Pauls Bankovskis: Tūliņ, tūliņ (14)

  • Rokās  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 9:08

    nonāca Airisas Merdokas Jackson`s Dilemma, un "ievilka" gluži kā krimiķis. Pēdējā laikā tā reti notiek.

  • Jolanta  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 9:30

    Vai pieminēto Kimbala rakstu iespējams izlasīt kādā vidējam interneta lietotājam pieejamā vietā?

  • Ilmārs Šlāpins  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 9:40

    Jolanta - uzklikšķinot uz Kimbalas raksta nosaukuma, atvērsies links uz to: http://www.weeklystandard.com/articles/great-american-novel_630022.html?nopager=1

  • JK  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 10:46

    Tendence saprotama un apjaušama, tomēr vai tas izskaidro fokusa noslīdēšanu uz vēsturisko, biogrāfisko literatūru (ko esmu novērojis arī pie sevis)? Tā tomēr prasa ne mazāk pacietības un iedziļināšanos.

  • ree  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 11:03

  • aija  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 13:05

    literatūras lasīšana ir vajadzīga, lai ieietu transā un caur labās puses smadzeņu darbību atpūtinātu ikdienā nodarbināto kreiso pusi, kas atbild par racionāli sadzīvisko ņemšanos. no tāda viedokļa ir vienalga, vai ieiejam transā, lasot par izdomāto pasaku pasauli vai Vitgenšteina biogrāfiju. Nezinu, kā ar zinātniskiem darbiem, bet populārzinātniskie jau arī ir droši vien ir vidusmēra lasītāja uztverei aptamborēti pietiekami tēlaini, lai smadzenes to uztvertu kā literatūru. Vispār pēc sevis man liekas, ka jo vairāk ikdienā ir racionālā, jo vairāk gribās atslēgties radošajā un otrādi. Vienu laiku, kad darīju tikai radošu darbu, pirmo reizi mūžā lasīju grāmatu par vēsturi un izlasīju autobiogrāfiju. Bet tā kā ikdienā darbs saistīts ar skaitļiem un loģiskiem uzdevumiem, vakarā alkstu pēc pasakas. Varbūt rakstnieki un radošie cilvēki vienkārši nogurst no tēliem, tapēc viņiem liekas, ka visi vairāk lasa par faktiem?
    Bet vispār mani uztrauc pavisam kas cits - kā mūsdienu televīzijas seriālu pieejamībā atrast galvā vietu grāmatām? Nu, neatceros, kad pēdējo reizi būtu lasījusi grāmatu līdz 4iem naktī. Bet noskatīties 5 GoT sērijas pēc kārtas - lūdzu...

  • z br  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 18:21

    Pasaules tendences, hehe :) Un tad vienmēr atrodas kādi, kas atnāk un saka - nekā nebija, man tā nav.. un tā tālāk.

    Es teiktu, ka smadzeņu apdolbīšanas līdzekļu tirgū tagad vienkārši ir vairāk produktu, protams ka romāni zaudē klientus..

    Vēl man šķiet, ka nevajag mēģināt visas tendences samest vienā katlā. Kā arī nav vērts kaut kādam procesam meklēt konkrētu (vienu) CĒLONI. Viss notiek vienlaicīgi, viss savstarpēji ietekmējas, mijiedarbojas, un literatūra mainītos arī tad, ja nebūtu izgudrots kino un pēc tam Internets - mainītos citā virzienā, bet mainītos.

    Runājot konkrēti par romāna krīzi.. man neliekas, ka PIEPRASĪJUMS pēc "Kara un miera" mazinātos. Varbūt tādus mazāk raksta? Katrā ziņā, ja paskatās, kas kļūst par dižpārdokļiem, tur ir biezas grāmatas ar turpinājumiem - ne jau stāsti un epifānijas. Tieši ar XIX gs. lielo atklājumu - ar reālisma stilu literatūrā, ar lielo naratīvu - sākas lit. kā masu produkta uzvaras gājiens. Un te nekas diži nav mainījies.. Un tāpat arī XIX gs. bija modē biogrāfiska literatūra, pasaules apceļotāju stāsti, populārā zinātne (Darvins!)... Un pareizi te aija minēja - mēs varam nedēļu no vietas skatīties internetā sakačātās seriālu sezonas - tur kaut kā pēkšņi nav problēmas ar fragmentēto uztveri....

    Īsi sakot, izklaidējošā lit., lai arī spiesta konkurēt ar citiem medijiem, joprojām nav pakāsusi savu FUNKCIJU. Tai joprojām ir vajadzība, ko apmierināt. Bet ir citi lit. aspekti, kuriem tiešām ir krīze.

