Runājot skaidru valodu (1. daļa)

2006. gada 26. jūnijā, plkst. 15:18

komentāri (16)

• janis 30.06.06 1:10

  Nila Saksa kungs, ludzu tris tezes no shi raksta. Tam nevajadzetu but gruti, ja tekstaa butu kaut viena doma. Iznjemto taas putas no demogogijas atdzisushaa katla. Un vel kas. Ja jus redz iekapjat automobili ZAZ (ignorejot to, ka tas ir ZAZ un to pat nezinot) un pec taa spriezhat par visu auto sugu, ja shads ir jusu Panjemiens, aplukojot kadu jautajumu vai problemu, tad nav nekads TAD, jo tad ir tikai mute ciet, jo ko ta lai veel saka. Visfoshaak tomeer ir dir....s pa pelkji vai dauzities un vartities pa puteklainu pahgalma zemi, ne? Bet nopietni padiskutieret par sho un to , kam nejaushi un nevizhigi pieskarts shajaa tekstaa vareetu, bet kur un kad. Saakt varetu, tad, ja butu kautviens labs jautaajums.

• 30.06.06 11:00

  Par ko tu gribi diskutēt? Vai par to, ka mākslas pasaule arvien vairāk noslēdzas pati uz sevi un pat lielākajai daļai izglītotu cilvēku nu jau ir pofig uz visiem tiem mākslinieku izmisīgajiem mēģinājumiem kontaktēties (čerez darbiem).Un jo izmisīgāki kļūst viņu izlēcieni, jo mazāk tie kādu interesē. Provokatīvai primitīvais stils, manuprāt, ir tīšām izvēlēts. Apskaties šī portāla filosofijas nodaļu un redzēsi, ka tos palagus neviens īpaši nelasa. Būtu interesanti (vismaz man), ja tu uzrakstītu par šo pašu tēmu, tikai tā kā tev liekas pareizi. Diemžēl tev ir citi darbi, nav laika, blā-blā-blā... Tāpēc diskusija, pēc kuras tu alksti nekad nesāksies.

• Addition 30.06.06 11:01

  Jā, iepriekšējam komentam aizmirsu savu vārdu pielikt: Addition.

