Inga Žolude: Nezinu, no kurienes nāk teksts (19)

  • 3 grāmatu karalis  

    2012. gada 26. martā, plkst. 10:21

    forši, ka Latvijā žvīkš žvākš var kļūt par rakstnieku
    un tad izteikties, izteikties, izteikties

    un meklēt Ideālo Rakstnieka Dzīvi.

  • ...  

    2012. gada 26. martā, plkst. 10:22

    bet saruna sirsnīga

  • Anna  

    2012. gada 26. martā, plkst. 10:25

    ar Ingu ir patiešām kā mēdz būt tikai retajiem:

    cilvēks mainās līdz ar grāmatu un stāstiem.

    paldies! Tu esi īsta!


    veiksmi citiem darbiem!!!

  • džīzas  

    2012. gada 26. martā, plkst. 10:35

    Kādas, cienītā, IZLIETNES koncentrācijas nometnē?
    tas man atgādina paša bērnību, kad pie katra negribēta darba bļāvu - man ir apnikusi šī KATORGA!
    vai abos gadījumos tie ir ehm, "tēlainās izteiksmes līdzekļi"

  • kurvuazjē  

    2012. gada 26. martā, plkst. 11:05

    "Nezinu, no kurienes nāk teksts,.." dienišķie iespaidi, tekstu un bilžu fragmenti utt. psīchē veido rosīgu masu, notiek šīs masas rūgšana, kā biogāzes rūpnīcā, tā ģenerē troksni, t.s. iekšējo dialogu un ja cilvis sevi gana nopietni uztver, viņš šo procesu izliek uz papīra un redaktors saliek komatus. tāda hipotēze par latvju prozu.

  • kārlēns kailajai  

    2012. gada 26. martā, plkst. 13:01

    nabaga bērni, kas pie tevis mācījušies

  • z br  

    2012. gada 26. martā, plkst. 13:02

    Melgalvei, Manfeldei, Ābelei tā pati intonācija, kad lasa - tā mazliet dziedoši, uz aizlūšanas robežas. Nu, tas varbūt gaumes jautājums, no offense.. bet man šķeit, ka labāk lasīt neitrālāk, lai vēstījums pats runā.

  • februāris  

    2012. gada 26. martā, plkst. 19:03

    ir jau ir tas viss tāds pašķidrs teātris, bet rakstu valoda Žoludei gan poētiska, pat sižetu nevajag.

  • z br  

    2012. gada 26. martā, plkst. 21:45

    Gribētos jau izlasīt jauno grāmatu, bet nezinu, kā lai tiek klāt. Par to gleznu, kas tai uz vāka, man pat bail rakstīt, kur nu vēl mājās nest.

  • aija  

    2012. gada 26. martā, plkst. 23:40

    pārnopietnība = boring... 5. minūtē aizmigu. man labāk patīk rakstnieki, kuri jokojas un smejas, vai arī ir piedzērušies, nevis šādi vienmuļi monologi.

  • Kailajai  

    2012. gada 27. martā, plkst. 17:10

    Patiešām, strādajat par skolotāju? Un, kurš teica, ka esat laba? pati teicāt? Vai absolventi ik gadu sveic?
    "Man atkal interesē..." - lūk, šis, liek domāt, ka varbūt tomēr neesat skolotāja....

  • kāds  

    2012. gada 27. martā, plkst. 17:50

    Kailā - ja nejūties novērtēta, varbūt tiešām atgriezies skolā? nedod, dievs, esi sākusi sapņot par rakstnieces karjeru! bet dzīves stāsts labs un pat interesantāks par dažiem labiem zināmu rakstnieku stāstiem...

  • rekā  

    2012. gada 27. martā, plkst. 22:03

    varbūt varam atcelt autortiesības?

  • skolniece  

    2012. gada 27. martā, plkst. 22:17

    Mums arī bija tāda skolotāja, kurai metāmies (na savas, protams naudas, jo mēs taču visi arī paralēli strādājām) visādiem smalkumiem. Un daži pat vēl tagad viņai ziedus nes un dāvina... Taču īsteni laba skolotāja ir tā, kura iemāca saviem audzēkņiem nebraukt uz Īriju. Skeptiskie bērni ir Sarkanie bērni. izlasiet Ingas romānu un jūsgribēsiet, kaut varētu atgriezties pagātnē un mīlēt visus, nevis tikai tos, kas taisni sēž un atdod savu bulciņnaudu tējkannai.
    Varbūt pati varat sākt rakstīt, jo droši vien valodas un literatūras skolotāja bijusi? Uzrakstiet 30 A4 lapas, iesniedziet KKfam, lai atbalsta turpmāko daiļradi un nesūkstieties tad, ja neatbalstīs un teksts izrādīsies par švaku. Rakstīšana ir smags darbs, un, ja neviens nerakstīs, nebūs, ko lasīt. Policijai un ārstiem tad darba būs krietni vairāk, bet atalgojums tas pats. Un skolotāji...uj, par to pat domāt negribas, jo skolotājs jau visu ieliek latvietī...

