Inga Žolude: Nezinu, no kurienes nāk teksts (19)

  • 3 grāmatu karalis  

    2012. gada 26. martā, plkst. 10:21

    forši, ka Latvijā žvīkš žvākš var kļūt par rakstnieku
    un tad izteikties, izteikties, izteikties

    un meklēt Ideālo Rakstnieka Dzīvi.

  • ...  

    2012. gada 26. martā, plkst. 10:22

    bet saruna sirsnīga

  • Anna  

    2012. gada 26. martā, plkst. 10:25

    ar Ingu ir patiešām kā mēdz būt tikai retajiem:

    cilvēks mainās līdz ar grāmatu un stāstiem.

    paldies! Tu esi īsta!


    veiksmi citiem darbiem!!!

  • džīzas  

    2012. gada 26. martā, plkst. 10:35

    Kādas, cienītā, IZLIETNES koncentrācijas nometnē?
    tas man atgādina paša bērnību, kad pie katra negribēta darba bļāvu - man ir apnikusi šī KATORGA!
    vai abos gadījumos tie ir ehm, "tēlainās izteiksmes līdzekļi"

  • kurvuazjē  

    2012. gada 26. martā, plkst. 11:05

    "Nezinu, no kurienes nāk teksts,.." dienišķie iespaidi, tekstu un bilžu fragmenti utt. psīchē veido rosīgu masu, notiek šīs masas rūgšana, kā biogāzes rūpnīcā, tā ģenerē troksni, t.s. iekšējo dialogu un ja cilvis sevi gana nopietni uztver, viņš šo procesu izliek uz papīra un redaktors saliek komatus. tāda hipotēze par latvju prozu.

  • kārlēns kailajai  

    2012. gada 26. martā, plkst. 13:01

    nabaga bērni, kas pie tevis mācījušies

  • z br  

    2012. gada 26. martā, plkst. 13:02

    Melgalvei, Manfeldei, Ābelei tā pati intonācija, kad lasa - tā mazliet dziedoši, uz aizlūšanas robežas. Nu, tas varbūt gaumes jautājums, no offense.. bet man šķeit, ka labāk lasīt neitrālāk, lai vēstījums pats runā.

  • februāris  

    2012. gada 26. martā, plkst. 19:03

    ir jau ir tas viss tāds pašķidrs teātris, bet rakstu valoda Žoludei gan poētiska, pat sižetu nevajag.

  • z br  

    2012. gada 26. martā, plkst. 21:45

    Gribētos jau izlasīt jauno grāmatu, bet nezinu, kā lai tiek klāt. Par to gleznu, kas tai uz vāka, man pat bail rakstīt, kur nu vēl mājās nest.

  • aija  

    2012. gada 26. martā, plkst. 23:40

    pārnopietnība = boring... 5. minūtē aizmigu. man labāk patīk rakstnieki, kuri jokojas un smejas, vai arī ir piedzērušies, nevis šādi vienmuļi monologi.

  • Kailajai  

    2012. gada 27. martā, plkst. 17:10

    Patiešām, strādajat par skolotāju? Un, kurš teica, ka esat laba? pati teicāt? Vai absolventi ik gadu sveic?
    "Man atkal interesē..." - lūk, šis, liek domāt, ka varbūt tomēr neesat skolotāja....

  • kāds  

    2012. gada 27. martā, plkst. 17:50

    Kailā - ja nejūties novērtēta, varbūt tiešām atgriezies skolā? nedod, dievs, esi sākusi sapņot par rakstnieces karjeru! bet dzīves stāsts labs un pat interesantāks par dažiem labiem zināmu rakstnieku stāstiem...

  • rekā  

    2012. gada 27. martā, plkst. 22:03

    varbūt varam atcelt autortiesības?

  • skolniece  

    2012. gada 27. martā, plkst. 22:17

    Mums arī bija tāda skolotāja, kurai metāmies (na savas, protams naudas, jo mēs taču visi arī paralēli strādājām) visādiem smalkumiem. Un daži pat vēl tagad viņai ziedus nes un dāvina... Taču īsteni laba skolotāja ir tā, kura iemāca saviem audzēkņiem nebraukt uz Īriju. Skeptiskie bērni ir Sarkanie bērni. izlasiet Ingas romānu un jūsgribēsiet, kaut varētu atgriezties pagātnē un mīlēt visus, nevis tikai tos, kas taisni sēž un atdod savu bulciņnaudu tējkannai.
    Varbūt pati varat sākt rakstīt, jo droši vien valodas un literatūras skolotāja bijusi? Uzrakstiet 30 A4 lapas, iesniedziet KKfam, lai atbalsta turpmāko daiļradi un nesūkstieties tad, ja neatbalstīs un teksts izrādīsies par švaku. Rakstīšana ir smags darbs, un, ja neviens nerakstīs, nebūs, ko lasīt. Policijai un ārstiem tad darba būs krietni vairāk, bet atalgojums tas pats. Un skolotāji...uj, par to pat domāt negribas, jo skolotājs jau visu ieliek latvietī...

