Kaut arī režisori apgalvo, ka viņi galvenokārt ir vizuāli stāstnieki, mūsdienās diezgan reti nākas sastapties ar filmu, kurā netiek pateikts ne vārda. Piedāvājam ieskatīties interneta žurnāla "Dazed" apkopotajā sarakstā ar 10 uzmanības vērtām "mēmajām" filmām.
"The Tribe" (rež. Miroslavs Slabošpickis (Myroslav Slaboshpytskiy), 2014)
Krimināltrillera "The Tribe" darbība risinās ukraiņu internātskolā kurliem pusaudžiem. Filmas varoņi savā starpā sazinās, izmantojot tikai zīmju valodu (filmai nav arī subtitru), tādējādi skatītāji spiesti kļūt par detektīviem, kam jāmēģina pusaudžu nodomus atšifrēt no aktieru ķermeņa kustībām. Bieži vien varoņi ir vairākus soļus priekšā skatītājam (ja vien tas nepārvalda zīmju valodu), taču ir brīži, kad skatītājs var justies zinošāks, piemēram, kādā epizodē pusaudži nedzird atpakaļgaitā braucošas smagās mašīnas signālus. Jautāts par to, vai filma kādreiz tiks izdota ar subtitriem, režisors Slabošpitskis atbildējis: "Nē, pat ne pēc manas nāves".
"Koyaanisqatsi" (rež. Godfrijs Redžio (Godfrey Reggio), 1983)
Filmā "Koyaanisqatsi" (no hopi indiāņu valodas 'nesabalansētā dzīve') dzirdamas tikai leģendārā komponista Filipa Glāsa ēteriskās melodijas, savukārt attēlu veido ainavu plūsma – kamera slīd pāri tuksnešiem, planē pāri mūžamežiem un beigās tiek ievērpta piesārņoto pilsētu smogā, liekot domāt par cilvēces postošo ietekmi uz pasauli.
"All is Lost" (Džei-Sī Čandors (J.C. Chandor), 2013)
Amerikāņu režisora Džei-Sī Čandora mēmā trillera vienīgais varonis (lomā Roberts Redfords) divu stundu garumā cīnās par izdzīvošanu okeāna vidū, cenšoties salabot savu slīkstošo laivu. Vīrieša vienīgie sabiedrotie ir zivis un krabji, kas viņa centieniem nepievērš nekādu uzmanību. Filmā nav blakussižeta vai volejbola bumbas Vilsona – tas ir tīrs izdzīvošanas stāsts un mācība par to, kā padarīt sālsūdeni dzeramu.
"Daft Punk’s Electroma" (Tomass Bangalters (Thomas Bangalter), Gajs Manuels de Homemkristo (Guy-Manuel de Homem-Christo), 2006)
Filmu režisējis franču elektroniskās mūzikas duets "Daft Punk", un gandrīz vienīgās tajā dzirdamās skaņas ir divu "Daft Punk" robotu (aktieru, ne pašu mūziķu) soļu troksnis, maršējot caur tuksnesi, lai atrastu savu cilvēcību. Filmas pamatā ir videomateriāls dziesmas "Human After All" klipam, ko mūziķi attīstījuši pilnmetrāžas filmā. Interesanti, ka skaņu celiņā nav nevienas "Daft Punk" dziesmas, toties ir Kērtisa Meifīlda, Braeina Īno, Toda Randgrena un citu zināmu mūziķu skaņdarbi.
"Homo Sapiens" (Nikolass Geirhalters (Nikolaus Geyrhalter), 2016)
Austriešu režisora Nikolasa Geirhaltera dokumentālo filmu veido ilgi, nekustīgi kadri ar pamestām ēkām – gan cilvēku aizmirstu kinoteātri Kalifornijā, gan evakuētās Fukušimas skatiem. Klusumu pavada tikai tukšajās telpās atbalsojošās skaņas. Šeit nav cilvēku, vienīgi to eksistences pēdas. Epizodiski parādās putni vai kāds gaisā plīvojošs atkritumu maisiņš. Neomulīgā filma parāda mierīgāku, saskanīgāku pasauli bez cilvēces tajā. Ēkas apaug ar sūnām un no griestiem pil lietus lāses, liekot domāt par dabu, kas soli pa solim atgūst savu planētu.
"Moebius" (rež. Kims Ki Duks (Kim Ki-Duk), 2013)
Provokatīvā dienvidkorejieša Kima Ki Duka ģimenes drāma bez vārdiem pēta cilvēka iracionālos impulsus, apspēlējot tādas tēmas kā kastrācija, incests un nažu izraisīti orgasmi. Filmas pirmajās desmit minūtēs māte pieķer savu dēlu masturbējot, tāpēc nogriež viņa peni un apēd to jēlu – pati par sevi šī darbība liek justies neērti, bet bez vārdu apmaiņas tā ir mokoša. Tālāk filma kļūst tikai ekstrēmāka, un dialogus tajā aizvieto vien epizodiski baudas kunkstieni.
"Girl Walk // All Day" (Džeikobs Krupnika (Jacob Krupnick), 2011)
Filma "Girl Walk // All Day" veidota kā mūzikas video amerikāņu dīdžeja "Girl Talk" mashup albumam "All Day". 75 minūtes garais video izseko Meitenei, kas vienas dienas garumā dejo cauri Ņujorkai. Filma ir mēms mīlas trīsstūris starp trīs ņujorkiešiem, kuri paši neko nenojauš – Meiteni, Džentlmeni un Izvirtuli.
"The Last Battle" (Luks Besons (Luc Besson), 1983)
"The Last Battle" darbība risinās post-apokaliptiskā pasaulē, kurā cilvēki zaudējuši runasspējas un, savā starpā nepārmijot ne vārda, cīnās par strauji izsīkstošajiem resursiem.
"Juha" (Aki Kaurismeki (Aki Kaurismäki), 1999)
Leģendārā somu režisora Aki Kaurismeki filmas ir slavenas ar apzināti neizteiksmīgajiem dialogiem, bet "Juha" atšķiras ar to, ka tās nelielais dialogs rakstiski izteikts starptitros. Filmas pamatā ir somu rakstnieka Juhani Aho 1911. gadā sarakstīts romāns. Oriģināli romāna darbība notiek 18. gadsimtā, taču filmā tā pārcelta uz 70. gadiem un vēsta par vienkāršu zemnieci, kas pamet savu vīru, jo iemīlas elegantā pilsētas švītā. Somu filmu autors ir eksperimentējis ar klusumu jau iepriekš, piemēram, mēmajā filmas "The Match Factory Girl" ievadā (vairāk par Kaurismeki daiļradi lasiet Zanes Timoņinas rakstā).
"In The City of Sylvia" (Hosē Luiss Guerins (José Luis Guerín), 2007)
Lai arī šajā filmā ir īss dialogs, pamatdarbību veido galvenā varoņa mēmie klaiņojumi pa Strasbūru, meklējot sievieti, ko viņš saticis bārā pirms sešiem gadiem. Filmas šarms slēpjas izsmalcinātajā skaņu ainavā un tajā, kā sarunas izplūst fonā. Jebkurš no fonā redzamajiem cilvēkiem varētu būt Silvija, un skatītājs pamazām sāk pievērst uzmanību katram sīkumam, lai atrastu norādes. Filma 2007. gada tikusi nominēta Venēcijas kinofestivāla godalgai "Zelta lauva".
0