku pārstāvji beidzot vienojās par kopīgu platformu, un 18. novembrī iepriekšējā dienā izveidotās Latvijas Tautas padomes locekļi proklamēja Latvijas Republiku un izveidoja tās Pagaidu valdību. Tajā pašā dienā Vācija atzina Latvijas Pagaidu valdību de facto. Kā to raksturo vēsturnieks E. Andersons: "Valdība radās spontāni, bez iepriekšēja, labi izdomāta plāna un organizācijas. Tās bāze – Latvijas Tautas Padome – nereprezentēja vēl visus Latvijas iedzīvotājus, bet tikai nelielas grupas."

Spriežot pēc tā laika preses, noskaņojums bija nospiests, iedzīvotājus vairāk interesēja saimnieciskie un drošības jautājumi, nevis turīgo pilsoņu pulciņš, kas sevi dēvēja par Pagaidu valdību: "Ziņa par Latvijas valsts izsludināšanu, sakarā ar nelabvēlīgiem apstākļiem, izplatās lēnām pa Latvijas sētām. Vēl daudz būs tādu vietu mūsu dzimtenē, līdz kurienei ziņa par Latvijas brīvību nav aizskanējusi. Vēl nav modusies ticība (..), bet drīz pasīvais un neuzticības pilnais stāvoklis beigsies." Pat visumā labvēlīgā avīze "Jaunākās Ziņas" bija spiesta atzīt, ka šai valdībai nav nekādas varas, gan uzsverot, ka noritot sarunas ar vāciešiem par civilās varas pārņemšanu kaut kad nākotnē un, lai arī vēlme pēc savas valsts ir vispārēja, plaša tautas atbalsta Pagaidu valdībai neesot, un aicināja šo atbalstu sniegt, apgalvojot, ka sabiedrībā un presē izplatītās baumas par Pagaidu valdības deklarētās politiskās platformas fiktivitāti esot nepatiesas. Taču šī valdība bija tas centrs, kas konsolidēja politiski aktīvo latviešu daļu. Savukārt vienkāršās latviešu tautas vairums "sarkanos" strēlniekus gaidīja ja ne kā atbrīvotājus, tad vismaz kā "savējos".

Ziņas no Vidzemes un Latgales bija ļoti nekonkrētas, vairāk baumu līmenī, nemaz nerunājot par to, ka vispārējā haosā un objektīvas informācijas trūkumā neviens nezināja, kas notiek padomju Krievijā. Laikraksti ar optimistisku cerību ziņoja: "Patlaban iebraukuši no Maskavas latvieši, kas izbraukuši no turienes pagājušo piektdien, un stāsta, ka Maskavā latvieši saņēmuši ziņu par Latvijas brīvvalsts nodibināšanu ar neaprakstāmi lielu sajūsmu. Latviešu strēlnieku pulki, kas esot Maskavā galvenie spēki pret anarhistu teroru, paziņojuši valdībai, ka viņi, būdami Latvijas brīvvalsts pilsoņi, vairs nepildīs kareivju pienākumus Krievijā, bet atgriezīsies tūliņ uz savu dzimteni. Saņēmuši valdības piekrišanu, strēlnieki izstājušies no krievu armijas un dodoties uz dzimteni. (..) Strēlnieki nākot uz dzimteni viņu aizstāvēt pret katru ienaidnieku. Ciktāl bēgļu stāsts pareizs, par to grūti spriest tagadējos baumu laikos." "Valkā jau darbojoties lielinieki. (..) Visi latviešu strēlnieku pulki zem karoga dūšīgi maršējot uz Latviju." "Leģenda par latviešu tautas varoni, kapteini Briedi izplatījusies Rīgā, proti kapteinis Briedis neesot vis Maskavā nošauts, bet kopā ar latviešu bataljoniem nākot tagad no Krievijas uz Rīgu." "Stučka un strēlnieki esot pret Latvijas pievienošanu padomju Krievijai, tāpēc Maskava esot apturējusi plānu sūtīt uz Latviju regulārās sarkanās armijas daļas."