  • skolniecei  

    2012. gada 28. martā, plkst. 9:33

    Iejusties citā profesijā ir lietderīgi. Pastrādājiet gadu vai trīs par skolotāju, varbūt radīsies izcils darbs par skolu kā rakstniecei, varbūt Jūsu skolnieki uz Īriju nebrauks, bet, ja brauks, tad prasmes būs izrādijušās par vāju.
    Kailās redzeslauks literatūrā ir interesants, tiešs, atklāts.
    Kasims jau arī varētu biežāk kādu vārdu iemest šeit.

  • Ingai Ž  

    2012. gada 28. martā, plkst. 15:07

    Ar ļoti lielu iespējamību saku, ka tā arī paliksi lokālas nozīmes autore, ja nepārvarēsi bailes no nāves.
    Augt vajag, un tad runāt.

  • Rux  

    2012. gada 28. martā, plkst. 15:25

    Man patīk Ingas runas tonis. Tās nomierinošs.

  • lata  

    2012. gada 15. aprīlī, plkst. 0:32

    Izlasīju Adama koku. Bravo, Inga! Lieliski!

  • Novēlots komentārs  

    2012. gada 16. jūlijā, plkst. 17:25

    Grāmata cerīga. Interesantākais - Liesmas tēls. Tikai velk uz mūsu jau bagātīgi apdzīvoto sieviešu literatūras pusi (Repše, Ikstena, citādāk, bet arī - Ābele un Muktupāvela). Nu pietiek jau. Pietrūkst prozā tās līnijas turpinājuma, kuru iezīmē Blaumanis, Jaunsudrabiņš, Ezera.

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Cilvēki nereti pieprasa vārda brīvību kā kompensāciju par neizmantoto brīvību domāt.

    Sērens Kirkegors

Iesakām

  • 2015. gada 2. aprīlī, plkst. 6:04

    Satori aptauja: Ko mums nozīmē kristīgās Lieldienas? (3)

    Lai cik mūsdienās saplūdušas, izplūdušas vai samudžinātas ir svētku svinēšanas tradīcijas, Lieldienas noteiktai sabiedrības daļai asociējas ar motīviem un vērtībām, ko tajās ieliek kristīgā tradīcija un Baznīca.

  • 2014. gada 19. augustā, plkst. 7:08

    Linda Leen: Es nevaru būt nekas cits (2)

    Sagaidot 4. septembra koncertu "Klasika", mēs aicinājām uz sarunu dziedātāju Lindu Leen, lai pajautātu par mūziku, ceļošanu, cigaretēm un to, ko īsti nozīmē dzīvot pareizi.

  • 2015. gada 26. novembrī, plkst. 5:30

    Patrīcija M. Keiša: Kādēļ es nenoticēju ļubestībai (1)

    Latviešu puiši nestaigā pa Kauguru ielām ar pār plecu pārmestu Latvijas karogu, kā arī neuzsāk dūru cīņas ar krieviem. Latviešu meitenes un krievu puiša romantiskās attiecības mūsu sabiedrībā lielākoties nav nekāda veida tabu.

  • 2014. gada 28. jūlijā, plkst. 2:07

    Pauls Bankovskis: Kantoris, birojs, ofiss un sekreters (2)

    Mana pirmā darbavieta bija kaut kāds savdabīgs vecā un jaunā kantora krustojums ar sekretera iezīmēm, jo arī tajā allaž kaut kas lūza, izļodzījās un bija labojams.

  • 2015. gada 12. jūnijā, plkst. 6:06

    Kristiāna Šuksta: Iestaigāts skudru ceļš

    uzasināšu acis un iejukšu kaujā būšu viens no septiņdesmit sešiem rokasspiedieniem pārvākšos dzīvot zem radiatoriem lai vienmēr no rītiem būtu nožuvuši vaigi pieskāriens būs divas stundas mīnus četrdesmit grādos

  • 2014. gada 28. martā, plkst. 1:49

    Inga Pizāne: Atmiņu nogulsnes (5)

    Paņēmusi līdzi savu dzelteno pidžamu ar Viniju Pūku, es skaidri liku manīt, ka nekam nopietnam neesmu gatava. Bet tavus pieskārienus uz savas muguras es joprojām atceros – tie dzīvo uz manas ādas.

  • 2014. gada 20. martā, plkst. 7:03

    Baiba Petrenko: Ieskats ukraiņu literatūrā (2)

    Solidarizējoties ar ukraiņu tautu tās brīvības centienos, vēlamies pievērst lasītāju uzmanību spilgtākajiem ukraiņu literātu vārdiem, kas radījuši, veidojuši un uzturējuši ukraiņu literatūru un valodu.

  • 2013. gada 30. janvārī, plkst. 18:23

    Džeimss Džoiss: Kaķis un velns

    1936. gadā Džeimss Džoiss uzrakstīja vēstuli savam mazdēlam Stīvenam Džoisam, izstāstot tajā pasaku par Bežansī pilsētas mēru un velnu. 1964. gadā tā tika izdota ilustrētā grāmatā un kopš tā brīža tulkota daudzās pasaules valodās.



Kultūras Ministrija
vkkf