• Addition 30.06.06 11:15

  Autora strukturālistiskie pētījumi tiek izvērsti literatūras pamatproblēmu kontekstā un pateicoties tam viņa vērienīgais projekts nezaudē dziļuma dimensiju. Īpaši jāatzīmē autora erudīcija un analītiskā spriestspēja, bez kurām diskusija par postmodernismu neglābjami deģenerētos līdz “gudru” frāžu rindošanai. Tiesa, vairoties no “akadēmisma” (pret to Autoram ir alerģija) domu gājiens ne vienmēr saglabā konsekvenci. Tā piemēram, tīšuprāt vai nē, bet jau grāmatas sākumā autors pārkāpj paša uzstādītos principus. Ievadā viņš postulē, ka “jebkāda racionāli veidota saruna par postmodernismu noved vai nu pie bezjēdzīgas matu skaldīšanas, vai arī bezcerīgā garlaicībā.”, un ka “postmodernisms – tas … ir priekpilns haoss, kuru sakārtot nav nedz iespējams, nedz arī nepieciešams.” Taču jau pirmajā nodaļā tiek izvērsta rūpīga postmodernisma elementu analīze, kur blakus literatūrai tiek citēta arī literatūras teorija. Arī tālāk Autors ik uz soļa atzīst, ka daudzas lietas pie labākās gribas nav iespējams līdz galam izprast, taču spītīgi turpina tās skaidrot. Dīvainā kārtā tas nenoved nedz pie bezjēdzības, nedz pie garlaicības, bet gan pie labi pamatotiem spriedumiem par literatūras paradoksālajām īpašībām. Šādā situācijā uzmanīgs lasītājs ir spiests secināt, ka vai nu autora pārspriedums nav gluži racionāls, kas rādās maz ticams, vai arī ka racionālisms un akadēmisms nav gluži tik neauglīgs kā tas tika paziņots sākumā. Autors raksta: “… visi klasisfikācijas principi literatūrā ir pretrunā ar literatūras būtību. Procesi literatūrā ir neprognozējami un iracionāli, sākot jau ar pašu literatūras pastāvēšanas faktu.” Tomēr tas, ka postmodernisms nepakļaujas definīcijām, vēl nenozīmē, ka nepastāv pazīmes, pēc kurām mēs to varam nekļūdīgi identificēt. Jā, – visas literatūras norises nav iespējams sakārtot daudzmaz loģiskā secībā, tomēr, kas mums liedz sakārtot daļu no tām. Protams, jaunizveidotā struktūra nepavisam nebūs mūžīga, taču savas pastāvēšanas laikā to varēs izmantot kā kritēriju attiecībā pret citām struktūrām. Šis apstāklis, ļauj Autoram nodoties postmodernisma analīzei un interpretācijai, vienlaikus saglabājot pietāti pret tā nostādnēm – vilks ir paēdis, un arī aitas paliek nedefinētas. Uzmanīgajam lasītājam atkal rodas jautājums: “Bet ko tad Autors ir centies uzsvērt ar neakadēmiskām metodēm aizstāvēdams iracionālismu?” Domājams, ne to, ka racionalitāte būtu jānomaina pret iracionalitāti, bet gan, ka pastāv dažādu veidu racionalitāte – ar centru un bez. Pie tam, nekas neliecina par to, ka kāds no šiem veidiem literatūrā dominētu. Vienkārši ir tādi darbi, kuros ir veltīgi meklēt jēgas centru: tā ir sadalīta fragmentos un izmētāta pa visu tekstu, vai pat atrodas ārpus tā. Lasītājam atliek vai nu šādu darbu pieņemt, vai likt atpakaļ plauktā, vai arī, sekojot baņķiera Valērija Kargina piemēram, izmest atkritumos. Situāciju varētu paskaidrot Mišela Fuko koncepcija par to, ka neprāts ir nekas cits kā citādi strukturēts saprāts, un ka tikai pateicoties nenormālajam mēs varam definēt normalitāti. Šai ziņā postmodernisms pilda visai humānu misiju – padarīdams citādību par mākslas formu tas cenšas mazināt aizspriedumu trulo spēku. Arī atbilde uz jautājumu par to “kas ir literatūra?” izriet no modernisma un postmodernisma pozicionālajā pretnostatījumā. Ar modernismu Autors saprot ceļojumu uz literatūras robežām nolūkā paplašināt tās teritorijas. Nonākot pie robežām modernisms konstatē literatūras nāvi, jo viss ir uzrakstīts un vairs nebūs par ko rakstīt. Savukārt, postmodernisms izpaužas kā vienīgais iespējamais literatūras turpinājums, kas uzdrošinās apstrīdēt robežu noteiktību. Ietverdams sevī visas literatūras, tostarp arī modernisma pieredzi, postmodernisms interpretē romāna nāvi nevis kā apokaliptisku problēmu, bet gan kā rakstīšanas noteikumu maiņu. Tas izmaina robežas statusu, t.i., padara to par literatūras objektu. Nemainīgs paliek vienīgi spēles prieks, kas barojas no bergsoniskā élan vital, dzīvības spēka, kura attīstība notiek nepārtraukti novirzoties no sākotnējā kursa. No kurienes nāk šis spēks? To rada spriedze starp dažādiem rakstības principiem, jo “Literatūra kā tāda nepastāv; ir tikai spēles noteikumi, kuru kopumu mēs patlaban uzskatām par literatūru – un šie noteikumi nepārtraukti mainās.” Pāri nepaliek nekas, visu ir iespējams pārtaisīt, sagrozīt, nomainīt, pielāgot pa jaunam. Būdami profesionāli mākslinieki, postmodernisti ļoti veiksmīgi tēlo ne-māksliniekus, jeb vienkārši brīvus cilvēkus. Tas ir viens no būtiskākajiem motīviem plašajā kultūras mitoloģijā, tomēr ir jāatceras, ka “atļaušanās būt brīvam – tā laikam gan ir visu utopiju utopija.” Kā vēlāk izrādas, postmodernisti ir pakļauti valodas varai pat vēl lielākā mērā, nekā citu paradigmu pārstāvji, jo tieši viņi padara citādību par kvalitāti per se. Uzsvērdami, ka akadēmisma un racionālisma mīti ir jāsagrauj, postmodernisisti kalpo par lielisku ilustrācija tam, kā māksla ar vienu mītu palīdzību mēģina atmaskot citus mītus. Uzmanīgi ieskatoties izrādas, ka patiesībā nekas jau netiek grauts – akadēmisms mierīgi pastāv līdzās postmodernismam, tāpat arī iracionālisms pastāv blakus racionālismam. Taču šīs viltīgi savērptās mitoloģijas dēļ lasītājas vairs nevar saprast, kas tad īsti notiek literatūrā, jo nekādi kritēriji vairs nav pielietojami. Palikusi vienīgi rakstīšanas paradigma, tāpēc lasītājam ir jāizvēlas, vai nu lasīt tikai postmodernistus, vai arī nelasīt neko. Taču šī izvēle ir safabricēta, un to viegli atmasko ar kārtējā pardigmas maiņa. Tik pat mākslīgs ir uzskats par to, ka tekstam piemīt neatkārtojama oriģinalitāte, autentiskums. Autors kritizē akadēmisko zinātni par to, ka vienīgais bibliogrāfiju un maniakāli precīzo zemsvītras norāžu mērķis ir “aizmālēt lasītājam acis ar citātiem, lai viņš nemana, ka pats teksts ir tikai kompilācija.” Taču pēc pāris lapaspusēm viņš atzīst, ka arī postmodernistu darbi ir piesātināti ar slēptām atsaucēm un norādēm uz citu autoru darbiem, īpaši pieminot Borhesa izdomāto Pjēru Menāru, kurš vienkārši pārraksta “Donu Kihotu” vārds vārdā. Jāsecina, ka robeža starp plaģiātu, kompilāciju un oriģinalitāti pastāv tikai tik ilgi, kamēr starp tekstiem pastāv cīņa par autentiskumu. Ja šī cīņa kaut uz mirkli beigtos, teksti saplūstu viens ar otru, kā to paredz literatūras intertekstualitāte. Postmodernisma ietvaros tas jau ir noticis – robežas starp mākslu un visu pārējo ir izšķīdušas, tāpēc jebkura teksta lasīšanas process var sagādāt patiesu prieku. Autors secina: “Māksla atrodama visur – pavārgrāmatā, reklāmā, uzrakstā uz cigarešu paciņas – kur vien cilvēks saskaras ar zīmju sistēmām, dažādiem kodiem un šifriem.” Ja tā, tad māksla beidzas turpat, kur beidzas kultūra. Bet tur, kur beidzas kultūra, sākas metakultūra, kas padara par mākslu pašu mākslas kritēriju meklēšanu un pamatošanu. Kļūstot par metakultūru, litereatūra nodarbojas vairs ne ar mākslas, bet ar filosofijas problēmām. Tā uzbāzīgi uzdod lasītājam jautājumus par sevi un savām vērtībām, jo identitātes meklējumi ir vienīgais, kas tai atlicis. Literatūras uzdevums vairs nav nedz izglītot, nedz moralizēt, nedz izklaidēt, bet gan provocēt jēgas meklējumu nepieciešamību. Un nereti tas kļūst pagalam apgrūtinoši. Postmodernisms uzvedas kā egoistisks bērns, kas iegrimis savās rotaļās ignorē gan laiku, gan telpu, gan drošību. Uzņemoties visu atbildību par literatūru, postmodernisms atsakās no atbildības lasītāja priekšā. Tas ir diezgan varonīgs pasākums: paliekot bez auditorijas, literatūra ir tikai apdrukātas celulozes grēdas.