Laikraksti gan kritizēja izplatītās baumas, ka lielinieki jau esot Rīgas pievārtē, bet valdība pārdevusi valsti britiem, taču jau tas, ka nepieciešami šādi publiski atspēkojumi, liecina, cik tās bijušas izplatītas. Apsardzības ministram Jānim Zālītim pat nācās uzstāties ar runu, lai kliedētu baumas, ka Pagaidu valdība Latviju pārdevusi.

Pēc 11. Novembra revolūcijas Vācijā tās VIII armijas štābā valdīja sajukums un kareivju komitejas. Sabrūkot Vācijas armijas loģistikas sistēmai, sākās visai katastrofāls stāvoklis pārtikas apgādes jomā – Latvijas zemessardzes apgāde bija pārtraukta, bet karavīri atstāti paši savā ziņā. Badu sāka ciest ne tikai no karagūstekņu nometnēm Vācijā atgriezušies tūkstoši bijušās Krievijas impērijas armijas karavīru, bet arī lielākā daļa Latvijas pilsētu iedzīvotāju. Noskaņojumu neuzlaboja arī ziņa, ka 24. decembrī izsludināta nodokļu paaugstināšana. Arī inteliģences un pilsoniskās aprindas aizvien skeptiskāk raudzījās uz Pagaidu valdības darbību, kurā vairāk saskatīja ministriju un departamentu veidošanas jūkli, krēslu dalīšanu, komisiju veidošanu, intrigas un cīņu par ietekmi nekā reālu darbību valsts aizsardzības un situācijas stabilizēšanas labā: "Ka valdības sastāvā var būt personas, kuras plašās aprindās nebauda vēlamo un nepieciešamo uzticību (..) Par to nopietni jāaizrāda ministru priekšniekam un tam jāapsver visas konsekvences."

Visai lielu problēmu radīja tas, ka Latvijas zemessardzes latviešu vienības "formējās pēc šķiru principa: no studentiem, kuru starpā bija arī vairāki virsnieki, formējās atsevišķa rota, no virsniekiem vien – atsevišķa rota, bet no deklasētā proletariāta – atsevišķas vienības – rotas". Kripēns savās atmiņās stāsta: kad 27. decembrī Cēsu rota ieradusies Rīgā un izmitināta Kara skolas telpās, kur jau atradās 1. un 3. Rīgas apsardzības rota, to karavīri uz cēsiniekiem raudzījušies visai nedraudzīgi, saukājuši viņus par "pelēkajiem baroniem", "saimniekdēliņiem" un "buržuju dēliņiem", tādēļ vidzemniekiem pat nācās pārcelties uz Rīgas Latviešu biedrības telpām, savukārt apsardzības rotas pārcēla uz semināra ēku Aleksandra ielā 122 (tagad Brīvības iela) ar ieeju no Suvorova ielas (tagad Kr. Barona iela). Arī studentu un virsnieku rotas tika izvietotas atsevišķi no apsardzības rotām, lai izvairītos no konfliktiem starp tām un "vienkāršajiem" kareivjiem.

Jau 8. decembrī Rīgas apsardzības iecirkņa 1. latviešu zemessargu rotas jaunais komandieris štabskapitans Kupre (sākumā rotu komandēja apakšpulkvedis Jānis Imaks, pēc tam praporščiks Jānis Ķīselis) un tā adjutants praporščiks L. Upītis lūdza pieņemt viņus Apsardzības ministrijas sēdē, lai varētu izskaidrot kritisko noskaņojumu karavīru vidū – karavīri kurnot, ka būšot jākaro pret "savējiem" zem vācu vadības, pieprasīja sev tādas pašas tiesības kā no pilsonības pārstāvjiem komplektētajās rotās, proti, labāku apgādi un iespēju pašiem ievēlēt sev virsniekus. Vai valdība uzklausīja šos virsniekus, nav zināms, taču, kā rāda turpmākie notikumi, bija vērts uzklausīt.

