Pauls Bankovskis: Tūliņ, tūliņ (14)

  • Rokās  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 9:08

    nonāca Airisas Merdokas Jackson`s Dilemma, un "ievilka" gluži kā krimiķis. Pēdējā laikā tā reti notiek.

  • Jolanta  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 9:30

    Vai pieminēto Kimbala rakstu iespējams izlasīt kādā vidējam interneta lietotājam pieejamā vietā?

  • Ilmārs Šlāpins  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 9:40

    Jolanta - uzklikšķinot uz Kimbalas raksta nosaukuma, atvērsies links uz to: http://www.weeklystandard.com/articles/great-american-novel_630022.html?nopager=1

  • JK  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 10:46

    Tendence saprotama un apjaušama, tomēr vai tas izskaidro fokusa noslīdēšanu uz vēsturisko, biogrāfisko literatūru (ko esmu novērojis arī pie sevis)? Tā tomēr prasa ne mazāk pacietības un iedziļināšanos.

  • ree  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 11:03

  • aija  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 13:05

    literatūras lasīšana ir vajadzīga, lai ieietu transā un caur labās puses smadzeņu darbību atpūtinātu ikdienā nodarbināto kreiso pusi, kas atbild par racionāli sadzīvisko ņemšanos. no tāda viedokļa ir vienalga, vai ieiejam transā, lasot par izdomāto pasaku pasauli vai Vitgenšteina biogrāfiju. Nezinu, kā ar zinātniskiem darbiem, bet populārzinātniskie jau arī ir droši vien ir vidusmēra lasītāja uztverei aptamborēti pietiekami tēlaini, lai smadzenes to uztvertu kā literatūru. Vispār pēc sevis man liekas, ka jo vairāk ikdienā ir racionālā, jo vairāk gribās atslēgties radošajā un otrādi. Vienu laiku, kad darīju tikai radošu darbu, pirmo reizi mūžā lasīju grāmatu par vēsturi un izlasīju autobiogrāfiju. Bet tā kā ikdienā darbs saistīts ar skaitļiem un loģiskiem uzdevumiem, vakarā alkstu pēc pasakas. Varbūt rakstnieki un radošie cilvēki vienkārši nogurst no tēliem, tapēc viņiem liekas, ka visi vairāk lasa par faktiem?
    Bet vispār mani uztrauc pavisam kas cits - kā mūsdienu televīzijas seriālu pieejamībā atrast galvā vietu grāmatām? Nu, neatceros, kad pēdējo reizi būtu lasījusi grāmatu līdz 4iem naktī. Bet noskatīties 5 GoT sērijas pēc kārtas - lūdzu...

  • z br  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 18:21

    Pasaules tendences, hehe :) Un tad vienmēr atrodas kādi, kas atnāk un saka - nekā nebija, man tā nav.. un tā tālāk.

    Es teiktu, ka smadzeņu apdolbīšanas līdzekļu tirgū tagad vienkārši ir vairāk produktu, protams ka romāni zaudē klientus..

    Vēl man šķiet, ka nevajag mēģināt visas tendences samest vienā katlā. Kā arī nav vērts kaut kādam procesam meklēt konkrētu (vienu) CĒLONI. Viss notiek vienlaicīgi, viss savstarpēji ietekmējas, mijiedarbojas, un literatūra mainītos arī tad, ja nebūtu izgudrots kino un pēc tam Internets - mainītos citā virzienā, bet mainītos.

    Runājot konkrēti par romāna krīzi.. man neliekas, ka PIEPRASĪJUMS pēc "Kara un miera" mazinātos. Varbūt tādus mazāk raksta? Katrā ziņā, ja paskatās, kas kļūst par dižpārdokļiem, tur ir biezas grāmatas ar turpinājumiem - ne jau stāsti un epifānijas. Tieši ar XIX gs. lielo atklājumu - ar reālisma stilu literatūrā, ar lielo naratīvu - sākas lit. kā masu produkta uzvaras gājiens. Un te nekas diži nav mainījies.. Un tāpat arī XIX gs. bija modē biogrāfiska literatūra, pasaules apceļotāju stāsti, populārā zinātne (Darvins!)... Un pareizi te aija minēja - mēs varam nedēļu no vietas skatīties internetā sakačātās seriālu sezonas - tur kaut kā pēkšņi nav problēmas ar fragmentēto uztveri....

    Īsi sakot, izklaidējošā lit., lai arī spiesta konkurēt ar citiem medijiem, joprojām nav pakāsusi savu FUNKCIJU. Tai joprojām ir vajadzība, ko apmierināt. Bet ir citi lit. aspekti, kuriem tiešām ir krīze.

    Piem., domāju, lielā mērā tas, ka neizklaidējošas, "gudras" grāmatas vairs netiek uztvertas kā vērtības pašas par sevi. Daži "mēs" vairs neesam pārliecināti, ka, lasot tramvajā kaut kādu Bartu, Beketu vai Einfeldu, mēs baigi uzlabojam savas kognitīvās kvalitātes. Mēs joprojām varam viņus visus lasīt INFORMATĪVĀ NOLŪKĀ, un tas arī ir izklaidējoši. Bet nav nekādas vērtības tam, ka mēs esam baigie INTELEKTUĀĻI, ja tos lasām... TĀ tipa intelektuāļi mūsdienās ir baigie margināļi, lai neteiktu ka lūzeri.