• eu 30.06.06 11:58

  izlasīju jāņa (?) komentāru un mazliet apjuku. Proti, mirklī, kad Satori tiek publicēti raksti un recenzijas, komentētāji kviec pēc piezemētības, pēc neuzbāšanās ar savām "augstajām idejām" un "akadēmisko rakstību". Intelektuālisms un akadēmisms ir neforši (spriežot pēc "atklāta vēstule satori redakcijai" komentāriem). 'Vienlaicīgi šeit es esmu liecinieks situācijai, kad cilvēki nespēj nolasīt ironisko un pozitīvi uz zobu velkošo noti un met akmeņus par nespēju būt analītiskiem, kritiskiem, akadēmiskiem un kādiem tur vēl ne. Šajā mirklī es secinu divas lietas - ka daļa Satori komentētāju ir hormonu vētru plosīti tīņi savas personības veidošanas sākumposmā... mētājas no vienas galējības otrā, nemitīgi paužot savu neapmierinātību (kā es piemēram, šeit) otrā lieta - šķiet, ka vajadzētu ieviest kaut ko līdzīgu PSRS laika unifikācijai. attiecinot to uz Satori publikācijām - neitrālus, semiakadēmiskus informatīvos tekstus. Jo žanrus, tēmas un nianses, kā man te rādās, cilvēki nolasa ar grūtībām :) Priekā!

• janis 30.06.06 12:42

  addition visu cienu. Laiks jau nu ir gana. No problemas.

• janis 30.06.06 12:54

  To garo streeki neizlasiju veel. Velaak.

• janis 30.06.06 13:09

  Addition ka Jus ludzu godat istaja vardaa?

• Addition 30.06.06 13:15

  Mans īstais vārds ir Addi Tion :)))))) Man liekas, mēs lieliski pavadām laiku, vai ne?

