Baiba Petrenko: Telefons sievietei (11)

  • Māra Laizāne  

    2013. gada 8. martā, plkst. 10:19

    Tieši tā, arīi šie "mazie" aizspriedumi veido mūsu ikdienu un no tiem daudz grūtāk izvairīties un tos pamanīt, bet tas jau nemazina to ietekmi.

    Es (naivi) ceru, ka šo rakstu izlasīs tie, kas pārprot dzimumu vienlīdzību un domā, ka tam kaut kāds sakars ar vīriešu un sieviešu padarīšanu par vienu dzimumu vai tml. ;)

  • Arvis Kolmanis > Izbanotais  

    2013. gada 8. martā, plkst. 11:02

    Raksts ir par sieviešu līdztiesību, nevis etniskām problēmām, būtu interesantāk lasīt tavas domas par seksismu.

  • dute > izbanotais  

    2013. gada 8. martā, plkst. 11:04

    nu jau mēs pēc noklusējuma pieņemam, ka visa Rīgas pašvaldība = krievi? :)

  • bridzha  

    2013. gada 8. martā, plkst. 11:42

    vai tieshaam shis ir kaarteejais `meitenes arii driikst speeleeties ar mashiinaam` raksts? velk uz pirmaa kursa zhurnaalistikas studenti, kas, noreibusi no sidra, uzstaajas paareejo draudzenju priekshaa ar klishejaam paarpilnu monologu par dzimumu liidztiesiibu un stereotipiem

  • Arvis Kolmanis  

    2013. gada 8. martā, plkst. 12:08

    'jebkurš veids, kā sieviete ir tāda, kāda viņa vēlas būt, ir pareizs un nevienam tur nav ko purkšķēt. Ir tikai viens nepareizs veids, kā būt sievietei: būt tādai, kāda viņa nevēlas būt, un purkšķēt, ka pasaule pie tā vainīga.'
    Jā.

  • Māra_OK  

    2013. gada 8. martā, plkst. 23:23

    Grūti saprast, vai autore apzināti izvēlas "tuneļ-skatu" uz stereotipu izmantošanu reklāmā vai tiešām tic, ka tikai sievietes ir pakļautas stereotipizācijai. Visa reklāmas industrija taču balstās uz stereotipiem - arī vīriešiem taču tiek piedāvātas mašīnas, kas "tevi padarīs par īstu veci" utt. Un, ja nu tu, gadījumā, cilvēks sajūties nedaudz sevišķāks un tāpēc varbūt reizēm bēdīgs par šādu dalījumu stereotipos, tad tev palīgā nāks cita, varbūt nedaudz specifiskāka, šaurāka reklāmas nozare, kas specializējas tieši uz tādiem - individuālistiem, sava ceļa gājējiem. Kurus atkal ļoti viegli ir stereotipizēt. Manuprāt reklāma nevar nebalstīties uz stereotipiem, jo reklāma nekad nav vērsta uz atsevišķu indivīdu. Un vienīgais veids, kā "būt tādai, kāda vēlies būt" ir pēc iespējas kritiskāk skatīties uz jebkuru ideju/domu/lietu, kas ienāk tavā prātā vai vidē un izvērtēt, vai tev tas ir vajadzīgs, vai "no ārpuses" izskatās, ka tu piederi tai cilvēku grupai, kurai tas ir vajadzīgs.

  • medai  

    2013. gada 9. martā, plkst. 15:53

    Man atkal nepatīk domes reklāmas. Nepatīk, ka tagad visas šīs gleznas ir pabāztas zem kaut kāda stulba 8.marta reklāmas. Labāk patiktu, ka atzītu, ka nav bijuši spējīgi nodrošināt laicigu muzeja remontu un tagad šī ir kompensācija un karāsies uz visiem stūriem regulāri, nevis tikai viņiem tīkamos svētkos. Un karāsies ar labi izlasāmiem mākslinieku vārdiem un lielu mākslas muzeja simboliku, nevis sveicieniem kaut kādos pārprastos svētkos.

  • aijaaija  

    2013. gada 10. martā, plkst. 11:15

    jā, man arī uzkrita tās telefonu reklāmas. es NEKAD nepirktu telefonu ar kaut kādām rozā puķītēm, bēee. nez kuram idiotam kaut ko tādu var iebarot.

  • dzimmijs13  

    2013. gada 11. martā, plkst. 7:19

    "viņa domas un uzskati ir viņa paša radīti, nevis no sabiedrības aizgūti," - nu bet nav taču vispār iespējami kāda mītiska individuāla "paša", no apkārtējās sabiedrības pilnīgi neatkarīgi uzskati. Arī "sabiedrības vairākumam" it kā neatbilstoši uzskati ir kādas sabiedrības daļas kultivēti uzskati.
    Tā arī, vai tikai "es nevados pēc stereotipiem" automātiski nav kārtējā stereotipa radīšana. Proti, šajā gadījumā - sieviete, kurai patīk rozā telefons, ir "stereotipiem pakļauta", tālāk iznāk ka ja melnās drēbēs, tad "dumpiniece", vēl piemēram ja pašas tamborētā, dažādu krāsu jaciņā, kaut kāda uztamborēta "pankūka" uz galvas un kājās raibas bikses ar šekumu līdz par papēžiem - tad neatkarīgi domājoša māksliniece.
    Vieni vienīgi stereotipi, no tiem neizbēgt.

  • provinciāle  

    2013. gada 21. martā, plkst. 11:43

    Par nodarbju šķirošanu zēnu un meiteņu nodarbēs - piekrītu, nesmuks, skarbs šovinisma piemērs. Tam, ka reklāmu vide tiražē kaitinošu, virspusēju sievietes tēlu - pilnībā piekrītu.

