Nedēļas jautājums (24)

  • punkyface  

    2013. gada 4. februārī, plkst. 11:35

    Bērnībā izlasīju briesmīgu grāmatu "Puikas neraud" Protams tā bija propogandas grāmata, bet savam dēlam nedotu lasīt, jo bērniem ir jābūt bērniem ar bērnību! Te saite: http://ej.uz/6bdf

  • bloodflower84  

    2013. gada 4. februārī, plkst. 11:40

    es negribētu,lai mani bērni lasa muļķīgus žurnālus

  • KPO  

    2013. gada 4. februārī, plkst. 11:41

    baltais bims melnā auss un bovarī kundze - par neveselīga izmisuma uzdzīšanu

  • blackscrape  

    2013. gada 4. februārī, plkst. 12:21

    propaganda nogalina (mani tb)
    Ūdensbērni- pat balti un pūkaini jauks angļu džentelmeņa stāsts par skursteņslauķi Tomu, kuru no neviena nemīlēta blēņdara ūdensbērni izaudzina par krietnu angļu džentelmeni, kurš zina, kā uztaisīt daudzas dažādas lietas, piemēram, ražot ieročus.

  • jenuufa  

    2013. gada 4. februārī, plkst. 13:36

    Buratino piedzīvojumi un Smaragda zemes burvis - zināmo iemeslu dēļ. Krājumi Pasaules bērni, ar visādiem žēlīgiem stāstiem.

  • ieraksts  

    2013. gada 4. februārī, plkst. 13:38

    Oh, wait, satori, šis jums patiks:) Mana lielākā bērnības trauma ir tāda, ka, 2. klasi beidzot, man par labām sekmēm skolas vadība uzdāvināja VALDA FELSBERGA grāmatu "Nemiers". Laikam viņi nebija apskatījušies, kas tajā grāmatā iekšā - nu tur, uz vāka zirdziņš un gan jau lēta (nocenota) bija, ņēma un nopirka kādas desmit un sadāvināja sekmīgākajiem. Sāku lasīt - ā, izvarošana, kāmja slīcināšana spirtā, darvā ieķepuša kaķa nāve, laikam vēl viena izvarošana, vēl tur kaut kas... Noteikti daudziem no tiem nelaimīgajiem mātes atņēma, kad pamanīja. Droši vien, ja toreiz būtu bijis kāds "Bez Tabu", sen jau būtu par šo gadījumu dzirdēts.

  • BaibaZ  

    2013. gada 4. februārī, plkst. 14:12

    Sarkangalvīte un vilks, Ansītis un Grietiņa utml.
    Drīzāk - negribu lasīt priekšā. Un nelasu. Bet ja nu būs interese, tad paši grāmatu (kaut vai skolas bibliotēkā) atradīs un izlasīs, bet tas jau būs cits vecums, cita uztvere. Un ne tādas muļķības vien tiek tiražētas. :)

  • aijaaija  

    2013. gada 5. februārī, plkst. 10:12

    Cepurnieka Pils.

  • Dace R  

    2013. gada 5. februārī, plkst. 10:27

    Brāļus Lauvassirdis izvēlējos tāpēc, ka nekad bērnībā nebiju tik ilgi raudājusi, kā pēc šīs grāmatas. Nepārspīlējot - kādas 3 dienas. Pēc tam to grāmatu sīki un smalki (pa vienai vien lapiņai) saplēsu un nobēdzināju virtuves plītī pusdienu gatavošanas laikā, kamēr vectēvs dārzā plūca dilles (jo grāmatas mūsu ģimenē nedrīkstēja apgānīt).

  • zaļā  

    2013. gada 5. februārī, plkst. 11:08

    Mani joprojām nebeidz pārsteigt manu bērnu atšķirīgā interese par noteiktām grāmatām - meitai bērnudārza laikā esmu izlasīju priekšā visu Hariju Poteru, kaut ko no Grimmiem, tagad 8.g.v.- nesātīgā daudzumā - Pasaules tautu pasakas, kuras man pašai savulaik likās garlaicības kalngals, 100xPingu-Postu - man patīk Zanderes teksti, bet katastrofāli nelīmējas kopā ar seksīgajām bildītēm, Buratīno moralizējošo itāliešu variantu. Tas ir neietekmējami. Toties viņai absolūti garlaicīgs liekas Milna Vinnija Pūks, trollīši Mumini. Ir jau arī teksti par kuriem jūsmojam mēs abas,bet tā nav šīsnedēļas tēma.:)

  • zaļā  

    2013. gada 5. februārī, plkst. 11:10

    Jā, Raiņa Iļja Muromietis arī labi aizgāja, joka pēc kādu 5 gadu vecumā, kad nebija nekā pie rokas, paņēmu no mammas plaukta un pati sapriecājos - īsts bērnu bojeviks.

