Lorēna Monseina Roudsa: Melnģīmji Latvijā (11)

  • Anda Baklane 1  

    2014. gada 13. martā, plkst. 10:51

    Liels paldies par interesanto rakstu!

    Protams, grūti bērnu dārzā sniegt ne-stereotipiskas zināšanas, jo jebkurā gadījumā redzējums būs ļoti vienkāršots. Taču jāpiekrīt, ka bērnu dārzu priekšnesumi mēdz būt satriecoši bezgaumīgi, truli, pat piedauzīgi. Kāda izlaiduma priekšnesmu laikā es knapi turējos, lai nerautu savu acuraugu laukā no dejas.

  • Guntis Kārkliņš  

    2014. gada 13. martā, plkst. 12:01

    ... BET vai tieši šis mītu un dažādās vēsturiskās atmiņas kopums nav tas kas kādu kultūru padara atšķirīgu no citām? Ja vides aizsardzībā galvenais ir saglabāt sugu daudzveidību tad sociālajā un kultūras jomā globalizācijas iespaidā mēs redzam tieši pretējo.

  • Anda Baklane 1 > Guntis Kārkliņš  

    2014. gada 13. martā, plkst. 12:44

    Jūs to domājat tādā ziņā, ka latviešu stereotipi par afrikāņiem padara latviešus par tiem, kas viņi ir? Vai tādā ziņā, ka stereotipi par afrikāņiem padara afrikāņus par tiem, kas viņi ir?

  • kvazikvazimodo  

    2014. gada 13. martā, plkst. 13:59

    narācija mūs sasniedz ne tikai pateicoties kinestētiskajām, bet arī audiovizulālajām iztēles referencēm, tas skaidri redzams pasakā par Sprīdīti, kurā afroafrikāņa tēls iešifrēts simboliskajā "bija gatavs pundurītis, krupītis". tādejādi lasītājā tiek atdzīvināta metaaizvainojuma atmiņa, priekšstats par cilvēces ciešanu polifoniju. nozīmīga vēstījuma daļa ir arī progresa naratīvs, kad Sprīdītis "No galvām tas izņem visas divpadsmit mēles", tā realizējot protocenzūru visu aizvainoto vārdā.

  • Daiga Mežaka  

    2014. gada 13. martā, plkst. 16:06

    piedod, izlasīt līdz galam nesspēju. pie tēmas un vnk, lai izkustētos, piedāvāju http://youtu.be/LHV7gmT5m8I

  • Anda Baklane 1 > kvakvazimodo  

    2014. gada 13. martā, plkst. 16:48

    Trāpīgi, kā vienmēr. Sīpolu mizās atrastas domas.

  • Guntis Kārkliņš > Anda Baklāne  

    2014. gada 13. martā, plkst. 18:41

    ... Piezīme bija par to ka vienos vēsturiskajos apstākļos radušies stereotipi liek mainīt citos vēsturiskajos apstākļos radušos stereotipus kā nepareizus. Pagaidām tikai "Silmačos" žīdi nepareizi atspoguļoti, varbūt vēlāk arī Jāņus ne tā svinēs.

  • Kristians Šics  

    2014. gada 13. martā, plkst. 20:34

    Nez kādi būtu āfrikāņu stereotipi par latviešiem ciema skolas uzvedumā? Lieliskā zviedru komēdija "Pikaso piedzīvojumi" uzbūvēta eleganti apspēlējot stereotipus par dažādām tautām. Pikaso iet ciemos pie draudzenes somietes, ieiet pa durvīm – tur viss melnbalts. Britu filma, ko padomju nomā dēvēja par "Piedzīvojumiem gaisā" tāpat balstīta uz nāciju stereotipiem – franči bučojās, vācieši maršē. Ja mēs jautri smejamies par somu jokiem, vāciešiem un skotiem, kāpēc tas būtu liegts par āfrikāņiem? Varbūt labāk nemainīt stereotipu no "Bonifācija brīvdiemām" uz "Johnny Mad Dog"? https://www.youtube.com/watch?v=Dj16Kfd8xZk

  • Anda Baklane 1 > Guntis Kārkliņš  

    2014. gada 14. martā, plkst. 9:18

    Jā, domai par Silmačiem varu piekrist. Bet tādi mūsdienu bērnudārzu un popielu priekšnesumi kādam, kas labāk orientējas Āfrikas kontinenta identitātēs, droši vien izskatās līdzīgi kā latviešu portretējums sarkanos interjeros ar častuškām.

  • Haris  

    2014. gada 14. martā, plkst. 17:06

    Dikti interesanti, kāpēc (1) raksta oriģināls ir angliski (latviski nesaprotoša ieceļotāja/ieklīdene?), (2) kurš maksāja Igoram Gubenko par tulkojumu (no Satori budžeta valsts piešķirtās daļas; varbūt Gubenko "pliks" entuziasms)?