    Par rozā cakām, nagu lakām un tamlīdzīgi - godīgi sakot šādas jūsu runas mani aizvaino. Šo rakstu lasot, man rodas sajūta, ka ja vēlos vilkt īsus svārkus, papēžus, krāsot zilas acis un rozā lūpas, tad ar mani kaut kas nav kārtībā. Jūs un jūsu domu biedrenes sievietes mani nosodīs un nicinās. Un par to, ka patīk iepirkties, pieklājīgā sabiedrībā vispār labāk nerunāt! Tas sen vairs nav stils. Lai gan jociīgi, ka šefs netic - daudziem šī nodarbe tiešām riebj.
    Koša ilustrācija feminisma problēmai - tas tā pat kā šovinisms aizraujas ar ārējo. Īstena vienlīdzība būs tad, kad visi vienādi cienīs gan sievieti kedās bez kosmētikas, gan balinātu blondīni ar milzu silikona kūtīm, gela nagiem un rozā kleitu. Un, kad tas pats tiks attiecināts uz vīrieti. Tad varēsim runāt par patiesu vienlīdzību, kad ne tikai reklāmu veidotāji, bet arī mēs pašas - sievietes un feministes, skatīsimies tālāk par ārējo cilvēkos.
    Esmu par to, lai sieviete varētu būt, kāda vēlas - dabiska vai izskaistinājusies - bet cienīta jebklurā gadījumā.

  • Tāks  

    2014. gada 10. februārī, plkst. 15:08

    stereotips nenokrīt no zila gaisa. Esmu redzējis, ka nopietna feministe, kam ar rozā krāsu nav nekādas tuvības, tomēr iemīlēšanās un bērnkopības laikā uz šo pavilkās. Ja mēs padomājam, ar ko šī krāsa mums asociējas (maigumu, bērnišķību, koša - ar vieglprātīgu baudīšanu), un vislabāk - izjūtam to, tad kļūst skaidrs, kāpēc tāds stereotips dzīvo. Un galīgi nav tā, ka šī krāsa nav sievišķīga, jo vismaz pagaidām, kamēr vīriešu kritiskā masa nav kļuvusi dziļi jūtoša, mēs šo rozīguma kvalitāti varam tomēr asociēt ar sievišķo

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2013. gada 5. novembrī, plkst. 7:04

    Ivars Ījabs: Malējās zinātnes (4)

    Tas Vjačeslavs Dombrovskis, kurš pirms gadiem trim skaļi sodījās par augstākās izglītības kvalitāti un iestājās par starptautiski recenzētām publikācijām, un ministrs Vjačeslavs Dombrovskis ir divas pavisam dažādas personas.

  • 2015. gada 8. decembrī, plkst. 6:27

    Andra Konste: Inficēties ar Raiņa lielumu

    Literatūrzinātniece Andra Konste savulaik rakstīja disertāciju par Austrumu motīviem Raiņa darbā "Dagdas piecas skiču burtnīcas", bet šobrīd vada Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māju.

  • 2012. gada 27. jūnijā, plkst. 8:06

    Anna Auziņa: Iznākšana no miglas (14)

    "Migla" ir konceptuāla un drosmīga grāmata arī tāpēc, ka autore uzdrošinās doties uz priekšu, lai gan apzinās, ka var netikt saprasta, un nepretendē būt kā pieclatnieks, kas patīk visiem.

  • 2012. gada 20. septembrī, plkst. 1:07

    Pauls Bankovskis: Gribēju būt godīgs (5)

    Tas bija pilsētas rajons, kas kaut kādā ziņā atgādināja Brīvības ielas posmu Rīgā starp Tallinas un Pērnavas ielu. It kā jau viss svarīgākais pilsētā nebija tālu, taču par centru to nekādā ziņā nesauksi, bet arī priekšpilsēta tā nav.

  • 2014. gada 23. maijā, plkst. 0:05

    Andris Ogriņš: Desmit (23)

    ar asins lāsēm salijusi otro roku diena un es eju uz veikalu pielaikot datumu starp kabīnēm ir plāni pieneņu aizkari nopūšot pūkas no galvām var samanīt ko mēra mana kalendāra līdzgaitnieki

  • 2012. gada 28. jūnijā, plkst. 8:06

    Aivars Eipurs: Zemestrīce zābakā (44)

    Es ēdu un ēdu, it īpaši vakaros, un kļuvu resnāks un resnāks. Pilnīgi piekrītu Kārlim Streipam, kurš reiz izteicās, ka nemaz nav jābūt naudīgam, lai kļūtu resns – tāds var palikt arī no kartupeļiem.

  • 2013. gada 31. decembrī, plkst. 9:12

    Mākslai vajag telpu: Lienes Dobrājas sapnis (2)

    Saruna ar latviešu kostīmu mākslinieci Lieni Dobrāju, kas studē Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolā, kur savulaik savu karjeru sākuši arī tādi pasaulslaveni režisori kā Mārtins Skorsēze un Spaiks Lī.

  • 2015. gada 22. septembrī, plkst. 10:09

    Agija Ābiķe-Kondrāte: Pārpilns nemiera. Tātad dzīvs (2)

    "Sāļās pankūkas" ir grāmatas titulnodaļa, kas ir zīmīga ar simbolisko jautājumu, ko sev var uzdot ikviens lasītājs, – vai pankūkas tik tiešām ir sāļas, vai arī es to tikai iztēlojos? Vai tā ir realitāte vai tomēr mana iztēle?



Kultūras Ministrija
vkkf