Baiba Petrenko: Telefons sievietei (11)

  • Māra Laizāne  

    2013. gada 8. martā, plkst. 10:19

    Tieši tā, arīi šie "mazie" aizspriedumi veido mūsu ikdienu un no tiem daudz grūtāk izvairīties un tos pamanīt, bet tas jau nemazina to ietekmi.

    Es (naivi) ceru, ka šo rakstu izlasīs tie, kas pārprot dzimumu vienlīdzību un domā, ka tam kaut kāds sakars ar vīriešu un sieviešu padarīšanu par vienu dzimumu vai tml. ;)

  • Arvis Kolmanis > Izbanotais  

    2013. gada 8. martā, plkst. 11:02

    Raksts ir par sieviešu līdztiesību, nevis etniskām problēmām, būtu interesantāk lasīt tavas domas par seksismu.

  • dute > izbanotais  

    2013. gada 8. martā, plkst. 11:04

    nu jau mēs pēc noklusējuma pieņemam, ka visa Rīgas pašvaldība = krievi? :)

  • bridzha  

    2013. gada 8. martā, plkst. 11:42

    vai tieshaam shis ir kaarteejais `meitenes arii driikst speeleeties ar mashiinaam` raksts? velk uz pirmaa kursa zhurnaalistikas studenti, kas, noreibusi no sidra, uzstaajas paareejo draudzenju priekshaa ar klishejaam paarpilnu monologu par dzimumu liidztiesiibu un stereotipiem

  • Arvis Kolmanis  

    2013. gada 8. martā, plkst. 12:08

    'jebkurš veids, kā sieviete ir tāda, kāda viņa vēlas būt, ir pareizs un nevienam tur nav ko purkšķēt. Ir tikai viens nepareizs veids, kā būt sievietei: būt tādai, kāda viņa nevēlas būt, un purkšķēt, ka pasaule pie tā vainīga.'
    Jā.

  • Māra_OK  

    2013. gada 8. martā, plkst. 23:23

    Grūti saprast, vai autore apzināti izvēlas "tuneļ-skatu" uz stereotipu izmantošanu reklāmā vai tiešām tic, ka tikai sievietes ir pakļautas stereotipizācijai. Visa reklāmas industrija taču balstās uz stereotipiem - arī vīriešiem taču tiek piedāvātas mašīnas, kas "tevi padarīs par īstu veci" utt. Un, ja nu tu, gadījumā, cilvēks sajūties nedaudz sevišķāks un tāpēc varbūt reizēm bēdīgs par šādu dalījumu stereotipos, tad tev palīgā nāks cita, varbūt nedaudz specifiskāka, šaurāka reklāmas nozare, kas specializējas tieši uz tādiem - individuālistiem, sava ceļa gājējiem. Kurus atkal ļoti viegli ir stereotipizēt. Manuprāt reklāma nevar nebalstīties uz stereotipiem, jo reklāma nekad nav vērsta uz atsevišķu indivīdu. Un vienīgais veids, kā "būt tādai, kāda vēlies būt" ir pēc iespējas kritiskāk skatīties uz jebkuru ideju/domu/lietu, kas ienāk tavā prātā vai vidē un izvērtēt, vai tev tas ir vajadzīgs, vai "no ārpuses" izskatās, ka tu piederi tai cilvēku grupai, kurai tas ir vajadzīgs.

  • medai  

    2013. gada 9. martā, plkst. 15:53

    Man atkal nepatīk domes reklāmas. Nepatīk, ka tagad visas šīs gleznas ir pabāztas zem kaut kāda stulba 8.marta reklāmas. Labāk patiktu, ka atzītu, ka nav bijuši spējīgi nodrošināt laicigu muzeja remontu un tagad šī ir kompensācija un karāsies uz visiem stūriem regulāri, nevis tikai viņiem tīkamos svētkos. Un karāsies ar labi izlasāmiem mākslinieku vārdiem un lielu mākslas muzeja simboliku, nevis sveicieniem kaut kādos pārprastos svētkos.

  • aijaaija  

    2013. gada 10. martā, plkst. 11:15

    jā, man arī uzkrita tās telefonu reklāmas. es NEKAD nepirktu telefonu ar kaut kādām rozā puķītēm, bēee. nez kuram idiotam kaut ko tādu var iebarot.

  • dzimmijs13  

    2013. gada 11. martā, plkst. 7:19

    "viņa domas un uzskati ir viņa paša radīti, nevis no sabiedrības aizgūti," - nu bet nav taču vispār iespējami kāda mītiska individuāla "paša", no apkārtējās sabiedrības pilnīgi neatkarīgi uzskati. Arī "sabiedrības vairākumam" it kā neatbilstoši uzskati ir kādas sabiedrības daļas kultivēti uzskati.
    Tā arī, vai tikai "es nevados pēc stereotipiem" automātiski nav kārtējā stereotipa radīšana. Proti, šajā gadījumā - sieviete, kurai patīk rozā telefons, ir "stereotipiem pakļauta", tālāk iznāk ka ja melnās drēbēs, tad "dumpiniece", vēl piemēram ja pašas tamborētā, dažādu krāsu jaciņā, kaut kāda uztamborēta "pankūka" uz galvas un kājās raibas bikses ar šekumu līdz par papēžiem - tad neatkarīgi domājoša māksliniece.
    Vieni vienīgi stereotipi, no tiem neizbēgt.

  • provinciāle  

    2013. gada 21. martā, plkst. 11:43

    Par nodarbju šķirošanu zēnu un meiteņu nodarbēs - piekrītu, nesmuks, skarbs šovinisma piemērs. Tam, ka reklāmu vide tiražē kaitinošu, virspusēju sievietes tēlu - pilnībā piekrītu.