Zemessardzes kareivju sadzīvi vēlāk savā pārskatā raksturo ģenerālštāba priekšnieka vietas izpildītājs kapitans J. Plensners: "(..) latviešu brīvprātīgiem, par apģērbu un apavu nemaz nerunājot, telpas tiek ierādītas aukstas un nekurinātas, tikai pēc nedēļām ilgas gaidīšanas, un netiek izdots pat neviens lauku ķēķis ēdienu pagatavošanai (..) latviešu vienīgais karaspēks – brīvprātīgie Rīgā – staigā koka tupelēs, gandrīz kailiem stilbiem un ,protams, bez ieročiem. Pats par sevi saprotams, ka šādos apstākļos par brīvprātīgiem iestājas tikai vai nu galīgi fantasti, vai tādi, kam citas izejas nav, – no gūsta pārnācis izmocīts invalīds vai izvārdzis bezdarbnieks, kas jūt tikai nogurumu un sašutumu par netaisnību un vēl ilgas, kaut arī ļoti vājas, pēc zupas bļodiņas, ko viņš saņems kā "brīvprātīgais"."

Situāciju glāba tas, ka Rīgas apsardzības latviešu rotas pamatā bija nokomplektētas no strādnieku priekšpilsētu pašpuikām, kuri negrasījās sēdēt rokas klēpī salikuši, gaidot, kad valdība par viņiem atcerēsies, bet ķērās pie pašapgādes, ko visai sulīgi apraksta bijušais 1. rotas komandieris J. Ķīselis savās atmiņās: "Nedeva mums vācieši ieročus, nedeva arī apģērba. Rotas kareivji staigāja kā nu kurš iznācis no Krievijas armijas vai vācu gūsta. Mēs virsnieki tāpat, un vēl ar krievu uzplečiem, jo nebij jau arī nekādu noteikumu par mūsu formas tērpu. Tas ārējais jau arī nebūtu liela lieta, bet nopietnas rūpes bija par siltu veļu un apaviem. (..) Uz ātru roku noorganizējām "furažieru komandas" (..) Mūsu taktika parasti bija tāda, ka ielencām kādu māju un kratījām visus dzīvokļus no vietas. Bija tur, protams, liela kliegšana, lamāšanās un draudēšana, bet mēs tādiem sīkumiem nepiegriezām vērību. Pie tam bijām vēl tik godprātīgi, ka nekad nenoņēmām pēdējo, bet arvienu atstājām zināmu daudzumu mantu to pirmajiem ieguvējiem [runa ir par rīdzinieku izlaupītajām Krievijas armijas noliktavām pirms tam]. Ja kādā dzīvoklī bija, piemēram, 15 puskažociņi, tad saskaitījām, cik dvēseles tur mājo, un tik arī atstājām. Ziema nāca virsū – nevar tak cilvēkiem ļaut salt. (..) Atkasām virtuvē kartupeļu kaudzi un zem tiem grīdā lūks. Taisām to vaļā – nekā, zeme vien. Bet te vienam no mūsējiem ienāk prātā iegrūst zemē durkli. Kā tad – atduras uz dēli! Nu tikai kasīt zemes nost. Attaisām otru lūku un apakšā pagrabs un vesela noliktava. Izvedu no tās mājas trīs smago ormaņu vezumus ar labu karavīru veļu un apģērbu trīs rotas."

Tādā pašā veidā tika gādāts arī apbruņojums, ko sameklēja gan sev, gan vēl apbruņoja Studentu rotu, kuras labi audzinātie kareivji uz tik nekaunīgu rīcību nebija sasparojušies: "Naktī prap. Tirzīts, prap. Vieglais un es nepielādētiem buldoga revolveriem kabatās ieradāmies Eksportostā. (..) Uzzinājām, kurā tieši spīķerī atrodas šautenes un patronas, paņēmām pāris uzticamākus puišus no [1. rotas] sardzes [posteņa turpat netālu] un devāmies turp. Pie durvīm stāvēja ietinies kažokā vācietis un jau pa gabalu sauca: "Halt!" Bet, ieraudzījis manā rokā spīdošo revolveri, kas tieši padevies pret viņa krūtīm, vācietis paliek mīlīgāks un neko nesaka, kad mēs tam noliekam vienu no mūsējiem blakus. Ātri sadabūjam laužamos, un pēc nedaudz minūtēm krīt smagā stanga un mēs esam noliktavā. Te jau ir vesela bagātība! Kārtīgi sakrautās kaudzēs te guļ desmitiem tūkstošu dažādu sistēmu šautenes un patronu kastes. Izmeklējām 18. gada parauga vācu karabīnes, no [1. rotas] sardzes dabūjām vēl pāris vīrus, kas atvelk divējus divričus un sākām lādēt viņos karabīnes un patronu kastes. Pavisam paņēmām 157 karabīnes un vairākus tūkstošus patronas. (..) saķērušies ilksēs, pa Ganību dambi un Hanzas ielu laimīgi nonācām rotā. (..) Uz rīta pusi Eksporta ostā ieradās otrā gājienā Artums-Hartmans ar dažiem puišiem un izņēma vēl deviņus ložmetējus un vairākas lentas. Karabīnes no Aleksandra ielas 122 saņēma Studentu rotas dalībnieki un agrā rītā nogāja uz Latviešu biedrību, kur vēlāk apsegtus novedām arī naktī iegūtos ložmetējus."