  • Inese Suharuka  

    2014. gada 30. jūlijā, plkst. 11:45

    Un kas tieši ir greizs un nepareizs? Tas, ka melnādainajiem ir tumša ādas krāsa? Vai tas, ka to ikdienas apģērbs ir gaužām 'trūcīgs'? Tam kā liecība kalpo arī dokumentālās filmas par Āfriku vai jebkura enciklopēdija.

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ir nepieciešams ik pa brīdim iemīlēties, lai iegūtu attaisnojumu tam regulārajam izmisumam, kas tevi piemeklē tik un tā.

    Albērs Kamī

Iesakām

  • 2013. gada 4. jūnijā, plkst. 7:06

    Undīne Andersone: Vēl viena franču revolūcija (2)

    Vasaras sezonā Monpeljē ir populāra vieta, bet kaut ko tādu es redzu pirmo reizi – cilvēki satupuši uz balkoniem, dzīvesvietas vai biroja – nav atšķirības, aizdedzina cigaretes un gaida, kad nu sāksies.

  • 2017. gada 1. februārī, plkst. 11:01

    Agnese Rakovska: Man bija bail no tās dziesmas

    Mēs tikāmies ar dziedātāju Agnesi Rakovsku, lai parunātu par sadarbību ar Raimondu Paulu, dziesmām, no kurām ir bail, sabiedrību, kas izstumj citādos, un mākslinieka atbildību.

  • 2016. gada 15. februārī, plkst. 6:13

    Alise Zariņa: Berlināles pieraksti. Pirmais

    Viens no aspektiem, kas atrodas šī gada Berlināles uzmanības fokusā, ir migrantu krīze Eiropā. Daudzo festivāla iniciatīvu vidū ir patvēruma meklētāju pavadīšana uz filmām, brīvprātīgais darbs, ziedojumu vākšana.

  • 2015. gada 30. martā, plkst. 6:03

    Māris Zanders: Izklausās diezgan kreisi... (9)

    Vispār jau mums noderētu viena kārtīga kreisi orientēta partija – kaut vai tāpēc, lai noteicošā robežšķirtne starp partijām nebūtu orientēšanās uz vēlētāju etnisko piederību.

  • 2013. gada 17. aprīlī, plkst. 7:04

    Dmitrijs Vodeņņikovs: Rūnas (2)

    Toties es – neredzu nekādas vīzijas, man nav, ko jums stāstīt, viss, kas man ir, – raupjas un grīļīgas domas, un, kaut esmu tikai liecinieks, nevis patēvs tavs un ne māte, es ņemu tevi (piemēram, pēdējo) rokās un baroju tev lielās brūkleņogas.

  • 2014. gada 15. augustā, plkst. 7:08

    Haralds Matulis: Andrejs Strādnieks (2)

    Andrej, es tev esmu bijis kā tēvs šos divus mēnešus. Esmu rūpējies par tevi. Mēs varam par to aprunāties. Kad tev ir brīvdiena? Es tevi ļoti labi saprotu. Paskaties uz mani! Es pats kādreiz esmu strādājis uz ceļa. Esmu gājis tam cauri.

  • 2013. gada 1. aprīlī, plkst. 10:04

    PARDŽOISU (3)

    Pirms kādiem pieciem gadiem, kad Dace Jaunupe vēl nebija kļuvusi par Bargo, bet strādāja Satori grāmatnīcā par apsargu un klusi bija iemīlējusies Reinī Tukišā, es devos viņu apciemot uz minēto iestādi. Pētīju tos nokrautos grāmatu plauktus un vaicāju Dacei: “Klausies, tu noteikti zini, kas tas Džeimss Džoiss tāds ir, kāpēc visi par viņu runā?” Vairs tā precīzi neatceros, bet šķiet, ka viņa nokrita uz grīdas un sāka epileptiski raustīties konvulsijās, neskaidri pamīšus buldurējot vārdus “Uliss” un “facepalm” pār lūpām. Pēc tam atguvās, un mēs atkal bijām draudzenes. Tiesa, neko daudz jau tas Daces skaidrojums man nedeva.

  • 2013. gada 29. oktobrī, plkst. 8:10

    Liene Brizga-Kalniņa: Mans dārgais, izdomātais draugs

    Dukši bija Jurģa izdomātas būtnes, kas parādījās apmēram divu gadu vecumā, pastāvīgi pavadoņi visās dzīves norisēs, spēļu un sarunu biedri. Tas bija kā pastāvīgi ieslēgts radio.



Kultūras Ministrija
vkkf