  • zaļā  

    2013. gada 5. februārī, plkst. 11:11

    Proti - meitai bija 5 gadi, ne jau man. Pašai nekad nebija interesējis.

  • nestandarts  

    2013. gada 5. februārī, plkst. 16:26

    Sērija "Pasaules bērni" bija briesmīga, šim izdevumam laikam bija jāparāda, cik labi ir būt padomju bērnam, pretstatā visādām "kapitālisma šausmām".

  • Pauls Bankovskis  

    2013. gada 5. februārī, plkst. 19:38

    Īsti neizprotu jautājuma jēgu. Kāpēc un kā vecākiem būtu jāaizliedz kaut ko lasīt? Slēpt "nevēlamās" grāmatas? Grāmatnīcā, kad bērns pastiepis roku uz kādas grāmatas pusi, paziņot: "Mēs tādas grāmatas nelasām?" Lai kā to darītu, agri vai vēlu šāda aizliegšana radīs vēl aizraujošāku interesi. Un kas gan tajās grāmatās tāds rakstīts, ko mums, pieaugušajiem, negribētos, lai bērni agri vai vēlu uzzina? To, ka mēs visi nomirsim? To, kā mēs pirms tam esam piedzimuši? Un visas tās nepatikšanas, kas tam pa vidu? Lai vai kā, Po "šausmu" stāsti vai Haufa "Augstā sirds" ar dzīviem miroņiem pilnu kuģi un kapteini, kas ar naglu pierē bija pienaglots pie masta, bērnībā man šķita krietni vien aizraujošāka izklaide, nekā Mārupes bērnudārza audzēkņu un "krustmātes" Lienītes kārtējais koncerts TV.

  • Pauls Bankovskis  

    2013. gada 5. februārī, plkst. 19:40

    "Aukstā sirds", protams.

  • Arvis Kolmanis  

    2013. gada 5. februārī, plkst. 20:42

    Pauls komentā precīzi uzrakstījis. Un no aptaujā minētajām visas ir bērniem lasāmas. Starp citu - cik vecs šis nelaimīgais bērns? 10gadnieks un 7gadnieks ir pilnīgi atšķirīgas pasaules.

  • taisni_banani  

    2013. gada 6. februārī, plkst. 18:33

    Alise brīnumzemē un visi tās turpinājumi. Atceros milzīgo vilšanās sajūtu. Tā ir grāmata tikai pieaugušajiem kas jau izgājuši cauri zināmai transcendentālai pieredzei. Bērnam tomēr vajag kaut kādu skaidrību. Arī Vinniju Pūku, starp citu, nesapratu.

  • Arvis Kolmanis > taisni_banani  

    2013. gada 6. februārī, plkst. 20:35

    Var nesaprast, protams. Bet tas paliek kaut kur zemapziņā un rosina jautājumus. Bērns grib domāt, un patstāvīgai domāšanai nenāk par labu atgremotu patiesību stūķēšana galvā. Es arī Alisi totāli nesapratu, un šis tas vēl joprojām atklājas vien no komentāriem - nu un?

  • Kaija Lielā  

    2013. gada 6. februārī, plkst. 22:51

    Savam bērnam, kad viņs bija maziņš, nekad neesmu lasījusi priekšā tādas grāmatas, ko var apzīmēt ar vienu ļoti nelatvisku, toties precīzu vārdu, proti "gruzons", precizēšu - sentimentāls, tendenciozs un nevajadzīgs gruzons. Visādi nosalušie Cibiņi, žēlīgie Vanadziņi un Dullie Daukas. Jo gruzonam nav vietas sakarīgā bērnu literatūrā, kur vienkārši gadās arī eksisteciālas skumjas, tās ir kas cits, tās norūda un pieder pie lietas. Bet gruzons...kaut vai šeit pieminētā sērija Pasaules bērni, brrr.