Ķīseļa atmiņas ir lieliskas ar to, ka viņš ir viens no nedaudzajiem, kurš kaut mazliet apraksta arī sadzīvisko situāciju 1918. gada rudenī un ziemā, par kuru citādi ziņu praktiski nav. Nevaru nepadalīties ar vēl vienu citātu: "Kādu nakti biju rotā dežūrējošais (jā, toreiz katrā rotā dežūrēja virsnieki, jo to bija par daudz un uz kareivjiem nevarēja paļauties). Uzreiz ap pusnakti mani sauc pie tālruņa un kāds uztrauktā balsī lūdz, lai steidzoties tūlīt ar kareivjiem palīgā uz Latviešu biedrību, tur pašpuikas taisoties izsist visu zāli. Esot latviešu izrīkojums, negribot pie vācu policijas griezties. Es ātri paķēru kādus piecpadsmit vīrus ar šautenēm, apturu pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas tramvaju, izsēdinu publiku ārā un lieku braukt bez apstāšanās līdz Pauluči ielas (tag. Merķeļa) stūrim.

Kad tramvajā pasaku zēniem, kas par lietu, tiem uzreiz sejas sāk spīdēt: noteikti paredzama izkaušanās un tas tiem Dieviņ augstais!, paši jau pašpuikas vien arī bija. Iesteidzāmies vestibilā, tur jau pilns uztrauktas publikas, kas, mūs ieraugot, sāk aplaudēt. Apprasos, kur tad tie dauzoņas ir, – esot izrīkojuma zālē. Skrienot pa trepēm augšā, nodomāju sevī, cik tad nu šinī laikā to apmeklētāju varētu būt, bet nekā, – kā ieskrienu zālē, tā palieku stāvot, – tā pilna stāvgrūdām. Daži salekuši uz krēsliem, sievietes spiedz, bet lielākais mudžeklis, var redzēt, iet pie skatuves. Tur kāds jauneklis ar dziļu dekoltē un platām biksēm, pretēji visai lugas gaitai, griež krēslu ap galvu un nupat laidīs ar to lugas varonim sejā, bet pirmā mīlētāja, to redzēdama, atrod par pareizāku noģībt. Orķestra padziļinājumā atkal kāds puisis ar gariem matiem uzkāpis uz turku bungām un sper tā ar kāju, ka pats izbrauc cauri. Pārējie, kādi cilvēki divdesmit, trīsdesmit, cenšas nodibināt saviesīgu dzīvi zālē, braukdami dāmām ar rokām visādās vārīgās vietās, bet kungus apveltīdami ar pļaukām un dunkām.

Ieraugot mūs un vēl pilnā apbruņojumā, zēni metās gar un pāri skatuvei bēgt, bet manējiem to tikai vajag. Ar urravām tie metas bēgošiem virsū un turpat uz vietas jau spriež pirmo tiesu. Kāds no pašpuikām tomēr bija tik pārdrošs, ka laida darbā savu iemīļoto ieroci – "fiskaru" – un pāršķēla vienam kareivim roku. Tikai ar lielām pūlēm izdevās nomierināt manējos, lai zēnu pavisam nenosit. Salasīju kādus divdesmit gabalus un, publikai aplaudējot, novedu bufetes telpās un tur izkratīju. Bija tiem ir revolveri, ir somu duncīši, ir "fiskari". Vēlāk novedu visus uz prefektūru un nodevu vāciešiem, lai kārtīgi uzskaita. Paši mēs uz izrīkotāju lūgumu atgriezāmies "māmuļā", un tagad mani zēni, kā jau glābēji un varoņi, nolikuši šautenes kaktā zem apsardzības, dejoja un amizējās ar vēlīgajām dāmām līdz rīta ausmai."