    Piem., domāju, lielā mērā tas, ka neizklaidējošas, "gudras" grāmatas vairs netiek uztvertas kā vērtības pašas par sevi. Daži "mēs" vairs neesam pārliecināti, ka, lasot tramvajā kaut kādu Bartu, Beketu vai Einfeldu, mēs baigi uzlabojam savas kognitīvās kvalitātes. Mēs joprojām varam viņus visus lasīt INFORMATĪVĀ NOLŪKĀ, un tas arī ir izklaidējoši. Bet nav nekādas vērtības tam, ka mēs esam baigie INTELEKTUĀĻI, ja tos lasām... TĀ tipa intelektuāļi mūsdienās ir baigie margināļi, lai neteiktu ka lūzeri.

    Kas vēl... mēs šobrīd (pagaidām) neglorificējam ciešanas. Tipa kādas mēdz būt nopietnās un gudrās grāmatas - tādas, kur kaut kāda baigā černuha notiek.. Mēs, pirmkārt, negribam,ka mums dod ētikas mācībstundu. Otrkārt, daudzos gadījumos mēs vairs nejūtam līdzi grāmatas varoņiem, kad viņi cieš. Vispirms jau visos tajos gadījumos, kad REĀLAJĀ, mūsdienu dzīvē grāmatā skatītās problēmas vajadzētu risināt, piem., aizejot pie psih-terapeita, nevis visādi debīli gruzoties un ņemoties ap sevi. (Pat skolas bērni taču tagad sacerējumos raksta, ka Kristīnei bija līdzatkarība...)

    ..nu, šeit jau, protams, varētu vēl gari un garlaicīgi analizēt par nosacījumiem katarses izraisīšanai..

    ..enīvej..

    .. mēs arī no rakstnieka vairs nevēlamies, lai viņš mūsu dēļ sadeg un nodzeras. Un šajā sakarā mums, protams, arī vairs nešķiet romantiski, ja rakstnieks apraksta savu deģenerācijas ceļu...

    Eh, vienkārši gribas saglabāt labu veselību. Spirgtu, rāmu, laimīgu garu... Skaidrs, ka šādā situācijā, meklējot intelektuālu slodzīti, acis vairāk griežas zinātnes virzienā.



  • Reins  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 19:00

    Vai nav tā, ka romāni kādreiz bija galvenais gan izklaides, gan dzīvesziņas ieguves avots? Bet tagad rakstītās literatūras nozīme ir mazinājusies, jo ir pieejami daudzi citi avoti, tie paši tevis minētie seriāli, filmas, portāli un blogi.
    Iespējams, ka "Karš un miers" pasaka vairāk par cilvēka iekšējo pasauli un rīcības motivāciju nekā wikipēdijas ieraksts par Stenfordas cietuma eksperimentu. Bet tas otrais ir ērtāks. Un izklausās zinātniskāk.

  • vilnis vējš  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 21:26

    Ir sava doma, tāpat kā komentāros, bet mani vienmēr mulsina, kad par "tendencēm" runā pilnīgi bez kādiem skaitļiem. Cik tad, piemēram, lielos metienos tagad iznāk dižpārdokļi (tas pats Eko - pasaulē, Latvijā)? Un cik biezi tie ir, salīdzinot ar Tolstoju? Kādos metienos tagad izdod klasiku? Ar kādiem gadiem tie jāsalīdzina - laiku, kad "Karš un miers" iznāca pirmoreiz (šķiru sabiedrībā, ar cik tur % analfabētu), vai padomju gadiem, kad visi lasīja, piem., Žana Kristofa 12 sējumus, jo gadā iznāca uz pirkstiem skaitāmi grāmatu nosaukumi, starp kuriem arī visāds padomju bleķis? utt. Būtu jauki atrast kaut kur kādus pētījumus.

  • Pauls Bankovskis  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 21:55

    >vilnis vējš,
    Jā, piekrītu, droši vien daļa izskaidrojuma arī meklējama ciparos, un to, kā ik gadus pieaug izdoto grāmatu skaits pasaulē nemaz nav grūti sameklēt.
    Taču man patīk doma, ka "grāmatu vaina" nebūt neslēpjas tikai starp pašu grāmatu vākiem, jo, būsim godīgi, arī ik gadus izdoto romānu skaita pieaugums jau nav literatūras problēma, bet tehnisko iespēju, izglītības, "radošās rakstniecības kursu" un citu parādību blakusprodukts vai ilustrācija. Līdzīgi kā tas ir arī citās jomās. Un jau pēc tam literatūra (vai, teiksim, medaļu māksla) jau mēģina kaut kā reaģēt uz šo nemitīgi mainīgo lietu stāvokli. Utt.

  • vilnis vējš  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 22:48

    Paulam: akurāt. To pašu es stāstu, kad man uzdod jautājumu, kādēļ mākslu nemīl tā kā agrāk. Jā, Rīgas mākslas telpā neapgrozās tikpat cilvēku, cik kādreiz "Latvijā", bet lielo pasaules muzeju apmeklējumi visu laiku aug, un Latviešu turisti arī tajos iegriežas. Tādēļ es vienmēr pārjautāju, par ko ir runa.