    Bērnībā klasesbiedrenes entās reizes skrēja skatīties Balto Bimu melno ausi (jeb otrādi) un stāstīja, kā viņas katru reizi raudot, es to nespēju saprast, kā no tā var gūt baudu, lai ietu vēl un vēl sevi sāpināt (iegruzīt). Pieaugušā vecumā vairos no Trīra filmām, pirms neesmu noskaidrojusi gruzona līmeni, man riebjās šī izskaitļotā manipulācija ar manām emocijām, "Dejotāju tumsā" tā arī neesmu noskatījusies, tāpat kā to ausaino Bimu. Arī dažu latvju rakstnieču darbi tādēļ liekas absolūti nebaudāmi, jo tur šis pašmērķīgais gruzons. Bet lasot Belševicas Billi, lasot Ezeru, lasot Neiburgu, arī paskarbi, bet gruzons nav pašmērķīgs, nav manipulatīvs. Nezinu vai izdevās izskaidrot, bet doma tāda, ka dzīve tāpat nav nekāda rožu leja, lai mākslā vēl vairāk tīšām sabiezinātu krāsas, tas harmoniski izdodas tikai retajam, laikam to tad arī sauc par talantu.

  • I.M.  

    2013. gada 6. februārī, plkst. 23:37

    zināma mērā piekrītu Kaijai Lielai.
    Kaut gan, man šķiet, ka šīs gruzonu grāmatas arī vajadzīgas, lai radītu bērniem vēlmi kļūt labākiem. Tā banāli skan, bet sirsniņai drusku jāsāp, lai zinātu, kas labs, bet kas ļauns.
    Tas vairāk katra paša vecāka 'darbs', saprast un zināt, cik viņa bērns jūtīgs, un kurā vecuma, kura grāmata tiks labāk saprasta un uzvērta. Ne jau aizliegt, bet ieteikt.
    Atceros to pašu, augstāk pieminēto, Vanadziņu. Izlasīju gados 8 un raudāju. Man no tās grāmatas bija bail, likās, ja atvēršu un atkal lasīšu, tad notiksies kaut kas slikts.

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2014. gada 26. februārī, plkst. 3:02

    Reinis Lazda: Psihologs un ētika (28)

    Sieviešu izcilību dažādās jomās bieži apgrūtina tie gadi, kas veltīti bērnu audzināšanai, kā arī dažādu viestururudzīšu pašpārliecinātā, bet aizspriedumos, ne zināšanās balstītā pļāpāšana.

  • 2016. gada 31. martā, plkst. 6:23

    Toms Treibergs: Supervaroņi nevienam nav interesanti

    Piedāvājam sarunu ar Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominantu kategorijā "Labākais dzejas darbs" Tomu Treibergu par dzejoļu krājumu "Drudzis", kas iznācis apgādā "Mansards".

  • 2016. gada 12. augustā, plkst. 8:01

    Aivars Madris: Tēta azotē

    Tēva tēls sevī iemieso jau no sengrieķu pasaules pazīstamās pretējās stihijas: gan apolonisko, kas saistās ar kārtību, viedumu un mieru, gan vētraino un mežonīgo dionīsisko pasauli.

  • 2012. gada 30. martā, plkst. 8:03

    Ieva Kolmane: Plaģiāts. Laupītāju stāsts (17)

    Plagiārius, kā vēsta latīņu vārdnīca, ir no sengrieķu valodas patapināts apzīmējums cilvēku laupītājam.

  • 2014. gada 6. jūnijā, plkst. 1:06

    Ansis Šenne: Rīt rīsi rīsus (1)

    Ieelpojot tumsā gaisu, mēness mirdz tik dikti spoži, Medijos dzird tik daudz mēslu, tomēr jūtos ļoti droši.

  • 2013. gada 25. jūlijā, plkst. 7:07

    Pauls Bankovskis: Riteņi (4)

    Es jau sen par bīstamākajiem pilsētas satiksmes dalībniekiem uzskatu nevis auto- vai velobraucējus, bet neko neredzošus un nedzirdošus gājējus, kas runā pa mobilo tālruni.

  • 2017. gada 24. martā, plkst. 9:08

    Betija runā: Upura vainošana

  • 2015. gada 22. oktobrī, plkst. 12:11

    L. Curiha: Mammu, vai drīkst?

    Es bērnību pavadīju Grīziņkalnā. Vecmāmiņa, kas mani lielākoties pieskatīja, bija tas cilvēks, kurš šodien aktīvi atbalstītu ideju par absolūtu drošību bērniem visur, kā arī vispārēju pieaugušo kontroli pār viņu darbībām.



Kultūras Ministrija
vkkf