No otras puses, tieši Rīgas apsardzības rotas, "pēc šķiriskās piederības" pamatā nokomplektētas no "proletāriešiem", ar nemitīgi mainošos virsnieku sastāvu un komandieriem bija sociāldemokrātu lielinieku interešu lokā kā potenciāli laba augsne propagandai.

Lielinieku aktīvisti šo laiku atceras: "Ulmaņa rotu formēšanas laikā Rīgas organizācija ("Spartaks") tūliņ piegrieza ļoti lielu vērību jaunformēto balto armijas daļām, pie kam no vadošajām partijas iestādēm tika pieņemti mēri, lai jaunformējamajās balto armijas daļās visādā ziņā iestātos partijas biedri un tiktu noorganizēta kara organizācija, šis darbs galvenām kārtām tika uzdots izpildīšanai slepenai Rīgas revolucionārai kara komitejai, kas arī ar sekmēm tika izdarīts. Personīgi no Revolucionārās kara komitejas šo darbu veica biedrs "Zibens", viņš uzņēma sakarus personīgi ar visām 4 Ulmaņa jaunformētajām rotām. No pirmās un otrās rotas bija brāļi Mūrnieki, no trešās rotas Stiga. Rotās tika vesta aģitācija un vervēti uzticīgi piekritēji sacelšanās gadījumā. Visrevolucionārākā tomēr bija otrā un pirmā rota, jo brāļi Mūrnieki ap sevi bija noorganizējuši no rotas kareivjiem stipru grupu sev piekritējus, kuri bija katrā laikā gatavi ar ieročiem rokās uzstāties uz partijas pavēli pret Ulmaņa valdību."

Ziņas par aģitatoru aktivitātēm visai ātri nonāca Pagaidu valdības ausīs, un ministru prezidents K. Ulmanis otrajos vai trešajos Ziemassvētkos devās vizītē uz Rīgas ostā noenkurotās britu eskadras karakuģiem vienoties par palīdzību, ja gadījumā ar spēku vajadzēs piespiest latviešu daļas pakļauties ieceltajiem komandieriem. Situācija patiešām kļuva aizvien saspringtāka: "27. decembrī bija atbraucis palkavnieks uz Suvorova ielas kazarmām, kur atradās I un II rota, un pēc nostāšanās strojā palkavnieks uzstājies ar runu par tēvijas aizstāvēšanu pret sarkanajiem barbariem un paziņojis, ka tūliņ esot jābrauc uz fronti. Pēc runas nobeigšanas palkavnieks apsveicis Ulmaņa valdību un saucis urā, bet daļa no kareivjiem, lai sauktu urā, atbildēja ar svilpieniem. Visi tūliņ tikuši ievesti kazarmās." Nākamajā dienā šīs rotas atteicās doties uz fronti, kur pie Inčukalna bija nolemts apturēt lielinieku spēku straujo virzīšanos uz priekšu, kamēr nebūšot beidzot izmaksāta alga. Kad tas tika izdarīts, zemessargi pieprasīja izmaksāt naudu vēl trīs mēnešus uz priekšu. Arī šī prasība tika izpildīta, taču apsardzības rotas tik un tā palika kazarmās, atsakoties pakļauties pavēlēm.

Pagaidu valdība bija iedzīta stūrī – ja piekāpsies un pieļaus atklātu nepaklausību, tad par kādu nebūt bruņoto spēku pastāvēšanu nevarēja būt ne runas, savukārt piespiest pakļauties apbruņotos un visai kareivīgi noskaņotos Rīgas pašpuikas varēja tikai ar spēku. Svētdien, 29. decembrī, situācija eskalējās: uz pārrunām atbraukušajiem "virsniekiem un apsardzības ministram J. Zālīšam piedraudēts ar varas darbiem".

