Jānis Strods: : brīvā tirgus Ahilleja papēži II (14)

  • cīņactiņa  

    2012. gada 11. jūlijā, plkst. 11:25

    Ja civēcei tiešām ir kaut kāda kosmiska misija (paredzēta) tad noraugoties, pagaidām, tas izskan tikai vārdos. Cik vispār cilvēku ir norūpējušīes par mūsu planētas gan pašreizējo gan turpmāko stāvokli? Kā saka - pie kājas, jo dzīvojam un lustējam šodienai.

  • divas 00 zem riekstu čumura  

    2012. gada 11. jūlijā, plkst. 11:33

    Vai ar to var ko darīt? Ja līdzēs, tad kāpēc - ne? Ja jāmirst lai viņi mirst, tiešām nekādas sāpes un žēluma. Kāja ir priekš tam, lai vēl paspertu vai pieliktu priekšā, ne velti cilvēcei deguns izdots - brillīšu nēsāšanai. Smukām kājām raugāma gala nav, un ja labs deguns saož? Tad ko? Atkal ?

  • jr  

    2012. gada 11. jūlijā, plkst. 13:03

    Brīvais tirgus, protams, ka netiek galā ar visām cilvēces problēmām. Tomēr daudzās jomās tas strādā brīnišķīgi.
    Un tā analīze no šādām "sapņaina komunisma" pozīcijām jau no paša sākuma ir nolemta būt par, vismaz, daļēju spekulāciju.
    Autoram, protams, ir taisnība, ka indivīda uzcītība un kompetence neizšķir visu. Mēs tiešām redzam cilvēkus, kas kļuvuši bagāti nevis pateicoties smagam darbam un studijām, bet pateicoties aklai veiksmei. Tā ir taisnība. Bet vai tas nozīmē, ka cilvēka dotībām un ieguldītajam darbam nav nekādas nozīmes (motīvs, kuru, nedaudz retušējot, autors šai rakstā ietver); visu izšķir tikai veiksme; mācies kā gribi un tā pat tev nekas "nespīd"; "tas [brīvais tirgus] .. ļauj veiksmīgiem cilvēkiem baudīt simtiem nepelnītu privilēģiju"?
    Šķiet, ka šāds apgalvojums būtu nedaudz pārspīlēts. Tieši smags darbs un kompetence ir vienīgais drošais ceļš uz panākumiem brīvā tirgus apstākļos. Tie daži veiksminieki, kam paveicies būt īstajā vietā un īstajā laikā, lai trāpītu zem zelta lietus, nekādā veidā šo apgalvojumu neapgāž – viņi ir izņēmums no likumsakarības, nevis likumsakarība.
    Jebkurš var mēģināt atkārtot vispārzināmu ceļu: iegūt labu izglītību un praksi, dibināt savu uzņēmumu un ar gana radošu pieeju cerēt uz panākumiem. Vēl vairāk, tie, kas šo ceļu ies, lielākoties nonāks daudz labākā dzīves situācijā, nekā tie, kas izvēlēsies šo ceļu neiet. Savukārt, tie, kas izvēlēsies paļauties uz tīru veiksmi, visdrīzāk beigs ne ar ko.
    Laba izglītība un smags darbs brīvā tirgus apstākļos palielina iespējas būt veiksmīgam nevis garantē tās. Un šī likumsakarība strādā; tā strādā pateicoties brīvajam tirgum. Izglītība un pieredze ļauj pieņemt nevis „pašus labākos” (ir absurdi pieprasīt absolūto labumu) lēmumus, bet gan „labākus” lēmumus. Un cilvēki, kas pieņem labākus lēmumus ilgākā termiņā sasniedz vairāk. Manuprāt, gana godīga shēma.
    Pasaule, tiešām, ir mainīga un neviens nevar paredzēt, kas ir aiz nākamā līkuma. Pasaule tāda ir bijusi jau ilgi pirms Ādama Smita un arī būs ilgi pēc tam, kad par Keinsu visi būs aizmirsuši. Un brīvais tirgus ļauj šai mainīgajai videi piemēroties vislabākajā veidā (jeb, ja precīzāk, tas ir labākais mums zināmais veids) – tas ļauj cilvēkiem, kas vislabāk atbilst pastāvošajai, mainīgajai videi iegūt vairāk resursu; tas notiek nevis vērtējot katra indivīda ieguldīto piepūli un zināšanas, bet tikai indivīda piemērotību videi (un zināšanas un smags darbs ir labs veids, kā atrast šos pielāgošanās veidus). Un tas ir pareizi.
    Ja vides mainīgumu un neskaidros panākumu kritērijus pasludina par nepilnībām, tad rodas pašsaprotams jautājums – kādas ir alternatīvas? Kā lai panāk statisku vidi un skaidrus panākumu kritērijus? Visstatiskākā vide ir kapsētā; visskaidrākie panākumu kritēriji ir Ziemeļkorejā. Tad jautājums ir kā to apvienot.
    Alkas pēc pilnīgas vienlīdzības, šķiet, ir pašsaprotamas, tās ir cilvēka dabā, bet vienlaicīgi tās kļūst par absurdu, kad tās mēģina realizēt dzīvē. Var teikt, ka: „šķirās sadalītā sabiedrībā brīvais tirgus vairs nefunkcionē”. Bet var atcerēties, ka mēs pēc fakta jau sen dzīvojam bezšķiru sabiedrībā, kur sociālie lifti, starp dažādām sociālajām grupām (nav vairs šķiru!), labāk vai saliktāk, bet strādā un, atkal jau, tieši pateicoties brīvajam tirgum.