  • Taupīgā šuvēja  

    2012. gada 4. aprīlī, plkst. 10:17

    Bet, ko lai pasāk, ja jau pirmajā latviešu rakstnieces romāna lappusē, ko labticīgi mēģinu lasīt, ir piesaukti kožu saēsti linu dvieļi? Kad labi zināms, ka kodes augu šķiedras neēd, ka veclaiku mātesmeitas savas smalkās vilnas goda drānas lādē glabāja, vecā linu palagā ievīstītas, lai no tām pašām kodēm pasargātu...Tak skaidri redzams, ka autors "nepazīst drēbi", kāda vairs gribēšana tādu lasīt.
    Un Rīgas mākslas telpas ieejas biļetes cena pārniedz kādreizējās Latvijas izstāžu zāles biļetes cenu kādas 8 reizes.

  • z br  

    2012. gada 4. aprīlī, plkst. 11:30

    Taupīgā, cik burvīgs piemērs! Šādas nianses ir viens no iemesliem, kāpēc varam netraucēti baudīt grāmatas, kurās aprakstītas citas kultūras vai, piem., kaut kādi zinātnes brīnumi - ja mēs par to neko nezinām, nezinām, ka tur ir visas tās neprecizitātes un neiespējamības.

  • paula  

    2012. gada 4. aprīlī, plkst. 23:02

    es savukārt gribēju pagausties, ka te sākas tāds kā pašspoguļošanās kaleidoskopiskais trijstūris (krivadebankovskisšlāpins), bet izlasīju šo rakstiņu un - piekritu. autoram. un arī vairs negrasos pagausties. Jāiet palasīt viens trīssimtlapusnieks
    neelektroniskā formā turklāt.

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Pirms stājaties laulībā, uzdodiet sev vienu jautājumu: vai jūs spēsiet sarunāties ar šo cilvēku arī tad, kad viņš būs vecs? Viss pārējais laulības dzīvē ir pārejoši.

    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • 2016. gada 3. augustā, plkst. 6:17

    L.Curiha: #GribuTeviAtpakaļ – visiem patīk (41)

    Var kaunināt suni, kas piečurājis paklāju; viņš izskatīsies nokaunējies, tomēr no šī procesa viņš neko neiemācīsies. Tāpat arī cilvēki.

  • 2013. gada 14. oktobrī, plkst. 7:10

    Katrīna Neiburga: Mani nogalinātu reklāmas aģentūrā (3)

    Sadarbībā ar projektu "Garā pupa" mēs turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru sasniegtais latviešu kultūrā varētu iedvesmot un mudināt vecākus pievērst vairāk uzmanības saviem bērniem – arī viņi noteikti ir talantīgi un spējīgi.

  • 2012. gada 2. novembrī, plkst. 8:11

    Liene Linde: Tiesības iedzert filmas laikā (41)

    Pat ja "Golfa straume zem leduskalna" nebūtu saņēmusi "Lielo Kristapu", tā pavisam noteikti ir interesants un pamatīgs darbs, ko vērts ar cieņu un interesi noskatīties.

  • 2015. gada 20. jūlijā, plkst. 6:07

    Pauls Bankovskis: Satiekas krievs, amerikānis un vācietis (5)

    Labi jau labi, atzīšos, ar krievu man ir pagalam personisks sakars. Pat ar vairākiem krieviem. Jā, jo kaut kādā ziņā iznāk, ka arī pats esmu krievs. Mana vecvecmamma no mammas puses bija muižas dārznieka meita, krieviete.

  • 2015. gada 14. augustā, plkst. 6:08

    E. F. Kuks: Še tev mana sērkociņu kastīte

    mēs stādām cilvēkus kā kokus priekšā un pakaļā dīgst cilvēki kā koki un tie jācērt lai neizaug par garu

  • 2014. gada 5. decembrī, plkst. 6:12

    Inga Pizāne: Krūze (2)

    Par tiem, kas guļ, viņai pārdomas neraisījās, jo viņa zināja, cik pati ir laimīga un bezrūpīga, kad guļ. Pašai gan miegs nenāca ne tuvu. Turklāt viņa zināja, ka gulētiešana tāpat nozīmēs vārtīšanos viens pret vienu ar savām domām vismaz stundu, ja ne ilgāk.

  • 2013. gada 13. novembrī, plkst. 7:11

    Dāvis Sīmanis: Iniciācija pieaugušo pasaulē

    Svarīgi saglabāt savu spriestspēju par katru filmas elementu, saglabāt veselīgu ironiju un pamēģināt piefiksēt, cik dramatisks ir katrs no šīs filmas varoņiem, ja viņu atdala no pārējiem.

  • 2014. gada 21. jūlijā, plkst. 15:07

    Baltvilka balvai nominētie mākslinieki: Pieaugušie paši gūst prieku no bilžu grāmatām

    Piedāvājam "Satori.lv" "Ar bērniem" lasītājiem īsas sarunas ar 2014. gadā nominētajiem māksliniekiem.