Lai cik liela būtu vēlme piedēvēt notikušo lielinieku aģitācijai, tā bija karavīru pašu iniciatīva, pat ignorējot lielinieku aģitatoru aicinājumus neko neuzsākt. Lielinieku vadība par notikušo bija tikpat pārsteigti kā valdība: "Par sacelšanos partijas organizācijai un Revkomam iepriekš nebija nekādu ziņu. No partijas un Revkoma bija dota Ulmaņa rotu kareivjiem direktīva, ka sacelšanās nedrīkst notikt nekādā gadījumā bez partijas ziņas, bet tas tomēr bija noticis."

Apsardzības ministra lēmumam rotu kā "lieliniecisku" atbruņot tā kareivju sapulcē nolēma nepakļauties, pieprasot sev jaunu komandieri, ko karavīri cienītu un kam uzticētos. Kazarmas no Rumpmuižas ielas, Grīziņkalna, Pērnavas ielas, Marijas, Suvorova un Aleksandra ielas puses ielenca ciešā lokā Pagaidu valdībai uzticīgās vācbaltiešu zemessargu daļas (blokādē it kā piedalījusies arī 3. latviešu rota). Uz ielu stūriem izvietoja ložmetēju ligzdas, uz gaisa tilta izvietoja vieglo lielgabalu pozīciju. Tika izsaukta bruņumašīna. Slēdza satiksmi līdz Aleksandra gaisa tiltam, lai neviens neiekļūtu un neizkļūtu no aplenkuma zonas (pārvietoties ļāva tikai sievietēm un bērniem, vīriešus aizturot). Pēc 23:00 vakarā aizturēja visus gājējus ielās, komandanta stundas caurlaides izsludinot par nederīgām. Policijas iecirkņi bija arestēto pārpildīti, un tos sāka atbrīvot tikai otrā dienā. 30. decembrī plkst. 06:15 tika pieprasīta nemiernieku padošanās, dodot pusstundu laika pārdomām. Kad plkst. 06:45 nebija saņemta nekāda atbilde, britu kreiseris "Ceres” saņēma pavēli atklāt uguni pret kazarmām. Kuģa žurnālā fiksēts, ka no 4. un 5. lielgabala pa kazarmām laikā līdz 08:30 veikti 10 šāvieni ar šrapneļiem (kas eksplodēja gaisā virs kazarmas, lai nenodarītu postījumus ēkām un iedzīvotājiem).

No gaisa tilta puses uguni atklāja lauka artilērija. Pēc laika, redzot pretošanās veltīgumu, latvieši padevās – lielinieku grupas vadītājs Mūrnieks kopā ar 15 domubiedriem izlēca pa logu un cauri tuvējiem pagalmiem aizbēga, – ārā no kazarmām paceltām rokām nāca 191 kareivis un 2 virsnieki, kas tika arestēti (t. sk. 10 privātpersonas no tuvējiem namiem, kas skaļi paudušas savu atbalstu latviešu karavīriem) un konvoja apsardzībā pa Suvorova ielu aizvesti uz Citadeli, kur ieslodzīti. 3. rota kā neuzticama tika uz laiku atbruņota. Tās pašas dienas pēcpusdienā tika sasaukta kara tiesa – vācu, britu un Latvijas Pagaidu valdības pārstāvji –, kas izskatīja notikušo un piesprieda 10 zemessargiem nāves sodu. No visiem apcietinātajiem tiesai nodots 71 zemessargs.