  • skolniecei  

    2012. gada 28. martā, plkst. 9:33

    Iejusties citā profesijā ir lietderīgi. Pastrādājiet gadu vai trīs par skolotāju, varbūt radīsies izcils darbs par skolu kā rakstniecei, varbūt Jūsu skolnieki uz Īriju nebrauks, bet, ja brauks, tad prasmes būs izrādijušās par vāju.
    Kailās redzeslauks literatūrā ir interesants, tiešs, atklāts.
    Kasims jau arī varētu biežāk kādu vārdu iemest šeit.

  • Ingai Ž  

    2012. gada 28. martā, plkst. 15:07

    Ar ļoti lielu iespējamību saku, ka tā arī paliksi lokālas nozīmes autore, ja nepārvarēsi bailes no nāves.
    Augt vajag, un tad runāt.

  • Rux  

    2012. gada 28. martā, plkst. 15:25

    Man patīk Ingas runas tonis. Tās nomierinošs.

  • lata  

    2012. gada 15. aprīlī, plkst. 0:32

    Izlasīju Adama koku. Bravo, Inga! Lieliski!

  • Novēlots komentārs  

    2012. gada 16. jūlijā, plkst. 17:25

    Grāmata cerīga. Interesantākais - Liesmas tēls. Tikai velk uz mūsu jau bagātīgi apdzīvoto sieviešu literatūras pusi (Repše, Ikstena, citādāk, bet arī - Ābele un Muktupāvela). Nu pietiek jau. Pietrūkst prozā tās līnijas turpinājuma, kuru iezīmē Blaumanis, Jaunsudrabiņš, Ezera.

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ikreiz, kad es dzirdu politiķus lietojam vārdu "stimulēt", es atceros, kā bioloģijas stundās ar elektriskajiem vadiem pieskāros beigtai vardei.

    Roberts Kijosaki

Iesakām

  • 2015. gada 30. aprīlī, plkst. 6:04

    Anne Sauka: Reliģijas nedienas morālistu sabiedrībā (28)

    Visas neskaidrības padarīt skaidrākas gan, visticamāk, nav manos spēkos, tomēr centīšos iezīmēt dažus noskaidrojamo nezināmo mezglu punktus.

  • 2016. gada 22. martā, plkst. 6:50

    Jānis Rokpelnis: Man ir dīvaina rakstīšanas maniere

    Balva par mūža ieguldījumu Latvijas literatūrā 2016. gadā tiek piešķirta dzejniekam Jānim Rokpelnim, bet viņa 2015. gada krājums "Post Factum" nominēts dzejas kategorijā.

  • 2014. gada 13. augustā, plkst. 6:08

    Arno Marnics: Uzvaras parka metafizika (6)

    Kopš valstiskuma atjaunošanas latviskā sabiedrība izjūt daudzas dažādas savas identitātes apziņas problēmas. Uzvaras parka tēlam šajā kontekstā ir būtiska vieta.

  • 2012. gada 18. maijā, plkst. 8:05

    Jana Šakare: Muzeju nakts (9)

    Neesmu masu pasākumu cienītāja, drīzāk jau konsekventi izvairos no lieliem ļaužu pulkiem. Tomēr tieši Muzeju naktīs man vienmēr ir veicies.

  • 2012. gada 7. septembrī, plkst. 8:09

    Daina Sirmā: Mēs tikai taustāmies pretim (7)

    Ar gadiem lielceļš aizvien dziļāk grimst zemē aizvien smagākas kravas rudens ūdeņos glūdā sagandē grunti kamolos krūtīs izdangā bedres - tavas tukšās acis man blakām grambās kā vagās iespraucas nezāļu dzīvelīgs metiens

  • 2014. gada 7. novembrī, plkst. 6:11

    Ieva Melgalve: Intervija ar kanibālu (5)

    "Vai tiešām tā garšo pēc vistas?" es jautāju. Harijs smējās. "Kāds tev labums no manas atbildes? Tu taču tāpat gaļu neēd." It kā ētiskiem cilvēkiem nebūtu ožas, es nodomāju.

  • 2012. gada 21. jūnijā, plkst. 8:06

    Daniils Harmss: Trīs vēstules Tamārai (10)

    Es stāvu un domāju: "Mīl taču, skaidra lieta, ka mīl, ja jau tik tālu nonākusi! Redz, kādā viltīgā manierē atzinusies! Bet kura? Tāds, lūk, jautājums. Ak, kaut nu tā būtu viņa! Tas ir, Tamāra!"

  • 2014. gada 3. jūlijā, plkst. 8:07

    Luīze Pastore: Kas ir ķīniešiem, kā mums nav?

    Kad augām mēs – paaudze, kas tagad paši audzina vai gatavojas laist pasaulē bērnus, – mājās mūs atstāja vienus kopā ar nevērīgi nomestām sērkociņu kastītēm, etiķa esences pudelēm, kaķu noķertajām, daļēji apēstajām pelēm un neierobežotu fantāziju, ko ar to visu pasākt.



Kultūras Ministrija
vkkf