    Kas vēl... mēs šobrīd (pagaidām) neglorificējam ciešanas. Tipa kādas mēdz būt nopietnās un gudrās grāmatas - tādas, kur kaut kāda baigā černuha notiek.. Mēs, pirmkārt, negribam,ka mums dod ētikas mācībstundu. Otrkārt, daudzos gadījumos mēs vairs nejūtam līdzi grāmatas varoņiem, kad viņi cieš. Vispirms jau visos tajos gadījumos, kad REĀLAJĀ, mūsdienu dzīvē grāmatā skatītās problēmas vajadzētu risināt, piem., aizejot pie psih-terapeita, nevis visādi debīli gruzoties un ņemoties ap sevi. (Pat skolas bērni taču tagad sacerējumos raksta, ka Kristīnei bija līdzatkarība...)

    ..nu, šeit jau, protams, varētu vēl gari un garlaicīgi analizēt par nosacījumiem katarses izraisīšanai..

    ..enīvej..

    .. mēs arī no rakstnieka vairs nevēlamies, lai viņš mūsu dēļ sadeg un nodzeras. Un šajā sakarā mums, protams, arī vairs nešķiet romantiski, ja rakstnieks apraksta savu deģenerācijas ceļu...

    Eh, vienkārši gribas saglabāt labu veselību. Spirgtu, rāmu, laimīgu garu... Skaidrs, ka šādā situācijā, meklējot intelektuālu slodzīti, acis vairāk griežas zinātnes virzienā.



  • Reins  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 19:00

    Vai nav tā, ka romāni kādreiz bija galvenais gan izklaides, gan dzīvesziņas ieguves avots? Bet tagad rakstītās literatūras nozīme ir mazinājusies, jo ir pieejami daudzi citi avoti, tie paši tevis minētie seriāli, filmas, portāli un blogi.
    Iespējams, ka "Karš un miers" pasaka vairāk par cilvēka iekšējo pasauli un rīcības motivāciju nekā wikipēdijas ieraksts par Stenfordas cietuma eksperimentu. Bet tas otrais ir ērtāks. Un izklausās zinātniskāk.

  • vilnis vējš  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 21:26

    Ir sava doma, tāpat kā komentāros, bet mani vienmēr mulsina, kad par "tendencēm" runā pilnīgi bez kādiem skaitļiem. Cik tad, piemēram, lielos metienos tagad iznāk dižpārdokļi (tas pats Eko - pasaulē, Latvijā)? Un cik biezi tie ir, salīdzinot ar Tolstoju? Kādos metienos tagad izdod klasiku? Ar kādiem gadiem tie jāsalīdzina - laiku, kad "Karš un miers" iznāca pirmoreiz (šķiru sabiedrībā, ar cik tur % analfabētu), vai padomju gadiem, kad visi lasīja, piem., Žana Kristofa 12 sējumus, jo gadā iznāca uz pirkstiem skaitāmi grāmatu nosaukumi, starp kuriem arī visāds padomju bleķis? utt. Būtu jauki atrast kaut kur kādus pētījumus.

  • Pauls Bankovskis  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 21:55

    >vilnis vējš,
    Jā, piekrītu, droši vien daļa izskaidrojuma arī meklējama ciparos, un to, kā ik gadus pieaug izdoto grāmatu skaits pasaulē nemaz nav grūti sameklēt.
    Taču man patīk doma, ka "grāmatu vaina" nebūt neslēpjas tikai starp pašu grāmatu vākiem, jo, būsim godīgi, arī ik gadus izdoto romānu skaita pieaugums jau nav literatūras problēma, bet tehnisko iespēju, izglītības, "radošās rakstniecības kursu" un citu parādību blakusprodukts vai ilustrācija. Līdzīgi kā tas ir arī citās jomās. Un jau pēc tam literatūra (vai, teiksim, medaļu māksla) jau mēģina kaut kā reaģēt uz šo nemitīgi mainīgo lietu stāvokli. Utt.

  • vilnis vējš  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 22:48

    Paulam: akurāt. To pašu es stāstu, kad man uzdod jautājumu, kādēļ mākslu nemīl tā kā agrāk. Jā, Rīgas mākslas telpā neapgrozās tikpat cilvēku, cik kādreiz "Latvijā", bet lielo pasaules muzeju apmeklējumi visu laiku aug, un Latviešu turisti arī tajos iegriežas. Tādēļ es vienmēr pārjautāju, par ko ir runa.

  • Taupīgā šuvēja  

    2012. gada 4. aprīlī, plkst. 10:17

    Bet, ko lai pasāk, ja jau pirmajā latviešu rakstnieces romāna lappusē, ko labticīgi mēģinu lasīt, ir piesaukti kožu saēsti linu dvieļi? Kad labi zināms, ka kodes augu šķiedras neēd, ka veclaiku mātesmeitas savas smalkās vilnas goda drānas lādē glabāja, vecā linu palagā ievīstītas, lai no tām pašām kodēm pasargātu...Tak skaidri redzams, ka autors "nepazīst drēbi", kāda vairs gribēšana tādu lasīt.
    Un Rīgas mākslas telpas ieejas biļetes cena pārniedz kādreizējās Latvijas izstāžu zāles biļetes cenu kādas 8 reizes.