Kā uz notikušo raudzījās paši apsūdzētie, pauž kāds anonīms dumpja dalībnieks: "Pienāca Ziemas svētki. Rota sāka palikt arvien nemierīgāka; mūs gribēja sūtīt uz fronti, kur nākot dažādi ķīnieši un krievi. Rota negāja, jo zināja pašu biedrus un brāļus nākam, bet stingri uzstājās izsniegt ieročus, lai gadījienā varētu aizstāvēt savas intereses. 29. dec. vakarā dabūjām zināt, nakti mūs nākšot apcietināt. Tūliņ sazinājās ar trešo rotu, kas solījās mūs aizstāvēt, jo nospriedām nepadoties. Viss tomēr palika klusu. Otrā rītā plkst. 6:00 pienāca pavēle, ka pirmai un trešai latv. zemes sargu rotām plkst. 13:27 pilnā sastāvā un bez ieročiem, viena vecākā apakšvirsnieka vadībā jāieronas Suvorova un Matīsa ielu stūrī; pretējā gadījienā angļu kuģi atklāšot lielgabalu uguni, apšaudot kazarmes un apkārtni. Tā kā mēs bijām aplenkti, flinšu bij tikai 50 gabalu, un palīdzības nebija ko gaidīt, – lai veltu asins izliešanu novērstu, tad rotai bij jāpadodas. "Marseljēzu" dziedādamas abas rotas nogāja uz noteikto vietu, kazarmēs pamesdamas tikai dežūrētājus. Soļus 300 no Matīsa ielas kāds uzkliedza: stāt! Rotas apstājās. Tikai pa 8 cilvēku pulciņiem drīkstējām tuvoties baltai gvardei, kura tad abas rotas noveda uz Citadeli cietumā. (..) Cietuma kambaros salika pa 4 cilvēki. Vakarā visus pa kārtai noveda kancelejā, kur pierakstīja vārdu, un atkal atpakaļ. Pēc kāda brīža trešo rotu visu atsvabināja, bet no pirmās tikai 29 cilvēkus. Nakts pagāja klusu. Otrā rītā plkst. 8:00 viens vācu oficiers un 4 kareivji apgāja visus kambarus, noprasīdami, kā sauc. Kuram nu bij lemts, izveda ārā. Turpat ar valdziņu sasēja uz muguras rokas un tā izveda 11 cilvēkus, no kuriem viens gan tika vaļā. Pēc kāda brītiņa mēs dzirdējām, ka sētā briesmīgi lūdzas. Es uzkāpu uz logu un redzēju, ka 4 cilvēki nostādīti pie sienas sasietām rokām. Viens nokrita ceļos un briesmīgi lūdzās, lai atstājot pie dzīvības, bet velti. (..) Piektās dienas rītā slēdzējs paziņoja, mūs laidīšot vaļā."

Nākamajā dienā tika publiskots Zemes Apsardzības virsštāba paziņojums presei: "Naktī no 29. uz 30. decembri sacēlās pret saviem virsniekiem 1. un 2. latviešu zemessargu rotas. Uz Latvijas Apsardzības Ministra pavēli, kazarmas pareizticīgo skolā uz Suvorova ielas tika no uzticīgām zemes sargu rotām ielenktas. Dumpiniekiem tika priekšā likts padoties, piedraudot pretējā gadījumā ar šaušanu. Pēc nedaudz minūtēm, uz iepriekšējas sazināšanās pamata, tika no angļu kara kuģiem atklāta uguns. Pēc pirmiem šāvieniem rotas slēgtās rindās bez ieročiem parādījās uz Suvorova ielas, kuras tad tika apcietinātas un aizvestas. Dumpiniekiem draud pienācīgs sods." Nekādu sīkāku ziņu par notikušo varas iestādes nesniedza, tāpēc presē sastopamās ziņas bija visai haotiskas un neprecīzas (ieskaitot to, no kura kuģa un cik reizes šauts, cik sodīti ar nāvi utt.).

Ziņa par latviešu karavīru apšaušanu gan izplatījās strauji, lielāko tiesu kā baumas, un noteikti lielā mērā šokēja sabiedrību – pie Inčukalna ciesta sakāve, sarkanie tuvojas Rīgai, latviešu karavīri sadumpojušies un sodīti ar nāvi, varas iestādes sākušas evakuēties, – un tās, šķiet, ļoti iespaidoja turpmāko. Nākamajās pāris dienās pēc eksekūcijas zemessardzes latviešu vienības izjuka – vairums dezertēja: dienestu pameta 1. rotas komandieris Kupre ar visiem atlikušajiem karavīriem, skolnieku rotas komandieris kapitans Bērziņš ar saviem 70 kareivjiem, 225 abu Latgales rotu virsnieki un karavīri, no 2. rotas dezertēja aptuveni 174 virsnieki un karavīri, bet no 3. rotas – aptuveni 180 virsnieki un karavīri. Pat pilnībā apbruņotā un kaujasspējīgā, no LKNS virsniekiem sastāvošā instruktoru rota atsacījās doties uz Juglu palīgā vācbaltiešu rotām – no tās dezertēja 110 vīri. Arī Apsardzības ministrijas ierēdņi (ieskaitot Kancelejas priekšnieku P. Silenieku, 41 ierēdnis) masveidā "saslima" vai arī neieradās darbā.