    Par rozā cakām, nagu lakām un tamlīdzīgi - godīgi sakot šādas jūsu runas mani aizvaino. Šo rakstu lasot, man rodas sajūta, ka ja vēlos vilkt īsus svārkus, papēžus, krāsot zilas acis un rozā lūpas, tad ar mani kaut kas nav kārtībā. Jūs un jūsu domu biedrenes sievietes mani nosodīs un nicinās. Un par to, ka patīk iepirkties, pieklājīgā sabiedrībā vispār labāk nerunāt! Tas sen vairs nav stils. Lai gan jociīgi, ka šefs netic - daudziem šī nodarbe tiešām riebj.
    Koša ilustrācija feminisma problēmai - tas tā pat kā šovinisms aizraujas ar ārējo. Īstena vienlīdzība būs tad, kad visi vienādi cienīs gan sievieti kedās bez kosmētikas, gan balinātu blondīni ar milzu silikona kūtīm, gela nagiem un rozā kleitu. Un, kad tas pats tiks attiecināts uz vīrieti. Tad varēsim runāt par patiesu vienlīdzību, kad ne tikai reklāmu veidotāji, bet arī mēs pašas - sievietes un feministes, skatīsimies tālāk par ārējo cilvēkos.
    Esmu par to, lai sieviete varētu būt, kāda vēlas - dabiska vai izskaistinājusies - bet cienīta jebklurā gadījumā.

  • Tāks  

    2014. gada 10. februārī, plkst. 15:08

    stereotips nenokrīt no zila gaisa. Esmu redzējis, ka nopietna feministe, kam ar rozā krāsu nav nekādas tuvības, tomēr iemīlēšanās un bērnkopības laikā uz šo pavilkās. Ja mēs padomājam, ar ko šī krāsa mums asociējas (maigumu, bērnišķību, koša - ar vieglprātīgu baudīšanu), un vislabāk - izjūtam to, tad kļūst skaidrs, kāpēc tāds stereotips dzīvo. Un galīgi nav tā, ka šī krāsa nav sievišķīga, jo vismaz pagaidām, kamēr vīriešu kritiskā masa nav kļuvusi dziļi jūtoša, mēs šo rozīguma kvalitāti varam tomēr asociēt ar sievišķo

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2015. gada 16. decembrī, plkst. 6:57

    Nikolā Ozano: Ārzemju skatītāja vēstule slavenam režisoram (63)

    Ar ksenofobijas uzplūdiem kā impulsīvu reakciju un arhaisku tieksmi cilvēki parasti paši tiek galā. To sauc par toleranci, un tās veidošana prasa zināmu piepūli. Citiem vārdiem sakot, to sauc par kulturālu attieksmi.

  • 2014. gada 26. augustā, plkst. 7:08

    Inese Zandere: Mana bērnība bija ļoti lēna (4)

    Mēs aicinājām Inesi Zanderi uz interviju, lai parunātu par to, cik viegli ir rakstīt, vai iespējams saprast dzeju un kas īsti ir tas, ko viņa dara.

  • 2015. gada 15. decembrī, plkst. 6:38

    Armands Znotiņš: Nebijušu sajūtu restaurēšana stīgu orķestrim

    Ideja par Hardija Lediņa un viņa domubiedru 1984. gadā radītā albuma "Kuncendorfs un Osendovskis" publisku atskaņojumu stīgu orķestra versijā bija tik vilinoša, ka daudzi šo pasākumu nekādi negribēja palaist garām.

  • 2012. gada 21. maijā, plkst. 9:05

    Andra Manfelde: Katedrāles zīmols (11)

    Vai tikai Kvazimodo nav redzēts Vecrīgā tirgojam avīzes? Vai varbūt kur citur – sēžam ratiņkrēslā un ar drebošu roku pastiepjam plastmasas vāciņu? Skatoties izrādi, es apjēdzu, ka kroplumam nolemti esam mēs visi.

  • 2013. gada 30. augustā, plkst. 3:36

    Alise Zariņa: Es būšu auglis. Tu būsi pirksti (20)

    Es būšu auglis. Tu būsi pirksti. Es būšu zeme. Tu būsi lietus. Es būšu vecs magnetofons. Tu būsi kasete. Es būšu sērkociņš. Tu būsi mazgadīgs piromāns.

  • 2013. gada 2. augustā, plkst. 7:07

    Liene Kāposta: Seši mēneši (5)

    Ieskatoties man acīs, neviens gaišreģis tur nemana spožu nākotni, mana aura nezaigo briljanta spilgtumā, esmu tukša čaula, kurā debesīm labpaticies atpūtināt savas pārdabiskās miesas.

  • 2015. gada 15. oktobrī, plkst. 13:26

    Sanita Grīna: Realitātes konstruēšana (1)

    Tā kā kameras klātbūtne neizbēgami realitāti ietekmē, tad to var, bet varbūt pat vajag lietot kā instrumentu, lai runātu par problēmjautājumiem un aicinātu skatītāju pārvērtēt savus priekšstatus par realitāti.

  • 2016. gada 15. martā, plkst. 6:08

    Pauls Bankovskis: Zīlīte aiz loga rūts. In memoriam

    Es esmu "Zīlīte". Apciemošu jūs kā ziemu, tā arī vasaru reizi mēnesī. Neprasīšu cienastu kā citas zīlītes, manas pusmāsas dara, bet gluži otrādi, – atnesīšu jaukas bildes, pasakas, stāstus, dzejoļus.



Kultūras Ministrija
vkkf