  • x>jr  

    2012. gada 11. jūlijā, plkst. 15:12

    alkas pēc vienlīdzības, nekropļotā veidā, ir dabā ieliktas (tā vispārināti), tā ka nevajag te grozīt skaidro par labu murgam. PASKATīSIMIES, ka tevi, saprotāmā veidā, tevis pieņemtajā tirgus saimniekošanā, pārmetīs. Tad kā tu sāksi gauzties.

  • jr>x  

    2012. gada 11. jūlijā, plkst. 16:12

    Vienīgais kas mani var "pārmest" (lai ko tas arī nozīmētu|) esmu es pats. Es pats esmu atbildīgs par savām veiksmēm un tikai es esmu atbildīgs par savām neveiksmēm.
    Vainot iekārtu, kas sniedz visas iespējas indivīdam izpausties, savās problēmās, ir bērnišķīgi un manifestē tavu nevarēšanu.

    "alkas pēc vienlīdzības, nekropļotā veidā" ļoti bieži vai vienmēr ir "alkas lai man būtu vismaz tik pat visa kā kaimiņam". Turklāt, šī vēlme nekad neietver sevī domu, ka es varētu padalīties ar kaimiņu savā mantā, bet tikai atņemt viņam to ko viņš ir nopelnījis, darot kaut ko labāk kā es vai kā to formulē, pēc vienlīdzības alkstošais, atņemt viņam to ko viņš ir ieguvis "negodīgā" ceļā.

    Tomēr, bieži, šāda "vienlīdzība" ir ar mieru samierināties arī ar ko mazāku, bet ne mazāk sirdi sildošu: "lai kaimiņam ir tika pat maz kā man".

  • x>jr  

    2012. gada 11. jūlijā, plkst. 16:48

    interesanti, kur tu to samācījies un tagad spēlē? Lai gan zinu, ka uz Zemes to prot, un, ir spēlmaņi , kas to veicina un tiražē. Pats paliki. Nu protams.Pats, tikai pats. Pašam. Jēgpašam. Citu tāpat man tu neko neizstāstīsi, drīzāk skumīgi, nekā saprotoši. Izniekots cilvēks

  • x>jr  

    2012. gada 11. jūlijā, plkst. 16:52

    PS

    zini, ka pārmest tevi var pat likums, ja naudu glabā bankā arī banka, tavs jurists, tavs ārsts, tava izglītība utt.

  • jr>x  

    2012. gada 11. jūlijā, plkst. 17:07

    Interesanta domu plūsma. Jums bieži tā gadās?

  • Zaiga  

    2012. gada 12. jūlijā, plkst. 11:59

    Īpašs prieks par šo rakstu man ir tieši tāpēc,ka tas ir rosinājis tādu komentāru kā jr. Vienmēr prieks par Satori fenomenu attiecībā uz citiem portāliem-komentārus IR vērts lasīt.

  • Dead Bull  

    2012. gada 12. jūlijā, plkst. 14:39

    Veiksme palīdz ātri uztaisītu lielu naudu, bet lai šo naudu nezaudētu vāji pārvaldītā biznesā vai ielienot nozarē, kurā trūkst kompetences utt., ir nepieciešamas zināšanas un raksturs. Veiksme var izspēlēt nelāgu joku, jo rada ilūziju, ka peļņa ir paša zināšanu un pūliņu nevis sagadīšanās rezultāts. "Veiksminieku" piemērus nav tālu jāmeklē – pilni portāli ar ziņām par savulaik ietekmīgiem miljonāriem, kuri pieteikuši uzņēmumu vai privāto maksātnespēju.

  • Andis Vaičulis iebilst jr  

    2012. gada 12. jūlijā, plkst. 21:37

    Pārmet autoram hiperbolizāciju, bet pats ar to nodarbojies un ignorē autora argumentus.

    Autors argumentē, ka sociālie lifti lielā mērā ir fikcija, jo vieglāk ir palikt sabiedrības augšslāni un nosargāt savas pozīcijas nekā tajā augšlāni nokļūt.

    Vienlaicīgi sapinies pretrunās. Vienlaicīgi apgalvo, ka pats cilvēks ir vainīgs pie tā ko sasniedz un nesasniedz. Tajā pašā laikā piekrīti, ka izglītība un smags darbs neko negarantē, tas palielina tikai varbūtību. Par ko tad cilvēkam ir jājūtas vainīgam, ja sistēmā sasaiste starp darbu un sekām ir vāja. Strādājot var būt un var arī nebūt. Un beigās tomēr beidz, ka gan jau "pareizāku" lēmumu pieņemšana dos lielāku labumu igtermiņā.

    "Par zināšanām un smagu darbu, kas ļauj piekļūt lielākiem resursiem un tas ir pareizi". Man sakām tikai tas, ka mainīgā vidē tavām zināšanām ir maza vērtība, mainīgā vide pieprasa nevis atgremot esošās zināšanas un pielāgot mainīgo vide zināšanām, bet radīt jaunas zināšanas. Tie kuriem ir resursi nedomāju, ka būs gatavi ar kādu dalīties, viņi vel vairāk izmantos citu cilvēku zināšanas un smago darbu, lai vairotu savu resursu bāzi. To apstiprina pētījumi par bagātības sadalījumu pasaulē, kas parāda, ka bagātie kļūst bagātāki. Vienīgais uz ko tu vari cerēt ir vai nu vinnēt loterejā vai arī ka tevi izvēlēsies un palaidīs uz augšu pa "sociālo liftu", lai varētu parādīt "amerikāņu sapņa" īstumu.

    Vienīgais, kā aizstāvi savu argumentāciju ir Ziemeļkorejas un kapsētas piesaukšana, lai pamatotu, ka izmaiņas ir labas tāpēc, ka tās ir izmaiņas. Vienkārši hiperbolizē un pārspīlē.

    Stāst ir par to, ka absolūta vienlīdzība nav vajadzīga un varbūt pat nav iespējama, bēt esošā sistēma, kas paredz domāšanu īstermiņā arī nav vēlama. Tāpēc, netiks ierobežota cilvēku brīvība, ja šo brīvo tirgu padarīs regulētāku. Jo tiks ierobežota to brīvība, kuru brīvības rezultāts ir lielākās daļas sabiedrības nedrošība un nolemtība.

  • ilmars_slapins  

    2012. gada 13. jūlijā, plkst. 3:03

    Test

  • zandere  

    2012. gada 13. jūlijā, plkst. 10:10

    Nepalaidiet garām jauko teikumu "bezcerības sajūta ir spēcīgs un nozīmīgs faktors, no kura "Satori.lv" lasītāji ir lielākoties bijuši pasargāti". Lūdzu, Ilmār, skaidri formulēts vadmotīvs Satori darbībai "ilgtermiņā".

  • Ervins  

    2012. gada 18. jūlijā, plkst. 1:16

    Ko indivīds saprot ar vārdu racionāls -saprātīgs, mērķtiecīgs, lietderīgs, vai katram konkrētam īpatnim racionālais ir subjektīvs, un tad, kurš pateiks, kāda rīcība ir racionāla.
    Pēc autora sanāk, ka to, kas ir racionāls, pasaka valsts, tā zin.
    Un vel, var runāt ka brīvs tirgus nekam neder, šai brīdī mans skatiens klīst Eiropas virzienā, kurā tirgus regulācija un ienākumu pārdale ir sasniegusi tādu līmeni, ka par brīvu tirgu to grūti nosaukt, jāsaprot, Eiropai, kaut kā bija jācīnās ar PSRS ietekmi, un jārada vispārējās labklājības valsts, bet tas nenozīmē, ka ir jādegradē sabiedrības tikumi, palielinot indivīda brīvību, bet ne pienākumu. Sociālistiem, tāpat kā nacistiem, jārīko tribunāls, un jāatmasko tas plānprāts, kas valdīja lielā daļā Eiropas, Āzijas, Āfrikas, Dienvidamerikas, un kura rezultātā gāja bojā daudz vairāk cilvēku, nekā nacistu nāves nometnēs, un tie, kas tika iznīcināti, nebija tie dumjākie, vārgākie, tie parasti bija sabiedrības krējums. Kreiso veiktais sociocīds tagad atsaucās Eiropas attīstībā, jo kam gan strādāt, tik un tā valsts par tevi parūpēsies. No cilvēka viedokļa tas ir vareni, no sabiedrības viedokļa deģenerējoši, jo veicina margināla deģenerātu savairīšanos, un atražošanu ar uzviju, bez tam tiem ir vēlēšanu tiesība, neskatoties uz pilnīgu pilsoniskās apziņas iztrūkumu. un tai brīdī ka šis slānis veido 10-15% no populācijas, tas ir vērā ņemams elektorāts, tie vienmēr balsos par tiem, kas piedāvā Šarikovu programmu.
    P.S. Varbūt valstij būtu vērts no deģenerāta atpirkt balsi, piemēram par Ls10, tas parādītu, cik lēta ir viņu pilsoniskā apziņa.