No aptuveni 1500–2000 vīru lielajiem latviešu zemessardzes spēkiem dažās dienās pāri bija palikuši aptuveni vien kādi 420 karavīri. Redzam, ka pāris dienās pēc eksekūcijas Latvijas bruņoto spēku latviešu vienības bez kādas karadarbības zaudēja aptuveni ¾ personālsastāva!

Jau pēc dažiem mēnešiem kapitans Plensners savā pārskatā norādīja, ka nav bijis nekāda dumpja: "Kad vienu no šīm rotām vajag atlaist uz mājām (..) tad vācieši to diezgan nevar izbazūnēt kā dumpi latviešu karaspēkā, aiz "pārskatīšanās" savā oficiālā ziņojumā pierakstot pie vienas rotas vēl klāt divas–trīs citas." To pašu vēlāk atzīst arī Otto Nonācs: "Nekādas sacelšanās vārda īstā nozīmē latviešu rotās nebija, kā to gan vēlējās nostādīt vācieši. Bija tikai zināmas pazīmes, ka rotas kareivji gatavojas nepaklausīt saviem virsniekiem. Lai tas atklāti neizpaustos, latviešu karaspēka vadība nolēma rotu izformēt, kas toreizējos apstākļos, attiecīga apbruņojuma trūkuma dēļ, nebija izdarāms ar saviem spēkiem vien. Nekādas pretošanās ar ieročiem rokā un nekādu upuru pie rotas apcietināšanas nebija."

Nudien nezinu, vai var tā viennozīmīgi, kā pierasts, pasludināt šos zemessargus par "sarkanajiem" un aizmirst. Ja tā padomā, viņu nostāju var saprast. Vairums visai neuzticīgi raudzījās uz pilsonības aicinājumiem, labi atceroties, ka vēl pirms dažiem gadiem šie paši zālīši un goldmaņi tikpat kvēli aicināja būt uzticīgiem "cara tētiņam" un nosodīja jebkādus latviešu separātisma centienus. Bez tam neviens tā īsti nemaz nesaprata, kas tā demokrātija tāda ir. Proti, vienīgā politiskā iekārta, ko tauta zināja, bija tā, kādā tā bija dzīvojusi Krievijas impērijā, tāpēc lielākajai daļai ļaužu izvēle izskatījās visai vienkārša: vai nu atgriežamies dzīvē, kāda bija pirms kara (tikai neatkarīgā Latvijā bez cara), vai arī noticam lieliniekiem, ka no visa vecā jāatsakās, to sagraujot, un jāceļ jauna un vēl nezināma, taču noteikti taisnīgāka un vairumam labklājīgāka iekārta. Savukārt lielā nevienlīdzība, kāda tika ieviesta zemessardzes latviešu daļās – pilsoniskās rotas tika labāk apgādātas, labāk barotas, apbruņotas un apmācītas, lika raudzīties uz Pagaidu valdības politiku kā uz pakāpenisku atgriešanos pie "vecā režīma", tikai bez cara.

No mūsdienām retrospektīvi raugoties, mēs zinām, kas bija "labie", un kas "sliktie", taču tajā laikā viss bija daudz neskaidrāks. Tā kā nudien nezinu, kā šo zemessargu mūsdienu kritiķi paši būtu rīkojušies tajā laikā un situācijā, zinot tikai to informāciju, kas tolaik bija pieejama – vispārējā haosā un objektīvas informācijas trūkumā neviens tolaik nezināja, kas notiek tur, kur ir "padomju vara". Zināja tikai to, ka lielinieki pasludinājuši brīvību, tautu pašnoteikšanās tiesības un Rīgai tuvojas latviešu strēlnieki – "savējie" – ,ar kuriem iespējamā brīvvalsts nākotne tika saistīta drīzāk nekā ar vāciešiem.

Kas īstenībā notika 1918. gada 29. un 30. decembrī, to diemžēl laikam visu neuzzināsim, ja vien netiks atrasti jauni avoti, taču, runājot par šo laiku, tomēr vajadzētu izvairīties no viennozīmīgiem un primitīviem vērtējumiem, it sevišķi, ja tie tapuši vēlāk un balstās kādā konkrētā ideoloģiskā skatījumā.

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4