"Dāma bija manāmā kunga dūšā," viņš teica, un lai gan tas bija domāts kā joks, tajā izskanēja kāda mūsu valodā un izteiksmē dziļi dziļi iesakņojusies "patiesība". "Tagad es būšu vīrā," draudzene sacīja, un atkal – lai gan tas bija domāts ironiski un teiktā nozīme bija labi saprotama, es pievērsu uzmanību ausīmdzirdamajai dzimšu neatbilstībai. Jo vai gan jūs kādreiz esat sastapušies ar dāmu kundzes dūšā vai sievieti, kas paziņotu, ka šā vai citādi "tikusi sievā"? Un vai jums ir gadījies sastapt sievieti Ādama tērpā? Vai vīrieti Ievas kostīmā?
Man nav ne jausmas, vai kādam filoloģijas vai citas zinātņu jomas pārstāvim ir ienācis prātā to pētīt (ja ir, komentāros pastāstiet, lūdzu), taču, manuprāt, valodā, jo īpaši – pusapzinātā sarunvalodā, atklātībā izsprūkošais ir īpašas ievērības vērts. Lūk, piemēram, labu izglītību ne vien tepat Latvijā, bet arī citu zemju augstās skolās guvusi dāma par sevi saka, ka esot "tulks". Cita sakās esam "vēsturnieks". Vēl kāda: "speciālists". Vai "nefrologs".
Un tagad pamēģiniet atsaukt atmiņā, kad kāds kungs, runājot par savu nodarbošanos, sacītu, ka ir "stomatoloģe", "inženiere", "māsiņa" vai, nu labi, "parapsiholoģe". Visticamāk, neko tādu jūs nekad nekur nebūsit dzirdējuši. Bet par mums, kungiem tā kā viss būtu jau tāpat skaidrs, jo viņu bailes citu kungu un dāmu acīs neizskatīties pietiekami kundzīgiem jeb vīrīgiem ir senas kā pašu iztēlotā pasaule. Taču pat tiem (jeb mums), cik nu man gadījies pamanīt, savas vīrišķības uzsvēršanas apsēstībā tomēr pietiek savaldības sasveicināšanās brīdī vai pie kāda apbalvojuma saņemšanas bērnišķīgi iztēlotā militārā stilā nepievilkt kāju. Atšķirībā no dāmām, kas pie mums turpina kniksēt jeb saliekt celīti pat visaugstākajā valstiskajā līmenī.
Un citādi kā šādu knikšu atblāzmu es nespēju uztvert arī cienījamu un noteiktās zināšanu un prašanu jomās daudz sasniegušu un spējīgu dāmu vēlēšanos vai nedomāšanu savu darbošanos raksturot vīriešu dzimtē. Protams, pastāv arī pārsteidzoši reti izņēmumi, jo vai gan ir gadījies sastapt kādu skatuves mākslinieci, kas apgalvotu, ka ir nevis aktrise, bet gan aktieris?
Svars, kāds tiek piešķirta personas vai pat nedzīvas būtnes dzimumam dažādās valodās, mēdz but atšķirīgs. Ir valodas, kur par dzimti atgādina vārdiem piekabināti īpaši artikuli; ir valodas, kurās pēc vārda formas iespējams noteikt ne vien personas dzimumu, bet pat ģimenes stāvokli; ir valodas, kurās bez vīriešu un sieviešu ir arī vidējā jeb nekatrā dzimte; un ir valodas, kurās par vārdu dzimti atminas vien tad, kad tas saistīts ar vēsturiski tradicionālām konvencijām (piemēram, vārda "kuģis" lietojums angļu valodā sieviešu dzimtē). Latviešu valodā šai ziņā viss ir ļoti stingri, vienkārši un ārzemniekiem bieži vien mulsinoši – nekādas neitrālās, nekatrās vai vidējās dzimtes nav, un visi vārdi tiek dalīti vienīgi vīrišķajos un sievišķajos (vēl nesen, tulkojot kāda uzņēmuma reklāmas materiālus, nācās visai ilgi skaidrot, kāpēc pat par nedzīvām lietām mūsu valodā mēs runājam tā, it kā tām būtu sieviešu vai vīriešu dzimums).
Pieļauju, ka dāmu atsaukšanos uz savu profesiju vīriešu dzimtē visbiežāk vada vislabākie nodomi. Iespējams, tā ir apzināta vai neapzināta tiekšanās pēc mūsu valodā neesošās neitralitātes, mēģinot nošķirt savu dzimumu no nodarbošanās un cenšoties uzsvērt to, ka dzimumam ar profesijas izvēli vai ieņemamo amatu nevajadzētu būt nekādai saistībai. Diemžēl efekts, manuprāt, šādos gadījumos ir pilnīgi pretējs, jo vīriešu dzimti par neitrālu uzskatīt nu nekādi nevar, tāpēc tā izklausās pēc tādas kā taisnošanās: "Es spēju to pašu, ko vīrieši, lai gan esmu tikai sieviete!" Pietrūkst vien pazemīga knikša. Neuzskatu, ka tas būtu īpašas apspriešanas vērts, un tā vienkārši ir valodiska aplipšana ar vīrieša smaku.
2