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2015. gada 7. augustā, plkst. 8:08

    Daina Kājiņa: Rindā pēc bērna (1)

    Pirms pārdesmit gadiem rinda pēc pārtikas produktiem, jo īpaši tā saucamās deficīta preces, bija pierasta, varētu pat teikt – pati par sevi saprotama lieta.

  • 2017. gada 25. martā, plkst. 8:25

    "Subject Creativity" sarunas: Agnese Kleina

    Saruna pēc uzstāšanās radošo industriju konferencē "Subject: Creativity" Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 2017. gada 17. februārī.

  • 2016. gada 23. maijā, plkst. 6:04

    Lolita Tomsone: Sērkociņš Ripss

    Viss, ko mēs filmā uzzinām par matemātiķi Iļju Ripsu, ir šīs visuresošās balss pavadīts, režisors ir mūsu Vergilijs Dantes elles lokos. Skatītājs maldās pa sveša cilvēka dzīvi kā pa tumšiem koridoriem, kamēr režisors uzspīdina lukturi tiem vārdiem vai vietām, kas viņam šķituši nozīmīgi.

  • 2013. gada 15. janvārī, plkst. 3:01

    Inga Ābele: Hipsteru literatūra (20)

    Raibo laiku mantojums ir latviskais nīgrums – mazāk izglītotie zākājas komentāros, zvērinātā inteliģence skatās ar nicināšanu uz visu, kas latvisks, vai, pareizāk sakot, dalās grupējumos, kas cits citu apkaro ar "nicinošu klusēšanu", bet pūlī valda uzskats, ka te nekā nav un nebūs.

  • 2013. gada 6. martā, plkst. 7:03

    Anna Dzintare: Minora skaņa (3)

    Viņa dejoja pati sev Un gaiši violetajiem Zīda aizkariem Viņa spēlēja viesības Mirušā gadsimtā Pirms viņš vēl bija pārnācis mājās Viņa klausījās zvirbuļos Otrpus logam tur ārpusē Kur diena garšoja kā lakrica Un rotaļājās Leduspuķēs Pirms vēl uzsniga sniegs.

  • 2015. gada 4. decembrī, plkst. 5:25

    Vilis Lācītis: Teiksma par Kvankšķīšu ezeru (3)

    Dzīve jau nav nekas vairāk kā švīka uz Lielā Statistiķa rūtotā papīra. Vienkārši pierakstīts pīkstiens. Augšā, lejā, atkal, vēlreiz, tad vēl vienu reizi, mazdrusciņ, tad vēl tučtuč, pēdējais izrāviens… Un čušs. Cauri.

  • 2012. gada 10. maijā, plkst. 8:25

    Dzintars Dreibergs: Nesaprotu vēlmi dzīvot neinteresantāku dzīvi (19)

    Vārds "brīvība" mums šķiet pats par sevi saprotams, mēs jau sen te cīnāmies par pavisam citām lietām, taču tepat uz austrumiem tas vēl ne tuvu nav tā.

  • 2013. gada 13. decembrī, plkst. 8:12

    Ieva Melgalve: Lielais teksta piedzīvojums

    Tā varētu būt pirmā grāmata, kurā bērns sastopas ar lasītbaudu tās tīrākajā formā – t.i., kad vairs nav svarīgs uzrakstītā saturs un jēga, bet bauda tiek gūta no teksta ritma, vārdu dažādajām garšām un faktūrām, to asociāciju ķēdītēm un nedrošas balansēšanas uz jēgas un nonsensa robežas.



Kultūras Ministrija
vkkf