  • z br  

    2012. gada 4. aprīlī, plkst. 11:30

    Taupīgā, cik burvīgs piemērs! Šādas nianses ir viens no iemesliem, kāpēc varam netraucēti baudīt grāmatas, kurās aprakstītas citas kultūras vai, piem., kaut kādi zinātnes brīnumi - ja mēs par to neko nezinām, nezinām, ka tur ir visas tās neprecizitātes un neiespējamības.

  • paula  

    2012. gada 4. aprīlī, plkst. 23:02

    es savukārt gribēju pagausties, ka te sākas tāds kā pašspoguļošanās kaleidoskopiskais trijstūris (krivadebankovskisšlāpins), bet izlasīju šo rakstiņu un - piekritu. autoram. un arī vairs negrasos pagausties. Jāiet palasīt viens trīssimtlapusnieks
    neelektroniskā formā turklāt.

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Klasiska ir grāmata, ko cilvēki slavē, bet nelasa.

    Marks Tvens

Iesakām

  • 2015. gada 26. janvārī, plkst. 9:35

    Jānis Vādons: Izglītība un novērtējums: attieksmes jautājums (2)

    Solvita Lazdiņa rakstā "Zelta liecības un mācīšanās" pievēršas vairākām būtiskām izglītības satura un skolēnu [paš]motivācijas mehānismu problēmām. Nebūt nepretendējot uz to, ka man risinājumi būtu zināmi, tomēr pārsteidz vietām grūti izprotamais pamatojums.

  • 2013. gada 18. februārī, plkst. 8:02

    Aldis Kalniņš: Viss ir iespējams (1)

    Viena Tukuma skolas psiholoģe stāstīja, ka pie viņas nāk grūti audzināmie skolēni, kurus skolas valde par tādiem ir noteikusi. Psiholoģe teica, ka šo grūti audzināmo skolēnu paliek arvien vairāk un viņa redz pavisam citu principu, kāpēc tas tā notiek.

  • 2015. gada 3. martā, plkst. 6:03

    Armands Znotiņš: Dekadence uz operas skatuves

    "Manonas Lesko" jauno iestudējumu droši var ieteikt tiem, kas baidās no klasiskās operas sižetu pārcēlumiem postmodernā vidē ar izteikti grotesku raksturu un neiztrūkstošo seksa un vardarbības klātbūtni.

  • 2015. gada 22. aprīlī, plkst. 6:04

    Ieva Skrebele: Reliģijas un morāles savstarpējā (ne)saistība (90)

    Šis raksts būs par iemesliem, kāpēc kristīgajai reliģijai ar morāli un tikumību ir maz kopīga, un par to, kāpēc Bībele un tajā iekļautās pamācības nevar tikt izmantotas kā vadlīnijas tikumīgam dzīvesveidam.

  • 2015. gada 22. maijā, plkst. 6:05

    Daina Sirmā: Nāks mājā tuksnesis rakaris

    jērs kamielis mīļotā plaksti un suns – viss, kam es pieskaros, šūnakmenī sastingst gulstoties ceļā pin kājas it kā es grasītos pārkāpt neatļautās robežas kuras manā kartē nav iezīmētas

  • 2016. gada 12. februārī, plkst. 6:18

    Svens Kuzmins: Kad svētais karš būs uzvarēts (3)

    "Homoseksuālisms ir slimība, un slimības ir jāārstē, nevis jācenšas ar tām aplipināt pēc iespējas vairāk cilvēku un bērnu. Nez kāpēc kašķa un tuberkulozes gadījumā tas ir pilnīgi pašsaprotami."

  • 2013. gada 12. jūnijā, plkst. 7:06

    Pauls Bankovskis: Pašiem savi brīnumi (2)

    Brīnumi Latvijā gadās reti un negribīgi, un pat tad, kad notiek, tie notiek kaut kā tik ilgi, samocīti un nepareizi, ka beigās no brīnuma nekas daudz vairs pāri nav palicis, un ir tikai dažādi rūgtumi, vilšanās, nepatikšanas un dusmas.

  • 2015. gada 26. decembrī, plkst. 10:44

    Spīgana Spektore: Labā dāvana, sliktā dāvana. (1)

    Mūsu pasaulē eksistē tādas patiesības, kas ir aprunātas tik bieži, ka jau kļuvušas par apnikušām banalitātēm, kurām pēc iespējas ātrāk pārbraukt pāri sociālajos tīklos. Šādām tēmām ir tendence sarosīties uz svētku laiku, kad vispār mazliet gribas aizbēgt no "iedvesmojošajiem" tekstiem, kas, kā likums, ir uztiepti glītām bildītēm, kurām patiesībā ar šo tekstu nav ne mazākā sakara.



Kultūras Ministrija
vkkf