• janis 30.06.06 13:25

  parak lielus parsteigumus Tu man tapat nevaretu sagadaat. Lai ari man ir specigas aizdomas par tavu personu. Starp citu visi tavi isie teksti ir pavisam tadi liesi, atsuti kadu eseju, kura nav pieminets nevienu reizi neviens. Tikai domas par kadu lietu. Uz Maserati69@inbox.lv

• Jokstiņš 30.06.06 15:08

  Tik interesanti te sen nav bijis. Milžu cīņas!

• janis > addi Tion 01.07.06 17:22

• janis > addi Tion 01.07.06 17:55

  1) pastastu ludzu ko šajā komentāru sadaļā dara teksts par postmodernisko literaturu. iespejams esmu palaidus kaut ko garaam tapec izlasiju tavu kluci/palagu 2) visupirms shajaa tekstaa dominee viena lielā paviršība. Tas butu terimini; 1) postmodernisms ( apriori pieņemts kā pazime/apzimejums KURAI (?)literaturai, kuriem, kuru autoru darbos). Kas tas par zvēru un kapēc rodas aizdomas, ka tas itkā būtu šodien un pat pienemot ka Tavaa referataa shim terminaam ir pashsaprotama noziime tomēr nepamet sajūta, ka rakstīts ir kadā dominejosho ideju starpposmaa pirms gadiem 15-30 un rezumejot shkiet divaina lekashana ap sho terminu un taa obligaato skaidroshanu 2) akademisms, luk, pat tiek ar veiklu kaaju pretnostatiits akademismam (labs jau nu ir, bet nu common'tak nejau visparigu kontekstu lietojot) un veel veiklaaku kaaju akademisms redziet esot racionals un postmodernisms irracionals (rupji runajot jaa, bet vai ta domat-gribeetaaji kadi traktoristi ..) Smagaais gals protams i teksta beigas. Vecais nikjis normalu, jutigu secinajujmu vietaa tiek uzbliezts sensacionals Galops pa celjam visu lauzhot un gazhoties. Citeshu. ...“Māksla atrodama visur – pavārgrāmatā, reklāmā, uzrakstā uz cigarešu paciņas – kur vien cilvēks saskaras ar zīmju sistēmām, dažādiem kodiem un šifriem.” Arprac ku senils un no comment bez-vertigs ( jau gadus 40 ) teikums, tachu tu turpini ...Ja tā, tad māksla beidzas turpat, kur beidzas kultūra... AUA AUA sheit sakas atri apestaa banaana vedergraizes, kuras paraug konvulsijaas peec shii ...Bet tur, kur beidzas kultūra, sākas metakultūra, kas padara par mākslu pašu mākslas kritēriju meklēšanu un pamatošanu. Kļūstot par metakultūru, litereatūra nodarbojas vairs ne ar mākslas, bet ar filosofijas problēmām.. Sheit nu sapinjkereshanas noved pie nosmakshanas, jo atkal jau pavirshi lietoti jauni jedzieni; 1)maxla(ieprieksh tomer bija tikai literatura) 2) filosofijas problemas (ari jau johaidii ku nesaprotams, kas taas par problemaam (kaa ietvaros?)3) kas tad kultura taada ( ari pietrukst parliecibas) 4) Metakultuura ir lielakais dinozaurs shajaa barinjaa ( pašķetinot jedzienu kultūra iespejams vartu iztikt bez šī meto-ZAURA ) Ja augshminetais butu kaucikaa kartibaa tad varetu sakt kautko pinjkereet un komenteet. Protams, shajaa tekstaa ir kadam 1990. gada sakarigs un neslikts konteksts - ta4u visai apkoshlaats un 138 x dzirdets. Nerunasim par pedejo teikumu, kas skan kaa TVNET virsraxts - ta teikt pec ceela lidojuma nolaidies pietaisiitaa pludmalee. Lai tas raxtinsh izskatitos shikaak, butu jauki tomer atrast plashakus kontekstus. Piemeram "pliks teksts", " citu neterminologijas vergu tekstu piemineshana, jo "all things possible" un " htere are much more things.." Vel varetu piesieties piue ta ka tomer netiek rezumets ar labu jautajumu, bet gan ar .. (augshmineeju). nu kautkaa taa, lai neparspileetu nau jau laika, jabrauc talaak :----)

• 16.04.09 0:54

• Artūrs Pabērzs 31.07.09 11:06

  Viens dzejnieks dzimst no 10 000 000 dzimušu cilvēku! Latviešu ir?

• A. P. 31.07.09 11:07

  Odin poet roždaietsja na 10 millionov čelovek.

Piedalies diskusijā: