Silvija Radzobe: Vai pirmā pīle, vai pēdējā (14)

  • kuģis  

    2014. gada 29. maijā, plkst. 9:33

    bravo, ļoti labi

  • arnolds  

    2014. gada 29. maijā, plkst. 10:07

    no-galinoša recenzija. neesmu redzējis, neko neteikšu (bija interese - Ričards, Skrastiņš), nu bet pēc šīs recenzijas, protams, neiešu.
    nav arī pārsteigums par 1. komentāru - ļoti latvisks

  • Čunčuriņš  

    2014. gada 29. maijā, plkst. 11:04

    Biju uz šo izrādi divas reizes, ļoti patika, tā kā recenzija ir izteikti pretencioza.Katram ir tiesības uz savu skatījumu, arī režisoram.

  • Godo  

    2014. gada 29. maijā, plkst. 11:45

    Recenzija pat ir vēl saudzējoša, jo izrāde ir katastrofa, bet vēl katastrofālāka ir režisora infantilitāte. Man ir grūti iedomāties kā lieli pieauguši cilvēki (aktieri) var pakļauties un tik ļoti sevi pazemot šajā bērnišķīgajā balagānā. Grūti iedomāties, ko šajā izrādē var darīt divas reizes, ja jau pirmajā reizē vairums skatītāju nevar sagaidīt, kad beigsies šis garlaicīgais Šekspīra "rekonstruējums".

  • pt  

    2014. gada 29. maijā, plkst. 12:10

    Jāteic, mani iestudējuma sakarā mulsināja dramatiskie saukļi par demokrātijas krahu un pārvērtētību, jo Šekspīra luga jau ir par varu, ko var mantot. Tas arī izskaidro visas brāļu un brāļabērnu slepkavības, kam demokrātijā tam taču nebūtu nekādas jēgas (Ričards lugā nav nekāds apmānītas publikas mīlulis).
    Bet - spriežot pēc šīs recenzijas un arī citām atsauksmēm, nav vērts iet skatīties, kā režisors ir ticis ar to galā, jo režisors ar to vienkārši nav ticis galā.
    Bet žēl - jo klasikas uz Latvijas skatuvēm ir maz.

  • Čunčuriņš  

    2014. gada 29. maijā, plkst. 12:18

    Ak Dievs, kādi steroetipi... Kāpēc realitātei ir jāatbilst kāda iedomām...

  • Elza Lāma  

    2014. gada 29. maijā, plkst. 15:56

    spēcīgi un garšīgi!

    vien grūti piekrist par "Varbūt tas skaidrojams ar mūsu vēsturi, kurā nekad līdz 1918. gadam nav bijuši savi valdnieki un varneši vienmēr bijuši kādi citi – svešie?". tā nu gluži, manuprāt, nevar teikt, kaut vai tādēļ, ka tepat Satori bija lasāms ļoti baudām raksts: http://www.satori.lv/raksts/6234/Latviesu_stereotipiskais_pagatnes_redzejums

  • Godo > Elza Lāma  

    2014. gada 29. maijā, plkst. 16:06

    Nav jau svarīgi kā ir bijis, jo to neviens īsti nezina. Svarīgi ir tas, kā pagātne atspoguļojas tautas apziņā. Bet tautas apziņā ne tikai līdz 1918. gadam mums nav bijuši savu valdnieki, bet arī vēlāk (izņemot Ulmani un daļēji Dombrovski). Latviešu tautas un varas nodalījums jau ir tik liels, ka pat apdraud nācijas valstisko pastāvēšanu, jo latvietis labāk jūtas, kad viņu komandē kāds cits nekā otrs latvietis. Tāpēc arī tā iztapība Briselei, Vašingtonai (agrāk Maskavai).

  • lauķis  

    2014. gada 29. maijā, plkst. 17:00

    Nu nav tik traki. Man skatīties bija pat interesanti. Vai tur bija arī kaut kas no Šekspīra-šaubos. Nezinot pašu lugas fabulu, vispār grūti saprast , ko tas Skrastiņš ik pa laikam nobliež un kāpēc. Tas nu tā. Var jau izrādi skatīties arī no cita aspekta. Personīgi mani pārsteidza, tas cik labs bals tembrs ir Olgai Dreģei un kā tas izskan pa zāli. Kāpēc citiem jaunajiem aktieriem tā nav? Teātra vēstnesī Matīsas kundze gan to skidro, bet tomēr.
    Katrā ziņā nepievienojos Dailes teātra nopēlējiem. Pēdējā laikā šo teātri bieži apmeklēju un man tur patīk gan teātrī radītā atmosfēra, gan pašas izrādes. Mēs taču uz katru kinofilmu arī neejam. Paskatāmies videorullīti, papētām aktierus, režisorus un tad pieņemam lēmumu-iet vai neiet. Lai kritiķi kritizē, tas viņu darbs un man kā skatītājam vienmēr ineresē salīdzināt savas domas ar profesionāļiem.

  • Dead Bull  

    2014. gada 29. maijā, plkst. 17:01

    No sūda pīrādziņu neizcepsi, un luga tieši tas arī ir – dāsni atlīdzināta samazgu liešana pār karā uzvarētu dzimtu. Tad jau labāk Lato Lapsas propagandas materiālus iestudēt – nebūtu jāpārceļ materiāls uz mūsdienām, un skatītāji varētu nojaust, ka drāma ir noteikta pasūtītāja vajadzībām konstruēta "realitāte".

  • Normunds Naumanis  

    2014. gada 29. maijā, plkst. 19:26

    es atkal nesaprotu Radzobes kundzes tupstīšanos - ik pa laikam atgādinot, cik tas Meikšāns talantīgs u.t.t. Manuprāt talants, vismaz Ričardā, ne tuvu nav klāt stāvējis. Elementāri neprofesionāla izrāde

  • Iesakām  

    2014. gada 31. maijā, plkst. 1:52

    Noskatījos izrādi ar lielu aizrautību.
    Manuprāt, izrāde ir niansēti uzbūvēta, lieliska scenogrāfija un izrādes garam atbistoši tērpi.
    Domāju, ka Meikšāns ir gudrs, viņš domā citās kategorijās, t.i.īpašs talants, kas pieder tikai retajam.
    Viestur, esiet stiprs, kritiku uztveriet kā dzinējspēku!

  • Inga Pērkone  

    2014. gada 31. maijā, plkst. 11:59

    Izrāde sava iedarbīguma un atmosfēras ziņā manuprāt samērojama ar Mārtina Skorsēzes filmu "Volstrītas vilks" -- abu darbu varoņi arī šķiet gluži radnieciski un šekspīriski, un jau par šo uzrādījumu un rakstura aktualizāciju vien režisoram un visam ansamblim liels paldies! Meikšāna izrāde gan (atšķirībā no Skorsēzes) virzās no reālā uz abstrakto, un varbūt tāpēc grūti uztverama. Sasniedzot abstrakcijas kulmināciju īsi pirms fināla, kur Ričards pārvietojas no ārējās telpas/ pasaules savā strauji irstošajā iekšējā pasaulē, aģitbrigāde un koncertnumurs tiešām šķita lieks, taču, ja salīdzinām ar mūsdienu kino, tāpat beidzas gandrīz visas filmas -- uz titriem uzliekot kādu daudznozīmīgu dziesmu.
    Nevar vērtēt izrādi pēc tā, ko tās veidotāji publiski runā -- te lai par biedinošu paraugu ir Alvis Hermanis, kurš publiskajā telpā dažkārt tā izteicies, ka mati ceļas stāvus, taču ar viņa izrādēm tam lielākoties sakara maz.
    Kopsavilkums: "Ričards III" Dailes teātrī -- spēcīga un iedarbīga, domāšanu veicinoša izrāde!

  • Dace Matisone  

    2014. gada 8. jūnijā, plkst. 13:58

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2013. gada 27. maijā, plkst. 7:05

    Ivars Ījabs: Starp mums, lumpeniem, runājot (17)

    Ja vēlamies pasauli dalīt "elitē" un "lumpenā", tad Alvim Hermanim nešaubīgi ir tiesības sevi pieskaitīt pirmajai grupai. Jautājums vienīgi, cik produktīvs ir šāds dalījums.

  • 2016. gada 11. maijā, plkst. 5:25

    Dagnis Skurbe: Pēc simtās reizes ir vēl interesantāk

    Grafiskais dizainers Dagnis Skurbe bija viens no portāla "Satori" izveidotājiem, tā dizaina autors un vairāku "Satori" izdoto grāmatu mākslinieks. Nu viņš ir radījis galda spēli "Marss 2049".

  • 2016. gada 2. augustā, plkst. 5:12

    Aiga Dzalbe: Teātris pāris koferos

    Vairums manu pirmo bērnības atmiņu saistās tieši ar teātri. Vissenākā no tām (līdz trīs gadu vecumam) ir stindzinošās bailes, kas bija jāuzvar, lai tiktu uz skatuves izpildīt sniegpārsliņas pienākumus.

  • 2013. gada 13. maijā, plkst. 7:05

    Haralds Matulis: Filozofija, laba dzīve vai lepnība (3)

    Vai, meklējot atbildi uz jautājumu, kas ir laba dzīve, pareizais ceļš ir sekot savai sapratnei, atsakoties no paļaušanās jebkādai doktrīnai, tradīcijai un ticības dogmām, vai arī tā ir lepnība?

  • 2014. gada 16. maijā, plkst. 0:12

    Inga Kope-Grosa: Bezmiega naktīs

    Jautrais pastnieks Jona sarkanā ikdienas uzsvārcī zelta vēstules ik dienas no karalienes nes. Un otrdienās ziņas kādas no vietējā miesnieka. Bet svētdienās Dieva čukstus pie namdurvīm sudraba zīlīte nes.

  • 2015. gada 31. jūlijā, plkst. 6:07

    Rihards Bargais: Par nesatikšanos (5)

    Reiz kādā lauku ciematā netālu no Rīgas dzīvoja trīs geji, šis būs stāstiņš par viņiem. Un par kādu ziemas vakaru. Par nesatikšanos. Vai, ja saņem visu kopā, tad par trīs geju nesatikšanos kādā ziemas vakarā lauku ciematā netālu no Rīgas.

  • 2012. gada 2. augustā, plkst. 8:13

    Vestards Šimkus: Mākslinieks ir tas, kurš spēj saglabāt bērnības sajūtu (15)

    Mani vecāki darīja visu iespējamo, lai nekļūtu par sabiedrības locekļiem. Līdz ar to saskarsme ar kultūru, ar klasisko mūziku, bija sava veida eskeipisms.

  • 2015. gada 20. februārī, plkst. 10:02

    Edvards: Īsais kurss reliģiju vēsturē (1)

    Sarunā ar Gustavu Terzenu Edvards sniedz īso kursu reliģiju vēsturē, pārstāsta filmas "Jēzus Kristus Superzvaigzne" sižetu, kā arī atklāj ar ko kauslis atšķiras no īsta cīnītāja.



Kultūras Ministrija
vkkf